Vēl līdz šim astrologi Ūdensvīrā redz brīvdomības zīmi, kas grauj vecas hierarhijas un atšķirības, rūpējoties par vienlīdzību: starp rasēm, šķirām un dzimumiem, kā arī starp hetero- un homoseksuālām attiecībām.

Pa kreisi no Ūdensvīra var redzēt vēl vienu brīnišķu jaunekli. Tas ir Antinojs – Romas imperatora Adriāna mīļākais. Imperators izglāba viņam dzīvību, pēdējā brīdī nogalinot lauvu, kas bija uzbrucis Antinojam. No zēna asinīm, kas tomēr lija, izauga sārtais lotoss, Antinoja zieds. Vēlāk jauneklis upurēja sevi, garantējot savam draugam un aizbildnim imperatoram ilgu un laimīgu dzīvi. Pēc tam ērglis uznesa viņu debesīs, kur viņš kā Antinojs kļuva par Ērgļa zvaigznāja sastāvdaļu. Šis notikums neattiecas uz Prometeja dzīvi, tāpēc Antinojs nav iekļauts zvaigznāju sarakstā. Mūsdienu cilvēki vairāk neredz brīnišķīgo jaunekli zvaigžņotajās debesīs, bet viņa zvaigznes tagad uzskata par Ērgļa zvaigznāja daļu.

Lira virs Ūdensvīra atgādina mums par lielisko dziedoni Orfeju, kurš tik lieliski spēlēja uz šī instrumenta, ka stīgu žēlabainās skaņas pat spēja iežēlināt Aīda sirdi un piepildīt viņa acis asarām. Neviens, nekad nebija spējis līdz šim pārliecināt pazemes pasaules valdnieku palaist mirušo atpakaļ dzīvo pasaulē. Orfejam tika atļauts paņemt līdz savu Eiridīki. Taču ceļā uz gaismu, viņš nelaimīgi pagriezās atpakaļ [lai pārliecinātos, ka mīļotā viņam seko – t.p.] un uz mūžu pazaudēja savu iemīļoto. Kā atgādinājumu par šo mocekli, dievi novietoja debesīs viņa Liru.

Blakus mēs redzam Delfīnu, kas izglāba dzīvību vēl vienam lielam dziedonim un liras spēles meistaru – Arionu.

Vēl runā, ka trīs zvaigznāji: Gulbis, Ērglis un Lira ir Stimfalijas putni, ko Hērakls nogalināja, veicot savu sesto varoņdarbu. Bulta, ko viņš tad palaida, vēl joprojām lido starp Gulbi un Delfīnu.

Stimfalijas putni grieķu mitoloģijā bija putni, kas ligzdoja blakus Stimfalas pilsētai Arkādijā. Viņi meta savas bronzas spalvas, nogalinot ar tām cilvēkus un dzīvniekus. Hērakla viens no varoņdarbiem tad arī bija uzvara pār Stimfalijas putniem.

Minēta pusdieva visus divpadsmit varoņdarbus debesīs nevar redzēt, vienīgi uzzināt, ka tie ieslēgti 12 zodiaka zīmēs. Kopā ar rungu, viņa pazīstamāko atribūtu, viņš pārmestu pār kreiso roku tur Nemejas lauvas ādu, dabiski, ka pats iespaidīgākais Lauvas zvaigznājs arī atrodas debesīs. Astroloģija tajā redz valdnieka arhetipu un tādā veidā Reguls, koša, nekustīga, zvaigzne zvaigznājā no seniem laikiem tiek uzskatīta par valdnieka zvaigzni. Arī Vēzis ir saistīts ar mītiem par Hēraklu. Kad varonis cīnījās purvos ar Hidru, tad viņam kājā iekoda vēzis. Astrologi interpretē šo stāstu kā norādījumu par to, ka emocionālā zīme Vēzis parāda, kā izskatās, neievainojamajam Hēraklam uz to, ka arī viņam kāds var nodarīt pāri.

Sekojot savam gada ciklam, Saule Vēža zīmē sasniedz pārejas punktu, pēc tam tā, līdzīgi vēzim, sāk rāpties atpakaļ. Pēc analoģijas ar šo pagriezienu, kā arī tāpēc, ka šī zīme atrodas pašā tumšākajā debess vietā, Senās Babilonijas iedzīvotāji uzskatīja, ka Vēža zvaigznājs ir vārti, pa kuriem dvēseles ienāk pasaulē. Ēģiptieši redzēja tajā lielo Skarabeju, kas katru rītu ripina Sauli uz austrumu horizontu un palīdz tai piedzimt no jauna un no jauna. Abas zīmes attiecināmas uz mātes arhetipu, ar ko astrologi saista šo zīmi.

Ūdenī, kas tek no Ūdensvīra krūzes, plunčājas Dienvidu Zivs. Daži uzskata, ka tā rij ūdeni, aizsargājot pasauli no plūdiem. Šajā zvaigznājā redz arī babiloniešu varoni Oannesu, puscilvēka-puszivs veidolā. Viņš ir visu gudrības skolotāju un kultūru dibinātāju prototips. Katru rītu viņš iznāca no jūras un mācīja cilvēkus amatiem, zemkopībai, rakstībai un visām mākslām. Viņa vārds vēlāk pārveidojās par Joannu, bet viņa zivs galva kļuva par paraugu bīskapa mitrai. ‘

Gleznas centrā gigantiska čūska apvijusies vecam vīram. Tas ir Čūsknesis (lat. Ophiuchus), par kuru pirms dažiem gadiem daudz runāja it kā par 13. zodiaka zīmi. Viņš attēlots kā sengrieķu dievs-dziednieks Asklēpijs, viņa čūska joprojām ir aptiekāru simbols. Jau bērna vecumā viņa tēvs Apolons atdeva viņu audzināt gudrajam Hīronam, kas atrodas blakus kā Kentaura zvaigznājs. Pie šī lielā dziednieka Asklēpijs mācījās dziedināšanas mākslu tik izcili, ka varēja pat atdzīvināt mirušos. Tas nepatika pazemes valsts dievam Aīdam. Viņš žēlojās Zevam, ka no viņa valstības regulāri tiek zagti padotie. Zevs meta Asklēpijam ar zibeni. Pēc tam novietoja viņu starp zvaigznēm, katram gadījumam tālāk no Oriona, lai viņam nenāktu prātā doma atkal atmodināt dzīvei šo milzi.

Hīrons stipri atšķīrās no citiem kentauriem – mežonīgajām būtnēm – puscilvēkiem, puszirgiem. Viņa tēvs Hrons (Krons) radīja viņu zirga izskatā, mīlējoties ar nimfu Filiru. Atšķirībā no saviem primitīvajiem radiniekiem, Hīrons bija civilizēts, izglītots un meistarīgs. Viņu uzskata par zvaigznāju atklājēju un tādu lielu varoņu kā Hērakls, Ahiless un Jāzons audzinātāju. Starp viņa mācekļiem bija arī Orfejs, jo arī Hīrons bija lielisks dziedātājs. Savas dziednieka zināšanas Hīrons deva Asklēpijam. Virs Kentaura galvas var redzēt Hidras asti. Hērakls uzvarēja čūskveida briesmoni smagā kaujā un iemērca savas bultas tās žultspūšļa nāvējošajā indē. Kļūdas pēc ar vienu no savām saindētajām bultām viņš ievainoja savu mīļo skolotāju Hīronu. Mocības no sāpīgās, neizārstējamās rētas spieda Hīronu ziedot savu nemirstību, ko viņš dāvāja Prometejam, atpestījot varoni no mūžīgajām mokām Kaukāzā. Hīrons kļuva par Kentaura zvaigznāju tajā debess daļā, kur savienojas indes (Hidra un Skorpions) un dziedniecība (Asklēpijs).

Kā mēs redzam Hīrons cīnās ar Vilku. Runā, ka šis zvaigznājs agrāk tika attiecināts uz Arkādijas valdnieku Laokoonu, kurš bija tik rupjš, ka Zevs viņu nogalināja un novietoja debesīs kā mūžīgu brīdinājumu. Iespējams, ka te ir runa par citu interpretāciju vai sena varena simbola maiņu. Abi dievi-dziednieki Asklēpijs un Hīrons ir attēloti ar čūsku un vilku, kas senos šamaņu kultos asociējās ar dzīvniecisku spēku, tā var būt norāde, no kurienes nāk dziedniecības zināšanas. Šo pieņēmumu apstiprina tas, ka Skorpions, kas debesīs atrodas starp Asklēpiju un Hīronu, arī ir dziednieka arhetips astroloģijā.

Tāpēc šaubas vieš stāsts par to, ka zvaigznājs zem Vilka ir Altāris, uz kura Vilku būtu jāupurē. Patiešām, senās zvaigžņu kartēs var redzēt, ka Hirons vērš pret Vilku nevis pīķi, bet kulta zizli – tirsu, kas rotāts ar efejām un, ko vainago pīnijas čiekurs – auglības un nemirstības simbolu. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras Ptolemajs rakstīja, ka Hīrons tur Vilku ar roku, bet otrajā nes tirsu. Altāris, ko Zevam uzbūvēja ciklopi, lai palīdzētu cīnīties pret titāniem un simtroku monstriem, kļuva par zvaigznāju pēc uzvaras. Zevs izvietoja to debesīs tā, ka liekas, ka Piena Ceļš paceļas no turienes kā mūžīgas upurēšanas dūmi.

Pa kreisi no Kentaura galvas stiepjas pats garākais debesu zvaigznājs. Tā ir Hidra – Ūdens Čūska, par kuru saka, ka agrāk ar Lauvu tā veidoja vēl lielāku zvaigznāju. Šī Lauvas Čūska bija antīkajā pasaulē svēts dziedniecības simbols, ar vārdu Abraksass tā bija iemīļots, sargājošs amulets. Iespējams, ka arī Krauklis pieder pie šamaņu radībām debesīs. Līdzīgi kā Hugins un Mugins, šie melnie putni tiek uzskatīti skandināvu zemēs par Odina pavadoņiem. Odinam uz katra pleca sēž pa krauklim: Hugins (doma) un Mugins (atmiņas), kuri katru dienu aplido pasauli un pēc tam ziņo Odinam par visu redzēto. Tas, ka uz raganas pleca viņiem arī ir atradusies vieta, tāpat ir visai zināms fakts. Daudzas Kraukļa tēla nozīmes nav diez cik interesantas, to pašu var teikt arī par kausu, kas senos laikos, iespējams, kalpoja par katlu raganu saietā. Šumēri tajā redzēja čūsku kausu, kas bija nemainīgs atribūts orgiastiskos svētkos.

1825. gada zvaigžņu kartē var redzēt arī Pūci (Noctua) un Kaķi (Fekis), kurus šajā aplī ievieto pie veciem matriarhāta simboliem.

Kaut arī Svaru zvaigznāju pazina jau Senajā Babilonijā, vēlāk tie pazuda no debesu kartēm, tāpēc varenais Skorpions sāka likties daudz lielāks. Tikai cēzareju laikā viņa spīles atkal kļuva par Svaru kausiem. Par to atgādina košo zvaigžņu nosaukumi, kas atrodas abos svaru kausos. Zubenelgenubi un Zubenelšamali ir arābu izcelsmes un nozīmē „Dienvidu spīle” un „Ziemeļu spīle”. Tā kā šis zvaigznājs ir samērā jauns, tad nav mītu, kas stāstītu mums par to, kāpēc tas ir parādījies debesīs. Taču Svari, kā vienādas dienas-nakts zīme, šim laika posmam ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, arī astroloģijā tie raksturo līdzsvarotību, pareizību un taisnīgumu. Runā, ka tie ir tie svari, ko Zevs atdeva kā augstāko taisnības simbolu savai meitai Dīkei (grieķu – „atriebība”), kuru viņam dzemdēja dabiskās kārtības dieviete Temīda. Sākoties dzelzs laikmetam, Dīke tā bija nopūlējusies ar savu misiju, ka bez nožēlas šķīrās no Zemes un pieņēma debesu zvaigznāja Jaunavas izskatu.

Mierīgie zemnieki visvairāk vēlējās taisnīgumu un tāpēc visvairāk cienīja to arī debesīs. Tā Jaunava arvien vairāk pārvērtās par zemkopju dievību un drīz viņā sāka redzēt Persefoni (Koru), Zeva un lielās auglības dievietes Dēmetras meitu. Pazemes valstības dievs Aīds nozaga brīnišķo jaunavu un ieslēdza viņu savā tumšajā valstībā. Dēmetra izdzirdēja savas meitas kliedzienus, steidzās palīgā un izmisīgi meklēja savu mīļoto Koru pa visu zemi. Neviens neiedrošinājās viņai pateikt, kas bija noticis īstenībā. Tad viņa aizšķērsoja ceļu Hēlijam, lai viņš nevarētu savos Saules ratos braukt tālāk, un visu redzošais Saules dievs pateica viņai patiesību. Dēmetra niknumā pameta dievu mītni Olimpā un iekrita tik dziļās skumjās, ka zeme zaudēja ražību un cilvēki kļuva nabagi. Kad viss dzīvais sāka mirt nost, Zevs un visi dievi nolēma rast kompromisu. Deviņus mēnešus gadā Persefone varēja dzīvot uz zemes, bet trīs mēnešus viņai vajadzēja pavadīt pazemes valstībā. Ar to Dēmetra samierinājās, un zeme atkal uzplauka. No tā laika uz trīs mēnešiem iestājas ziema, kad nokrīt visas lapas un daba pamirst. Kad atkal sāk dīgt graudi – no pazemes pretī gaismai, Persefone atgriežas atpakaļ, uz zemes. Gada ciklā Jaunava atbilst ražas novākšanas laikam, bet astroloģijā to uzskata par uzticamības, kārtības un darba mīlestības zīmi.

Arī Strēlnieks ir kentaurs, tāpēc viņu ļoti viegli var sajaukt ar gudro Hīronu. Iespējams, ka Senajā Babilonijā to identificēja ar lielā Gilgameša draugu un ceļabiedru Enkidu, Gilgamešu savukārt, debesīs redzēja kā Oriona zvaigznāju. Eposs stāsta, ka viņi abi nogalina debesu vērsi, arī šo ainu mēs varam redzēt debesīs. Tajā brīdī, kad Gilgamešs (Orions) paceļ milnu pret Vērsi, Enkidu (Strēlnieks) atlaiž savu bultu. Kad tikko Vērša zvaigznājs noriet rietumos, tad tūlīt pat austrumos uzlec Strēlnieks, no tā var spriest, ka Enkidu bulta ir trāpījusi mērķī. Savā īstajā stāvoklī Strēlnieks tēmē citā virzienā – uz Skorpionu, taču runā, ka viņš pārāk vēlu ir atnācis palīgā Orionam, kurš mirst no Skorpiona kodiena. Vēlāk grieķi redzēja Strēlniekā gudro satīru, Pāna dēlu Krotosu, kurš bija izcils jātnieks un veikls mednieks. Viņu uzaudzina Mūzas, tāpēc viņš augstāko jēgu meklē mākslā. Viņš izgudroja, ne tikai medību loku, bet arī ritmu un pat aplausus. Astroloģijā Strēlnieks simbolizē spēku, viņš tiecas pretī tāliem un bieži augstiem mērķiem, pārvarot iekšējo un ārējo robežu žņaugus un izraujoties pie jauniem horizontiem.

Lejā pa kreisi gleznā mēs redzam leģendāro kuģi Argo (no grieķu „ātrums”), ar kuru argonauti, sava laika 50 ievērojamākie vīri Jāzona vadībā devās ceļā, lai iegūtu zelta aunādu – auna ādu, kas karājās ozolā un, ko sargāja pūķis Melnās jūras krastā, Kolhidā, šodienas Gruzijā. Stāsts, par kuru ir runa, attiecas uz Auna zvaigznāju. Beotijas valdnieka bērni Frikss un Hella šausmīgi cieta savas ļaunās pamātes dēļ, viņa gandrīz tos upurēja, ja viņu debesu māte Nefela pēdējā mirklī neaizsūtītu viņiem aunu ar zelta ādu, kas izglāba viņus no nāves. Tikko bērni uzsēdās viņam mugurā, viņš aizlidoja uz austrumiem, uz Kolhidu, zemi, kur nakti pavada Saules rati. Tur viņiem bija jānonāk abiem. Taču, kad viņi lidoja virs Dardaneļiem – jūras šauruma, kas atdala Eiropu no Āzijas – Hellai pēkšņi sareiba galva un viņa iekrita jūrā. Šo vietu antīkos laikos iesauca par Hellespontu (Hellas jūru). Tā Frikss pie Kolhidas valdnieka, dieva Hēlija dēla ieradās viens. Viņu uzņēma silti un sirsnīgi. Kā vēlējās dievi, svinīgā ceremonijā Aunu upurēja, no tā laika tas kā zvaigznājs atrodas debesīs. Auns astroloģijā kļuva par pirmatklājēja zīmi, tas drosmīgi pēta jaunus ceļus, veic atklājumus, ja vajag, tad pat viens pats. Zaigojošo Auna ādu – zelta aunādu – pakāra Aresa birzī. Argonauti, kuru vidū , kā mēs zinām bija arī Hērakls, Orfejs un dvīņi Kastors ar Poluksu, pēc daudziem piedzīvojumiem atveda šo kāroto trofeju uz Grieķiju. Kad viņi sekmīgi atgriezās dzimtenē, Jāzons savu kuģi upurēja jūras dievam Poseidonam, pēc tam kuģi tā aizbildne – dieviete Hēra ielika debesīs, lai tas vienmēr atgādinātu par slaveno varoņu varoņdarbiem. Kastors un Polukss kļuva par jūrasbraucēju aizbildņiem, tāpēc viņus var redzēt kā Dvīņu zvaigznāju augstu virs Argo masta. Taču paša kuģa debesīs vairāk nav. Šo milzīgo zvaigznāju jaunākos laikos sadalīja Kuģa Burā, Kuģa Galā (Pūpē) un Kuģa Ķīlī.

Vienīgā planēta uz gleznas ir Jupiters – to var redzēt augšā pa kreisi un tas attiecas uz trešo debesu kustību, par ko mums vēsta stāstā par Saules dieva Hēlija dēlu Faetonu (grieķu – „starojošais”). Reiz viņš pierunāja savu tēvu atļaut viņa braukt ar Saules ratiem. Kad rītausmas dieviete Eosa atvēra debess vārtus un ugunīgie rati izbrauca laukā, Faetons līksmoja no prieka. Sākumā viņam likās, ka Saules rati kā parasti ripos pa ierasto ceļu debesīs.

Taču, kad tie brauca garām šausmīgajam Skorpionam, jauneklis tik ļoti pārbijās, ka izlaida grožus no rokām. Tad debesu zirgi sajuta, ka viņus nevada parastā, spēcīgā roka, pie kuras viņi bija raduši. Viņi nobrauca no ierastā ceļa un nesās augstu uz ziemeļiem, tur pirmo reizi abas Lācenes sildīja saule, pat sasalušais Pūķis uz vienu dienu atkusa. Pēc tam ugunīgie rati traucās lejā un visa pasaule aizdegās. Kalni liesmoja, ledāji kusa un visas jūras vārījās un iztvaikoja. Nīla no bailēm aizskrēja uz zemes malu un paslēpa tur savu galvu. Citi upes dievi sēdēja izžuvušajās upju gultnēs starp kūpošām dūņām. Zeme plaisāja no uguns, caur plaisām gaisma pirmo reizi iekļuva tumšajā Tartarā un iedvesa šausmas tā valdniekiem.

Tad lielā dieviete-zeme Geja asarām acīs sāka lūgt visvareno Zevu palīdzēt. Viņš sūtīja vienu no saviem ugunīgajiem zibeņiem uz ratiem un tādā veidā nometa tos no debesīm. Zirgi aizbēga uz visām četrām pusēm, bet faetons iekrita Po upē, kuru tagad var redzēt debesīs kā Eridanas zvaigznāju. Faetona māsas atnāca, lai viņu apraudātu: viņu asaras pārvērtās dzintarā, bet viņas pašas par papelēm, kas joprojām aug Po upes krastos. Hēlijs ļoti pārdzīvoja par sava dēla nāvi un tikai visu dievu un dieviešu kopējās lūgšanas pārliecināja viņu atkal noķert savus debesu zirgus un atkal iejūgt tos ratos, lai nākošā rītā atkal uzlēktu debesjumā un ļautu iestāties jaunajai dienai.

Runā arī, ka Gulbis, Kikns bija faetona uzticīgs draugs. Bēdīgs tas peldēja augšup un lejup pa upi, iebāzis galvu dziļi ūdenī, lai atrastu savu pazudušo draugu. Kad viņš sāka dziedāt savu sāpju pilno gulbja dziesmu, viņa žēlabas aizkustināja dievu sirdis tik ļoti, ka viņi nolēma viņu izvietot debesīs kā Gulbja zvaigznāju.

No šīs spēcīgās katastrofas Kosmoss nav attapies vēl līdz šim. Piena Ceļš joprojām nes ugunsgrēka pēdas, ko atstājuši bez vadības palikušie Saules rati. Zodiaks sakustējās un novirzījās no ceļa, pa kuru kustējās agrāk. Katrus 72 gadus tas pavirzījās uz priekšu par 1 grādu, tāpēc pēc 2500 gadiem sākas jauna ēra, jo tad šajā datumā pavasara sākums būs ievirzījies jaunā zvaigznājā. Mūsu laikos sākas Ūdensvīra ēra.