Mūsu dienās līdzīgu rokasgrāmatu ir sarakstījis lieliskais krievu rakstnieks - fantasts Kirs Buličevs, īstajā vārdā Igors Možeiko, kā jau fantasts, savā bestiārijā viņš ir ievietojis TIKAI fantastiskas radības (protams, ne visas, bet tikai tās, kuras labāk pazīst). Kā jau vēsturnieks, viņš grāmatā cenšas noskaidrot, kā varēja rasties nostāsti par minētām radībām.

Iztulkošu, ko viņš raksta par vienradžiem. Tulkojums ņemts no jaunākā grāmatas izdevuma, ko nesen laida klajā izdevniecības ACT un BKT "Avanta+ enciklopēdiju pasaules" sērijā, Krievijā tagad tik raksturīgā metienā - 4000 eks. Daudzi jau neizlasīs. [Kirs Buličevs. Fantastiskais bestiārijs.]

Nav tēla izsmalcinātāka, smalkāka un cēlāka par vienradzi. Ar viņu rotā karaļu ģerboņus, tajā skaitā Anglijas ģerboni, vienradzis figurē Renesanses meistaru darbos, kā likums jaunas, brīnišķīgas dāmas sabiedrībā, kuras priekšā dievinoši liec ceļus un noliek uz viņas gurniem savu taisno, savīto ragu un tā pamirst – dari ar mani, ko gribi! Ja nebūtu jaunavas – nekad mednieki nespētu noķert vienradzi un neatvestu to uz imperatora zvērnīcu... lai gan, kurš gan zvērnīcā ir redzējis vienradzi?

Kā varēja rasties tāds dzīvnieks, kādā pasakā vai leģendā pirmo reizi parādās šīs izsmalcinātās līnijas, šis nelielais (citādi grūti būtu piekļauties pie jaunavas gurna), sniegbaltais radījums, kas iemieso nevainību? Ir zināmi Viduslaiku kristiešu teksti, kuros vienradzis simbolizē Jēzu Kristu.

Vienradža slava ir izplatījusies tālu aiz Eiropas robežām. Ķīniešu vienradzis pat delikātumā pārspēj mūsējo – viņš ir tik delikāts, ka ejot pa zemi, vienmēr skatās zem kājām, lai nejauši neuzkāptu kādai mazai radībai. Viņš pat neēd dzīvu, zaļu zāli, bet izvēlas sausus stiebrus, sadzeltējušus... Pat rags viņam ir mīksts, lai nejaušu kādu nenobadītu.

Pats brīnumainākais ir tas, ka, vienradžu izcelsmi meklējot, jūs noteikti sastapsiet radību, kurai nebūs nekā kopīga ar iesakņojušos tēlu.

Runā, ka vienradzis ir bijis pazīstams jau no vis senākiem laikiem. Pamats pasakām par viņu bija patiesi gadījumi, kad dzima auni vai āži ar vienu ragu. Domā, ka izplatīties šiem nostāstiem palīdzēja sienu zīmējumi Senajā Babilonijā un citos Divupes centros: tur vēršus zīmēja vai iekala tieši profilā un ragi, protams, saplūda kopā, radot iespaidu, ka tie ir vienradži.

Taču vēl pazīstamāks vienradzis kļuva, ieticis Bībelē. Pētnieki tagad uzskata, ka tas ir noticis nejauši, kļūdas pēc. III gadsimtā pirms mūsu ēras tika nolemts Bībeli iztulkot grieķu valodā – tā laika civilizētās pasaules pamatvalodā. Lai paveiktu šo grūto darbu, sapulcējās septiņdesmit gudru vīru un kolektīvi paveica pirmo tulkojumu, kas uz daudziem gadsimtiem kļuva daudzām tautām par Lielo grāmatu. Protams, ka šajā tulkojumā bija ne mazums kļūdu, tāpēc ka gudrie ne vienmēr pareizi iztulkoja kādu ebreju vārdu vai terminu, īpaši, ja tas pa tiem gadsimtiem, kas bija pagājuši pēc Bībeles radīšanas, bija zaudējis savu nozīmi.

Darba gaitā tulkotāji saskārās ar kādu pieminētu dzīvnieku, ko sauca “re-jem” jeb burtiski - “niknais zvērs”. Tulkotājiem bija skaidrs, ka zem šī nosaukuma slēpjas kāds pilnīgi reāls zvērs, kas ir saistīts ar lauksaimniecību un nav svešs cilvēkam.

Lūk, kā skan fragments no Ijaba grāmatas, kas attiecas uz “nikno zvēru” (es speciāli burtisko teicienu “niknais zvērs” lieku tā termina vietā, ko ieteica tulkotāji):

“Vai niknais zvērs gribēs tev kalpot un nakšņos tavā barotavā?

Vai būs iespējams ar virvi piesiet nikno zvēru pie vagas un vai viņš ars aiz tevis lauku?

Vai liksi tu cerības uz viņu, tāpēc ka viņa spēks ir liels, vai nodosi tu savu darbu viņam darīt?

Vai noticēsi viņam, ka viņš tavu sēklu atgriezīs un saliks tavā piedarbā?”

Mēģināsim iedomāties sevi tulkotāju vietā. Nosaukums “re-jem” neko viņiem neteica. Neviens dzīvnieks, kas līdzinātos “niknajam zvēram”, Mazāzijā tajā laikā nebija sastopams. Ko tad piedāvāja Bībele tulkotājam, kā norādi.

Šis “niknais zvērs” pēc sava izskata un funkcijas vistuvākais varēja būt zirgam vai vērsim. Citādi, kāpēc gan viņam piedāvāt naktsmītni kūtī un dzīšanu lauka darbos, turklāt vēl šauboties, vai zvērs gribēs arklu vilkt. Turklāt, tas ir tik spēcīgs, ka par to pat Bībelē tiek atgādināts, un to var izmantot kā jūga lopu, ja jau tiek rakstīts par graudu nogādi uz klēti.

Tātad mums ir darīšana ar kaut kādu nepārnadzi vai pārnadzi, kas ir ļoti liels, spēcīgs un niknu dabu, gribēs – ars, gribēs – aizies. Respektīvi, tas nav ne vērsis, ne kāds cits liellops – tie vismaz ir paklausīgi, un nav tas arī zirgs, jo tajās vietās, cik man zināms, tos aršanā un citos lauku darbos neizmantoja. Tātad, runa nevar būt par zirgu. Kurš tad, atvainojiet, sauks zirgu par “nikno zvēru”?

Kad tika vētīti kandidāt uz “niknā zvēra” lomu, kādam galvā ienāca doma: “ja nu senie jūdeji bija domājuši vienradzi?” Visi pazīst vienradžus, kaut arī neviens tos nav redzējis. Un tā kā Bībelē nav šī zvēra apraksts, tad var pieņemt, ka ar nosaukumu “niknais zvērs” slēpjas tieši vienradzis.

Tikai pavisam nesen kļuva skaidrs, ka Bībeles autori nedomāja par vienradzi, jo tāds zvērs nekad nav eksistējis. Jau mūsu gadsimtā [Domāts 20. gadsimts – t.p.] zinātnieki noskaidroja, ka asīriešu tekstos ir sastopams vārds “rimu”, kas nozīmē savvaļas vērsi. Drīzumā, pētot zīmogus un citus šī dzīvnieka attēlus, zoologi viennozīmīgi secināja, ka asīrieši ar to domāja tūru. Tieši viņu arī domāja Bībeles autori, kad rakstīja par mežonīgo un bīstamo dzīvnieku “re-jem”.

Kļūdu izskaidrot ir vienkārši: tajā laikā, kad grieķi piesēdās pie Bībeles tulkošanas, Tuvajos Austrumos visi tūri jau bija izkauti. Šis milzīgais vērsis bija sastopams vēl tikai Eiropas mežos un Jūlijs Cēzars vēl varēja to medīt. Līdz Viduslaikiem tūri izdzīvoja tikai Krievijas mežos: atcerieties kņazu Buj-Tur Vsevolodu no “Teiksmas par Igora pulku”.

Tā kā visiem zināmais vienradzis no Bībeles – nemaz nav vienradzis. Bet par vienradzi tajos laikos cilvēki uzskatīja pavisam citu zvēru. Tikai dzīvoja viņš tālu un zināms par viņu bija pavisam nedaudz. Lūk, ko par vienradzi rakstīja grieķu vēsturnieks un ārsts Ktēsijs, kurš pabija Persijā kā valdnieka Artakserksa II ārsts. Atgriezies no Persijas 398. gadā pirms mūsu ēras un apmeties Knidā, viņš sāka rakstīt atmiņas. Viņa spalvai pieder tikai fragmentos saglabājusies “Persijas vēsture”, 23 sējumos, kā arī zudusi grāmata par Indiju. Savā laikā tā iekrita acīs Aleksandrijas patriarham Fotijam, kas pavēlēja fragmentus no tās pārrakstīt. Tie tad arī ir saglabājušies. Cita starpā, tur rakstīts: “Ir Indijā savvaļas ēzeļi zirga augumā un pat lielāki. Skausts tiem balts, galvas tumši sarkanas, acis zilas. No galvas tiem aug rags, pusotra delma garumā. Ragu saberzē, bet no pulvera taisa ziedi, kas glābj no indēm... ja no raga pagatavosi dzeramo, tad nekad neslimosi ar konvulsijām un varēsi nebaidīties no indēm”.

Pats Ktēsijs Indijā nav bijis. Taču, spriežot pēc visa, viņam ir stāstījuši par degunradzi, kura rags izsenis tika uzskatīts par ārstniecisku. Degunradžus vienmēr ir medījuši viņu ārstniecisko ragu dēļ. Ķīnieši esot maksājuši par ragu zeltā uz svara viens pret viens – pulveris no raga atjaunojot potenci.

Vēlākie antīkie autori bieži rakstīja par vienradzi. Piemēram, Eliāns vēsta, ka “vienradzis ir zirga augumā, viņam ir krēpes, kājas, resnas kā zilonim, bet aste kā āzim. Un viņš ātri skrien.”

Plīnijs Vecākais, papildina Eliāna ziņojumu šādi: “Indieši medī savvaļas zvēru, ko sauc par vienradzi. Galva viņam ir kā briedim, kājas – kā zilonim, aste – kā mežacūkai, bet skausts līdzīgs kā zirgam. Viņš skaļi rūc un no galvas vidus slejas viens rags divu delmu garumā. Runā, ka dzīvu šo zvēru sagūstīt nevar.”

Šie apraksti tikai apstiprina domu, ka visi antīkie autori savu iespēju robežās raksta par degunradzi. Tā resnās, “ziloņa” kājas un viņa “mežacūkas” aste un rags pieres vidū. Atšķirībā no Ktēsija, Plīnijs un Eliāns varēja iegūt informāciju no pirmajām rokām – no ceļotājiem, kas pabijuši zemēs, kas robežojās ar Romas Impēriju un tieši Indijā.

Ja romieši bija izslavēti ar savu veselo saprātu un viņu pasaules apraksti ir visai ticami, tad citu tautu autori neturējās pie garlaicīgās patiesības. Viņiem ziņas, kas bija iegūtas no ceļojošiem tirgoņiem, bija tikai starta laukums fantāzijas lidojumam. Vispirms, tas attiecas uz arābu literatūru. Man īpaši patīk stāsts par vienradzi, kas ir tik liels, ka var uzdurt uz raga ziloni un pacelt to gaisā. Jāpiezīmē gan, ka nodabūt ziloni no raga nost vienradzis nespēj. Taču tas neaptur ne visai gudro vienradzi un viņš turpina dzīties pakaļ ziloņiem. Iedomājieties, kā viņš uzdur uz raga otro, trešo un varbūt pat ceturto ziloni. Ar tādu kravu viņš vairs nevar ātri skriet, galva liecas pie zemes, viņš zaudē modrību un kļūst par vieglu ēsmu Roka putnam. Ebreji centās neatpalikt un pārspēt arābus, un izdomāja savu stāstu, kurā vienradzis bija tik liels, ka nav spējis ievietoties šķirstā, kaut arī Noass bija nolēmis paņemt arī viņu līdzi. Tāpēc visu Plūdu laiku vienradzim nācās peldēt šķirstam blakus un tikai laiku pa laikam, kad viņš pavisam piekusa, Ar Noasa atļauju viņš novietoja uz šķirsta sava raga galu.

Kad Viduslaiku ceļotāji, gan arābi, gan eiropieši, nokļuva Indijā, viņi tūlīt pat pazemīgi lūdza vietējos iedzīvotājus, parādīt viņiem vienradzi! Dažiem, visuzstājīgākajiem, paveicās, piemēram, Marko Polo. Paskatījies uz vienradzi, tas ir, uz degunradzi, viņš bija vīlies, par ko arī pastāstīja pārējai cilvēcei savā slavenajā grāmatā:

“Dzīvo pie viņiem savvaļas ziloņi un daudzi vienradži, kas mazliet mazāki par ziloņiem. Vilna tiem kā vēršiem, bet kājas kā ziloņiem. Pieres priekšā slejas liels, melns rags. Taču jāzina, ka viņi ievaino ne ar ragu, bet tikai ar mēli un kājām. Vienradzim mēlē ir paslēpts ass, garš kauls un, kad viņš saniknojas, tad panāk to, nogāž zemē, nospiež ar ceļiem un caurdur ar mēli. Bet galva vienradzim ir tāda pati kā mežacūkai un staigā viņš, noliecis to pie zemes. Viņiem patīk vāļāties dubļos. Pēc skata šis zvērs ir pretīgs, grūti iedomāties kā viņš varētu nolikt savu galvu uz jaunavas gurna. Es teikti, ka viņš ir pilnīgs pretstats zvēram, kādu mēs iedomājamies.”

Izņemot mēli, kuru, acīmredzot, neviens degunradzis Marko Polo neparādija, viss pārējais ir aprakstīts tik precīzi, ka nav izslēgts, ka ceļotājs patiešām degunradzi ir redzējis pats savām acīm, turklāt vēl vāļājoties dubļu peļķē.

Bez šaubām, šo Marko Polo grāmatas lapaspusi ierindas lasītājs pāršķīra ar skeptisku smīnu. Viņš taču zināja, ka vienradzis, kuru redzēja Marko Polo – nepavisam nav īsts, īstais vienradzis nekad neparādītos vecajam ciniķim Marko Polo acīs. Vēl vairāk, Marko Polo savu lasītāju acīs izdarīja visrupjāko kļūdu: ir taču skaidrs, ka vienradzi nav iespējams nomedīt nekādā veidā – par to taču vēl senie autori ir rakstījuši! Viņu var pielabināt tikai jaunava. Un Marko Polo pie tādām nekādi nevar pieskaitīt...

Marko Polo grāmatas iznākšanas laikā vairs nebija starp dzīvajiem un viņš nevarēja pastāstīt, kādā veidā ķēra vienradžus Indijā. Taču Eiropā vienradžu ķeršanas metode bija izstrādāta līdz pēdējam sīkumam.

Tātad, uzaicinām skaistu, biklu, tīru, nevainīgu jaunavu un pavēlam viņai iet uz mežu, vēlams tādu, kurā neviens cits neiet. Iegājusi dziļāk, viņa nosēžas uz celma, ja tāda nav, tad uz nogāzta koka stumbra. Visi liecinieki un novērotāji slēpjas krūmos, bet jaunava sāk gaidīt.

Pēc kāda laika no brikšņiem noteikti iznāks vienradzis un noliks savu ragu jaunavai uz gurna (vai klēpī), no tā zaudēs spēkus, vīrišķību un aizmigs...

Pēc tam jaunavai ir jādod zīme medniekiem, kas slēpjas, un viņi izskrien ar stingriem tīkliem un sagūsta vienradzi.

Apbrīnojami, taču ar tik vienkāršu un pārbaudītu procedūru, nevienu vienradzi vēl neviens nav redzējis (izņemot tos, kas brauca uz Indiju un skatījās pavisam ne to vienradzi!), kaut gan atradās daudz cilvēku, kas redzējuši cilvēku, kura otrās pakāpes brālēns esot pazinis kādu jaunavu, kas tādā veidā jau esot noķērusi veselu vienradžu ganāmpulku...

Ilgu laiku pētnieki nekādi nespēja atminēt šī dīvainā mīta simboliku, kuram nav analogu nevienā Eiropas folkloras sacerējumā. Tikai ar tādu modernu mūsdienu virzienu, kā psiholoģija, psihoanalīze, zinātnieki saprata: “Ak! Kā mēs agrāk par to neiedomājāmies! Šī aina simbolizē momentu, kad jaunava pārstāj būt jaunava, bet vienradža rags simbolizē... Bet viss kopā tas simbolizē... Šo mītu taču izdomāja miesas nomocītie mūki!”

Vienradža ragu ļoti ilgi Eiropas medicīnā uzskatīja par vienām no visuniversālākajām un iedarbīgākajām zālēm. Eksistēja vesels bars viltojumu – visbiežāk, vienradža raga vietā, kas, variet man ticēt, patiešām sastopams ļoti reti, tika vesti valzivs narvaļa ragi vai valzirga ilkņi. Šos ragus medicīnā sauca par “viltotajiem vienradžiem”.