Starp citu, kaut ko saprata visi. Epizodes IV-VI bija Luka Skaivokera stāsts, kurš no „jaunās cerības” izauga līdz galaktikas glābējam. Pievienojot epizodes I-III, sāgas kompozīcija mainījās: sāga vēstīja vairs ne par Luku, viņa māsu Leju un viņu biedriem, bet par Anakinu Skaivokeru, viņš arī Dārts Veiders; viņa pacelšanos, lepnumu, pāreju Spēka Tumšajā Pusē, krišanu un grēku nožēlu finālā. Tā „Zvaigžņu kari” ieguva morāles dimensiju.
Teiktais nenozīmē, ka nekas nenotika visu šo laiku ar sikveliem. Notika, tikai nevis kino, bet literatūrā: skaitā daudzi turpinājumi, kam svētību deva Lukass un Co, izveidoja „Zvaigžņu karu” „paplašināto Visumu”. Tur daudz kam atradās vieta: varoņiem, viņu pēctečiem, visādu baismoņu iebrukumiem kā citplanētiešiem ar nosaukumu „južaņ-vongi”..
Ar laiku kļuva skaidrs, ka Lukass ar sikveliem nodarboties netaisās. Zelta dzīsla netika atraksta, fani saskuma, vispār, kaut kas bija jādara. Rezultātā studija Disney iegādājās kompāniju Lucasfilm un vienā mirklī palaida ražošanā epizodi VII. Par režisoru kļuva Dž. Dž. Abramss, kas sekmīgi „piebaroja” divas citas fanu grupas: viņš producē kinoseriāla „Neizpildāmā misija” sikvelus un uzņem prikvelus superpopulārajam „Zvaigžņu ceļam”, tas arī „Star Trek”.
Abramsa un citu dalību ņemošo priekšā bija sarežģīti uzdevumi. Epizodei VII nebūtu jāatbaida fani, taču arī situācija „Filma. Septītā daļa. Te varēs paēst, tāpēc ka es iepriekšējās sešas neesmu redzējis” (kā dziedāja Visockis cita iemesla dēļ) nebija pieļaujama. Varoņiem bija jābūt jauniem abās nozīmēs, taču arī vecos nācās cienīt. Tas pats ar stilistiku, mūziku, sižeta gājieniem. Atsevišķs jautājums: ko darīt ar „paplašināto Visumu”, kas stingri bija iesēdies fanu galvās.
Vecais Hans ir labāks par diviem jauniem.
Izeju atrada vienkāršu, taču efektīgu. „Paplašinātais Visums” tika nojaukts, kaut arī vietām varoņi ir te ir līdzīgi „Spēka mošanās” varoņiem kā divas ūdens lāses. Galvenais, mūs uzreiz iemet šausmīgā jaunā pasaulē, kur ir noticis nelabojamais: jā, Republika ir sagrāvusi Impēriju, taču ir pagājuši tikai daži desmiti gadu un – še tev: republikāņi ir piespiesti pie sienas ar jaunu diktatūru, ko sauc par Pirmo ordeni, un tā vadībā ir Spēku pārvaldošie, Tumšās Puses nesakautās atliekas. Imperatoram Palpatīnam līdzīgais Snouks (Endijs Sērkiss), Dārtam Veideram līdzīgais Kailo Rens (Ādams Draivers), impērijas ģenerāļiem līdzīgais ģenerālis Hakss (Donalds Glīsons) un tā tālāk.
Bēda tāda, ka visi vecie varoņi ir paklīduši kur nu kurš. Filmas „Spēks mostas” sižets griežas ap kosmiskās kartes gabalu, ko abas Spēka puses cenšas iegūt, lai atrastu klejojumos aizgājušo Luku Skaivokeru (Marks Hemils). Karte ir noslēpta droīdā BB8, kas līdzīgs droīdam R2D2. Viņu medī labākais dumpinieku (radzat, viņi jau atkal ir dumpinieki, nevis uzvarētāji!) pilots Po Damerons (Oskars Aizeks). Viņam pievienojas grēkus nožēlojušais trieciennieks Finns (Džons Boijega) un meitene Reja (Deizija Ridlija). Finss un Reja aizdzen no planētas Džakku kuģi, kas izrādās „Tūkstošgades piekūns”, un drīz vien viņus noķer kontrabandisti – mūsu vecie paziņas Hans Solo (Harisons Fords) un Čubaka (Pīters Meihjū). Reja atklāj, ka sajūt Spēku...
Situācijas atkārtojas viens pret vienu, bet tikai jaunā, jau trešajā lokā: smilšainās Tatuīnas vietā – smilšainā Džakku, jaunās cerības Luka vietā – jaunā cerība – Reja, droīda R2D2 vietā – droīds BB8, Nāves Zvaigznes vietā – planēta Starkillers, tā pati Nāves Zvaigzne, tikai piecas reizes lielāka. Uzpeld radniecīgas saites: Kailo Rens izrādās Hana Solo un bijušās princeses, bet pašlaik ģenerāles Lejas Organas, dēls. „Spēks mostas” kulminācija atkārto pirmās triloģijas kulmināciju: tēva un dēla sadursmi virs bezdibeņa. Fināls kopē „Jaunās cerības” noslēdzošās ainas. Vai tad varēja būt savādāk?..
Filmu „Spēks mostas” var apvainot vienkāršošanā, arhaiskumā, aklā sižeta gājienu un personāžu tiražēšanā – taču tas ir bezjēdzīgi. „Zvaigžņu kari” paši par sevi ir likums: kā savā laikā teica Lukass, „mēs zinām, ka sprādzieni kosmosā notiek bez skaņas” (filmā pilnīgi saprotami - viss dārd). „Zvaigžņu kari” ir pasaka, tai arī jābūt arhaiskai, formālai, cikliskai, ar atkārtojošos sižetu, arhetipiskai no galvas līdz kājām. Nu jā, atkal divdesmit pieci, Reja Luka vietā, Luks Jodas vietā – taču apmēram tā arī visa pasaule griežas. Atšķirības, iespējams, parādīsies nākamajās epizodēs, un tad apslēptā jēga uzpeldēs. Vai neuzpeldēs. Kāda starpība? Vienalga „Zvaigžņu karu” galvenais varonis nav Luks, ne viņa tēvs un ne viņa māsasdēls Kailo. Un ne Reja, un ne Hans Solo. Galvenais varonis tur ir – tas pats Spēks.
Kā tad bez Spēka radīt no lētas fantastikas, lēta ņu-eidža un arī lētas pasakainības visu laiku un tautu populārāko kino? Kā bez Spēka uzņemt „Epizodi VII”, kur nav ne jaunu domu, ne jaunu sižetisku gājienu – taču cik iespaidīgi to visu skatīt? Te arī ir aprakts galaktiskais suns: Spēks bija, ir un būs ar mums, bet „Zvaigžņu kari” ir tā pravietis.
http://rus.postimees.ee/3445815/zvezdnye-vojny-po-tretemu-razu-v-dalekoj-galaktike