Telegrammas saprāta brāļiem

Izsenis zemieši ir cerējuši, ka nav vientuļi Visumā, un sapņoja par gaidāmo tikšanos ar saprāta brāļiem. Pie ka vairumā zinātniski – fantastisko darbu tādi kontakti atainoti priecīgā gaismā: gudrie un cēlsirdīgie citplanētieši labprāt dalās ar savas augsti attīstītās civilizācijas jaunākajiem sasniegumiem, un cilvēce veic gigantisku lēcienu attīstībā. Disonansē šajā saldskanīgajā korī skanēja daudz skaidrākas balsis. Piemēram, rakstnieks Sergejs Sņegovs savā triloģijā “Cilvēki kā dievi” parādīja, ka pat supercivilizācijas tālu ne vienmēr spēj saprast viena otru. Bet Džordža Lukasa kulta sāga “Zvaigžņu kari” uzskatāmi nodemonstrēja, ka augsti attīstītās saprātīgās sugas cīnās ne uz dzīvi, bet nāvi. Acīmredzot, šo un citu “pesimistisko” darbu autori spēja pieņemt un atšifrēt briesmu signālu no Visuma energoinformācijas lauka un mēģināja aiznest to līdz zemiešu apziņai.

Bet cilvēce uzvedas izteikti naivi un nepārdomāti. 1974.gadā sāka darboties programma sūtījumu raidīšanai ārpuszemes civilizācijām (METI), kuras ietvaros no Aresibo (Puertoriko) radiobservatorijas tika nosūtīta pirmā “depeša” uz Herkulesa zvaigznāju, kurā, pēc zinātnieku pieļāvums, ir pietiekami liela iespējamība saprātīgas dzīvēības eksistēšanai. Sekojošajos 40 gados tālajā kosmosā aizgāja vēl vairāk par diviem desmitiem sūtījumu uz dažādām zvaigžņu sistēmām. Pagaidām atbilde nav saņemta, kar arī nav brīnums, jo, piemēram, “telegramma”, kas nosūtīta uz zvaigznes Gliese 581 sistēmas Svaru zvaigznāju 2009.gadā, sasniegs adresātu tikai 2029.gadā. ja protams, tā netiks pārtverta pa ceļam.

Pārtveršana

To, ka šāda pārtveršana ir iespējama, pierāda notikums ar amerikāņu starpplanētu kuģiem. 1972.gadā tika palaists bezpilota aparāts “Pionieris-10”. Uz tā borta atradās plate izmērā 15,2x22 centimetri no alumīnija, kurš bija pārklāts ar zeltu, ar iegravētu piktogrammu. Uz tās atainoti vīrietis, sieviete, pats aparāts “Pionieris”, mūsu planētas atrašanās shēma kosmosā un citas zīmes, kuras nesa citplanētiešiem informāciju par Zemi un tās iemītniekiem. Kuģis lidoja Jupitera tuvumā, veica šī giganta pētījumus un pameta Saules sistēmas robežas. Tādu pat ceļu nolidoja arī viņa “dvīnis” “Pionieris-11”.

Pēc tam aparāti sāka uzvesties ļoti dīvaini – samazināja ātrumu un novirzījās no kursa par 400 tūkstošiem kilometru.

Novirzīšanās no kursa iemeslu skaitā tika minēta saules vēja, gravitācijas, tumšās matērijas u.tml. iedarbība. Bet radikālie pētnieki saskatīja tajā citplanētiešu darbības.

Troksnis, brālīši, troksnis!

Zinātnieki sāka celt trauksmi jau uzreiz pēc pirmo starpzvaigžņu sūtījumu noraidīšanas. 1974.gadā Nobela prēmijas laureāta radioastronoms Martins Rails uzstājās presē ar pieprasījumu aizliegt jebkurus mēģinājumus veidot radiopārraides no Zemes pieļaujamo ārpuzsemes civilizāciju virzienā. Pēc viņa domām, ir ļoti bīstami pievērst uzmanību no Visuma vareno spēku puses cilvēcei, kura vēl tikai sper pirmos kautros soļus kosmosa telpā. Daudz attīstītākās civilizācijas bez pūlēm var mūs iekarot vai pat iznīcināt.

Frenks Dreiks, viens no programmas METI autoriem, iebilda: “Jau par vēlu satraukties par to, ka mūs var atklāt no malas. Lieta izdarīta. Un turpinās no dienas dienā, ar katru telepārraidi, katru militārā radara zondējošo signālu, katru komandu, kura izdarīta uz kosmiskā aparāta borta…”. Patiešām, cilvēce uzvedas pārāk skaļi, kā satrakojušies bērni, un ārpusplanētas saprāts, ja tāds tiešām eksistē, jau sen nopelengojis mūs.

Kādas var būt sekas? Iepējams, supercivilizācija vispār nepievērsīs mums uzmanību, līdzīgi tam, kā mums nav darīšanas gar skudrām, kuras rosās kaut kur aiz mūsu vasarnīcas iecirkņa robežām. Taču pietiek šiem kukaiņiem iekļūt mūsu dārzā, vai, nedod Dievs, mājā, te uzreiz mēs sākam tās nežēlīgi iznīcināt. Tieši tāpat citplanētiešiem neko nenozīmē veikt Zemei preventīvo sitienu. Viņiem ir visas iespējas šādam uzbrukumam. To var apstiprināt astronomi, kuri vēro zvaigžņu karus.

Kosmisko cīņu atbalsis

1963.gada oktobrī ASV palaida pavadoņus “Vela”, kuriem vajadzēja realizēt līguma par aizliegumu veikt kodolizmēģinājumus atmosfērā, kosmiskajā telpā un zem ūdens kontroli. Pavisam negaidīti to detektori atklāja gamma uzliesmojumus tālā kosmosā, miljardu gaismas gadu attālumā no Zemes. Līdz pat šim laikam astrofiziķi strīdās par šīs noslēpumainās parādības dabu. Taču tiek izteikts viedoklis, ka šie īsie spilgtie uzplaiksnījumi ir neticami spēcīgu sprādzienu tālās galaktikās rezultāts. Nav izslēgts, ka tās ir zvaigžņu karu atbalsis, kuru laikā supercivilizācijas pirms miljoniem vai pat miljardiem gadu apmainījās ar nāvējošiem triecieniem, kuru spēks pārsniedz cilvēka iztēli. Tipiska gamma–uzliesmojuma enerģija ekvivalenta desmitiem un pat simtiem supernovu zvaigžņu uzliesmojumiem. Pie kam sprādziena rajona izmēri nepārsniedz dažus desmitus kilometru, bet uzliesmojums rodas šaura stipra turbulenta matērijas izmešanas iekšienē, kura lido ar gaismas ātrumu. Tas viss atgādina šāvienu ar kaut kādu superjaudīgu ieroci, trāpījumu mērķī un tā iznīcināšanu. Tipisks uzliesmojums – dažādas jaudas sprādzienu sērija, kura ilgst no sekundes daļas līdz dažām minūtēm. Kāpēc ne triecienu apmaiņa zvaigžņu cīņas laikā?

Vēlāk tamlīdzīgu cīņu pēdas tika atrastas arī mūsu Galaktikā, joslā starp Lielā Lāča un Vērša zvaigznājiem. Pats interesantākais, ka tajā kosmosa apgabalā nav nekādu debesu objektu, kuri varētu tikt atklāti ar astronomiskiem aparātiem.

Šīs kosmiskās kaujas notikušas sensenos laikos, to atskaņas atnāca līdz mums pēc daudziem simtiem tūkstošiem gadu. Taču kur ir garantija, ka zvaigžņu karu neturpinās arī joprojām, un mūsu planēta, “trokšņojoša” kā minimums līdz 50 gaismas gadiem, netiks pakļauta uzbrukumam no kāda nebūt kosmiskā agresora puses?

Nejaušs trāpījums

Starp citu, pilnīgi iespējams, ka noslēpumainais kosmiskais stars trāpīja Zemei VIII gadsimtā. Pie tāda secinājuma nonāca japāņu zinātnieki, kuri pētīja ūdeņraža-14 saturu senajos ciedros-ilgdzīvotājos. Viņi atklāja, ka starp 774 un 774 gadiem koki saņēma nopietnu apstarojumu. Radioaktīvais ogleklis veidojas bombardējot atmosfēras slāpekļa atomu kodolus ar kosmisko staru neitroniem. To apsorbē koki fotosintēzes procesā un paliek gadskārtu gredzenos. Iegūtos datus japāņi salīdzināja ar oglekļa-14 saturu Eiropas un Ziemeļamerikas tā paša perioda kokos. Rezultāti izrādījās identiski.

No sākuma zinātnieki pieļāva, ka iemesls tik augstam izotopu līmenim koksnē varēja būt supernovas uzliesmojums. Taču gadskārtu pieraksti par tādu notikumu VIII gadsimtā netika atrasti, kaut arī nevarēja palikt nepamanīts.

Ufologi uzskata, ka Zeme nejauši atradās uguns līnijā, kuru veica naidīgo supercivilizāciju kosmosa kuģi. Tie apšaudīja cits citu no gamma-ieročiem, pie tam pavisam nedaudz aizķerot arī mūsu planētu. Šai versijai nepiekrīt amerikāņu astronoms Harriss. Viņš uzskata, ka VIII gadsimtā Zemi aizķēra zvaigžņu kuģa, kurš veica manevrus tai blakus iegūstot enerģiju kustībai no aintivielas anihilācijas (pārvēršanas reakcijas) ar mūsu parasto, izplūdes gāzes.

Šis nejaušais trāpījums izsauca vēža un citu saslimšanu, kuras viduslaiku ārsti attiecināja uz Dieva sodu par mūsu grēkiem, izplatību.

Taču ja kosmiskā kauja no jauna izvērtīsies Saules sistēmas tuvumā, sekas zemiešiem izrādīsies daudz katastrofālākas.