No senatnes līdz mūsu dienām.
Pati senākā kapsēta ar kapiem, kurus atdzīvojušies miroņi nespētu atstāt, ir atrasta Sīrijā. Tai ir apmēram desmit tūkstošu gadu. Tad uz Zemes beidzās Akmens laikmets, lēni tuvojās Vara un Bronzas laikmeti.
Sicīlijā, kur eksistēja seno grieķu kolonijas, arheologi atrada līdzīgus apbedījumus no IX gadsimta pirms mūsu ēras. Tie ir līdzīgi cietuma kamerām. Tur atrasti apbedījumi, kas apkrauti smagiem akmeņiem. Vienam mironim galva un kājas bija iemūrēti lielās amforās. Acīmredzot kaprači nevēlējās, lai tas, atdzīvojies, nespētu staigāt. Dažus miroņus apglabāja sasietus. Dažreiz tiem, kurus turēja aizdomās, ka viņi var atdzīvoties, nogrieza galvas, rokas vai kājas.
Taču, kā varēja saprast, kurš no mirušiem varēja censties atgriezties šajā pasaulē? Senie grieķi domāja, ka uz to ir spējīgi pašnāvnieki, slīkoņi, noziedznieku upuri un mēra epidēmijas upuri. Sarakstu papildināja ārpus laulības dzimušie un tie, kuri piedzima ar defektiem, vai piedzima nelaimīgā dienā.
Interesanti, ka arī šodien mēs uzskatām par nelaimīgu piektdienu, 13. datumu. Starp citu, medicīnā šo māņticību sauc gandrīs neizrunāmā vārdā par "paraskavedekatriafobiju", sastādītu no piektdienas, 13. datuma grieķu valodā.
Busi, draugri un citi neradījumi.
Neviens neņemas apgalvot, ka dzīvie miroņi kādreiz, kādam pa īstam nav pagadījušies ceļā. Taču neapšaubāmi, ka viņiem ticēja un sauca savos vārdos dažādu zemju iedzīvotāji.
Senajā Ķīnā, kas ir daudz vecāka par Seno Grieķiju, tos sauca par czjanši un uzskatīja, ka viņi nespēj staigāt, bet pārvietojas lēcieniem, izstiepuši uz priekšu rokas. Viņiem bija zaļgana āda, gari, balti mati un apģērbs kā ķīniešu mandarīniem. Czjanši uzsūc savu upuru dzīves enerģiju. Neskaitot ķīniešus, no viņiem baidījās vjetnamieši, korejieši, malajieši. Japāņi ticēja buso gariem, par tiem kļuva badā nomirušie.
Daudz sarežģītāks tēls ir skandināvu draugriem. Vārds nozīmē "tas, kurš atkal staigā". Sāgas vēsta, ka tie ir milzīga izmēra, izbadējušies, cilvēkveidīgi briesmoņi ar dažādas krāsas ādu: no miroņbaltas līdz melnai. Savus upurus viņi nožņaudz un aprij dzīvus. Draugri spēj mainīt izskatu, pārvēršas dzīvniekos, spēj iet cauri sienām, padarīt cilvēkus trakus, uzsūtīt viņiem nelaimes, mainīt laika apstākļus, pareģot nākotni...
Lai turētu viņus zem zemes, Skandināvijas un Islandes iedzīvotāji uz kapu plāksnēm rakstīja rūnas ar aizsargājošām zintīm. Sargājoši vārdi tika rakstīti arī uz personīgiem amuletiem. Starp citu, lai cik bīstams nebūtu draugrs, to varēja pakļaut, ja zināja īpašus buramvārdus.
Atšķirībā no draugriem angļu revenanti (atgriezušies) bija līdzīgi dzīviem cilvēkiem. Viņi atgriezās, lai veiktu kaut ko svarīgu, ko nebija paspējuši izdarīt, dzīviem esot.
Toties vācu nahcereri, atšķirībā no citiem, no kapa ārā nekāpa. Viņi no attāluma izsūca no cilvēkiem dzīvības spēkus, turklāt, inficējot viņus ar nāvīgām slimībām.
Par spīti izplatītākiem uzskatiem par zombijiem, rumāņu strigoji varēja būt pievilcīgi un pat skaisti. Šiem vampīriem ar divām sirdīm bija rudi mati un gaiši zilas acis. Savus melnos darbus viņi varēja veikt, pārvēršoties dzīvniekos, vai kļūstot neredzami. Par strigojiem kļuva pašnāvnieki. Riska zonā atradās arī ārlaulībā dzimušie, tie, kuri nomira nekristīt vai neapprecējušies. Bija gadījumi, kad, nevēlotoes, lai parādās jauns strigojs, tika sarīkotas kāzas mirušam līgavainim ar dzīvu līgavu vai otrādi.
Kirila Gorbačeva raksts no izdevuma "Taini XX veka" 2020. gada 16. numura. Nobeigums sekos.