Dzīves laikā iemiesojies vairākos tēlos, aizrāvies ar neskaitāmiem mākslas veidiem, pēdējos gados Deivids Bovijs ir aizgājis pagrīdē. Pēc pārdzīvotās sirdskaites viņa vienīgās publiskās izpausmes ir balss piešķiršana dažādu animācijas filmu tēliem un mazas lomiņas Holivudas filmās. 2011. gada 8. janvārī Bovijam paliks sešdesmit četri. No tiek mūzikā pavadīti 48. gadi. Vēl kāds būtisks skaitlis – savus īpašniekus atraduši vairāk nekā 130 miljoni viņa albumu kopiju. Ne velti par mūziķi sarakstīts pāri par 150 grāmatu, viņam veltītas neskaitāmas interneta mājaslapas, mēģināts uzņemt vairākas dokumentālās filmas.

Priekšpilsētas autsaiders

Deivids Roberts Džonss piedzima Londonā kinoteātra vietu ierādītājas un labdarības fonda darbinieka ģimenē. Māte Mārgarita Mērija Bērnsa, kuru draugi dēvēja mīļvārdiņā par Pegiju, un tēvs Heivuds Stentons Džonss, kuram šī bija otrā laulība, apprecējās 1947. gada septembrī. Puisēns, kurš vēlāk kļūs par pasaulslaveno Deividu Boviju, jau bija piedzimis tā paša gada janvārī; laulību reģistrācija aizkavējās, jo Heivuds nevarēja nokārtot šķiršanos ar pirmo sievu Hildu. Jāatzīst, tā gan bija neizbēgama – pirmās laulības laikā Heivuds bija kļuvis par tēvu kādas citas sievietes bērnam. Piedzimušo Aneti Hilda adoptēja, un vēlāk Deivids viņu uzskatīja par pusmāsu. Arī Pegija ģimenes dzīvi uzsāka, jau būdama viena bērna māte. Bovija pusbrālis Terenss Gajs Edēns bija desmit gadu vecāks par slaveno dziedātāju. Viņš no pasaules atvadījās 1985. gadā, izdarot pašnāvību.

Par spīti vecāku kaislībām, pats Bovijs apgalvo: „Man bija ļoti mierīga bērnība. Ar mani nenotika nekas tāds, ko varētu uzskatīt par dīvainu.” Laikabiedri gan atceras, ka Londonas priekšpilsēta Brikstona 40. gadu beigās nav bijusi labākā vieta, kur augr bērnam, - šeit smagi bijusi jūtama pēckara depresija.

Kad Deividam bija seši gadi, Džonsu ģimene pārcēlās uz Bromlijas priekšpilsētu Londonas dienvidaustrumos – zaļu, parkiem pārpilnu vietu. Tur Deivids sāka skolas gaitas. Viņš uzreiz tika uzņemts skolas korī, turklāt tik labi dejoja, ka skolotāji sprieda – mazam bērnam šādas izpausmes ir ļoti pārsteidzošas. Mācību laikā Deivids apguva ukuleles spēli un tējas kastes kontrabasu – tas ir improvizēts instruments, kas sastāv no koka kastes, kas pilda rezonatora funkcijas, un stīgotas nūjas. Pamazām instrumentu arsenālā parādījās arī klavieres.

Skolotājiem bija savs viedoklis par Deivida izteikto vēlmi eksperimentēt ar izskatu – tiesa gan, britu skolas striktās tradīcijas pieļāva vien variācijas matu sasukā.

Mācības Deivids turpināja Londonas Tehniskajā skolā turpat Bromlijā. Šeit tika piedāvāta progresīva mācību programma – kādu no mākslas veidiem skolēni varēja apgūt jau divpadsmit gadu vecumā atšķirībā no ierastās prakses, kad māksla bija iekļauta tikai speciālu skolu mācību programmās un pieejama no septiņpadsmit gadu vecuma. Deivids apguva mākslas pamatus, mūziku un dizainu, pat litogrāfiju. Taču lai kā biogrāfi censtos Bovijam piekārt brīnumbērna birku, kurš bērnību pavadījis, mācoties neskaitāmus mūzikas instrumentus un harmonijas, viņš bija pavisam parasts puisēns, kurš spēlēja futbolu skolas komandā un kašķējās ar klasesbiedriem. Četrpadsmit gadu vecumā, cīnoties par vietējās skaistules uzmanību, viņš pamatīgi sakāvās ar draugu Džordžu Andervudu un traumēja aci. Lai glābtu zēna redzi, bija nepieciešamas trīs operācijas. Tās arī kalpoja par pamatu turpmākajos gados apspēlētajai leģendai – Bovija, gluži kā kaķim, katra acs esot savā krāsā. Patiesībā traumas dēļ viena acs zīlīte bija kļuvusi lielāka, un šo nepilnību Bovijs vēlāk pārvērta par efektu, izmantojot dažādu krāsu lēcas. Kautiņš neietekmēja arī draugu attiecības – vēl pēc vairākiem gadiem abi bieži viesojās viens pie otra, turklāt Andervuds izstrādāja Bovija pirmo albumu dizainu. Taču acs traumas dēļ izolācijā pavadītie trīs mēneši, iespējams, veidoja Bovija autsaidera tēlu. Skolā viņš atgriezās ar jaunām idejām un izteiktām alkām pēc mūzikas.

Džonss kļūst par Boviju

Ap to pašu laiku Deivids saņēma dāvanu, kas, iespējams, viņu pamudināja kļūt par mūziķi. Saksofons. Bērnišķīgs, muļķīgs, no baltas plastmasas, ar zeltītām pogām… Taču tieši šis instruments atklāha Deividam tik interesanto populārās mūzikas pasauli. Tolaik no militārā dienesta atgriezās pusbrālis Terijs, kurš parādīja Deividam,  kāda īsti ir plašā pasaule. Soho rajonā viņi klausījās džezu un klīda pa piesmēķētām koncertzālēm. Terijs, kurš tolaik bija aizrāvies ar moderno džezu, mudināja Deividu apmeklēt privātstundas pie vietējā mūziķa Ronija Rosa.

Pie īsta saksofona Bovijs tika pēc kāda laiciņa, 1961. gadā, un piecpadsmit gadu vecumā nodibināja pirmo rokgrupu Kon-rads. Muzikālās apvienības sastāvs nemitīgi mainījās – periodiski tajā spēlēja no četriem līdz pat astoņiem jauniešiem, viņu regulārā publika bija iereibuši kāzu viesi, rokenrola cienītāji. Deivids tomēr bija vienpatis, solomākslinieks un izteikts līderis. Tāpat kā pati pirmā, arī pārējās muzikālās apvienības ilgi nenoturējās – sākās muzikālas nesaskaņas un ķildas par līdera lomu.

1966. gadā Londonu pāršalca jaunas modes vilnis – kaili ceļgali un milzu šalles, pieglausti mati un mutes kaktiņā modīgi iesprausta cigarete. Parādījās grupas The Who un Yardbirds. Izlauzties starmešu gaismā centās vai katrs otrais jaunietis.

Pavisam drīz Deivids saprata – ātrāk pa slavas kāpnēm uzkāpt varēs vienatnē. Viņš nolīga personisko menedžeri, kuram tā arī pateica – būšu pasaules mēroga rokzvaigzne. Tiesa gan, šo saukli viņš skandināja jau bērnībā. Un, tā kā Deivids Džonss, viņaprāt, galīgi neizklausījās pēc rokzvaigznes, turklāt cilvēks ar tādu vārdu mūzikā jau bija parādījies, viņš pieņēma pseidonīmu Deivids Bovijs, uzvārdu aizņemoties no populāras amerikāņu nažu ražotājfirmas. „Sākumā es gribēju būt Toms Džonss, taču šis vārds jau bija aizņemts.” Vēstures annālēs rakstīts, ka ar Deivida Bovija vārdu viņš pirmoreiz uzstājās 1965. gada septembrī.

Par spīti ekstravagantajām izpausmēm un nerimstošajai vēlmei pēc atzinības, sākotnējie singli īpašu uzmanību nepiesaistīja, arī pirmais Deivida Bovija vārdā nosauktais albums, kas tika izdots 1967. gadā, popmīzikas vēsturē ierakstīts lielākoties tikai tāpēc, ka ir Bovija pirmais albums.

Pirmie soļi uz Mēness

Lai gan muzikāli un vizuāli Bovijs bija nobriedis kļūt par superzvaigzni, aģenti un publika tā neuzskatīja. Iztiku Deivids pelnīja, piedaloties dažādās reklāmās un strādājot reklāmas aģentūrā, taču brīvo laiku veltīja mūzikai un sievietēm. Kopā ar vienu no pirmajām ilglaicīgajām draudzenēm Hermioni Faitingeilu viņš nodibināja grupu, ar kuru uzstājās mazos krodziņos, ar nākamo – Mēriju Finiganu – pievērsās folkmūzikai.

Visbeidzot meklējumi vainagojās panākumiem. 60. gadu beigās bija aukstā kara laiks, lielvalstis sacentās gan bruņošanās, gan kosmosa apgūšanas jomā. 1969. gada sākumā Deivids Bovijs sarakstīja dziesmu Space Oddity. Singls iznāca vien dažas dienas pirms Apollo 13 slavenā lidojuma kosmosā. Tā paša gada vasarā dziesma tika izmantota muzikālajam pavadījumam BBC sagatavotajā reportāžā par pirmo cilvēku uz Mēness – astronauta Nila Ārmstronga pirmie soļi uz Zemes pavadoņa tika pārraidīti televīzijas skatītājiem, skanot sērīgajai dziesmai par Majoru Tomu. Vēlāk vairākkārt izskanējis jautājums, vai šim Majoram Tomam bijis reāls prototips. Kā atzinis pats Bovijs, tēls radies, iedvesmojoties no Stenlija Kubrika filmas 2001: A Space Odyssey. Taču mūziķa prieks bija pāragrs – cik ātri singls uzlidoja topu pirmajās vietās, tikpat ātri nošļūca lejā. Tad pie Bovija karjeras attīstības ķērās Endžija – brīvdomīga māksliniece, kura godkārīgajā puisī pamanīja nenoslīpēta dimanta pazīmes. Viņu attiecības jau pašā sākumā tika pasludinātas par pavisam brīvām. Laikā, kad Bovijs vēl koķetēja ar savu biseksualitāti, izskanēja apgalvojums, ka viņi iepazinušies, ejot uz randiņiem ar vienu un to pašu vīrieti. 1969. gadā Bovijs apprecējās ar Endželu Bārnetu.

Šķita, ka Deivida dzīve nu ieguvusi noteiktākas aprises – pēc pāris mēnešu pauzes Space Oddity atgriezās mūzikas topos un Lielbritānijā gana ilgu laiku noturējās pirmajā vietā. Jaunlaulātie dzīvoja krietni pāri saviem līdzekļiem, pat paguva noīrēt muižiņu ar trīspadsmit istabām. Atjēgušies, ka tam nepieciešama nauda, viņi kā apakšīrniekus paņēma bariņu draugu. Bohēma, mūzika, brīvā mīlestība… Slavas un prieka brīžus aptumšoja tikai Bovija tēva Heivuda nāve.

Bovija albums The Man Who Sold The World [1970.] tapa nepilna gada laikā kā tipisks rokmūzikas produkts, tā tituldziesmu vēlākajās desmitgadēs izmantoja daudzi mūziķi, arī Kurts Kobeins.

1970. gadā pie apvāršņa parādījās Lū Rīds ar mūžam dēmonisko smaidu un paspūrušiem matiem. Deivids dievināja gan Rīdu, gan viņa grupu Velvet Underground. Arī Bovijs nolēma kļūt par avangardistu. Pasaules mūzikas viļņus šūpoja psihedēlija, un viņš tai pieķērās kā atbildei uz visiem mūžīgajiem jautājumiem. Ap šo laiku, 1971. gadā, iznāca Hunky Dory, viens no ironiskākajiem un inteliģentākajiem Bovija albumiem, kas tā izdošanas laikā netika īpaši ievērots. Viņš pats gan šo albumu vērtēja augstu: „Hunky Dory man deva nepārspējamu atspēriena punktu. Tas pirmo reizi pierādīja, ka cilvēkiem patīk tas, ko daru.”

1971. gadā piedzima Bovija pirmais dēls Dankans Zovijs Heivuds Džonss, vēlāk augstu novērtēts režisors, kurš gan no vārda Zovijs atteicās jau pusaudža gados.

Esmu Zvaigžņu puteklis

Panākumu trūkuma izraisītās melanholijas dēļ Bovijs pieņēma lēmumu, kas radikāli mainīja turpmāko populārās mūzikas attīstību. Tolaik publika bija iepazinusi diezgan skandalozo Endrū Loida Vēbera rokoperu Jēzus Kristus Superzvaigzne, bet jaunatne rīkoja protesta demonstrācijas pret Niksona administrāciju. Deivids Bovijs apkopoja visu, ko zināja par skatuves mākslu, un pasaule pirmo reizi ieraudzīja Zigiju Zvaigžņu putekli (Ziggy Stardust). Nokrāsojis sarkanus matus, tērpies apspīlētā un mirdzošā triko, izkrāsojis seju, Deivids Bovijs parādījās uz skatuves Marsa zirnekļu [Bovija pavadošās grupas nosaukums šajā periodā bija Spiders from Mars] pavadībā, šokējot, aizraujot un provocējot publiku. Nenoliedzami, šā tēla tapšanā savu roku bija pielikusi arī Endžela, kura jau iepriekš mudināja vīru veidot androgīnāku tēlu.

Zigija uznāciens radīja metakulturālu parādību, Deivida Bovija kultu, kad publika sāka fanot nevis par atsevišķām muzikālām darbībām, bet gan par visu, ko viņu elks darīja. 1972. gada albums The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Soiders from Mars divus gadus noturējās Lielbritānijas topu augšgalā, turklāt pasaule beidzot pamanīja jau iepriekš izdotu Hunky Dory. Boviju atsaucīgi uzņēma ne tikai dzimtajā Lielbritānijā, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Visas karjeras laikā Deivids Bovijs ļoti negribīgi ir runājis par personiskajām attiecībām, ģimeni un citām privātām lietām. Tieši tāpēc arī fani nezināja, ka viņu elks ir pliks kā baznīcas žurka, un vai katrs, kurš sagaidīja Boviju trakojošajā fanu pūlī, bija par viņu bagātāks. Viņš par to neuztraucās, jo grima aizvien dziļāk kokaīna valstībā. Apkārtējie gan par to sāka bažīties, jo īpaši pēc kāda koncerta, kurā mūziķis saļima.

Sākās turnejas ASV un Japānā. Kamēr Zvaigžņu puteklis kļuva arvien slavenāks, Bovijs aizvien vairāk pazaudēja sevi. Spriedze bija tik liela, ka vienu vakaru viņš neizturēja – iznāca publikas priekšā un pateica: „Dāmas un kungi, paldies par vakaru, šis ir pēdējais šovs manā mūžā.” Tobrīd viņam bija 26. gadi.

Ēnas kundzība

Bovijs par savu dzīvesvietu izvēlējās Ameriku. Karnevāls uz skatuves vērsās jo plašāks, Zigijs Zvaigžņu puteklis pārtapa Trakajā Aladinā, vēlāk uz skatuves kāpa Helovīna Džeks. Pamazžm Bovijam kļuva arvien grūtāk nošķirt skatuviskās izpausmes no ikdienas dzīves. Sākotnēji viņš apgalvoja, ka ārpus skatuves neko nejūtot un nesaprotot un tikai prožektoru gaismā beidzot kļūst emocionāls, turpretī vēlāk šī nepārtrauktā dualitāte sāk atspēlēties, radot personības identitātes problēmas. Savulaik Bovijs pat izteicies: „Esmu pārveidojis savu tēlu tik daudz reižu, ka domāju, vai tik oriģinālā nebiju resna korejiešu sieviete”. Zigija ēna viņam sekoja nepārtraukti, par spīti gandrīz vai izmisīgajiem centieniem no tās atbrīvoties.

Neraugoties uz panākumiem, Boviju joprojām vajāja finansiālas problēmas. Psihiatriskajā klīnikā bija ievietots mūziķa pusbrālis Terijs, un atklājās, ka smadzeņu kaite ir iedzimta. Bovijs sāka baidīties pats no sevis. Glābiņu viņš atrada, pievēršoties bērnības mīlestībai – rbytm’n’blues. Tā tapa ieraksts Young Americans, kopā ar Džonu Lenonu viņi ierakstīja Fame, kas ASV topos ilgāku laiku gozējās pirmajās vietās. Tomēr saikne ar realitāti kļuva arvien trauslāka. „Laikam tas bija ļaunākais periods manā mūžā,” pēc divdesmit gadiem atcerējās Bovijs.

Līdz ar albumu Station to Station parādījās izsmalcinātais, tievais Bovija hercogs. Tobrīd Bovijs pats vizuāli pilnībā atbilda šim pieņemtajam tēlam – patērētā kokaīna daudzuma dēļ viņš bija pamatīgi izkāmējis un bāls. Nepārspīlējot brīžiem viņš atradās uz robežas starp šo un citu pasauli.

Neaiztiec manus nagus!

Septiņdesmitajos gados Bovijs ikdienu krāšņoja ne tikai ar psihodēliskiem izgājieniem uz skatuves, bet arī ārpus tās. To raksturoja nepārtraukti eksperimenti ar paša seksualitāti vai vismaz apgalvojumi par tiem, narkotiku gūzma, kā arī īpatnējas reliģiskās aizraušanās. Joprojām daži citas realitātes piekritēji uzskata, ka Bovijs jau kopš bērnības apzināti veidojis savu tēlu kā puzli, kura saknes meklējamas modernajā okultismā. Par viņa galveno iedvesmotāju bieži min Elisteru Krouliju. „Mana nerimstošā interese vienmēr apstājusies pie kabalas un Elistera Kroulija uzskatiem. Šī tumšā un reizēm biedējošā, nekad nenotikusī pasaule smadzeņu nepareizajā apgabalā…”

Bovijs koķetēja ar reliģijas un okultisma tēmām. Bītlu interpretētais budisma un Indijas vilnis noplaka, un bija pienācis laiks kaut kam nopietnākam, sarežģītākam un arī bīstamākam. Indijas vietā stājās mītiskā Ēģipte, kuras inspirētais Tutanhamona skatuves veidols tā arī netika īstenots, agnostiķi, postmodernais budisms, Tibetas tumšās zinības. Un, protams, mags un okultists, pretrunīgais, savulaik par pasaulē ļaunāko cilvēku dēvētais melnais burvis Elisters Kroulijs. Visa pārdabiskā pētnieki sakarību starp Bovija daiļradi un Kroulija izpausmēm pamana pēc 1971/ gadā ierakstītās dziesmas Quicksand, kurā tiek pieminēts Kroulijs un viņa Zelta rītausmas ordenis. Bovija pirmā sieva Endžela gan par šiem apgalvojumiem vēlāk smaidījusi: „Dieva dēļ, ko jūs gribējāt dzirdēt. Mums bija tikai divdesmit!”

Tiesa, Bovija apsēstība ar rituālām darbībām un okultismu radījusi vairākas anekdotiskas situācijas. Sasmēlies gudrības, ka ar jebkuru ķermeņa daļu varot veikt darbības, kas kaitēšot to īpašniekam, Bovijs, dzīvojot pie sava jurista Maikla Lipmana, uzmanīgi savāca katru izkritušo matu un nogriezto nagu. Bijusī sieva atceras, ka viņš ne tikai izpildījis dažādus rituālus, bet reiz pat veicis eksorciju peldbaseinam! Brīžiem Bovija apsēstība robežojusies ar paranoju, un neviens tā arī nav sapratis, vai tie bija bezgaumīgi jociņi vai nopietna pārliecība. Reiz Bovijs zvanījis Endželai uz Londonu, apgalvojot, ka viņu nolaupījušas raganas. Turklāt ne šādas tādas, bet īstas burves, kuras vēloties izmantot viņa spermu maģiska radījuma dzemdināšanai. Endžija, pazīstot savu vīru, reaģējusi tipiski: „Es nesaprotu, kāpēc viņas tā nopūlas, turot tevi gūstā. Viņām taču būtu tikai jāpajautā, un tu ar prieku izpalīdzētu!” Vēlāk bijusī dzīvesbiedre žurnālistiem atzina, ka nekad nav ticējusi viņa murgainajiem stāstiņiem.

Šķiršanās un video

Drīz slīdēšana uz bezdibeņa pusi beidzās. Finansiālā situācija beidzot sāka nostabilizēties, narkotikas tika atmestas kā nevajadzīgas. Bovijs kopā ar ģimeni – Endžiju un Zoviju – pārcēlās dzīvot uz Šveici. Tomēr sapnis par ģimeni bija izsapņots. Brīvās  attiecības. Kas bija laulības pamatā, ģimenes dzīvi padarīja neiespējamu. Uz Berlīni Bovijs jau devās viens pats. Viņš pieķērās mūzikai, producējot Igija Popa albumu Idiot, taču, kamēr apkārtējie joprojām uz nebēdu lietoja dažādas apreibinošas vielas, Deivids palika tīrs. Tā vietā, lai eksperimentētu ar narkotikām, viņš sāka eksperimentēt ar skaņu – avangarda albumu Low tā īsti nesaprata neviens, taču nenoklausīties to nebija iespējams. Daudz atsaucīgāk tika uztverti albumi Lodger un Heroes. Ziemassvētku raidījumā pie Binga Krosbija, kurā abi nodziedāja Ziemassvētku dziesmu Mazais bondzinieks, Bovijs joprojām aizrautīgi runāja par ģimeni, tomēr tā bija neglābjami izjumusi. Tukšumu viņš aizpildīja, radot psihodēliskas gleznas. 1978. gada Ziemassvētkus Deivids ar Endželu pavadīja šķirti – vīrs kopā ar dēlu Berlīnē, sieva kopā ar draugiem. Šveices māja palika tukša. Pāragri atgriezusies no svinībām, Endžela saprata, ka viņu attiecības piedzīvojušas krahu, no kura nav atpakaļceļa, - atklāsme bija tik skaudra, ka sieviete mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc šī incidenta Bovijs panāca, ka viņam tiek piešķirta pilna aizbildniecība pār dēlu. Taču, tā kā Deivids ļoti baidījās, ka puisēns viņu varētu ieraudzīt reibumā, par Zoviju rūpējās aukles.

Bovijs atkal devās uz Ameriku, šoreiz aktiera ampluā. 1980. gadā viņš debitēja izrādē Zirnekļcilvēks Brodvejā. Kritiķi bija sajūsmā par mūziķa spēju tik ticami attēlot smagas slimības sakropļotu cilvēku, kura asais prāts arī pamazām gaist. Ap to pašu laiku Bovijs izdeva savu septiņpadsmito albumu Secret Monsters. Tā singls Asbes To Asbes videoformātā aizsāka mūzikas video revolūciju – pirms tā tik daudz netika izmantoti ne dažādi vizuāli efekti, ne montāžas.

Taču 1980. gads bija arī sēru gads. Traks fans ar lodi izdzēsa Bovija drauga Džona Lenona dzīvību. Deivids jutās kā zaudējis brāli, pameta Ņujorku un atgriezās Šveicē.

Starp filmām un mūziku

Astoņdesmito gadu sākumā Deivids Bovijs nopietni pievērsās kinokarjerai. 1982. gadā viņš kopā ar aktrisēm Sūzannu Sarandonu un Katrīnu Denēvu filmējās gotiskajā drāmā Izsalkums, attēlojot mūžvecu vampīru. Vēl pēc gada – kara drāmā Priecīgus Ziemassvētkus, mister Lourens!. Par otro kritiķi viņu cēla vai debesīs.

Drīz vien Bovijs noslēdza piecu gadu sadarbības līgumu ar mūzikas industrijas gigantu EMI. Lai gan šajā periodā, kā teikts kādā dziesmā, „mūzikas video nogalēja radioformāta zvaigznes”, Bovijs jaunajos apstākļos jutās kā zivs ūdenī. Viņš dejoja, smaidīja, turklāt lika arī pārējiem dejot – tapa tādi pasaules mēroga hiti kā Let’s Dance un China Girl. Šis periods iezīmējās ar vēl kādu faktu – Bovijs sāka pasaulei klāstīt, ka patiesībā esot heteroseksuāls: „Apgalvojumi par biseksualitāti, iespējams, bija lielākā kļūda manā mūžā.”

Publikas mīluļa privāto dzīvi atkal apzīmogoja drāma – pašnāvību izdarīja pusbrālis Terijs, izlecot pa aprūpes iestādes logu. Šai traģēdijai Bovijs tika pāri pēc vairākiem gadiem, ierakstot mūžīgu veltījumu Terijam – dziesmu Jump.

1985. gadā Bovijs pirmo reizi piedalījās Live Aid koncertā, ko visā pasaulē noskatījās vismaz pusotra miljarda cilvēku. Šajā labdarības projektā viņš sadarbojās ar MMiku Džegeru, ierakstot mūzikas video dziesmai Dancing in The Streets.

1986. gadā Deivids atkal filmējās. Lenti Pilnīgi iesācēji kritiķi tā īsti pat nepamanīja, taču filmai sarakstītā tituldziesma Absolute Beginners izraisīja globālu sajūsmu. Arī fantāzijas pasaku filmu Labirints vismaz kapitālistiskajā pasaulē īpaši augstu nevērtēja, savukārt Padomju Savienībā Bovija attēlotais goblinu karalis Džerets kļuva teju par katras pusaudžu meitenes elku. 1989. gadā Bovijs ļāvās sadarbībai ar citiem mūziķiem – tā rafās grupa Tin Machine. Bija panākta morāla stabilitāte mūzikā, un tāda bija nepieciešama arī privātajā dzīvē. Kādās viesībās Deividu iepazīstināja ar somāliešu izcelsmes supermodeli Imanu. 1992. gadā viņi apprecējās – atšķirībā no Bovija pirmajām laulībām, kurās jaunieši bija tērpušies gandrīz vai ikdienas apģērbā, šīs bija krāšņas svinības. Līgava izskatījās pēc pasaku princeses, kāzās piedalījās arī Bono, Braiens Ino un Džona Lenona atraitne Joko Ono. 2000. gadā pārim piedzima meita Aleksandrija Zāra.

Kas tālāk?

Iespējams, tieši rimtā laulības dzīve Boviju beidzot piejaucēja – vairs nebija nekādas publiskas narkotiku lietošanas vai skandalozu tēlu. Viņa dzīvē līdztekus Imanai vēl eksistēja tikai mūzika un gleznošana, kādu laiku Bovijs pat darbojās mākslas žurnāla redakcijā.

1996. gadā viņš saņēma savu zvaigzni Rokenrola slavas zālē. 2002. gadā Deivida Bovija studijas albums Heathen, kas bija visaugstāk novērtētais albums kopā 1984. gada Tonight. 2993. gadā tika izdots Deivida Bovija pēdējais studijas albums Reality.

Koncertus Bovijs nav sniedzis kopš 2004. gada jūnija – pēdējoreiz viņš uzstājās Vācijā notiekošajā festivālā Hurricame. Koncerta laikā Deivids juta asas sāpes plecā, un pēc īsas ārsta apskates tika nolemts mūziķi nekavējoties aizgādāt uz Hamburgu un operēt, jo bija bloķēta sirds artērija. Kopš tā laika Bovijs solokoncertus nav sniedzis, lai gan bijuši vilinoši piedāvājumi. Piemēram, 2010. gadā viņš atteica Glastonberijas festivāla organizētājam Maiklam Īvisam, kaut arī šajā leģendārajā festivālā, kas pērn nosvinēja 40. gadu jubileju, bija viesojies vairākkārt. Pēdējo gadu laikā viņš uzstājies dažādos īapšos pasākumos, tostarp kopā ar grupu Archade Fire, dziedātāju Ališu Kīzu, multitalantu Deividu Gilmoru un citiem māksliniekiem. Tomēr par plāniem izdot jaunu albumu vai doties atvadu turnejā vēl neviens nav dzirdējis. Pasaules augstāko mūzikas apbalvojumu, Grammy par mūža ieguldījumu, viņš jau ir saņēmis. Tomēr fani visā pasaulē joprojām cer, ka Bovijs reiz atkal kāps uz skatuves.

Tādu mēs viņu pazīstam: