Literatūtra pusaudžeim allaž ir bijusi nedaudz problemātiska kategorija – var teikt, tikpat divdabīga kā pats “sarežģītais vecums”. No vienas puses, nevaldāmas alkas izaugt, no otras – augšanas procesa turbulence, pa vidu visam – skola, vecāki un lā caur palielināmo stiklu ieraudzītas visas pasaules ķibeles vienkop. Rakstniekam, kurš, izņemot ļoti retus gadījumus, parasti nav savu lasītāju vienaudzis, šajā savdabūgajā psiholoģisko lamatu zonā ir jābūt ļoti izveicīgam, lai spētu grāmatās efektīvi sarunāties ar to, kurš bērnību aiz muguras ir atstājis samērā nesenm tomēr vienlaikus necieš, ka tiek uzrunāts “no augšas uz leju”.

Smalko robežu starp sarunu un moralizēšanu pārkapt ir ļoti viegli, un pusaudzis nu reiz ir tas lasītājs, kurš šādus faux pas nepiedod. Varbūt tāpēc pusaudžu auditorija bieži labprātāk izvēlas žanru literatūru – no detektīviem līdz fantāzijai -, kurā iebūvētās formulas atstāj daudz mazāk iespēju, ka gudra pamācība kādubrīd apēdīs sižetu.

Glābiņš kapsētā

Norvēģu rakstniece Sīri Petešena tīņu auditorijas atzinibu vispirms iekaroja ar fantāzijas triloģiju Kraukķa gredzeni, taču latviešu valodā pirmais klajā nāk darba Burbulis, kura žanriskā piederība ir diezgan neskaidra – reālisms tajā savijas ar fantastisko tādās proporcijās, ko daļēji varbūt var piedēvēt maģiskā reālisma specifiskajai pasaulsainai, taču tikpat lielā mērā tā ir arī fantāzija – fascinējošā, bet viegli atšifrējamā dekorācijā ietērpts stāsts par faktisko.

Kīnei ir divpadsmit gadu, viņai ir dziļa nepatika pret gandrīz visu šai dzīvē. Mājās nav miera – tēvs tarkšķ par globālām katastrofām, māte maniakāli rūpējas par higiēnu. Skolā valda vēl lielāks vājprāts – klases glītākais puisis apsaukājas, mācības ir īstas mokas, īpaši drausmīgas i rpeldēšanas nodarbības. Lielakās šausmas no visām tomēr ir topošā Ziemassvētku ludziņa, kurai, par spīti klases šausmām, neatlaidīgi gatavojas skolotāji, plānojot ietērpt tīņus baltos paltrakos un piekabināt tiem spārnus. Vislabāk Kīne visus un visu pasūtītu labi tālu, bet pagaidām meitenei neatliek nekas cits kā no ikdienas šausmām meklēt glābiņu kapsētā, kur viņas gotiski noskaņotā iztēle rod zināmu mieru. Kāpēc gan pasaule nevarētu likt Kīni mierā reiz un uz visiem laikiem?

Neviens nav vajadzīgs

Negaidīti nāk risinājums. Turpat kapsētā atrasta stikla lodīte, ko meitene paņem līdzi uz mājām un kas sākotnēji atgādina gluži parastu banālo suvenīrlodīti ar tajā iespundētu Ziemassvētku ainavu un krītošu sniedziņu, pa nakti noslepumainā veidā pieaug līdz milzu apmēriem – tādiem, ka Kīne gluži ērti ietilpst šajā lodē, kurā spēj iekļūt tikai viņa. Tiesa, “burbulī” viņai ir ne sevišķi simpātiska sabiedrība – veca lupatu lella, ar visai baisiem vaibstiem -, bet Kīni tas neuztrauc – galu galā tā taču tikai lelle. Toties burbulis ir spējīgs pēc meitenes komandas lidot, nirt zem ūdens, un, pats lieliskakais, - tajā rodamais pelēkais burvju sniegs spēj sagādāt jebkuru mantu, ko vien meitene vēlas. Taču burbulī, izņemot pašu Kīni, nespēj iekļūt nekas dzīvs, pat meitenes mīļotais kaķis tur nokļūst tikai kā skelets, bet – Kīnei neviens patiesībā nav vajadzīgs, vai ne? Vienatne un pārpilnība – tieši tas, ko meitene allaž ir vēlējusies. Ģimene, draugi un klasesbiedri – viņi visi palikuši ārpus “burbuļa” un var tikai ar izbrīnu un skaudību noraudzīties, kā Kīne tajā dzīvo savu, tikai savu perfekto dzīvi.

Maģiskā realisma princips nosaka, ka par savādā, lidojošā objekta parādīšanos gluži parastas Norvēģijas mazpilsētas ielās neviens īpaši nebrīnās – pēc sākotnējā šoka, kad Kīnei par sajūsmu burbula sienu nav izdevies caursist nedz mammai ar akmeni, nedz ugunsdzēsējiem at īpašu tehniku, visi akceptē, ka tīne turpmāk mājās, skolā un citur dodas kustīgā stikla bumbā. Taču šķietami ideālā eksistence pamazām sāk zaudēt spozmi. Kīnei arvien grūtāk nākas pārvarēt caurspīdīgo sieniņu pretestību, arvien vairāk pietrūksy dzīvas būtnes pieskārienu, ko burbulis nespēj piedāvāt, lupatu lelles vaibstu pakapeniski kļūst arvien draudīgāki. Pamazām Kīnei rodas nojausma, ka burbulis nav patvērums – tas ir cietums.

Maiga parodija

Autores izmantotā simbolika grāmatā ir kā tīņa noslēgšanās savā egoisma pasaulītē, kurā vienīgais mērkis ir neskaitāmu iegribu apmierināšana, ir visai, piedodiet kalambūru, caurspidīgs tēls. Taču Sīri Petešena spēj šo tēlu – faktiski vienīgo fantastisko elementu visā grāmatā – ierakstīt mūsdienu realitātes ainavā tik organiski, ka tas, pat par spīti viegli uztveramai morālei – un varbūt pat pateicoties tai, - atklajas kā iespaidīgs, bet neuzmācīgs veids, kā runāt par psiholoģisku problēmu.

Autore pamanās stāstā iekļaut virkni aktuālu tēmu – ne tikai nobriešanas sāpīgās virāžas, bet arī dabas aizsardzības problemātiku -, taču nerodas priekšstats, ka rakstniece mēģinātu iegrozīt lasītāja domas kādā noteiktā gultnē. Problēmas tiek parādītas bez komplicētiem zemtekstiem un ar fantāzijai raksturīgo krāsu košumu, taču lasītāja ziņā paliek izvēle – kā justies, tāpat kā Kīnes ziņā paliek izvēle – kā rīkoties.

Dzīve izolācijā kopā ar sevi pašu (un arī lupatu lelli, kas tieši tāpat ir skaidri nolasāms Kīnes tumšais alter ego) it tikpat reāla izvēla kā riskantais lēmumsno burbuļa iznākt. Grāmatas noslēgums sabiezē teju trillera cienīgā sižetiskajā kāpinājumā. Kā daļējs atvieglojums, daļējs autores reveranss Kīnes un viņas līdzaudžu fanošanai par visu gotisko seko noslēgums, kurā kā maigā parodijā par tradicionālo Holivudas ģimenes filmi cukursaldajiem noslēgumiem tīņu koris tomēr iestudē Ziemassvētku programmu, taču iestudē to savā veidā – izpildot atbilstoši pārveidotu dziesmiņu popuriju zombie style pie nosvilušas eglītes pilsētas centrālajā laukumā. Liekas, šādi noslēdzot pa apli apritējušo Ziemassvētku tematiku, autore atļauj saviem varoņiem būt tādiem, kādi viņi ir, - spurainiem un lecīgiem zēniem un meitenēm, kuri pieaugušo izfantazētos eņģeļu spārnus vislabprātāk aizstāj ar zombiju maskam -, kamer vien viņi spēj un velas cits citam “iedot pieci” ārpus viņu pašu spožajiem, privātajiem burbuļiem.