Zvani... no nekurienes.

 Filmēšanas pirmajā dienā aktrises numurā atskanēja telefona zvans un noslēpumaina balss iečukstēja klausulē: “Brauc prom un aizmirsti par “Mežu”.” Sigurnija sākumā uztvēra šo brīdinājumu kā kāda dumju joku. Taču drīz saprata, ka viss ir daudz savādāk. Pēc pāris dienām viņai sākās alerģija, turklāt speciālisti tā arī nevarēja noteikt, no kā.

Drīz alerģiju nomainīja bezmiegs, aktrise naktīs gandrīz nemaz negulēja. Turklāt, nepalīdzēja pat pašas spēcīgākās miega zāles. Pa to laiku viņa saņēma vēl vairākus draudošus telefona zvanus un katru reizi zvanītājs prasīja, lai viņa atsakās no filmēšanās “Noslēpumu mežā”.

Sigurnija nervozēja, taču kolēģiem par noslēpumaino “telefona huligānu” neko neteica. Taču, kad tieši filmēšanas laukumā virs viņas galvas uzsprāga izdedzis sofits, aktrise neizturēja un paziņoja par zvaniem policijai. Pārbaudes rezultāti pārsteidza: uz viņas numuru neviens nebija zvanījis! Administrācijas telefons, kas bija saslēgts ar pilsētas tīklu un citiem iekšējiem viesnīcas telefoniem, Vīveres uzturēšanās laikā viesnīcā nebija piereģistrējis nevienu zvanu uz viņas numuru. Aktrise bija tik pārbiedēta, ka režisoram bija vajadzīgas milzu pūles, lai pierunātu viņu palikt filmēties vēl dažas dienas!

Sigurnija Vīvere uzskata, ka viņpasaules spēki ir neapmierināti ar viņas biežo līdzdalību garu pasaulē un tāpēc ir nolēmusi, ka “Noslēpumu mežs” ir viņas pēdējais trilleris.

Savā laikā ar filmu nelaimējās arī Vinonai Raiderei. Januša Kaminska filmā “Pazudušās dvēseles” viņa tēloja sievieti, kas uzzina briesmīgu noslēpumu: Sātans drīz atnāks uz Zemi! Gatavojoties lomai, Vinona daudz konsultējās pie katoļu garīdznieka, izlasīja Bībeli no sākuma līdz beigām un skatījās dokumentālus kinokadrus, kur no sievietēm izdzina velnus. Pēc tā jauno aktrisi “ieciklēja”.

“Mani vajāja viens murgs. It kā es atrastos pludmalē un tur bija bērni: kas gāzās no klints,” - Vinona stāsta vienā no intervijām. - “Jūs ziniet, ir tāda sajūta, ka nevarat skriet pa smiltīm? Es nekādi nespēju tikt laikā, lai viņiem palīdzētu. Tādi murgi man bija ilgu laiku. Es nekad par to nevienam neesmu stāstījusi.”

Žurnālisti tūlīt atcerējās, ka pirms pāris gadiem filmēšanas sasprindzinātais grafiks un presē plaši apspriestā šķiršanās no Džonija Depa noveda Vinonu līdz tam, ka aktrise centās nemieru un depresiju dzēst ar alkoholu, un rezultātā pati devās uz klīniku. Aktrise paziņoja, ka “Pazudušās dvēseles” ir piespiedušas viņu atgriezties šajā teritorijā. “Manas pašas lielākās bailes ir – zaudēt prātu,” - viņa piebilda.

 Ļaunie spēki tumšā istabā.

 Reizēm aktieri filmēšanas laikā tik ļoti iedzīvojas lomā, ka ļoti ilgi nespēj izkļūt no tās. Viņu tēlotais personāžs gluži vai pakļauj savai varai aktiera dvēseli. Piemēram, Klauss Kinskis, kuram ļoti patīk tēlot visādus neliešus, maniakus, slepkavas un vampīrus, filmā “Agirre, Dieva dusmas” ģeniāli nospēlēja Dieva apietu, salīkušu kropli. Tēlojot savu varoni, Kinskis pats sāka staigāt tā, it kā viņam būtu kupris, un beigās ieguva mugurkaula izliekšanos.

Džefs Goldblūms ar ne mazākiem panākumiem notēloja fantastiskajā trillerī “Muša” zinātnieku, kas pakāpeniski pārvēršas kukainī. Iedzīvošanās tēlā pēc Staņislavska metodes noveda pie tā, ka pēc filmēšanās beigām aktierim kādu laiku nācās pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.

Pilnīga saplūšana ar ar savu varoni nereti noved pie nepatīkamām sekām. Spilgts piemērs tam ir Džonijs Vaismillers – olimpiskais čempions peldēšanā un leģendārais kino Tarzāns. Džungļu bērns kļuva par viņa otro un vēlāk arī par vienīgo “es”: Džonijs nespēja iziet uz ielas, neizkliedzis savu slaveno Tarzāna kliedzienu. Sākumā Vaismillers tikai baidīja garāmgājējus, taču pēc tam sāka ūjināt, svilpot un kaukt, aizmirsis cilvēka runu, līdz dzīves beigas pavadīja vecu aktieru ārstniecības iestādē.

Brendans Freizers pirms filmas “Mūmija” uzņemšanas izlasīja desmitām grāmatu par Seno Ēģipti un tās iemītniekiem. Izlasītais atstāja uz viņu tik lielu iespaidu, ka aktieris kļuva ārkārtīgi māņticīgs. Ilgu laiku pēc filmēšanas Brendans nekad negāja tumšā istabā, iepriekš neiemetis tur akmentiņu, lai attīrītu istabu no tumšajiem spēkiem. Vēl šodien aktierim liekas, ka kāds mēģina viņu iespaidot ar ļaunuma spēkiem, un tad viņš tūlīt izņem no kabatas ierunātu oļu sauju, kurus viņš ir nopircis Kairas bodītē, kas tirgo maģiskus amuletus, un sāk čukstēt aizsargājošas zintis.

 Paranoja – mantojumā.

 Vairums aktieru, pirms sākt darbu pie jaunas lomas, lemj pie sevis kā to darīt: tēlot profesionāli, pa pusei ieejot tēlā, bez savas garīgās veselības bojāšanas, vai arī iedzīvoties tēlā uz visiem simts procentiem un praktiski censties kļūt par doto personāžu.

Uz visu mūžu klasisko šausmu filmu meistars Alfrēds Hičkoks nobiedēja aktrisi Džaneti Lī, kas kādreiz tēloja viņa filmā “Psiho”. Kādreiz viņa atzinās, ka tāpat kā Džulianai Mūrai, jau daudzus gadus viņai ir liegta iespēja veldzēties spirdzinošā dušā. Krītoša ūdens troksnis viņai vienmēr liek atcerēties slaveno, asiņaino ainu no filmas un zaudēt kontroli pār sevi. Džanete tā iedzīvojās lomā, ka vēl 2004. gadā nespēja iziet no tās.

Un vai tad viņa spēja iedomāties, ka viņas meita Džeimija, kļuvusi aktrise, arī mocīsies ar visdažādākajām fobijām, kas iegūtas pēc filmēšanās šausmu filmās?! Kad Džeimijai Lī Kērtisai palika 20 gadi, režisors Džons Kārpenters piedāvāja viņai lomu filmā “Helovīns”, kurā aktrise tā kliedza, ka nopelnīja iesauku “Lēdija Baigais kliedziens”. Filma savāca milzīgu kasi, taču visnelāgākā veidā iespaidoja aktrises psihi. Džeimija sāka tā ienīst Helovīna svētkus, ka pat doma par to, ka viņai vajadzēs uzvilkt šausmīgu masku, uzdzina drebuļus.

Kērtisai pat nebija ne jausmas, ka nāksies vēl divas reizes tikties ar savu varoni Loriju Stroudu. Filmēties “Helovīnā 2” viņu pierunāja ilgi un beigās viņa tomēr piekrita. Bet 1998. gadā aktrise pati piedāvāja uzņemt filmu “Helovīns: pēc 20 gadiem”. Izrādās, ka Lorijas tēls gluži vai vajāja aktrisi nakts murgos un lieta, pēc pašas Džeimijas psihoanalītiķa teiktā, varēja beigties ar psihiatrisko slimnīcu. Sapratusi, ka uguni var apdzēst tikai ar uguni, Kērtisa nolēma “paskatīties savām bailēm acīs”. Viņa pastāvēja uz to, ka jaunajā scenārijā jāmaina lomas, lai Lorija Strouda tagad vajā maniaku. Kad filma izgāja uz ekrāniem, Kērtisa atviegloti nopūtās: “Tagad es esmu apmierināta un ar tīru sirdsapziņu varu atvadīties no šī sižeta.”

Aizfilmējās līdz nakts murgiem arī cita jauna zvaigzne – Eva Mendesa. Jaunās filmas “Jātnieks-spoks” uzņemšanas laikā dabūja nervu sabrukumu. Nesenā preses konferencē aktrise stāstīja par to tā: “Es biju ļoti iegājusi šajā lomā. Mēs šāvām [iespējams, tulkojuma kļūda – jābūt “filmējām” - t.p.] gandrīz visas naktis, bieži līdz sešiem no rīta, kamēr nelec saule. Kad es gulēju, mani mocīja nakts murgi. Es biju ļoti sliktā formā. Ārsts man teica, ka man laiks izbeigt tādas lietas.”

Taču viegli pateikt – izbeigt! Kad “Forsāžas” filmēšanas laikā Vinss Dīzels kāda no trikiem ar auto tikko negāja bojā, pēc kā bija spiests griezties pie psihoanalītiķa, viņam arī pateica: “Vienīgais veids kā tikt vaļā no murgiem ir – atteikties no filmēšanās”. Uz to Vinss atbildēja: “Ne par ko!”

Kinematogrāfs ir lielākā no mākslām! Kaut arī sajaukts ar zvaigžņu nakts murgiem!