Reiz grāfa Drakulas radītājs Brems Stokers nomira. Ja tas notiktu mešap-romānā, tad viņš noteikti pārvērstos par vampīru, taču nekā tāda nenotika. Toties pēc dažiem gadiem režisors Fridrihs Murnavs iedegās ar ideju uzfilmēt ekranizāciju romānam par Drakulu. Par nelaimi rakstnieka atraitne Florensa Stokere atteicās pārdot kinokompānijai filmēšanas tiesības. Ja runa būtu par garlaicīgu eiropiešu drāmu, Murnavs aiz bēdām izdzertu viskija glāzi un padarītu sevi slavenu ar kaut ko citu. Taču zobratiņi jau bija sākuši griezties, režisoru pārāk bija aizrāvis sižets, lai vienkārši tā – izmestu to no prāta. Viņš nolēma, ja jau nevar visu taisīt godīgi, stāstu var vienkārši nozagt.

Kino taisītāji nedaudz pārveidoja sākotnējo tekstu: izmainīja personāžu vārdus, pārnesa darbību no Anglijas uz Vāciju un nomainīja nosaukumu. Tā filma tika nosaukta par “Nosferatu: šausmu simfoniju”, grāfs Drakula pārvērtās par grāfu Orloku, Hārkeri kļuva par Hateriem, turklāt Mina Hārkere pārvērtās par Helēnu. Risks iegāzties par atklātu plaģiātu bija liels, ja tā būtu melodrāma, tad Flerensa Stokere, ieraudzījusi iznākušo šedevru, apraudātos un visiem visu piedotu. Taču viņa nenovērtēja joku, iesūdzēja kompāniju tiesā un gandrīz nogalināja vienu no vislabākajām filmām kinematogrāfa vēsturē. Pēc tiesas lēmuma visi filmas “Nosferatu” lenšu eksemplāri patiešām tika iznīcināti. Ja tas notiktu Holivudas filmā, tad noteikti pāris eksemplāru no filmas kaut kādā veidā būtu saglabājušies. Kaut arī reālie notikumi nebija kino, tieši tā arī notika - “Nosferatu: šausmu simfonija” tomēr līdz mums nonāca. Grāfu Orloku var uzskatīt par visu mūsdienu kino vampīru vectētiņu.

Otrais slavenais asinssūcējs bija Drakula Belas Lugoši izpildījumā. Aktieris radīja gandrīz pievilcīgu galanta, apburoša, asprātīga džentlmeņa tēlu. Pēc Toda Brauninga “Drakulas” panākumiem vampīri kino sāka parādīties biežāk nekā laimīgas beigas. Sākumā tie bija paša Drakulas daudzie radinieki un draugi – brāļi, bērni, tantes, līgavas, brāļameitu kaimiņienes, apkopējas un sekretāres. Pēc tam, vienkārši visu veidu un izmēru upiri. Piecdesmitajos gados vampīru kino jau bija noslīcis nebeidzamos atkārtojumos, bet tēma, maigi sakot, bija zaudējusi svaigumu. Otrais pasaules karš parādīja, ka ir tēmas, kas ir daudz šausmīgākas par lidojošiem, zobainiem miroņiem. Stāstiem par vampīriem bija, vai nu jāmainās, vai jāiznīkst. Un viņi pakāpeniski sāka mainīties. Deviņdesmito gadu sākumā jaunais vampīra tēls izveidojās pilnībā. Pareizāk sakot, izveidojās vairāki, dažādi tēli. Tieši tāpēc ir šausmīgi interesanti skatīties filmas par vampīriem, kas veidotas pēdējo divdesmit gadu laikā. Tagad mēs atrodamies vampīru modes pašā augstākajā punktā, tāpēc no šejienes viss ir labāk redzams.

Nemirstīgie arī raud.

1992. gadā savu “Drakulas” ekranizāciju uzfilmēja Frēnsiss Fords Kopola – tajā laikā jau slavenais “Krusttēva” un “Mūsdienu Apokalipses” režisors. Viņš saglabāja romāna sižeta šķautnes, taču savādāk lika akcentus. Stokera Drakula ir briesmonis bez dvēseles, kas izsauc tikai ledaini aukstas šausmas. Kopolas Drakula ir nolādēts cilvēks, kuram lemts mūžīgi dzīvot tumsā. Bailēm pievienojas līdzjūtība, pat simpātijas. Kā tad ne: lieliskais Gerijs Oldmens Drakulas lomā ir gan liktenīgs, Viktorijas laiku aristokrāts, gan noguris, vientuļš, vecs vīrs. Viņam pagātnē ir traģisks stāsts, viņš nēsā cilindru un izskatās labāk blakus Minai, nekā viņas likumīgais līgavainis.

Tagad fināla līnijas: varoni ar kaut ko jānoēno un priekš tam filmā ir Van Helsings – Entonija Hopkinsa varonis. Ja jūs gribat, lai būtu pa īstam baisi, lai jaunavas kristu bezsamaņā, bet bērni raudātu – sauciet Hopkinsu. Nostrādā vienmēr, nostrādāja arī pie Kopolas. Van Helsings šajā stāstā ir galvenais ļaundaris. Lūk, kas patiešām ir auksts, bezdvēselisks un nežēlīgs. Nelaimīgo vampīru uzreiz gribas glābt un atlaist, ko režisors finālā arī dara, kontrabandas ceļā ievilcis Stokera sižetā visu uzvarošo mīlestību.

Kopola “Drakula” iezīmē jaunu ēru vampīru kino. Deviņdesmito gadu sākumā jau pilnīgi ir nogatavojies jauns vampīra tēls – cilvēcisks un saprotams. Viņš joprojām ir bīstams cilvēkam, taču viņa raksturs ir izskaidrojams: viņam ir pašam sava griba, sarežģītas jūtas, mērķi un principi. Viņam var būt draugi, sāncenši, iemīļotie, viņš var būt daļa no sistēmas vai pretojas tai. Viņš var pat kļūt par pozitīvo varoni. Un būs tāds, cik nu atļauj stāvoklis kādā viņš atrodas.

Tagad es esmu Ķepausis...

Ennas Raisas romāna “Intervija ar vampīru” ekranizācija 1994. gadā pievienoja mūsdienu romantiskajam asinssūcējam jaunas iezīmes. Vampīri kļuva skaistāki un jaunāki burtiski mūsu acu priekšā. Baismie veči un impozantie, pieaugušie vīrieši savā vietā ielika izsmalcinātus, jauneklīgus skaistuļus un muskuļotus mačo. Pēc desmit gadiem viņu vietā nāks pubertātes vecuma pusaudži, taču pagaidām vēl var gulēt mierīgi. Kastings filmā ir tāds, ka jaunkundzes var pat nekost: Toms Krūzs, Breds Pits, Antonio Banderass – iesaucās “ah!” un nokrita zālītē. Stāsti par vampīriem vienmēr ir cieši saistīti ar seksu. “Intervijā ar vampīru” seksa ir daudz un vēl tur ir daudz attiecību un jūtu. Luī (Breds Pits), kas ir atnācis stāstīt reportierim par savu grūto dzīvi, visu laiku cenšas pierādīt, ka viņš joprojām ir cilvēks. Dīvains, nemirstīgs cilvēks, ar kuru ir notikušas daudzas sliktas lietas. Lestats (Toms Krūzs) nogalina tik kaislīgi un veikli, ka slepkavības liekas skaistas. Klodija (Kirstena Dansta) – ļauns, kaprīzs bērns, mazs, neremdināms briesmonis un tajā pašā laikā nelaimīga sieviete, kas uz visiem laikiem ir ieslēgta mazas meitenītes ķermenī. Vampīri te ir tik traģiski un skaisti, ka līdzjūtība paceļas jaunā līmenī. Un lūk, jau varonis-reportieris, iemiesojot skatītāju vēlēšanos, lūdz padarīt viņu par vampīru. Mēs ne tikai mīlam viņus, mēs jau gribam būt vampīri.

Aiz auss un velkam saulītē.

Vampīru aizraušanās kulminācijā Džons Karpenters uzņem ksenofoba grēksūdzi – Džona Stiklija romāna “Vampīri” ekranizāciju. Kamēr žēlsirdīgais skatītājs žēloja upiru, meklējot viņā saprātīgo un labo – Karpentera varoņi ieradās ar granātām.

Katrs, kas joprojām uzdeva jautājumu, kāpēc Van Helsings joprojām skrien pakaļ katram vurdalakam ar apses mietu, ieguva īstu baudu no Karpentera filmas. Viņa mednieki darbojas zinoši: viņi ir gatavi cīņai, labi apbruņoti, pazīst ienaidnieku un sit visiem uzreiz. Karpenters bīstamos un brīnišķīgos plēsoņus pazemina līdz ļaunprātīgu parazītu statusam. Viņiem nevajag just līdzi, viņus nevajag saprast – atnāci, ieraudzīji, nomočīji.

Jāatzīmē, ka pat Karpentera grāvējā vampīri izskatās efektīgi, īpaši galvenais, kuru tēloja Tomass Jens Grifits. Melns, gars apģērbs, zīmīgs, gotisks profils, skaistas pozas. Lai gan tas šeit viņam nepalīdzēs: medniekam Džekam Krovam – Džemsa Vudsa personāžam – tuvāki ir vienkārši kovboju puiši.

Asinis, narkotikas un kino.

Pēc būtības filma “Vampīra ēna” nav filma par vampīriem, bet par kinematogrāfu. Eliass Merige uzfilmāja pseidodokumentālu stāstu par tās pašas filmas “Nosferatu” uzņemšanu. Viņš ar mīlestību atainoja divdesmito gadu garu, precīzi atainoja ainas no klasiskās filmas, pievienojot tikai vienu fantastisku pieņēmumu, tāda Maksa Šreka nekad nav bijis, bet vampīru tēlo vampīrs. Fridrihs Murnavs piebaro monstru ar uzņemšanas grupas locekļiem, apsolot viņam desertā galvenās lomas izpildītāju – taču tikai tad, kad filmēšana būs beigusies.

Vampīrs ir šausmīgi vecmodīgs. Vilems Defo, kas tēlo viltus Maksa Šreka lomu, rekonstruē Orloku no Murnava filmas: viņš izskatās tieši tāpat; tāpat kustas, tieši tāpat nemirkšķina plakstus. Taču arī šeit vampīrs nav ļaundaris, bet izbadējies zvērs. Ļaundaris šeit ir cilvēks.

Eliass Merige ir atradis ļoti pareizu materiālu savai filmai un apbrīnojami atminējis laiku. Viņš salīdzina veco kinematogrāfu ar vampīru – pēdējo izmirstošās sugas pārstāvi. Savos stāstos mēs iznīcinām tos visus, padarot neatšķiramus no cilvēkiem. Vampīru vairs nav.

Uzmanīgi ar iedomu draugiem.

Mazam, vientuļam zviedru puisēnam pēkšņi parādās neparasts draugs, kas reizēm klauvē ārpusē pie loga. Zināms sākums, vai ne?

Pēc Juna Aivida Lindkvista romāna “Ielaid mani” ir uzņemtas divas filmas. Zviedru iznāca 2008. gadā, amerikāņu – 2010. Otrā ir iznākusi neslikti, taču pirmā, par ko ies runa, vienkārši pārsteidzoša. Tievs, vājš zēns, par kuru nerūpējas viņa ģimene, atrod sev draudzeni. Par zēnu ņirgājas viņa vienaudži un visi viņa sapņi ir tikai par to, lai viņiem atriebtos. Noslēpumainā draudzene parādās tikai naktīs un nevar ienākt mājā, kamēr nav ielūgta. Kopā viņiem nekas nav bīstams, ļaunie pusaudži tiks sodīti. Lai gan, nekādu sīku atriebību nebūs, šeit ir cits žanrs – visi viņi nomirs moku pilnā nāvē.

Bērni-vampīri jau bija parādījušies kino, tas ir ļoti bagāts materiāls. Var spēlēt “maziņu, nežēlīgu un cinisku” vai “Ak, Dievs, viņi nekad neiepazīs pieaugušo dzīvi”, vai arī “mazulīte-monstrs meklē mammu”. Tas viss ir, piemēram, “Intervijā ar vampīru”. Te sižets ir viens: “Vienīgais, ko tu spēji iemīlēt, izrādījās briesmonis”. “Ielaid mani” nav šausmene, bet patiesi šausmīga drāma un viena no visnaturālistiskākajām filmām par vampīriem. Ne tāpēc, ka asinis līst straumēm un miesa uz āru, tieši tādu skatu nav daudz. Viss stāsts tiek rādīts tik ikdienišķi, ka grūti nenoticēt. Varenu pakaļdzīšanās ainu, iespaidīgu specefektu, skaistas mūzikas, asiņu, ilkņu un vampīru estētikas cienītājiem šajā filmā nav kur piesiet acis. Toties tajā ir daudz tukšuma un klusuma, no kuriem galvā lien nelabas domas.

Katrā no šeit minētajām filmām ir galvenais tēls-vampīrs, pat Karpentera lentē – kas stāsta par mednieku – ir galvenais ļaundaris ar vārdu un savu likteni. Tas ir tikai viens atzars. Daudzās citās kinolentēs stāsta nevis par atsevišķām personām, bet par vampīru sabiedrību, par viņu savstarpējiem kariem. Bez tam vēl ir grāvēji par epidēmijām vai kariem, kur vairs nav nozīmes, kas rada briesmas – asinssūcēji, zombiji vai citplanētieši. Anturāža var būt jebkāda. Filmas par konkrētiem likteņiem ir tuvākas žanra pirmajiem paraugiem, taču pat tajās vampīra tēls arvien mazāk atšķiras no cilvēka tēla. Pēc kāda laika mēs varbūt vispār vairs nespēsim viņus atšķirt, varbūt vienīgi pēc ilkņu veida. Vai tieši otrādi, priekšstatos par vampīriem parādīsies kaut kas kardināli jauns, kas tāds, par ko mēs līdz šim nebijām iedomājušies