Pārvēršanās varavīksnē
Drīz ieradās vietējo klosteru kalpotāji, lai pie aizgājēja ķermeņa noskaitītu budistu lūgšanas. Rituāla laikā atnācēji ievēroja, ka mirušā āda kļūst sārta un atmaigst. Viņi aizsteidzās to pavēstīt otram lamam. Lama palūdza mūkiem uzklāt nelaiķa ķermenim segu un turpināt lūgšanas. Dievbijīgā mūka ķermenis pēc dažām dienām sakrunkojās un nedēļas beigās vispār pazuda! Uz spilvena bija palikuši tikai daži mati. Visi atkal devās pie otrā lamas un pastāstīja, ka dievbijīgais lama Khenpo A-Khos pārvērties… varavīksnē!
Zinātniskās pieejas mēģinājumi
Amerikāņu fiziķis Dankans Makdugolls jau 1921.gadā mēģināja reģistrēt faktu, kad dvēsele iziet no ķermeņa. Viņš svēra cilvēkus, kuri bija tuvu nāvei, pirms miršanas un tūlīt pēc nāves. Veicis sešus šādus pētījumus, zinātnieks konstatēja, ka mirstot cilvēki zaudē no 11 līdz 43 gramiem svara (nevis 21 gramu, kā daudzi uzskata). Tieši tik daudz, cik pēc Makdugolla domām sver aizgājusī dvēsele. Nākošie eksperimenti šādus rezultātus neuzrādīja un deva iemeslu skeptiķiem izskaidrots mirušo svara zaudējumu ar ūdens iztvaikošanu no ķermeņa.
Tomēr pēdējo divdesmit gadu laikā šādus pētījumus sācis veikt kādas farmakoloģijas kompānijas īpašnieks, amerikānis Žerards Nahems, kurš savu priekšteču neveiksmes izskaidroja ar sveramo ierīču nepilnībām. Viņš piedāvāja aplikt aizejošā cilvēka ķermeni ar visniecīgākos izstarojumus reģistrējošiem devējiem – mikroviļņu, rentgena, infrasarkano un pat gamma starojuma. Diemžēl Žerardam Nahemam ar savu ideju neizdevās ieinteresēt nevienu aparātbūves firmu.
Pirmsnāves stāvokļi
Virdžīnijas štata universitātes (ASV) zinātnieki dvēseles eksistences problēmu apvienoja ar tādām līdzās atrodošām parādībām kā pirmsnāves stāvokļi, dvēseles iziešana no ķermeņa un atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Psihiatrs Brjūs Greisons jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar pirmsnāves stāvokļiem. Viņš šos stāvokļus neuzskatīja par pierādījumu dvēseles eksistencei, kaut gan cilvēku, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, nostāstos figurē “kaut kā apzināta” iziešana no ķermeņa. Greisons uzskata, ka pirmsnāves stāvokļus sajūt tikai 10 procentu mirstošo. Pētnieks ir pārliecināts, ka “mūsu tagadējie priekšstati par cilvēku un viņa psihi neatbilst īstenībai, un var noderēt tikai atbalsts punktam tālākiem mēģinājumiem izprast to būtību”. Šo uzskatu apstiprina arī holandiešu kardiologs Pims van Lommels, kurš arī daudzus gadus pēta pirmsnāves stāvokļus. Viņš uzskata, ka šādos gadījumos cilvēka apziņa ne vien piedalās, bet arī neizmērojami paplašinās! Viņa atmiņa iedziļinās visagrīnākajos dzīves posmos, atklājot sīkumus, kas normālā stāvoklī ir noslēpti. Smadzenes tajā brīdī jau ir mirušas! Lommels ir pārliecināts, ka apziņa atdalās no smadzenēm.
Intervija ar Lommelu
Ar zinātnieku tikās nedēļas izdevuma “Argumenti un fakti” korespondents Savelijs Kašņickis un uzdeva dažus jautājumus par mūs interesējošo tēmu. Lommels pastāstīja, ka viņa līdzstrādnieku grupa izjautājusi pacientus tūlīt pēc atmošanās no komas. Izrādījās, ka no 344 aptaujātajiem tikai 62 pacienti, tas ir – 18 procenti – dalījās iespaidos par redzēto un pārdzīvoto, atrodoties pirmsnāves stāvoklī, pārējie 82 procenti neko neatcerējās. Tādu vīziju iemesls nav vis skābekļa deficīts, kā uzskata skeptiķi, bet gan kaut kas cits. Encefalogramma pierāda, ka cilvēka apziņa var strādāt neatkarīgi no smadzenēm – tās var būt pilnībā “izslēgtas”. Lommels pieņem – kad komas stāvoklī apziņa atstāj smadzenes, tas var notikt dažādos ātrumos. Tādējādi minētajiem 18 procentiem pacientu apziņa varēja aiziet pilnībā, bet 82 procentiem, iespējams, nepaspēja aiziet un bloķēja parādījušās vīzijas.
Priekšstats par dvēseli
Johana Gūtenberga universitātes (Mainca, Vācija) filozofs Tomas Metcingers domā, ka ideja par cilvēka dvēseli varēja rasties tieši no pieredzes, kad tā atstāj ķermeni, kas noticis arī vissenākajos laikos. Vispirms cilvēki noticēja iztēles atdalīšanās iespējai no smadzenēm, pēc tam šo parādību interpretēja kā bezķermeņa būtības atdalīšanos, ar laiku sākot to dēvēt par dvēseli.
Interesantus pētījumus par dvēseles iziešanu no ķermeņa Lozannā veicis Šveices federālā tehnoloģiju institūta neirofiziologs Olafs Blanke. Viņš iedarbojās uz kādas pacientes deniņu-paura smadzeņu daivu, kas atbild par orientāciju telpā. Sieviete, kura ne reizi nebija piedzīvojusi pirmsnāves stāvokli, katru reizi šo stāvokli noteikti izjuta. Gulēdama gultā, viņa ārstus un savu ķermeni redzēja it kā no augšas! Ja kaut kas tāds tiešām notiek, nav saprotams, kādēļ pēcnāves vīzijas atstāj tik dziļus iespaidus, ka burtiski pārvērš šo pieredzi pārdzīvojušo dzīves? Iepriekš minētais psihiatrs Brjūs Greizons šādu pacientu metamorfozes uzskata par ārkārtīgi mīklainām, jo iziešanas no ķermeņa sajūta ilgst burtiski sekundes daļiņu, bet iespaidi paliek uz visu mūžu! Psihiatri gadiem cīnās, lai kaut mazliet izmainītu savu pacientu dzīvi, bet šajā gadījumā tas notiek vienā acumirklī.
Vai atminējums meklējams kvantu pasaulē?
Iespējams, ka zinātnes vispārsteidzošākais varoņdarbs ceļā uz dvēseles esamības izzināšanu ir izvirzītā hipotēze par tās kvantisko piederību. Šo dīvaino hipotēzi izstrādājuši anesteziologs Stjuarts Hameroffs un slavenais Oksfordas fiziķis Rodžers Penrouzs, viņi uzskata, ka apziņas procesi norisinās… subatomu līmenī! Pēc Hameroffa domām, apziņa parastos apstākļos funkcionē reālā telpā un laikā, bet tās funkcijas sasniedz planku izmērus (daudz mazāki par atomiem). Apziņa, darbojoties saskaņā ar mikro pasaules likumiem, pilnīgi nodrošina mūsu prasības. Gadījumā, ja smadzenes zaudē asinsriti, tas ir – skābekli, saderība pārtrūkst un apziņa izdziest. Tai pat laikā planku mērogu pasaulē apziņa saglabājas un, iespējams, ka izplatās Visumā. Vai tik šeit nav meklējams telepātijas, gaišredzības, spiritisku parādību, reinkarnācijas, utt. sākums? Reinkarnācijas gadījumu pētnieks, bērnu psihiatrs B,Tekkers sarakstījis grāmatu “Dzīve pirms dzīves: zinātnisks bērnu atmiņas pētījums par iepriekšējām dzīvēm”, kurā viņš apkopojis apmēram 1400 bērnu reinkarnācijas gadījumus. Autors nesteidzas šīs parādības atzīt par realitāti. “Mēs nekad neesam apgalvojuši, ka reinkarnācija ir fakts, - saka B.Tekkers. – Mēs tikai runājam, ka tās ir uzticības vērtas liecības”.