Pēdējos gadsimtos Dzīvais aplis ir zaudējis savu pirmatnējo nozīmi, tas kļuvis par vairāk vai mazāk nozīmīgu zvaigžņu masu, kas bez acīmredzamas jēgas un dziļām, savstarpējām attiecībām izvietojušās debesīs. Taču, ja mēs paskatīsimies debesīs ar spēcīgākiem teleskopiem, tad mums atklāsies jaunas zvaigžņu pasaules, kas iepriekš bija apslēptas no mūsu acīm. Mēs gan tās pētām tikai pēc skaita, tās paliek mums bez dvēseles. Turklāt zvaigznes arī pakāpeniski bālē virs mūsu pilsētām.
Cik gan daudz dzīvāks un krāšņāks bija zvaigžņu kupols, ko palīdz mums iepazīt Renesanses laikmeta kartes. Palaco Farnēze, kas atrodas itāļu pilsētiņā Kaprarola, griestus rotā lieliskas freskas, kas attēlo debess juma iemītniekus. Neatkārtojamos gleznojuma fragmentos rādīta periodiski redzamā, dienas, gadus un simtgades veidojošā debess ķermeņu kustība. Neskaitāmās ainas, kas vēsta par mītisko un arhetipisko personāžu attiecībām, kļūst par zvaigznāju tēliem. Vadoties pēc šiem klasiskajiem tēliem, Jans Hofmans ilustrēja mums visiem zināmos mitoloģiskos sižetus, veidojot pazīstamo zvaigznāju tēlus. 24 stundu laikā debess jums veic savu pirmo kustību - apgriezienu ap Zemi, veidojot dienu un nakti. Noslēpumainā pasaules ass, ap kuru viss griežas, ir dabisks turpinājums Zemes asij - augstāk ziemeļos. Pašā tumšākajā pasaules apgabalā, tiešā tuvumā no Polārzvaigznes tā iet cauri Pasaules ziemeļpolam. Pašlaik Polārzvaigzne atrodas 1o attālumā no pola.
Zemi sargā septiņi Pasaules sargi jeb Gaismas sargi, ko arī sauc par "Slavenajiem". Tās ir septiņas Mazā Lāča zvaigznāja zvaigznes, kas vienmēr griežas apkārt Pasaules ziemeļpolam. Šī griešanās ir iemesls, ka dažiem zvaigznājiem ziemeļos ir neparasta forma. Piemēram, Pūķa, kas sargā Zemes ziemeļpolu, kakls no griešanās jau ir sasējies mezglā. Šis briesmonis ir sastopams mītos par Herkulesu. Runā, ka šis pūķis bija arī Ladons, kas sargāja Nakts meitu Hesperīdu zelta ābolus dārzā, kas atradās tālu rietumos pie Hesperas - Polārzvaigznes. Nakts zelta augļi bija jāiegūst Hēraklam savā vienpadsmitajā varoņdarbā.
Cits stāsts stāsta par Pūķi, kas cīnījās pret Olimpa dieviem tik ilgi līdz beidzot, Atēna viņu uzmeta debesīs un piesēja ar mezglu pie Ziemeļpola, kur viņš no tā laika ir sasalis arktiskajā aukstumā. Tikai vienu reizi viņš atkusa, par šo katastrofu mēs uzzināsim vēlāk.
Otrā kustība debesīs ir Saules un visu planētu ceļojums caur zodiaku, kas sākas gleznas kreisajā pusē – ar Dvīņu zīmi. Pēc tam zināmā kārtībā seko Vēzis, Lauva un Jaunava, un tā pa izlocīto ceļu līdz pat gleznas labajā malā, kas beidzas ar pieradināto Vērsi.
Par trešo debesu kustību – pasaules laikmeta rašanos – mums stāsta pēdējais stāsts.
Pa labi zem Vērša var ieraudzīt pašu spēcīgāko antīkās pasaules mednieku Orionu, pie viņa kājām piespiedies, trīc Zaķis.
Orionu pastāvīgi pavada divi viņa suņi: Sīriuss (no grieķu – karstais, spīdošais) un Procions (no grieķu – sunim priekšā), kas gleznā ir attēloti kreisajā pusē, kā Lielā un Mazā Suņa zvaigznāji. Dabiski, ka gleznas abas malas veido vienu veselu, jo suņi debesīs vienmēr atrodas kopā ar savu saimnieku. Stāsta, ka reiz šis lielais mednieks drudžainā gara stāvoklī nolēma nogalināt visus zvērus uz Zemes. Par laimi, par to uzzināja Zemesmāte – Geja – un spēja izjaukt viņa plānu. Viņa radīja pasaulē bīstamo Skorpionu, kas nogalināja Orionu, iedzeļot tam papēdī. Tā Geja izglāba zvēru pasauli.
Debesīs šī izrāde redzama atkal un atkal: abi zvaigznāji atrodas tādā attālumā viens no otra, ka reizēm mainās vietām. Tiklīdz Skorpions austrumos, Orions pazūd no debesīm un rietumos nogrimst mirušo valstībā.
Ēģiptieši Orionā redzēja savu dievu Ozirisu, bet Zaķa zvaigznājā – viņa laivu. Ozirisu uzskatīja par auglības dievu, kas izsauc ikgadējos Nīlas plūdus, par ko vēstīja Sīriuss, pati košākā visa debess juma zvaigzne. Pirmais šīs „Suņa zvaigznes” (no vācu „Hundsstern”) lēkts pirms rīta krēslā, jūlija sākumā - vienmēr nozīmēja Nīlas plūdu sākšanos. Vidusjūras krastos tieši šajā momentā iestājās pats karstākais gadalaiks, ko līdz pat šim laikam sauc par „Suņa dienām” (no vācu „Hundstage”).
Pie Oriona ar saviem dārdošajiem pakaviem debesis mīda Vērsis. Zvaigznājs liek atcerēties vienu daudzajiem Zeva mīlas piedzīvojumiem. Valdnieka Fēniksa, kura vārdā ir nosaukta valsts Feniķija, meita Eiropa bija pati brīnišķīgākā meitene uz Zemes. Kādreiz, kad viņa spēlējās ar savām draudzenēm ziedošā pļavā, dievu tēvs viņā trakoti iemīlējās un nolēma meiteni nozagt. Kā sniegbalts vērsis viņš ielavījās ganāmpulkā un tad pietuvojās valdnieka meitai ar maigu, sapņainu skatienu, kas bija vērsts uz valdnieka meitu, nogūlās viņai pie kājām. Viņa glāstīja un apmīļoja to un beigās uzticīgi uzrāpās viņa baltajā, lielajā mugurā. Vērsis lēni piecēlās kājās un vieglā solī ar neko nenojaušošo princesi nostaigāja vairākus apļus, bet tad pēkšņi metās prom no pļaviņas, ar gigantisku lēcienu ielecot jūrā un tik ātri peldēja uz rietumiem, ka ļoti ātri ap viņiem palika tikai nepārskatāms ūdens plašums. Eiropa aiz šausmām ķērās pie vērša ragiem, taču jūra bija jauka un mierīga, jo pats jūras valdnieks Poseidons pavadīja Zevu peldējumā un atbrīvoja ceļu savam brālim. Beidzot viņi sasniedza Krētu, kur Zevs parādījās savā īstajā izskatā un varenībā. Europa, kuras vārds nozīmē „platace”, kļuva par viņa mīļoto un dzemdēja viņam trīs bērnus. Tā kā viņa bija brīnišķīga, ar labu sirdi un lieliska sieviete, tad cilvēki viņas vārdā nosauca veselu kontinentu. Vēlme gūt materiālus labumus, pārliecinošs spēks, jūtīgums un stūrgalvība astroloģijā joprojām tiek asociēta kā tipiskas zodiaka zīmes Vērša īpašības.
Uz Vērša kakla mirdz Plejādes, ko sauc par debess spīdekļu septiņnieku. Viņas bija septiņas meitenes, dievietes-mednieces Artemīdas pavadones, kas bija veltījušas dievietei savu jaunavību. Liekas, ka tas notika tāpēc, ka viņas paredzēja - daudzi vīrieši kaislīgi skatīsies uz viņām. Runā, ka viņas ilgi ir medījis Orions, līdz beidzot, lai glābtu, dievi viņas pārvērta par balodīšiem un uznesa debesīs (grieķu „Πλειάδες”). No tā laika viņas vajā sēcošais Vērsis. Viņa asins pielijušā labā acs, ko veido viena no košākajām sarkanajām zvaigznēm debesīs – Aldebarāns, tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Plejādēm pakaļ skrejošais”.
Dabiski, ka arī Zevs nespēja atturēties no meiteņu vajāšanas, viņam izdevās savaldzināt pašu brīnišķīgāko no viņām. Kallisto (grieķiski – „brīnišķīgākā”) nenoturējās brīdī, kad dievu tēvs tuvojās viņai lāča izskatā. Šis veidols kļuva par viņas tālāko likteni. Peldoties Artemīda uzzināja, ka Kallisto ir lauzusi jaunavības zvērestu un kļuvusi grūta, par to dieviete-medniece pārvērta zvēresta lauzēju par lāceni.
Šādā veidolā Kallisto būtu līdz nāvei nodzinuši Artemīdas suņi, ja Zevs nebūtu atcerējies par savu mīļoto un pēdējā mirklī neaiznestu Klallisto debesīs, kur viņa kļuva par Lielā Lāča zvaigznāju. Viņu kopējo bērnu Arkasu viņš arī novietoja tur kā Mazā Lāča zvaigznāju. No tā laika abi lāči nepārtraukti griežas ap Pasaules ziemeļpolu. Šī iemesla dēļ grieķi saprata, ka tālu ziemeļos dzīvo lāči (grieķu – „ἄρκτος”), un nosauca šo apgabalu par Lāču zemi jeb Arktiku, ko mēs tā saucam joprojām. Dienvidpols, kur lāči nedzīvo, attiecīgi ir Antarktika.
Abus lāčus sargā Bootess – lāču sargs jeb Vēršu dzinējs, kurš ar saviem Dzinējsuņiem Asterionu un Haru atrodas nedaudz zemāk. Viņa sarkanīgā, spožā zvaigzne Arktūrs ir trešā košākā zvaigzne pie nakts debesīm. Par Vēršu dzinēju zvaigznāju sauc tāpēc, ka daži Lielo Ratu zvaigznājā, kas ir daļa no Lielā Lāča, atpazīst septiņus vēršus, ko Bootess vadā apkārt pasaules polam. Ratus ar iejūgu vācieši ieraudzīja tur, kur Anglijā redz Lielo Arklu, bet amerikāņi un ķīnieši – Lielo Kausu. Iejūga vidējā zvaigzne ir „jātnieks” – maza zvaigznīte Alkors, ar to var pārbaudīt savu redzi: kamēr cilvēks to redz bez brillēm, ar viņa acīm viss ir kārtībā.