Vēl pirms braukšanas uz šejieni, man nebija nekādu šaubu par to, ka bez suvenīra es nepalikšu, jo uzdāvināt man dinozauru olas čaumalas gabaliņu man bija apsolījis pats Džeks Horners – paleontoloģijas lielākais speciālists. Viņš bija atradis jau daudz laika neskartas ligzdas ar dinozauru olām – it kā šie aizvēsturiskie rāpuļi tās bija izdējuši tikai vakar. Starp citu, Horners ir atklājis divas dinozauru sugas, kas nosauktas viņam par godu: Achelosaurus horneri un Anasazisaurus horneri.
Džeks Horners ar tiranozaura žokli. 
Kāds sakars ar to vistai?
„Jūs gribat dabūt īpašumā dinozaura olas čaumalu? Nav problēmu!” Enerģiju izstarojošs, sešdesmit gadu vecs vīrietis (viņš ir arī Klinšu kalnu Paleoontoloģijas muzeja glabātājs Bozmenas pilsētā, tā atrodas četru stundu brauciena attālumā no vietas, kur atrodamies mēs) liekas visā augumā gar zemi un sāk pētīt akmeņus. Jau pēc dažām minūtēm Džeks Horners pasniedz man niecīgu, plakanu, melnu akmentiņu: dinozaura olas čaumalas gabaliņu. Ko tur runāt, esmu laimīgs! Pie viena es izmantoju izdevīgo momentu un uzdodu jautājumu, kas mani ir mocījis visas divpadsmit stundas, ko esmu pavadījis lidmašīnā: „Vai tiešām šis stāsts par čikenozauriem nav joks?” Džeks nesteidzoties pieceļas kājās, atspiežoties pret savu cērtni, ar ko viņš, liekas, nekad nešķiras, un pasmaida, sākot stāstīt man savu, no pirmā acu uzmetiena fantastisko stāstu: „Kādi gan tur joki! Projekts ir pilnīgi nopietns. Es patiešām gribu radīt čikenozauru, tas ir dinozauru, kas izaudzēts no vistas embrija”.
Radīt vienu no briesmoņiem, kas izzuduši pirms 65 miljoniem gadu? Turklāt vēl no... cāļa! Neticama un, patiesību sakot, biedējoša doma, pilnīgi kinofilmas „Juras perioda parks” garā, tā uzņemšanā Džeks Horners ir piedalījies kā zinātniskais konsultants. Viņš noteikti ir iespaidojis filmas tēla Alana Grānta (no pirmās un trešās filmas) personu. Rakstnieks Maikls Kraitons viņam stāstīja, ka esot izlasījis zinātnieka grāmatu „Dinozauri apakš zemes” un tas viņu ir iedvesmojis. [Starp citu, Kraitons parasti nav rakstījis savu grāmatu turpinājumus, izņēmums ir tikai „Juras laikmeta parks” – t.p.] Tieši tāpēc literārais Alans Grānts tā atgādina paleontologu Horneru. Džeks Horners joprojām sadarbojas ar Stīvenu Spīlbergu.
Kadrs no „Juras laikmeta parka”. 
Vai tiešām zinātnieku tā ir iespaidojis darbs fantastikas žanrā, ka viņš nolēmis iet pa to pašu ceļu? Lasītāj, ja esi redzējis šo filmu, tad noteikti atceries, ka izklaides parka dinozauri tika radīti un klonēti uz DNS bāzes, kas tika radīta no rāpuļu asinīm, bet pašas asinis atrada aizvēsturisko kukaiņu vēderos, kas pirms miljoniem gadu bija iestiguši sastingušos sveķos – dzintarā. Protams, ka kaut kas tāds ir iespējams tikai fantastikas darbā, nekādi – reālā dzīvē: „DNS ir liela molekula un tā ļoti ātri sabrūk, - mans ceļa biedrs piebilst. – Pēc desmit miljoniem gadu no tās paliks tikai atsevišķi fragmenti, ne vairāk kā viena 10-miljardā daļa no bāzes materiāla. No tāda mazumiņa dinozauru neizaudzēsi!”
12 dienu vecs vistas monstrs.
Horners izdomāja, ka varētu radīt čikenozauru, izmantojot acīmredzamo dinozauru un putnu radniecību: kā zināms, putni ir tiešie dinozauru pēcteči. Eksistē daudz zinātnisku faktu, kas pierāda, ka mūsdienu putneļi vēl līdz šim ir līdzīgi saviem priekštečiem. Liecība par to ir atklājums, kas izdarīts Hellkrīkas („Elles strauta”) miestiņā, netālu no Egmauntinas. „Tieši tur – saka mans pavadonis, ar cērtni norādot virzienu – mēs atradām Bi-reksi”. Ti-rekss ir pats pirmais no tiranozauriem (no šejienes arī „Ti” priekšā), kas kādreiz parādījās uz planētas (pirms 68 miljoniem gadu), bet „Bi” Džeks Horners liek priekšā, tāpēc ka rāpuļa atliekas atrada viņa komandas loceklis vārdā Bobs. Tie atradās tik grūti sasniedzamā vietā, ka to izrakšana ilga trīs gadus! Bet pēc tam helikopters aizveda tos uz Klinšu kalnu muzeju.
Kā saka, ja nebija laime, tad nelaime palīdzēja. Pārvešanas laikā salūza Ti-reksa gurna kauls. Visus kaula fragmentus savāca un nosūtīja uz molekulārās bioloģijas speciālistes Marī Šveiceras laboratoriju. Kad Marī Šveicera atvēra kārbas un sāka ņemt laukā viņai atsūtītos fragmentus, viņa neticēja savām acīm: kaulu iekšējo virsmu klāja plāna, šķiedrainu kaulaudu kārta raksturīgā krāsā – tieši tāpat kā putniem olu dēšanas laikā! „Šo savdabīgo audu loma ir apgādāt putna organismu ar kalciju, kas savukārt palīdz padarīt olu čaumalu stiprāku,” – Džeks Horners paskaidro.
Vai ir vajadzīgi citi pierādījumi, ka pirmkārt, atrastās atliekas pieder tiranozaura mātītei, kas gatavojās dēt olas, bet otrkārt, ka dinozauri un vistas ir tuvi radinieki? Tādu pašu neparastu secinājumu izdarīja jau pagājušā gadsimta 60. gados amerikāņu paleontologs Džons Ostroms. No tā laika strīdos ir lauzti daudzi šķēpi par šādas hipotēzes patiesīgumu, taču pēdējās divās desmitgadēs Ostroma piekritēji ir ieguvuši daudz pierādījumu savai taisnībai. Arī Bi-rekša atrašana ir viens no tiem. Var atcerēties arī dinozauru fosilijās atrastā olbaltumviela – beta-keratīns, kas eksistē arī mūsdienu putnu spārnos. Ir vēl nozīmīgāks fakts, tieši molekulārās bioloģijas speciālista no Monreālas Makgīla Universitātes Hansa Larsona pētījumi. Pētot vistu embrijus, viņš atklāja, ka pirmajās stadijās embriju attīstībā tie saglabā savu seno senču iezīmes. Tā, 12 dienā tiem var novērot nelielu rudimentāru asti, trīs pirkstu izaugumus uz priekšējām ekstremitātēm (tie pēc tam saaug kopā, veidojot spārnus) un pat nelielus zobu pauguriņus. Īsāk runājot, ir vesela iezīmju rinda, kas mantota no dinozauriem, kas var noderēt zinātniekiem, lai pārvērstu cālēnus vistuzauros...
Projekta jēga ir tāda, ka vajag censties nostiprināt šīs rudimentārās iezīmes, kas izzūd embrija tālākā attīstībā. Džeks Horners tā ir sajūsminājies par savu Kanādas kolēģu eksperimentiem, ka pat nolēmis palīdzēt ar to finansēšanu. Taču, pirms zinātniekiem izdosies izaudzēt pirmo zobaino un astaino cālēnu, viņiem ir jāsaprot, ar kāda mehānisma palīdzību daba bremzē un aizvāc dinozauru posmu no tā augšanas programmas. „Paskatieties uz asti. Parastam embrijam pēdējo muguras skriemeļu augšana apstājas pašā cāļa attīstības sākumā”, - pētnieks piezīmē. Tieši tāpēc vistai nav tāda aste kā dinozauriem. Pēdējie skriemeļi saaug, veidojot astes kaulu. Kāds slēdzis darbojas, bloķējot putna aizmugures daļas attīstību? Tam ir nosaukums – gēns! „Atradīsim šo gēnu, pārslēgsim to uz augšanu, un cik tā darba: aste augs un kļūs tāda pati kā dinozauram!” – optimistiski spriež Džeks Horners.
Džeks Horners uz lauka. 
Atmodināsim dinozauru, kas snauž katrā cālēnā!
Vai tu domā, ka nekas nesanāks? Kurš, lai zina... Larsona komanda jau ir spējusi sasniegt pirmos panākumus savu grandiozo plānu – dinozauru audzēšanas – realizēšanā: tā ir iemācījusies apgādāt embriju ar trīs papildus mugurkaula skriemeļiem, tas ir, ar nelielu asti. Izstrādāta gēna bloķēšanas tehnoloģija, kur embrija agrīnās attīstības stāvoklī tiek ievadīts īpašs olbaltumvielu kokteilis. Taču, lai trāpītu vajadzīgajā gēnā, tas vispirms ir jāsatausta! „Tā ir ļoti sarežģīta problēma, - Džeks Horners piekrīt. – Mums pagaidām vēl nav izdevies atrast vistas DNS gēnus-izslēdzējus, kuri apstādina astes, zobu un tā tālāk augšanu. Taču virzība notiek un es nešaubos, ka jau tuvākā laikā mēs sāksim audzēt pirmos čikenozaurus”. Acīmredzot ieraudzījos manas no brīnumiem plati ieplestās acis, paleontologs bez šaubīšanās nosauc konkrētu datumu: „Viņi parādīsies pēc pieciem gadiem!” Tas tik ir jaunums! Turklāt jau ir zināms, kā izskatīsies jaunais rāpulis, tas būs ļoti līdzīgs dinozauram Saurornitholestes, plēsoņam, kas izzudis no Zemes pirms 72 miljoniem gadu! Džeks nebaidās, ka atkārtosies „Juras laikmeta parka” katastrofas scenārijs, viņš ir pārliecināts, ka pat izbadējušies čikenozauri nesāks brukt virsū saviem radītājiem, no ģenētikas viedokļa viņi tā arī paliks vistas! Mjā, jāvar iedomāties kā vista, kas ļoti līdzināsies dinozauram, - mierīgi knābās graudus vistu kūtī, bet pēc tam nonāks uz tava pusdienu galda! Interesanti, vai tev nepazudīs apetīte, ieraugot tādu ēdienu?