Karte, kuras fragmentus atrada Halils Edhems, bija vairāku seno karšu kopija, kuras izgatavoja pats admirālis 1513.gadā. no viņa liecībām, šos oriģinālus jūras kaujā ieguvis turku flotes virsnieks Kamals. Gūsteknis – spāņu kapteinis, Kristofora Kolumba sensacionālo ekspedīciju dalībnieks, pastāstīja, ka viņam atņemtās kartes kalpojušas dižajam komandoram, uz tām saglabājušās viņa piezīmes.
Uz savām kopijām Piri Reis pašrocīgi uzrakstījis, ka nenes atbildību par pirmreizējo uzmērīšanu, par cik Kolumba kartes tika sastādītas, pamatojoties uz kaut kādām ļoti senām kartēm. Bet uz šīs kartes bija uzzīmētas ziemeļu un dienvidu Amerikas, Grenlandes, Rietumāfrikas piekrastes, Antarktīdas piekrastes ziemeļu daļas krastu robežu kontūras. Dienvidu kontinentu pārklāja ledus, bet to robeža nesniedzās līdz krasta līnijai. Tas kļuva par pasaules sensāciju. Jo uzskatīja par neapstrīdamu, ka Antarktīda mūsdienu civilizācijai atklāta 1821.gadā, to izdarījuši krievu jūrnieki F.Bellinshauzens un M.Lazarevs. bet galvenais – zinātnieki domāja, ka šis kontinents jau miljoniem gadu klāts ar milzīgiem ledājiem.
Dienvidamerika uz kartes attēlota ar daudzām upēm, ezeriem un kalnu grēdām, bet Atlantijas okeānā uz austrumiem no Dienvidamerikas piekrastes, aptuveni 1200 kilometru attālumā no Brazīlijas, uzzīmēta liela sala, uz kuras mūsdienās atrodas divu nelielu saliņu – Svētā Pētera un Svētā Pāvila – klintis.
1960.gadā amerikāņu vēstures profesors Čārlzs H.Hepguds vērsās pie ASV Gaisa spēku pavēlniecības ar lūgumu izvērtēt šīs kartes pareizības pakāpi. Lūk, speciālistu slēdziens: „Pieņēmums, ka kartes apakšējā daļā attēlots Princeses Martas Krasts, kas attiecas uz Karalienes Modas Zemi Antarktīdā... ir loģisks un, visticamāk, pareizais kartes izskaidrojums. Ģeogrāfiskās detaļas... lieliski saskaņojas ar seismologu datiem, kurus caur biezo ledus segu ieguva zviedru – britu antarktiskā ekspedīcija 1949.gadā. Tas nozīmē, ka krasta līnijas kartogrāfiskais uzņēmums izpildīts tika pirms apledojuma. Nespējam iedomāties, kādā veidā šīs kartes datus var saskaņot ar pieņemamo ģeogrāfiskās zinātnes līmeni 1513.gadā.”
Fineja pasaule
Piri Reisa karte nav vienīgā XX gadsimta sensācija. Kļuva zināms, ka 1531.gadā pasaules karti sastādījis franču ģeogrāfs Oroncijs Finejs. Arī, pamatojoties uz kādiem ļoti seniem oriģināliem. Uz tās attēlots viss dienvidu kontinents, izņemot centrālo daļu, parādīta bez ledus. Uz kartes attēlotas kalnu grēdas, upes un ielejas, iezīmētas krasta līnijas. Zinātnieku uzmanību piesaistīja liela upe, kura ietek Rosa jūrā.
Tomēr XX gadsimta otrajā pusē spēja izstrādāt oriģinālas metodes, ar kuru palīdzību Oroncija Fineja un Piri Reisa karšu fragmentus varēja pārcelt uz mūsdienu kartēm. Rezultāts speciālistus pārsteidza. Uz Fineja kartes viegli identificējamas no ledus brīvās Mērijas Berdas Zeme, Viktorijas Zeme, Enderbija Zeme, Vilksa Zeme. Bet dažas krasta līniju nesakritības viegli izskaidrojamas ar to, ka zem kolosālā smaguma, Antarktīdas ledus pakāpeniski iegrimst okeānā, seismisko pētījumu rezultāti, kurus veikušas zinātniskās ekspedīcijas no PSRS, ASV, Anglijas, Francijas un citām valstīm, parādīja, ka uz šīm kartēm kopumā pareizi ir attēlotas kalnu grēdas, zemesragi, upes un līči, kuri pašreiz atrodas zem ledus. Bet dziļurbums Rosa jūrā, ko veica ASV ekspedīcija, ļāva noskaidrot milzīgus nogulumus, kas raksturīgi lielo upju un okeānu grīvām. Tas nozīmē, ka uz Fineja kartes attēlotā upe, kas ietek Rosa jūrā, eksistēja.
Turklāt, dažos gadījumos senās kartes bija precīzākas, nekā mūsdienu. Vēl nesen uz XX gadsimta kartēm Karalienes Modas Zemei nebija skaidri saskatāmas kontūras un, pārklāta ar biezām ledus bruņām – uz ledus virsmas slejas tikai tās kalnu virsotnes – tika attēlota kā daļa no kontinenta. Uz Piri Reisa kartes virsotnes atrodas tajos pašos punktos, taču tās ir atdalītās salas no kontinenta. Dziļurbums un seismiskie pētījumi ļāva noskaidrot, ka Karalienes Modas Zemes kalnu pakājes patiešām apskaloja jūra un tās ir salas.
Merkatora senās kartes
1569.gadā tika izdots agrāk nezināms Žerarda Krēmera seno karšu atlass, kas vairāk pazīstams ar nosaukumu Merkatora atlass. Šis nerimstošais „patieso zinību” kolekcionētājs. Meklējot eksotiskas senās kartes, apbraukāja visu Veco Pasauli un pat speciāli apmeklēja Ēģipti. Iespējams, ka viņš zināja, ko un kur meklēt. Viņa atlasa senās kartes bija precīzākas par Oroncija Fineja kartēm. Piemēram, Arktikas karte ar Ziemeļpolu klints veidā, ko ieskauj jūra, kurā atrodas četras lielas un deviņpadsmit mazas salas. Turklāt Merkators atsaucas uz franču mūka no Oksfordas darbu (domā, ka viņu sauca Nikolss no Linnas) ‘Laimīgais atklājums” un uz kādu viduslaiku sacerējumu „Karaļa Artura soļi” (daži autori to identificē ar bīskapa Galfrīda no Montmunskas sacerējumu „Britu vēsture”). Lai vai kā, bet tās visas ir tikai versijas. Patiesie karšu avoti, kuras parādījās viduslaikos, nav noskaidroti.
Uz Merkatora kartēm, kurās attēlota Antarktīda, skaidri saredzama Amunsena Jūra, Aleksandra Pirmā sala, Gerlahera zemesrags un Darta zemesrags uz Mērijas Berdas Zemes, Terstona sala, Norvēģijas zemesrags, Vedela jūra, Regula kalnu grēda, Pada sala. Bez tam, apledojums pārņēma tikai nelielu piepolāro zonu, uz pārējās teritorijas rūpīgi atzīmētas kalnu grēdas, upes un ielejas. Vietā, kur mūsdienās atrodas Šireiza ledājs, attēlota upes gultne.
No Āzijas uz Ameriku pa sauszemi
1737.gadā bija publicēta franču kartogrāfa Filipa Buašē Antarktikas karte. Uz tās bija redzams, ka kontinents pilnībā ir brīvs no ledus. Un galvenais – tas sadalīts ar ūdens šaurumu divās nevienādās daļās. Par to zinātnieki uzzināja tikai 1958.gadā, pēc plašiem Antarktīdas pētījumiem. Tātad, detalizētāki dienvidu kontinenta kartogrāfiskie mērījumi tika veikti ievērojami agrāk, nekā sākās tā apledojums. Loģiski pieņemot, tas sākās zemes ass novirzīšanās rezultātā, kas notika lielo plūdu laikā 9612.gadā p.m.ē., par ko savos dialogos vēstīja vēl Platons. Un pret to jāattiecas ar lielu uzmanību. Bet mēs pastāvīgi labojam Platonu, uzspiežot tam savu izpratni par „veselo saprātu”.
Nez kādēļ mūsdienu zinātniekiem vienkāršāk uzskatīt, ka Antarktīdas ledus aizsegs veidojies pirms miljoniem gadu. Jo ir saglabājušās vairākas senās kartes no dažādiem Zemes reģioniem, kuras sastādītas pēc agrīniem pirmavotiem, kuri liecina par mūsu planētas izskata radikālām izmaiņām. Piemēram, uz turku kartogrāfa Hadži Ahmeda 1599.gada kartes, amerikāņu Aļaska un Krievijas Tālie Austrumi bija viens vesels. Par senatnē pastāvošo tūkstošiem jūdžu garo sauszemes tiltu starp Aļasku un Tālajiem Austrumiem mūsdienu Beringa līcī, jau sen atklājusi mūsdienu paleontoloģija. Šis tilts sabrucis salīdzinoši nesen – aptuveni X tūkstošgadē p.m.ē.
Vēl viena karte tika sastādīta un publicēta 1487.gadā, to sastādījis Jeguda Ibn Ben Zara. Uz tās attēlotas izzudušas salas Vidusjūrā, Egejas un Adrijas jūrās. Uz 1595.gadā publicētās Rūdolfa Krēmera, Merkatora dēla, kartes, mūsdienu zinātnieki ar „aizdomīgām detaļām” definē zemūdens ainavas pie polārās Arktikas. Daži speciālisti sliecas domāt, ka šis reģions arī ticis pakļauts pārplūšanai, turklāt salīdzinoši nesen.