Zirnekļi – populāri literatūras, kino un dažādu spēļu personāži. Tikai nedaudziem dzīvniekiem bija tas gods saņemt savu tēlu pastāvīgu citēšanu – čūska, pūce, lauva, sikspārnis un citi radījumi, kuri iemiesoja kādus nebūt specifiskas cilvēka īpašības. Vispār, jautājums par zirnekļu vietu mākslā ir tik apjomīgs, ka ir pelnījis pilnīgi atsevišķu apskatu. Tādēļ mēs parunāsim par vispazīstamakajiem zirnekļu monstriem, kuri dzīvo mūsu iztēlē, bet iesākumā paņemsim par dotā numura tēmas orientieri – “Tumšie elfi”.
   Iesākumā bija zirneklis
    Tālajā 1974.gadā brokeris no Čikago vārdā Harijs Gigakss izstrādāja noteikumus un scenāriju pirmajai galda spēlei “Pazeme un drakoni” (Dungeons & Dragons). Pgāja 30 gadi – un šīs spēļu sistēmas jaunās redzkcijas kļuva par pašu pārdotāko lomu spēļu produktu pasaulē. Mūsu “Fantastikas pasaules” numurs veltīts tumšajiem elfiem, kuri dzīvo Feiruna – Aizmirsto Karalistu (Forgotten Realms) pazīstamā reģiona pazemes pasaulē, kura ir viena no vispopulārākajiem “Pazemes drakonu” visumiem. Feirunas alas apdzīvo visadažadākie monstri, vairums no kuriem ir nāvējoši bīstami virszemes apdzīvotājiem. Tomēr par īsteno šīs drūmās vietas simbolu (un par pamatu reģionālajam Drau kultam) kļuvis tieši zirneklis.
    Tumšo elfu vēsture aiziet ar saknēm tālu aizlaikos, kad ļaunā dieviete Lloth (Lloth) ķērās stādīt tumsas graudus tīrajās elfu dvēselēs. Citas rases nesāka pieciest blakusdzīvošanu ar asinskārās dievietes pielūdzējiem un izraidīja tos uz pazemi. Tā radās Lloth kults, kurš kļuva par idejisko pamatu visai drau sabiedrībai.
    Lloth ir daudz skanīgu titulu. “Zirnekļu karaliene”, “Bezdibeņa valdītāja”, “Haosu veidojošā”, “Drau melnā Māte”,  “Dēmonisko bedru dzīslojuma karaliene” – lūk tikai daži no tiem. Viņa -  drau augstākā dieviete, kuru panteonā atrodas arī dažas citas dievības, piemēram, Ghandarirs (Vecākā Acs), Eilistrai (Dejas Lēdija, labo drau dieviete), Kiaransali (mirušo dieviete, Lloth sāncense), Vazarauns (zalības dievs) un Salavetarms (briesmīgs zirneklis, Lloth personiskais kaujinieks).
   Pazeme, drakoni un zirnekļi
    Pēc visas Feirunas mērvienībām, Lloth ir vidējā līmeņa dievība – ļaundzbūga un cietsirdiga, viņai ir izsmalcināts intelekts un ne mazi maģiskie spēki. Lloth simbols ir melns zirneklis, kurš karājas zirnekļu tīklos un ķepās spiež sievietes-drau galvu.
    Parasti Lloth parādās savu sekotāju priekšā kā milzīgais zirneklis “Melnā atraitne” ar sarkanas krāsas acīm. Reizēm viņa parādās neticami skaistas tumšās elfienes veidolā. Bez tam, divas formas var kombinēties vienā – zirneklis ar sievietes galvu (tiek pienemts, ka tas arī ir pirmsakuma veidols). Tomēr visbiežāk Lloth klātbūtni var noteikt tikai pēc sievietes smaida, kurš pēkšņi parādās uz tuvākā zirnekļa purniņa. Tomēr ja tāda tuvumā nav, tad Lloth atgādina par sevi ar zirneļa ēnas, kura krīt uz sienu, palīdzību.
    Kulta Lloth galvenais sakrālais priekšmets ir zirneklis (jebkurš – no paša maziņākā un nekaitīgākā lidz pašam lielakajam un bīstamākajam) . daži no gigantiskajiem zirnekļism , kuri mīt Feirunas pazemē, ir saprātīgi. Nav brīnums, ka pēc drau likumiem zirnekļa nogalināšana vai tikai tā bojājuma veikšana tiek sodīta ar nāvi.
    Llotohai ir viena interesanta ipatnība – saviem pašiem uzticīgākajiem sekotajiem viņa diezgan bieži dāvina kādu nebūt nejauku indīgu zirnekli, lai tas viņiem palīdzētu, aizsargātu no visādām nelaimēm, bez tam vēl sekotu sava saimnieka Bezdibeņa Valdnieces kulta visu nianšu nelokāmai izpildīšanai. Pēdējais atņem šai “dāvaniņai” jel kādu prakstisku vērtibu, par cik brīnumzirnekļa laimīgais īpašnieks vienmēr riskēja pieļaut kādu nebūt nejaušu kļūdu Llotohas pielūgšanā – un samaksāt par to ar savu dzīvību.
    Tas fakts, ka šo zirnekļu mātītes ir lielakas un stiprākas par tēviņiem, ir atradis savu loģisko atspoguļojumu tumšo elfu sabiedriskajā iekārtā. Tur valda matriarhāts pašā tā nejaukākā formā. Visa sabiedriskā un reliģiozā vara sakoncentrēta sieviešu rokās. Drau vīriešiem nākas samierināties tikai ar kara mākslu un maģiju. Llothas kultu pārstāv priesterienes, kuras savā sociālajā statusā ir augstākas par jebkuru, pat pašu dižciltīgāko vīrieti. Viņas ir valditājas, tiesneses un bendes tumšo elfu sabiedrībā. Viņu reliģija – attaisnojums jekurai rīcībai. Viņu mērķis – vaļā tikšana no vājuma un spēka palielināšana.
    Drau sievietes izvēlas sev seksualos partnerus, veic religiozus rituālus (tai skaitā – sagūstīto gaišo elfu ziedošanu, kuru veic ar rituāla zirnekļa formas kinžala palīdzību, kura astoņas kājiņas ir asmeņi) un vada milzīgas armijas. Izņēmums ir pazemes pilsēta Samata, kuru vada vīrieši-magi vadoties no vietējās dzimstības statistikas.

    Runājot par Feirunas zirnekļveidīgajiem monstriem, nevas nepieminēt draiderus (redzams, radies no “drow” un “spider”). Visi drau, kuri sasnieguši noteiktu pašpilnveidošanās līmeni, tiek pakļauti Llothas Pārbaudei. Kas tas ir, neviens skaidri nezina – jo pārbaudījumus veic tikai čukstus un nāvīgi baidās no tā (tieši tādēļ to Llothas priesterienes izmanto kā līdzekli nepakļāvīgo iebiedēšanai). Tas, kurš cietīs neveiksmi pārbaudījumā, pārvēršas par draideri. No drau ķermeņa apakšējās daļas izaug zirnekļa kajas, bet virsējā uzpūšas un kļūst pavisam neatpazīstama.
    Draideri – izvirtusi dzīvības forma, pretīgi un ļaunprātīgi izraidītie, kuri dzīvo tuneļos netālu no tumšo elfu  pazemes. Viņu transformācija ir neatgriezeniska, viņi zaudē spēju vairoties, bet par galveno eksistēšanas formu aizsapņojušos drau un citu pazemes radījumu medības.

Mans astoņkājainais dārgu-m-m-m-msss
    Tā nu ir sagadījies, ka mūsu apziņa instinktīvi piedēvē zirneklim ar krasi negatīvu nelieša veidolu. Tas izpaužas visos mākslas veidos. “ Zvaigžņu desants”, “Un atnāca zirneklis”, “Arahanofobija”, “Arahnoīds” – raksturīgi kino zirnekļu-monstruveidoli. Ar noteiktām atrunām šeit tapat var pieskaitīt vēl kādus desmitus zirnekļveidīgo nejuķeļu, - piemēram, “Svešos” ar viņu pseidozirnekļu vairošanās paņēmienu vai pat “galveno nelieti” no k/f “Monstru korporācijas”, kuram arī ir astoņas kājas.
    Taisnības labad jāsaka, ka kinematogrāfiskais un grāmatu zirnekļa veidols var būt arī visai pozitīvs, piemēram – “Cilvēks-zirneklis”.
    runājot par kino un literatūru, nevar nepieminēt Viduszemes burvju pasauli, kura ieguvusi neiedomājamu popularitāti fantastikas/fantāzijas mīlētāju vidū. Tolkīna darbi var palepoties ar visai interesantiem monstru tēliem,  kuru galvenais ir Ungoliāts (senā tumsas būtība) un tā turpinājums – Šeloba. Cits mūsdienu fantāzijas  “valis” – Sāga par Konanu, tāpat neapiet uzmanībā zirnekļus (Zamoras galvenā dievība – dievs-zirneklis Iezuda).

    Zirneklis – visumā standartisks monstrs datorspēlēs. Atgriežoties pie numura tēmas var atcerēties tos pašus draiderus no Icewind Dale I un II, kura balstita iepriekšminetajā lomu spēlē “Pazeme un drakoni”.
   No Baala līdz Anansi
    Senās mītpoētiskās cilvēces tradīcijas mazāk sliecas zirnekļu demonizācijas virzienā. Šos dzīvniekus aktīvi izmantoja maģiskajos aizsardzības rituālos – piemēram, Ziemeļamerikas čip-pevas indiāņi piekāra virs zīdaiņa šūpuļa zirnekļa tīklus, lai aizsargātu viņu no kāda nebūt sliktuma. Tāpat eksistē arī leģenda par to, ka zirneklis izglāba Kristus zīdaini no Heroda cietsirdības, jaucot pēdas aiz Marijas (pēc citas versijas, zirneklis noauda Kristum kreklu). Analoģiski motīvi ir sastopami arī islamā – zirneklis palūdzāja Muhamedam izglābties no sekotājiem noaužot savus tīklus virs tās alas ieejas, kurā bija paslēpies pravietis.
    Pēc grieķu mītiem pārvēršana par zirnekli bija sods (leģenda par Arahni, kuru atriebīgā Atēna pārvērta par zirneklieni tikai tapēc, ka šī mirstīgā sieviete to uzvarēja divciņā), tomēr patīkami tas, ka tāds “vilkatis” vienmēr saglabā darba spējas (zirnekļtīklu vērpšanu). Ar šo faktu sasaucas diezgan izplatīts reliģisks stereotips, saskaņā ar kuru zirneklis veido šo pasauli un apmāca cilvēkus pirmajam amatam (tā, Dienvidamerikas indiāņiem toba zirneklis bija pirmais audējs). Senindiešu tradīcijā Brahma, līdzīgi zirneklim, auž no sevis paša pasaules likumu un parādību tīmekli. Akan tautai (Ziemeļāfrika) zirneklis Anansi – vecākā nu dzīvajiem radījumiem, nauranciešiem (Okeānija) dievišķais zirneklis-radītājs Areops-Enals radīja no gliemeža čaulas zemi, bet no sviedriem – pirmatnējo jūru bet no akmeņiem – cilvēkus.
    Ziemeļamerikas siu indiāņi patiesi tic, ka zirneklis Susitinako uzzīmēja apakšējā pasaulē krustu, nosakot tādā veidā četras pamata debess puses. Krievu pasakās zirneklis - misgirs, drosmīga labais jauneklis, kurš lamatiņas savairojušamies odiem un sīklidoņiem, kuri kož cilvēkiem un dzer karstās asinis.

    Dažādu tautu teiksmas satur vienādojoši mītu par kādu glābjošu ceļvedi tīmekli niti (piemēram, Ariadnes diegs Minotaura labirintā), kuru ar dažām pielaidēm var identificēt ar zirnekļa tīkliem. Amhariešu (Etiopija) pasakā gudrs zirneklis spēja tikt pāri strautam uz viegliem zirnekļa tīkliem, kuru bija uzķēris vējš. Spējas kustēties visus virzienos izskaidro legendārajā zirnekļa tēlā patstāvīgi esošo trikstera viltības motīvu, kura nereti ir kopā ar skopumu un cietsirdību. Piemēru tam ir daudz – no K.Čukovska mušas-cokotuhas līdz pantētiskajiem peruāniešu močikasu ticējumiem, kuri attēloja dievu “Slepkavu-Griezēju” zirnekļveidīga cilvēka izskatā. Demonologs Džons Veirs XVI gadsimtā pagalvoja, ka hanāniešu dievam Bālam (Vaalam) ir zirnekļa ķermenis ar trīs galvas – cilvēka, krupja un kaķa. Citiem vārdiem sakot, zirnekļu mistiskā personifikācija bija tipiska vairumam seno kultūru.

        * * *
    Noslēgumā gribas pateikt, ka lai cik dīvaini un kroplīgi mums neliktos zirnekļi, vini bija, ir un būs vieni no pašiem cilvēkam lietderīgākajiem radījumiem. Uzstājoties seno dievību un šausmīgu monstru lomā, viņi dara mūsu dzīvi pilnīgāku un interesantāku, palīdzut cilvēkam izzināt apkārtējo pasauli, un, sekojoši – arī pašam sevi.