Marijai ļoti iepatikās apsekot ciemata apkārtni, un reiz viņa ieklīda vecās raktuvēs, kas bija līdzīgas garam tunelim. Tajā meitene atklāja uz muguras gulošu sievietes skeletu. Tam līdzās bija uzbērts mazs kurgāns, no kura laukā rēgojās maza, deformēta un sažuvusi roka, kas bija satvērusi atrasto skeletu aiz apakšdelma. Amerikāniete atraka uzbērumu un atklāja zem tā bērna atliekas ar ļoti dīvainu galvaskausu. Viņa nolēma atjaunot abus skeletus, tādēļ salika kaulus lielā grozā, kuru bija paņēmusi it kā ogu lasīšanai mežā, aiznesa to uz radinieku mājām un noslēpa dārza tālākajā kaktā. Pagāja divas dienas, un naktī ciemam uzbruka dīvains negaiss. Lietus gāzes pārvērtās īstos plūdos. No rīta Marija atrada grozu apgāztu. Ūdens plūdi bija aizskalojuši lielāko daļu kaulu. Atrast izdevās tikai nedaudzus, tai skaitā arī abus galvaskausus.
Savus atradumus Marija atveda uz mājām Eļ-Paso, Teksasas štatā. Dīvaino bērna galvaskausu, neparasti plats, ar plakanu pakausi un maziem acu dobumiem, viņa uzskatīja par kaut kādu cilvēku kropļojuma produktu un kopā ar domājamās mātes galvaskausu daudzus gadus glabāja kartona kārbā kā suvenīru, kas atgādināja par aizraujošo braucienu pie meksikāņu radiniekiem. 90-to gadu sākumā, sajūtot nāves tuvošanos, Marija nodeva kārbu savam tuvam draugam, liekot tam nozvērēties glabāt relikviju. Tas novietoja kasti uz plaukta savā garāžā, kur tā nostāvēja piecus gadus.
Galu galā jaunais Vara kanjona galvaskausu īpašnieks pastāstīja par tiem saviem paziņām – Jangu laulātam pārim, kuriem bija biologu izglītība un kuri interesējās par ufoloģiju, sniega cilvēka meklējumiem un citiem netradicionāliem pētījumiem. Uzmanīgi apskatot abus galvaskausus, Rejs Jangs noteica: „Lūk šis galvaskauss pieder cilvēkam. Bet šis... Tas ir ļoti dīvains un droši varētu piederēt citplanētietim”. Viņa kundze Melānija, kura dažādos laika posmos bija strādājusi par medmāsu un fizioterapeiti, arī sāka šaubīties, vai bērna galvaskauss varētu būt tipisku cilvēcisku kropļojumu produkts. Un tad Jangu laulātais pāris nolēma vērsties pie speciālista.
Veidola rekonstrukcijas mēģinājumi
1997. gadā ASV, izdevniecībā „Adamy Press”, tika izdots izdevums ar nosaukumu „Visas mūsu zināšanas – nepatiesas. Pirmā grāmata: cilvēka rašanās”. Tā autors – Lloids Paijs, rakstnieks un sniega cilvēka pētnieks – grāmatā izteica interesantus argumentus savas evolūcijas teorijas aizstāvībai, kura pašos pamatos atšķīrās kā no Darvina teorijas, tā arī no cilvēka dievišķās izcelsmes piekritēju uzskatiem. Šis teksts izsauca lielu interesi, un Lloida Paija vārds kļuva populārs Amerikā.
1999. gada februārī Rejs Jangs piezvanīja rakstniekam un teica, ka vēloties kaut ko parādīt. Noteiktā laikā pie Paija ieradās laulātais pāris ar kartona kasti. Viņi no tās izņēma divus saiņus, attina iepakojumu un klusējot nolika uz galda divus galvaskausus. Viens no viņiem acīmredzami piederēja cilvēkam un neizraisīja Lloida Paija interesi, bet, lūk, otrs... Rakstnieks skatījās uz to atplestām acīm sajūtot, kā viņu pārņem spēcīgs satraukums. Paijs atceras: „Galvaskauss bija neliels, dīvainas formas, ar maziem acu dobumiem. Es turēju to rokās, skatījos acu dobumos un jutu, ka saskaros ar kaut ko svešu”. Rejs un Melānija pajautāja, ko viņš domā par galvaskausiem un ko, pēc viņa domām, vajag darīt? Rakstnieks atbildēja, ka viens no galvaskausiem, iespējams, nepieder cilvēkam, kaut arī ir līdzīgs, un ka šo galvaskausu vajag izpētīt. Tad apmeklētāji piedāvāja Paijam pieņemt no viņiem kā dāvanu abus galvaskausus un uzņemties visu pētījumu organizāciju. Kam viņš ar prieku piekrita.
No medicīniskā viedokļa galvaskauss, kurš ar vieglu Lloida Paija roku ieguva nosaukumu „Starchaild” – „Zvaigžņu bērns”, droši varēja piederēt bērnam, kurš cieta no veselas virknes slimību: branhicefalijas, hidrocefālijas, Kruzona sindroma un, iespējams, anoftalmijas. Protams, iesākumā Paijs, neskatoties uz savu zinātnieka – alternatīvista noslieci, tomēr pie šāda viedokļa tomēr pieturējās. Paskaidrosim, ka brahicefalija – tas ir plašs termins, kurs tiek izmantots aprakstot neproporcionāli paltus galvaskausus, bet hidrocefālija – saslimšana, pie kuras nenormāls muguras smadzeņu šķidruma uzkrājums galvaskausā noved pie iekšējā spiediena palielināšanās tajā un dod tam neparastas „paaugstinātas” formas.
Kruzona sindroms – iedzimta saslimšana, kura izraisa bērniem galvaskausa šuvju priekšlaicīgu saplūšanu un var radīt sejas vidusdaļas nepilnīgu attīstību un mazus acu ābolus. Pie anoftalmijas acu āboli arī ir ārkārtīgi mazi.
Paija attīstītā projekta „Starchaild” ietvaros abiem galvaskausiem tika veikta datēšana ar radioaktīvā oglekļa metodi. Sievietes galvaskausam – Kalifornijas Universitātē Riversaidā 1999. gadā, bērna galvaskausam – Maiami 2004. gadā. Abi testi noteica viņu vecumu – 900 gadi ar iespējamo nobīdi 40 gadi. Bērna vecumu noteica stomatologs kā četri ar pusi – pieci gadi. Mērījumi uzrādīja, ka Zvaigžņu bērna galvas smadzeņu apjoms sastādīja 1600 kubikcentimetrus, tajā laikā, kad pat pieaugušam cilvēkam tas vidēji sastāda 1400 kubikcentimetrus. Starčailda galvaskauss atšķiras arī ar to, ka tam iztrūkst pieres daivas. Bet Kanādas Vankuverā, DOLD laboratorijā, veiktie ģenētiskie pētījumi uzrādīja, ka sieviete un bērns nebija pat radinieki.
Zvaigžņu bērna kaulu biezums divreiz – trīsreiz mazāks, kā parastam cilvēkam, pie tā, ka šie kauli jūtami stiprāki un izturīgāki un pēc savas struktūras vairāk līdzinās zobu emaljai. Mikroskopā bija redzams, ka tajos esošās šķiedras savijušās, kā armatūra cementā, kas cilvēku galvaskausos nekad nav novērots. Jāsaka, ka arī pašas šķiedras esamība ir neparasta. Pašreiz mediķi pēta tā saucamo Morgellonu slimību, kad šķiedrotās struktūras – puscaurspīdīgas un labi pamanāmas pat ar neapbruņotu aci – ir sastopamas pacientu mīkstajos audos. Šī šķiedra sastāv no augsta blīvuma pakāpes polietilēna un, iespējams, nokļūst organismā no pārtikas piedevām. Tomēr, pirmie Morgellonu slimības apraksti attiecas uz XVII gadsimtu.
Bet Starčailda šķiedras ir necaurspīdīgas un bez speciālas aparatūras pilnīgi neatšķiramas. Tās var ieraudzīt tikai ar mikroskopa elektroniskās skenēšanas palīdzību. Pie kam kauli un locītavas tiem, kas sirgst ar Morgellonu slimību, ietver visas deģenerācijas pazīmes, bet Zvaigžņu bērna galvaskausa kauli – visai stipri.
Pie hidrocefālijas galvaskausa kauli arī ir plānāki, nekā parasti, taču pie visa ir trausli un vāji. Pētījumi, kas tika veikti 2004. gadā doktora Teda Robinsona vadībā, pārliecinoši parādīja, kas Starčailda galvaskausa morfoloģija nav hidrocefālijas rezultāts. Interesanti, ka pie šī visa savās atskaitēs doktors Robinsons galvaskausu sauca par „cilvēkveidīgo” vai „visai neparastu cilvēkveidīgo”.
Beidzot, 2003. Gadā galvaskausa paraugi izgāja kodola un mitohondriālo DNK analīzi. Rezultāts pa īstam pārsteidza zinātniekus: Zvaigžņu bērna māte bija pilnīgi normāla indiāniete, bet, lūk, tēvs izrādījās ne pilnīgi cilvēks vai vispār ne cilvēks. Atkārtota analīze, veikta pagājušajā, 2010. gadā, ar labāku, pilnvērtīgāku aparatūru, apliecināja, ka Starčailda genoma ievērojamai daļai nav analoga uz Zemes, kaut arī ir atzīmēts, piemēram, pilnīga Zvaigžņu bērna pirmās hromosomas līdzība ar cilvēku tādu pašu hromosomu. Tā ka, jaunā dīvainā galvaskausa īpašnieka tēvs pilnīgi mierīgi varēja būt kā minimums mutants, vai arī pats īstākais atnācējs no citas planētas.