...Sadursmju fronte likās kā gigantiski sprādzieni un ugunsgrēki, kur atbrīvojās dažāda veida anihilāciju un transformāciju kolosālās enerģijas. Tās bija tik varenas katastrofas, ka to atbalsis vēl joprojām dzirdamas Visumā... (S. Lems. "Jaunā kosmogonija".)
Milzīgais "kaut kas".
"Atradums pilnībā lauž mūsu Visuma rašanās teoriju, ko var nosaukt par katastrofisku notikumu mūsdienu zinātnei. Mēs pagaidām nevaram noticēt savām acīm un tam, ka esam atraduši tik milzīgu kaut ko. Mēs nezinām, kā tas vispār var eksistēt". (Lajošs Belacs.)
Nesen ungāru astrofiziķu grupa no Budapeštas observatorijas profesora Lajoša Belaca vadībā prestižajā Britu Karaliskās Astronomijas biedrības biļetenā nopublicēja sensacionālu rakstu. Tajā teikts, ka redzamā Visuma - Metagalaktikas - plašumos ir atrasts kaut kas, ko grūti izskaidrot. Septiņu miljardu gaismas gadu (tik ilgs laiks nepieciešams, lai gaismas stars pārvarētu šo kosmisko bezgalību) attālumā stieptos supergigantisks gredzens piecu miljardu gaismas gadu diametrā. Tas sastāv no deviņiem, kolosāliem "enerģijas vulkāniem", kas izmet apkārtējā telpā gamma-starojuma zibšņus. Principā, paši gamma-stari ir tuvākie radinieki Rentgena starojumam - ultraīsiem elektromagnētiskajiem viļņiem, ar ko mūs caurstaro, taisot iekšējo orgānu attēlus fluorogrāfijā.
Šis astronomiskais atklājums uzreiz izsauca daudz strīdu, jo mūsdienu zinātne nepazīst tik milzīgas Visuma struktūras. Kopumā tas pat kaut kā neiederas zinātnes par Visumu kā vienotu organismu - kosmoloģijas - kopējos principos.
Saskaņā ar vispārpieņemtiem astronomiskiem priekšstatiem mūsu Visums ir samērā viendabīgs, nevis kaut kāda „marūžiņa”, kas sastāv no viena otrā ieliktām arvien sarežģītākām struktūrām. Agrāk lielgabarīta galaktiku kopu speciālisti – kosmologi – uzskatīja, ka mūsu pasaulē sastopamas kosmiskās struktūras, ne lielākas par 1,5 miljardiem gaismas gadu. Tagad viņiem nāksies lielā mērā pārskatīt savas teorijas. Par gamma-zibšņiem sauc superspilgtas radiācijas plūsmas, kuru laikā telpā dažu sekunžu laikā tiek izsviesta baisma enerģija, kas līdzinās Saules izstarotajai visā tās pastāvēšanas laikā – piecu miljardu gadu laikā. Zvaigžņu fizikas speciālisti – astrofiziķi – uzskata, ka tādi katastrofiski gamma-enerģijas zibšņi var notikt tad, kad kolapsē masīvi spīdekļi, kas desmitām reižu lielumā pārsniedz Sauli. Turklāt zvaigžņu kolosi (tā saucamie sarkanie milži) strauji sabrūk ārējā apvalka smaguma dēļ „paši sev iekšā”, pārvēršoties par melnajiem caurumiem telpas-laika „bezdibenīgajās aizās”.
Gamma-zibšņu noslēpumi.
Pirmie skeptiķi, kuri atsaucās uz ungāru astronomu sensacionālo atklājumu, domāja, ka zinātnieki vienkārši ir saskārušies ar nejaušu Visuma objektu izvietojumu. Piemēram, tā bieži izvietojas spīdekļi zvaigznājos, īstenībā zvaigznes vienkārši ir redzamas kopā „vienā projekcijā”, realitātē tās viena ar otru nekādi nav saistītas. Taču tālākie pētījumi parādīja, ka nejaušs gamma-zibšņu avotu izvietojums iespējams ar varbūtību viens pret divdesmit tūkstošiem. Spriežot pēc visa, zinātnieki ir atklājuši noslēpumainu, Visuma „sfēru”, uz kuras robežām arī notiek starojuma izmešana.
Daudzi astrofiziķi tūlīt atcerējās vecu stāstu, kad 1967. gadā NASA pavadoņu pāris no sērijas „Vela” piefiksēja uzreiz divus gamma-izstarojuma impulsus. Tie nekādi neatgādināja pārnovu sprādzienu vai saules uzliesmojumu pēdas. Tā radās jauna nodaļa kosmosa fizikā, kas saistīta ar gamma-zibšņu starojumu, jeb, kā tos nosauca, ar gamma-barsteru pētīšanu.
Drīz noskaidrojās, ka zibšņi notiek tālās galaktikās, kur kaut kur reizi diennaktī gamma-debesis izgaismo gamma-starojums no neparasta sprādziena. Neviens pagaidām nezina ne šo sprādzienu īsto iemeslu, ne attālumu, kur tie notiek. Vēl paradoksālāka ir karte no tūkstošiem līdzīgu izmešu, kas ar kaut ko atgādina kaujas darbības no Holivudas „Zvaigžņu kariem”...
Nobeigums sekos.