Mani Ursula le Gvina pavada no bērnības, no tā laika, kad es desmit gadu vecumā izlasīju īso stāstu "Aprīlis Parīzē". Mūsdienu vēsturnieks, Fransuā Vijona speciālists pēc kāda Viduslaiku alķīmiķa gribas "iekrīt" sava izpētes priekšmeta dzīves laikā. Ar Vijonu viņš netiekas, taču viņam raisās draudzība ar alķīmiķi, un XX gadsimta profesors ar prieku paliek XV gadsimtā.  Man nebija ne jausmas, kas tas tāds - Vijons, ne arī tas, ka stāstu ir tulkojusi izcilā tulkotāja Nora Gala, arī autores vārds - Ursula Le Gvina - man neko neizteica. Taču stāsts iegriezās atmiņā un palika ar mani uz visiem laikiem. Tas bija tāds... skanošs, priecīgs, pilns ar neprātīgu, taču īstu cerību.

Pēc tam man atklājās "Jūrzemes burvis" - nedaudz skumjš, gandrīz homērisks eposs par gudrajiem magiem, vareniem pūķiem un bezdibeņiem, kas plešas cilvēku dvēselēs. Vēl vēlāk - Hainas cikls, kur kā briljants zaigo "Tumšas kreisā roka", pēc manām domām, viens no labākajiem XX gadsimta romāniem un ne tikai kosmiskās fantastikas žanrā.

...Likās, ka viņai no dzimšanas bija lemts kļūt par humanitāro zinību spīdekli - zinātnieka-antropologa un rakstnieces no Kalifornijas Bērklijas, viena no amerikāņu intelektuāļu centra,  meita. Taču daudzi piedzimst šādā vidē, tomēr Le Gvinas līmeņa rakstnieki - ir liels retums.

Aristokrātiskais uzvārds viņai ir no vīra - amerikāņu vēsturnieka un literatūras zinātnieka ar franču izcelsmi Čārlza Le Gvina. viņu kāzas notika Parīzē. Starp citu, no Ursulas vīra ir norakstīts arī  stāsta "Aprīlis Parīzē" galvenais varonis - Čārlzs pētīja aizmirstā, XV gadsimta franču dzejnieka Žeana Le Marē de Belža daiļradi. Arī pati Ursula Hārvardā specializējās Viduslaiku romāņu literatūrā. Laikam no šejienes nāk neliels viņas stila svētsvinīgais lēnīgums.

Viņas agrīnie darbi nebija fantastika, tie piederēja pie tā sauktā "ruritāniskā žanra" - piedzīvojumiem izdomātā Eiropas karalistē. taču ar 60. gadu sākumu Le Gvina sāk gūt atpazīstamību, kā fantāzijas un kosmooperu autore, ieņemot savu likumīgo vietu tā laika lielo angļu valodā rakstošo meisteru plejādē.

No tā laika viņas darbi tiek tulkoti daudzās valodās, viņa ir saņēmusi gandrīz visas visprestižākās fantastikas prēmijas. Taču žanra "vieglums" netraucēja viņai palikt par augstiintelektuālas prozas autori. Iegremdējot varoņus mākslīgi konstruēto, izdomāto pasauļu anturāžā, Le Gvina savās grāmatās skar reālās pasaules dziļākos jautājumus. Piemēram, Planētas Ziema iemītnieku divdzimuma raksturs ļauj rakstniecei doties veikt ļoti sarežģītus un riskantus psiholoģiskus un filozofiskus eksperimentus.

Taču, lai arī par ko viņa nerakstītu, viņas darbu centrā vienmēr ir cilvēks, kurš mijiedarbojas ar Visumu. Makro un mikrokosmosa, vīrieša un sievietes atšķirību, pozitīva un negatīva pretnostatījums un sadarbošanās ir atainoti arī viņas visslavenākā romāna "Tumsas kreisā roka" refrēnā.

Gaisma ir Tumsas kreisā roka,

Tumsa ir Gaismas labā roka.

Divi vienā, dzīve un nāve,

Un guļ tās kopā.

Savijušās un nedalāmas,

Kā mīļoto rokas,

Kā ceļš un tā gals.

Rakstniece nav pielikusi punktu nevienā no saviem cikliem - Hainas un jūrzemes cikli varētu attīstīties jaunos darbos. Taču, diemžēl, tādu vairs nebūs. Kopā ar savu autoru šīs sarežģītās un lieliskās pasaules ir ieņēmušas mūžīgu vietu pasaules literatūras vēsturē. Pēc dažām desmitgadēm lasītāju jaunajām paaudzēmUrsula Le Gvina kļūs tikai košs vārds lielisko klasiķu rindā. Taču mēs leposimies ar to, ka esam piedzīvojuši laiku, kad viņa dzīvoja un radīja