Baiso parādību ferma
1994.gadā, iegādājoties pamestu rančo Jūtas pavalsts Jūintas ielejā, Terijs Šermans nespēja pat iedomāties, ka tas jau drīz visu viņa un ģimenes locekļu dzīvi pārvērtīs visīstākajā murgā. Tajā dienā, kad viņi visi kopā uz savu jauno mitekli atveda mēbeles, viņi jau pirmajā acumirklī tur pamanīja brīvi klaiņājošu milzīgu vilku. Kādā brīdī dzīvnieks bija pienācis tik tuvu cilvēkiem, ka viņi pat esot sajutuši tādu kā “slapja suņa” aromātu. Bet burtiski pēc dažām minūtēm, ne nieka nebīstoties no turpat esošajiem cilvēkiem un dīvainā kārtā pilnībā pieklusušajiem suņiem, noslēpumainais vilks it kā laiski satvēris kādu teli un sācis stiept prom. Terijs kopā ar savu padzīvojušo tēvu sākuši neganto vilku sist ar nūjām, taču dzīvnieks nav vēlējies atlaist sakampto laupījumu. Tad fermeris tvēris bisi un iešāvis vilkam. Nekāda efekta! Un tikai pēc atkārtota šāviena vilks beidzot vismaz atlaidis teli no sava tvēriens, taču vienalga nav mucis prom, tikai palicis stāvam uz vietas, noraugoties cilvēkos ar tādu skatienu, it kā nekas nebūtu noticis.
Terijs izšāva vēl divas reizes. Vilks joprojām tikai stāvēja un skatījās uz cilvēkiem. Terijs jau sāka mēreni satraukties, tāpēc šāva vēl. Šajā reizē lode no vilka miesas atrāva spalvainu ādas gabalu kopā ar miesu, taču viss liecināja, ka vilks absolūti nejūt sāpes un nemaz nav pamanījis savu ievainojumu. Tikai pēc sestā trāpījuma vilks pagriezās un it kā slinki aizskrēja krūmāju virzienā, un arī – šķiet, mazāk tāpēc, ka justos sabiedēts vai sajutis sāpes no ievainojumiem, bet vairāk tāpēc, ka viņam vienkārši bija apnikusi šī aina. Terijs kopā ar tēvu vēl sekoja vilkam pa pēdām aptuveni pusotru kilometru. Vienā brīdī noslēpumainā dzīvnieka pēdas pilnībā aprāvās – tā, it kā tas tajā vietā būtu vienkārši izkūpējis gaisā. Atgriezušies atpakaļ, viņi aplūkoja zemē nokritušo vilkam izrauto miesas gabalu – tas gan izskatījās, gan arī smakoja gluži kā puvusi gaļa…
Ar to vien Terija ģimenei dīvainie notikumi jaunajā mājvietā neaprobežojās. Jau drīz, braucot pa savu lauku netālu no mājas, Terijs un viņa sieva Gvens ieraudzīja, kā ruds zvērs ar pūkainu asti, līdzīgs nedabiski lielai lapsai, uzbrūk viņu zirgam. Ieraugot cilvēkus, šis dzīvnieks gan acumirklī pazuda – taču arī it kā absolūti izkūpot gaisā. Piegājuši pie zirga Terijs un Gvena uz tā kājām skaidri saskatīja brūces, ko radījuši varenu nagu plēsumi. Vēl pēc neilga laika viņiem nācās konstatēt, ka virs ganībām nemitīgi lidinās dīvaini daudzkrāsaini putni, pie rančo iežogojuma regulāri pastaigājas būtnes, kas pārsteidzoši līdzīgas speciālajā un populārajā literatūrā daudzkārt aprakstītajiem sniega cilvēkiem jeb jetijiem, un notika vēl daudz kas tamlīdzīgi neparasts un lielā mērā biedējošs.
Bet 1995.gadā jau esot sācies faktiski īstens NLO uzbrukums Terija rančo. Reiz tieši virs dzīvesbiedres Gvenas mašīnas gaisā iekāries ļoti dīvains, dažādu mirgojošu gaismu ieskauts, milzīga izmēra trijstūris. Pēc dažām dienām jau pats Terijs kļuva par liecinieku tam, kā kaut kāds sudrabains disks it kā mīksti ietriecās un pazuda netālu esošajā kalnā. Tad kaut kādi nesaprotamas izcelsmes NLO regulāri izgaismoja zemi ar stariem, un, kad kādā brīdī viens no šiem objektiem nolaidās tieši uz zemes, Terijs savā binoklī tieši līdzās NLO ievēroja kādu savdabīgu figūru, kas kopumā šķita ļoti līdzīga cilvēkveidīgai būtnei. Vēl bez visa tā Terija ģimenē praktiski visi regulāri novēroja naksnīgajās debesīs parādāmies oranžus apļus, turklāt dažkārt to iekšpusē varēja skaidri izšķirt mīklainus NLO, no kuriem ātri izlidoja vēl kaut kādi sīkāki objekti un neticami lielā ātrumā izzuda tumsā.
Terija ģimenes ganāmpulku veidoja salīdzinoši dārgas šķirnes govis un četri elites buļļi. Bet tad kādā mirklī kāds bija pasācis nogalināt govis, kā izskatījās, nezin kāpēc ar kaut ko iešaujot tām tieši acī, taču lopu brūces nezin kāpēc nemaz neasiņoja. Vēl pēc laika lopi vienkārši sāka vienkārši pilnībā pazust: pēc pēdām šķita, ka tās pēkšņi sākušas iet kādā virzienā, bet tad tās vienā vietā pēkšņi aprāvās tā, it kā govis būtu paceltas gaisā un aiznestas kaut kur prom. Neilgā laikā pazuda vai bija nogalināti vismaz 14 mājlopi. Bet kādā reizē vienu no izcilajām govīm atrada beigtu nepilnas piecas minūtes pēc tam, kad Terija dēls to bija redzējis dzīvu turpat ganāmies – kāds jeb kaut kas pēkšņi tai galvā bija izgriezis lielu caurumu, tostarp uz sniega klātās zemes nebija pat nevienas asins lāsītes.
1996.gada maijā Terijs pēkšņi ievēroja virs viena no saviem laukiem nesaprotamu zilu lodi “aptuveni beisbola bumbas lielumā”, drošības pēc izlemjot uzrīdīt tai suņus. Varēja skaidri redzēt, kā lode it kā izvairās, taču vienlaikus arī it kā cenšas aizmānīt suņus sev līdzi uz tuvējo krūmāju. Tas noslēpumainajam objektam arī izdevies. Bet jau drīz no turienes atskanēja skaļa smilkstēšana, un Terijs savus suņus tā arī vairs nav redzējis. Bet runa ir par īpašiem suņiem, speciālas sugas vareniem sargiem! Nākamās dienas rītā zālē aiz krūmiem Terijs atrada trīs it kā zemē izdedzinātus plankumus – katra centrā atradās pārogļotas suņu atliekas…
Vārdu sakot, drīzumā dzīve rančo bija kļuvusi pilnībā neizturama. Naktīs kāds nekautrīgi centās ielūkoties pa mājas logiem. Terija dēla sakrāmēto skaldāmās malkas glīto grēdu pie nama sienas jau pēc stundas kāds bija noslēpumainā veidā vienkārši it kā pārcēlis aptuveni simts metru attālumā no mājas. Kādā brīdī pēkšņi it kā bez pēdām pazuda stabu ierakšanai paredzētais zemes urbis, un vēlāk Terijs to atrada nezin kāpēc uzceltu augstu kādā kokā. Un tamlīdzīgi.
Pienāca mirklis, kad Terija ģimene tomēr pieņēma lēmumu pamest šo rančo. Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas viņi līdz vēlai naktij gatavoja pārbraucienam lopus un mājā atgriezās neizsakāmi noguruši, tāpēc ātri iemiga un gulēja ciešā miegā. Taču nākamās dienas rītā Terijs un Gvena uz savu roku pirkstu spilventiņiem atklāja dīvainus iegriezumus, kādi tur pirms došanās gulēt pilnīgi noteikti nebija. Un visa viņu gultas veļa bija izsmērēta pašu asinīm…
Paranormālo parādību pētnieku paradīze
Terija ģimene pārcēlās uz citu rančo, kas atradās aptuveni 35 kilometru attālumā no iepriekšējā, ko viņi jau bija nodēvējuši par “nolādēto” un kuru viņi pamanījās salīdzinoši izdevīgi pārdot miljardierim Robertam Bigelovam, kurš bija gluži nopietni pievērsies aktīvai anomālo zonu pētniecībai. Šis darījums notika 1996.gadā, un rančo, kurā vēl nesen bija centies saimniekot Terijs ar savu ģimeni, tagad jau gluži konkrēti ar anomālās zonas pētīšanu sāka nodarboties Bigelova dibinātā institūta pētnieku grupa biologa Kolma Kelehera vadībā. Viņiem visiem par lielu iepriecinājumu rančo patiešām joprojām turpinājās dažādi brīnumaini notikumi.
Reiz Kelehers kopā ar fiziķi Eriku Deivisu devās savā kārtējā nakts dežūras apgaitā, un, lūk, ko vēlāk par piedzīvoto vēstījis Kelehers. Spoža bumba baltā krāsā ar zilganu tonējumu, aptuveni basketbola bumbas lielumā, pēkšņi parādījās viņu priekšā un it kā iekārās gaisā nelielā augstumā virs zemes aptuveni 70 metru augstumā, paliekot viegli tur šūpojamies. Vienlaikus visapkārt pēkšņi bija iestājies neparasts klusums. Kelehers centās nofotografēt objektu, taču tas acumirklī kaut kur pazuda. Abi nācēji ievēroja, ka kopā ar viņiem esošie suņi arī bija apstājušies, pilnībā apklusuši un vienkārši tupēja rātni, gluži kā skulptūras. Tad Deiviss, kurš paralēli bija lūkojies nakts redzamības binoklī, iesaucās: “Ak, kungs! Tur ir kāds milzīgs melns objekts. Virzās uz ziemeļiem.” Arī suņi skatījās tajā virzienā. Bet tūlīt pat Deiviss sauca atkal: “No turienes ar mani sarunājas! Vēstī, ka novērojot mūs…”
Kelehers aizgūtnēm fotografēja to debess iecirkni, kura virzienā bija norādījis Deiviss, cerot, ka būs izdevies kaut ko iemūžināt pagaidām necaurredzmajā tumsā (vēlāk gan izrādījās, ka diemžēl neko nav izdevies tādējādi fiksēt). Adrenalīna līmenis bija pacēlies neticamos augstumos – darbojās apziņa, ka vispār jau viņi būtu ļoti vienkāršs laupījums jebkādiem nezināmajiem spēkiem, ja tādi sadomātu, piemēram, uzbrukt. Tad Deiviss izdvesa: “Samazinās… Pazuda.” Bet varēja redzēt, ka viņš viss neapzināti trīc, beigās vēl čukst: “Ak, kungs… ak. kungs…” Kelehers kopā ar Deivisu bija darbojies jau vairākus gadus, labi bija viņu iepazinis, tāpēc skaidri zināja: fiziķim nekad nav bijusi nosliece uz eksaltētu fantazēšanu. Lieta šķita ļoti nopietna. Bet pēc atgūšanās Deiviss vēl pārstāstīja, ka esot skaidri sajutis, kā kaut kas sācis viņu vadīt, faktiski pārvaldīt. Viņš atzina: tajā momentā esot juties gatavs izpildīt pilnībā jebkuru rīkojumu, taču svešā būtība laikam esot tikai kaut ko pārbaudījusi un nav uzreiz likusi viņam kaut ko patiešām izdarīt.
1997.gada 10.martā pētnieki šā rančo teritorijā atrada nogalinātu un gabalos sadalītu teli, par kuras izcelsmi nebija pat ne mazākās nojausmas. Gaļas nebija, palikušas tikai iekšas, kauli un āda. Bet zīmīgākais bija tas, ka visapkārt zālē nebija ne mazāko asins pēdu. Pieaicinātie veterinārārsti secināja, ka liemenis sadalīts ar kaut kādiem instrumentiem, kas līdzīgi mačetēm un sevišķi asām šķērēm. Dīvaini šķita arī tas, ka turpat līdzās visu laiku bija strādājuši citi cilvēki, kuri no notikušā itin neko nebija pamanījuši.
Tad vienā ganību posmā pētnieki uzstādīja vairākus stabus ar videokamerām. 1998.gada 19.jūlijā pulksten 8:30 uz viena no stabiem izvietotās trīs kameras vienlaikus pārtrauca darboties – kāds nezināms ļaundaris bija norāvis pie staba ar izolācijas lenti cieši piesieto kameru statīvu un nometis to zemē. Pētnieki novērtēja, ka tas nav vienā acumirklī paveicams darbs, jo garā izolācijas lente bija rūpīgi attīta un nomesta turpat līdzās. Pētnieki zināja, ka šis stabs atrodas otra staba izvietoto videokameru redzamības zonā, tāpēc atgriezās savā savdabīgajā vadības centrā un nolēma apskatīties ierakstus. Taču tur viņi skaidri un gaiši redzēja: mirklī, kad kāda jeb kaut kas sabojā pirmā staba kameras, pie tā neviena nav!
Pētnieki izvirzīja pieņēmumu, ka pagaidām absolūti neizskaidrojamā veidā stabs kādā brīdī atradies vienlaikus divās paralēlajās pasaulēs jeb dimensijās – kameras no staba novāktas pietiekami ilgā laikā, taču ieraksta vērotājiem tas šķita kā viens acumirklis. Un, visdrīzāk, arī ar nogalināto teli citas pasaules iemītnieki tāpat darbojušies ļoti lēnām un pacietīgi, savukārt šeit ļaudīm viss izskatījies kā acumirklīga un faktiski neredzama sadalīšana. Tūlīt pat atmiņā nāca jau minētais gadījums ar dīvaino vilku, par kuru stāstīts šī materiāla pašā sākumā: lodes izrautais tā miesas gabals teju acumirklī bija sapuvis, jo brūce, visdrīzāk, bija uzradusies no vietas, kurā laiks rit citādi.
Aizvien tuvāk jaunai zinātnes revolūcijai
Pētnieki izvirzīja arī hipotēzi par to, ka vilks un citas būtnes, kas padarīja neiespējamu Terija ģimenes dzīvošanu šajā rančo, nav uz šejieni nogādātas ar citplanētiešu NLO. Tās pašas te nokļuvušas no kādas citas pasaules un tur arī atgriezušās. Un tajā gadījumā, ja govis pēkšņi pazūd no ganībām, tas nozīmē, ka arī cilvēks kādā brīdī var nemanot pārkāpt paralēlās pasaules atdalošo smalko robežu un tad – vai nu pazust tajā, vai arī vēlāk negaidītā paskatā tomēr atgriezties. Atkarībā no tā, vai viņam tur patika vai arī nepatika.
Jau sen pētniekiem ir viedoklis par to, ka senatnē ļaudis zinājuši noslēpumu, kā iespējams pāries uz paralēlajām pasaulēm. Šādas pasaules pat visnotaļ dāsni atainotas pierakstītajās ķeltu tradīcijās. Piemēram, feiriju pasaulē ķeltu mitoloģijā laiks ritējis neticami lielā ātrumā: cilvēks tur uzturējies dažas stundas, kamēr uz Zemes tajā pašā laikā aizritēja gadi un gadu desmiti. Taču feiriju pasaule vēl vismaz šķiet puslīdz simpātiska, savukārt citās vietās var atklāties eja uz tik lielā mērā šaušalīgu realitāti, ka tur nokļuvušais cilvēks to neizbēgami nožēlos. Un tieši no turienes šajā pasaulē mēdz ierasties monstri, kas var uzbrukt ne tikai lopiem, bet arī cilvēkiem, kas tad arī varētu būt pamatā visiem iespējamajiem vēsturiskajiem stāstiem par sastapšanos ar nelabajiem jeb viņpasaules radījumiem.
Katrā ziņā ķeltu leģendas, pauž ka cilvēki, kuri pat vairākas simtgades pēc pazušanas nezin kāpēc atgriezušies no feiriju pasaules, nodzīvojuši jau vairs tikai burtiski dažas stundas: kad tās citas dimensijas “rezerves” viņu ķermeņos strauji izsīka un viņu ķermeņi acumirklī burtiski sašķīda putekļos.
Paranormālo parādību pētnieki pauduši uzskatu, ka periodiski debesīs redzamās spožās bumbas varētu būt saprātīgas būtnes vai vismaz zondes no citām, iespējams, attīstītākām pasaulēm. Iespējams. Tā varētu būt arī ir tikai kaut kā projekcija no pasaules, kurā ir vairāk dimensiju, nekā tas ir mums zināmajā trīsdimensiju pasaulē, un līdz ar to mēs nemaz nevaram pilnvērtīgi uztvert šo būtņu īsteno veidolu. Anomālajās zonās iespējams izmantot dabiskas pārejas no vienas pasaules uz citu, nevis censties izveidot kaut kādas jaunas, un parasti tad arī tādas vietas piesaista visu iespējamo veido NLO.
Saistībā ar šiem un daudziem citiem faktiem un uz to bāzes veiktajiem secinājumiem pētnieki pauž, ka cilvēce jau piedzīvojusi divas zinātniskās revolūcijas, kas kardināli mainījušas priekšstatu par mūsu vietu pasaules uzbūvē. Koperniks pierādīja, ka Zeme neatrodas pasaules centrā, bet Edvins Habls savukārt pierādīja, ka Saule ir zvaigzne, kas atrodas pašā nomalē parastai galaktikai, kādas Visumā skaitāmas miljardos. Un tagad cilvēce atrodas uz trešās zinātniskās revolūcijas sliekšņa. Jo esot ļoti ticams, ka jau tuvākajos gados zinātne gluži oficiāli atzīs ne tikai paralēlo visumu esības realitāti, bet arī spēs atklāt ceļus uz citu pasauļu bezgalību.