Georgija Kelina raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1977. gada 2. numura.
Pēc tam, kad mūsu ēras 1000. gadā nenotika garīdznieku pareģotais pasaules gals, Eiropas civilizācija sāka, ja tā varētu teikt, pakāpeniski atgriezties pie dzīves, interesēties par apkārtējo pasauli un dabu. Apmēram šajā laikā sāk arvien lielāku popularitāti iegūt bestiāriji - stāsti par dzīvniekiem. Var tikai brīnīties, cik daudz muļķību satur šīs grāmatas, kurām bija lemts kļūt par zinātniskās zooloģijas priekšvēstnesēm. Tur, piemēram, tika stāstīts, ka krokodili raud par saviem upuriem, ka skrejošs lauva ar savu astes galu aizslauka savas pēdas, ka balodis, tiklīdz ir izšķīlušies viņa mazuļi, uzspļauj uz viņiem, la pasargātu no ļaunas acs. Nenodarbojoties ar pētījumiem paši, bestiāriju autori lētticīgi pārstāstīja antīko autoru muļķības, kaut arī tām netrūka drūmu asprātību. Tā viens no autoriem rakstīja, ka mērkaķi slēpj savu spēju runāt, jo baidās, ka tad viņus piespiedīs strādāt. Citi sajūsminājās par Ēģiptes varžu gudrību. Tās, ieraudzījušas Nīlas čūsku, nokož niedres stiebru un šķērsām saspiež to ar žokļiem. Ūdens čūskai jādodas prom neēdušai: tā taču nevar tik plati atvērt muti, lai tajā ietilptu varde kopā ar niedri. Trešais aitors visā nopietnībā pierāda, ka tad, kad slimam lauvam nekas nenes atvieglojumu, tad viņam vienīgās zāles ir - apēst mērkaķi. Vispār lauvām bestiārijā nav paveicies. Kad viņam neveicas ar medībām, viņš, bada dzīts, nākot uz mauritāniešu mājām, lai tur kaut ko nočieptu, taču namsaimniecēm nav nekādu grūtību viņu patriekt no mājām. Pietiek tikai nokaunināt lauvu, sakot viņam: "Tu kā nožēlojams istabas šunelis, gaidi, ka tevi pabaros!" "Tā runā sieviete, - raksta viens no autoriem, - bet lauva ir satriekts pašā sirdī un, degot no kauna, klusi iet projām, nokāris galvu, jo ir satriekts par viņas patiesajiem vārdiem".
Nav brīnums, ka bestiāriji vēlāk zinātniekos izsauca daudz izsmieklu un paņirgāšanos. Taču tādu nostāstu tradīcijas vēl ilgi saglabājās zinātniskajā literatūrā, pat 19. gadsimta beigās zinātniskajos darbos nereti atradās apraksti, kas neviļus lika atmiņā atcerēties ainas no bestiārijiem.
"Jo tuvāk mēs iepazīstam lauvu, - jau 1911. gadā rakstīja viens no autoriem, - jo vairāk mēs pārliecināmies par to, ka tas - ir augstākā mērā kautrīgs, sadzīvē patīkams dzīvnieks, kam nav īpaši lielas prāta spējas". Ko vispār ir vērti pētījumi, ko veicis 20. gadsimta sākumā franču veterinārs Genons, nosakot, kā mūzika ietekmē dzīvniekus. Te sniegsim šo aprakstu pilnībā, jo tas runā pats par sevi.
"Visai izplatīts ir viedoklis, ka zirgu mīļākais instruments ir trompete, taču tas tā nav. Visvairāk zirgiem patīk flauta. Jau pie pirmajām instrumenta skaņām zirgi pagrieza galvas pret muzikantu un visu laiku skatījās uz viņu. Vienaldzīgi pret mūziku bija tikai 1/5 daļa no auditorijas. Arī ziloņiem ļoti patīk mūzika. Klausoties to, viņi dažreiz ritmiski kustās, ļoti atgādinot cilvēkus, kas arī mēdz ļauties ritmam. Lieli mūzikas cienītāji izrādās arī lāči. Parīzes zooloģiskajā dārzā viena gaļas gabala dēļ sakāvās trīs lāči. Sargs jau grasījās viņus apliet ar ūdeni, kad pēkšņi no kaut kurienes atskanēja vijoles skaņas. Lāči tūlīt pārtrauca kautiņu, piegāja pie režģiem un kļuva ļoti priecīgi".
