Izmantojot Aleksandra Sokolova grāmatu "Vai zinātnieki no mums ko slēpj? XXI gadsimta mīti", stāstīšu, ko par savās tabulās atzīmē daiļrades metožu speciālists Igors Vikentjevs. Viņš ir izdalījis vairākas pazīmes, pēc kurām var atšķirt sadzīvisko domāšanu no zinātniskās domāšanas.
1. Es ticu jūtām.
Sadzīviskā domāšana. Acīmredzamais - ticamais: patiess ir tas, ko es redzu vai jūtu. Tādēļ es tam ticu.
Zinātniskā domāšana. Acīmredzamais ir vienīgi viena no pirmajām izziņas stadijām. Zinātniskie atklājumi bieži ir pretrunā ar ikdienas pieredzi.
Uz "acīmredzamām" ilūzijām balstās mitoloģija. Piemēram, dažādas tautas dažādi tulko attēlu, kas redzams uz Mēness gaismēnu spēļu rezultātā. Vieni redz vīrieša seju, citi - sievieti ar grozu, vēl citi - trusīti. Tas pats ar noslēpumaino "Marsa seju", ko pirmo reizi nofotografēja ASS "Viking-1" 1976. gadā. Kad vēlāk ieguva skaidrākus attēlus, stāsts par "Marsa sfinksu" beidzās tāpat, kā stāsts par Marsa "kanāliem".
No sevis varu piebilst: tā jau var teikt, ka - ja man garšo saldumi un šokolāde, tad tie noteikti ir ļoti veselīgi. Organisms taču jūt, jo slikto un negaršīgo atgrūž.
2. Ticu tam, kas man ir ierasts.
Sadzīviskā domāšana. Es jaunu informāciju pārbaudu ar to, ka: "es pats zinu", "es tā jūtu", "man to ir teicis draugs vai radinieks", "man tas patīk / nepatīk".
Zinātniskā domāšana. Jaunu informāciju es pārbaudu ar šodienas zināšanām par minēto tēmu, neatkarīgi no emocionālās reakcijas.
Piemēram, zinātnieki ir noskaidrojuši, ka visu šodienas cilvēku mtDNS ir iegūti mantojumā no vienas sievietes (tā sauktās "mitohondriālās Ievas", kura dzīvoja pirms 200 000 gadiem. Kur tad pārējās sievietes, kuras tajos laikos dzīvojušas? Vai varbūt nav dzīvojušas un mēs nonākam pie cilvēka radīšanas stāsta?
To tomēr viegli izskaidrot. Katram no mums ir ļoti daudz senču, taču uzvārds mums katram ir viens. To mēs esam ieguvuši tikai no viena, tāla senča, kad cilvēki ieguva uzvārdus.
Grāmatas autors neizdala atsevišķi "sadzīves skepticismu" vai dažu cilvēku nesatricināmu ticību dažādām konspiroloģiskām koncepcijām. Tas ir sazvērestības teoriju dzīvotspējas avots. Cilvēkus, kuri padodas stereotipiem: "mūs regulāri māna", "šī pasaule ir netaisnīga", "nevienam nedrīkst ticēt", "mani nepiemānīsi!", pārliecināt par kaut ko citu praktiski nav iespējams.
3. Ticu vienkāršajam.
Sadzīviskā domāšana. Ja kaut kas nav skaidrs un tas ātri ir jāizskaidro sev un tuvajiem, lai nerastos diskomforts, bet zinātnei vienkāršu atbilžu nav, jāmeklē tās mistikā, reliģijā, māņticībā.
Zinātniskā domāšana. Vairākas zinātniskās problēmas netiek atrisinātas gadsimtiem. Tas ir normāli. Tā arī jādomā: "problēma pagaidām nav atrisināta". Arī tas ir normāli, ka atbildes, ko sniedz zinātne, ir grūti saprotamas un rada psiholoģisku diskomfortu.
Lai cilvēki saprastu zinātniskās problēmas, nākas tās vienkāršot. Tas ir - skaidrot tās bez sarežģītiem zinātniskiem terminiem, izmantojot vizuālos tēlus, kā piemērs, "progresa maršs" attēlā, kur rindā soļo viens pēc otra cilvēka senči līdz pat mūsdienu cilvēkam.
4. „Vau!” efekts.
Sadzīviskā domāšana. Košs, negaidīts fakts vai tēls izsauc vēlēšanos tam noticēt. Tādas neparastas lietas tiek iekopētas, pavairotas, sūtītas citiem.
Zinātniskā domāšana. Zinātne netiek būvēta uz atsevišķām sensācijām. Tās pamatā ir analīze, visas iepriekš uzkrātās informācijas pārbaude. Tas ir grūti, ilgi, tā ir rutīna, tas var būt garlaicīgi. Neder, lai rādītu kino!
Neparasti eksperimenti, negaidīti rezultāti. Tādu tēlu masas pieprasa no zinātniekiem. Arī zinātniekus parasti atceras pēc kaut kādām ekstrām. Piemēram, Einšteinu atceras tikai pēc viņa relativitātes teorijas, it kā viņš neko citu savā dzīvē nav darījis. Mikluho-Maklaju atceras pēc tā, ka viņš sadraudzējās ar papuasiem, matemātiķi Perelmani – pēc tā, ka viņš, pierādot Puankarē hipotēzi, atteicās no milzīgās, miljons dolāru prēmijas.
Tāpēc „Vau!” efektu plaši izmanto viltuszinātnieki, katrs viņu teikums ir kā sensācija. Aizraujoši!
5. Pārliecini mani tūlīt pat.
Sadzīviskā domāšana. Hipotēzes tiek vērtētas pēc principa „pārliecināja / nepārliecināja”. Visu informāciju, kas man nepieciešama, es varu iegūt te uz vietas, diskusijas laikā.
Zinātniskā domāšana. Lai saprastu zinātnisko problēmu, ir jāsagatavojas. Jāmāk strādāt ar speciālo literatūru. Katras zinātniskās publikācijas beigās ir izmantotās literatūras saraksts. Ar tiem ir jāiepazīstas arī lasītājam.
Lasītājs ir slinks, klausītājs – tāpat. Viņš neies cilāt papildus informāciju. Viņam vairāk nevajag. Un atkal te ir ražas laiks viltuszinātnei. Tā, piemēram, pseidovēsturiskās „Jaunās hronoloģijas” piekritēji pārliecina lasītāju, ka vārds „Vatikāns” ir cēlies no mongoļu „Batijs hans”. Turklāt vēl hans Batijs un lielkņazs Ivans Kaļita ir viena un tā pati persona. Jo vārds „kaļita” ir līdzīgs vārdam „kalifs”, bet „Batijs” atgādinot „caŗ-batjušķa”. Protams, ja lasītājs ir kritisks, viņš ātri vien atradīs, ka vārds „Batu” ir cēlies no mongoļu „bat” – „stiprs” [Batirs ir stiprinieks – t.p.] Kaļita ir iesauka, kas nozīmē „naudas soma”.
Taču, vai daudzi cilvēki informāciju uzņems kritiski un pārbaudīs to? Vēl trakā ir tad, ja tev nākas pārliecināt karojošu diletantu. Un, ja viltus zinātnieks ir labs orators?
6. Viens uzdevums – viens risinājums.
Sadzīviskā domāšana. Ir kāda mīkla vai problēma. Ir skaidrojums, kas man liekas pārliecinošs. Tātad tas ir patiess. Citu skaidrojumu man nevajag. Īpaši, ja tas atbilst manai pārliecībai.
Zinātniskā domāšana. Ir kāda parādība. Tai var būt daudzi skaidrojumi (hipotēzes). Tās jāsalīdzina savā starpā pēc zinātnes likumiem un jānoskaidro, ņemot vērā mūsdienu zināšanas, kura ir pārliecinošāka. Iespējams arī variants, ka vairākas hipotēzes ir vienādi pārliecinošas – mūsdienu zinātnei vienkārši trūkst faktu, lai noskaidrotu patiesību.
Minētā sadzīviskās domāšanas īpatnība ir daudzu maldu avots. Piemēram, „Jaunās hronoloģijas” pārstāvji rāda mozaīkas fragmentu no Pompejām ar kukurūzas attēlu. Tātad Vezuva izvirdums nav noticis 62. gadā, bet XVII gadsimtā, kad šī kultūra tapa pazīstama Eiropā. Tā liecina Fomenko.
Tomēr šim attēlam var būt arī citi skaidrojumi: tas var būt cits, līdzīgs antīkos laikos zināms augs; kukurūza piezīmēta klāt vēlāk, restaurācijas laikā; tas vispār nav attēls no Pompejām.
Izrādās, ka ticami ir abi pēdējie skaidrojumi. Pirmkārt, attēls nav oriģināls, bet kopija no XIX gadsimta, kas glabājas Ermitāžā. Mākslinieks, kurš to zīmējis, ir papildinājis attēlu ar skaistu ziedu, augļu un graudzāļu vainagu. Tā mozaīkā ir parādījusies arī kukurūza. Oriģināla foto no muzeja Vatikānā nekādas kukurūzas nav. Un vispār, tas ir mozaīkas fragments no Otrikoli pilsētas pie Romas no III gadsimta un ar Pompejām tam nav nekāda sakara.
Taču cilvēks ar sadzīvisku domāšanu faktiem notic uzreiz, viņam nav jāmeklē Google fakta pirmavoti.
7. Ticu „sarafāna radio”.
[Termins krievu valodā nozīmē „ziņu nodošanu no mutes mutē jeb baumām” – t.p.]
Sadzīviskā domāšana. Ziņu avoti, kam var ticēt: internets, televizors, radi-draugi-paziņas, aculiecinieki, veci cilvēki – gudrības nesēji, populāras grāmatas.
Zinātniskā domāšana. Ticami ir recenzējami zinātniski izdevumi, zinātniskas monogrāfijas, dotās zinātnes nozares speciālisti.
Viltuszinātne bieži balstās uz aculiecinieku stāstiem un vietējo iedzīvotāju – īpaši vecāku cilvēku teikto. Te piemēru ir daudz: dzirdēti vecu tibetiešu vārdi, ka viņu tauta Tibetā ir dzīvojusi vienmēr, vai tiešām viņi zina visas savas tautas vēsturi no vissenākiem laikiem? Vai arī aculiecinieku stāsti par tikšanos ar sniega cilvēku, NLO stāsti utt. Ir papilnam jaunāko laiku stāsti par bagātībām un tehniku, ko pametuši dažādās vietās karavīri, kad viņu armijas atkāpās. Ir tik dažādas vietas, kur noteikti apslēpta slavenā „Dzintara istaba”!
Nav jau izslēgts, ka kāds cilvēks patiešām zina, ko runā, taču, ja ziņas izplatās no mutes mutē un paaudžu gaitā, beigās tās var atrasties visai tālu no patiesības.
8. Pats to neesmu redzējis – tātad tā nav patiesība.
Sadzīviskā domāšana. Lai es noticētu kaut kam neparastam, tas man ir jāredz paša acīm.
Zinātniskā domāšana. Ja ir aprakstīts eksperiments konkrētā, nopietnā izdevumā, tad visdrīzāk tā rezultātam var ticēt, pat tad, ja tie ir negaidīti. Īpaši, ja tur ir atsauces uz pirmavotu. Ja rezultāti ir ekstraordināri, tad tiem ir vajadzīgs ekspertu apstiprinājums.
Viena no sadzīviskā skepticisma sekām ir neticība vēstures zinātnei. Patiešām, mūsdienu cilvēks nekādi nevar būt senu notikumu aculiecinieks. Tomēr zinātniekiem pietiek faktu, lai pētītu vēsturi arī bez laika mašīnas palīdzību.
Savukārt, viltuszinātnieki spēj jebkurus faktus interpretēt, kā pašiem tīk. Ir pat radies termins „blog-histori”, kur arī paši piemeklētu foto palīdzību, piemēram, var parādīt augsti attīstītas civilizācijas esamību tālā pagātnē. Var „pierādīt”, ka ģeoloģiski veidojumi īstenībā ir roku darbs: kā piramīdas Antarktīdā.
Te ir gan „Noasa šķirsts” Ararata kalnā, gan homeopātija, gan „amerikāņi nav bijuši uz Mēness” un, kas tik vēl ne. Nav grūti noticēt, ka pēdējā ideja par Mēnesi jeb „Mēness sazvērestības teorija”:
patīk tiem, kuri ir antiamerikāniski noskaņoti: viss tapis Holivudā, ja tici, ka amerikāņi ir bijuši uz Mēness, tātad esi rusofobs;
tic jebkādai konspiroloģijai (kāpēc tad PSRS necentās apgāzt amerikāņu rādīto par lidojumiem uz Mēnesi? „Tāpēc, ka komunisti bija „sadziedājušies” ar amerikāņiem!);
tic vizuāliem pierādījumiem: karogs plīvo vakuumā, zvaigznes neredz, ēnas savāda utt. Nekādi loģiski pierādījumi te nestrādā, viss ir sameistarots;
amerikāņi ar tā laika tehnoloģiju to nespētu paveikt;
viss īpaši strādā uz cilvēkiem, kam šī tēma nav interesējusi un tāpēc viņu zināšanas par to ir niecīgas – tad mierīgi var paziņot: „kurš vispār ir redzējis Mēness grunti, ko amerikāņi it kā esot pārveduši no Mēness.
Kā vislabāk ar to cīnīties? Ar acīmredzamiem eksperimentiem. Slavenais raidījums MythBusters pārbaudīja šo leģendu un konstatēja, ka: vakuuma kamerā vēja nebija, bet karogs viļņojās; izgatavoja Mēness gruntij līdzīgu grunti un ieguva tādus pat zoļu nospiedumus; mēģināja atainot astronautu „Mēness gaitu” – nekas nesanāca Zemes gravitācijas apstākļos, vienīgi līdzīgi izdevās lidmašīnā, kas radīja mākslīgo bezsvara stāvokli.
Protams, ka fanātiskus konspirologus ar to nepārliecināsi, taču varbūt kāds tomēr aizdomāsies.