Pitija vairākās paaudzēs, diplomēta čūsku dresētāja, amatu apvienošanas kārtībā - vēderrunātāja - poliglots (iepriekšējā dzīvē - Delfu sibilla, apstiprināts ar izziņu # 748014-B no Serbska v.n. tiesu psihiatrijas institūta), Hermiones kundze izsludina papildus uzņemšanu praktiskās maģijas skolā. Akadēmiskā programma: brīnumzāļu audzēšana Kriminālkodeksa kontekstā, pieburšanas dziru receptes (izejmateriāli - vodka un "Viagra" - par īpašu samaksu), kā arī Zālamana atslēgas un Rabinoviča mūķīzeri. Fakultatīvi: vīru izvešana no plosta, rūķu - no raktnes, lāstu noņemšana no  Windows, kā arī nākotnes paredzēšana pēc ielogošanās un parolēm. [Parodija par mūsdienu burves reklāmu.]

Kas var būt interesantāk un skaistāk par maģiju fantāzijā? Un vai ir kas nožēlojamāks par mūsdienu "magu" pūlēm radīt iespaidu par seno maģiju ar darba apmaksu pa stundām? Īstā praktiskā maģija, ja tāda kādreiz ir bijusi, ir zudusi pagājušos gadsimtos.Zintis, kas aprakstītas grāmatās ar skanīgiem nosaukumiem "Melnā un Baltā maģija", ļoti uzjautrinātu senos priesterus. Taču šīm šarlatāniskajām izdomām ir kaut kāds reāls pamats? Kāds tieši - tas mums būs jāizpēta.

Parastais brīnums.

Paskatieties, kas notiek ar maģiju pašlaik. Vienota stila vai skolas vispār nav. katrs buras tā, kā viņam ienāk prātā: manipulē ar Visuma enerģētiskajiem laukiem (drošībai apliekot apkārt svētbildes un lampionus), veic pagāniskus rituālus pie dabas krūts ar beigu furšetiem un auras fotogrāfēšanu par piemiņu; nosaka slimību diagnozes ar Taro kāršu palīdzību, bet ārstē tās ar zālītēm no Tibetas... Tie, kas ir viltīgāki, nelieto vispār vārdu "maģija". Viņi apģērbj lētu kostīmu un rītos uzstājas centrālajos
telekanālos, stāstot par izkusuša ledus ūdens derīgumu, ja tas vākts dilstošā mēnesī. Tie, kas ir nekaunīgāki, rīko starptautiskas konferences un apbalvo viens otru ar augstākās pakāpes diplomiem. Jogi, druīdi un vudu burvji spēj panākt kopēju maģisko valodu - tieši tādā pat veidā sacīkšu kamieļu kolekcionāri varētu sadarboties ar ginekologu - deltaplanieristu asociāciju. Kā vispār kaut kas tāds var notikt?
Maģijas saknes, lai cik neticami tas arī nebūtu, ir reliģijā. Vairums pasaules reliģiju uzskata burvjus par vispiemērotāko degvielu ugunskuriem, taču pirms 10 000 gadiem, kad pat pašas parastākās lietas kā lietus vai saules lēkts cilvēkiem likās kaut kas neparasts, vienkāršākās reliģijas izauga no cilvēku vēlēšanās valdīt pār kosmiskajiem procesiem - tas ir, veikt brīnumus.
Gāja laiks. Parādījās dažādas reliģijas un maģijas veidi. Cilvēki sadalījās pa dažādām konfesijām, taču daudzi no viņiem turpina ticēt brīnumiem, kuriem ir dažādu reliģiju saknes - no šamanisma līdz astroloģijai. Maģija faktiski turpina eksistēt kā neorganizēta reliģija. Ar tādiem pat panākumiem cilvēki varētu ticēt, ka laika galā Buda cīnīsies ar Luciferu, tas aprīs Sauli un iestāsies pilnīga Kalijuga. Pirmo maģiju veica, ne tikai īpaši cilvēki: priesteri vai šamaņi, bet arī parastie cilvēki. Viņi savas
sapratnes robežās lūdza augstākos spēkus par sekmīgām medībām vai lietu, pielūdza priekšmetus, kas nesa veiksmi, izvēlējās sev dzīvniekus - aizgādņus....
Tie, kuriem tas izdevās vislabāk, kļuva par "oficiāliem" burvjiem. Ziņas par viņu buršanās "tehniku" ir maz, taču var pieņemt, ka "visprofesionālākā" maģija bija... zinātne.
Pirmais burvis, kura eksistence ir apstiprināta dokumentāli, ir Imhoteps ("atnākušais mierā"). Holivuda ir pārvērtusi viņu par atdzīvojušos mūmiju un ļaunu, plikpaurainu burvi, taču patiesībā Imhoteps bija vislielākais faraona Džosera (2600 gadu p.m.ē.) zinātnieks, kas izgudrojis piramīdas, kolonnas, medicīnu un papirusu. Laikabiedri to visu uzskatīja par brīnumiem un drīz pēc savas nāves Imhoteps tika iecelts dievu kārtā.
Senās pasaules galvenā maģiskā darbība bija upurēšana - pats vienkāršākais veids, kā sazināties ar dieviem. Upurēšanas noteikumi nebija sarežģīti, atšķīrās tikai priekšmeti un metodes. Jūdi izvēlējās veselāku dzīvnieku, lika to uz altāra ziemeļu pusē, nogalināja, savāca asinis, īpašā veidā izgrieza iekšas, ādu atdeva garīdzniekam, bet pārējo sadedzināja pilnībā.
Grieķi ar viņiem piemītošo vērienu rīkoja hekatombas ("hekaton" - "simts"), liekot zem naža uzreiz simts lopu. Protams, ja simts pa rokai nebija, pietika arī ar vienu kazu. "Iliāde" apraksta to tā: priesteri novietoja dzīvniekus apkārt altārim, mazgāja rokas, pārgrieza dzīvniekiem rīkles, sadalīja, ietina kaulus ādās, sadedzināja šos "izbāzeņus", bet gaļu cepa un apēda, slavinot dievus.  Tie savukārt priecājās par cilvēkiem un izbaudīja to dzērājdziesmas.

Ar dzīvnieku dedzināšanu un masu iedzeršanām, protams, nepietika. Senajā Japānā tika taisīts „hitobašira" („cilvēku stabs"): kādu nabadziņu apraka dzīvu ēkas vai tilta pamatā. Uzskatīja, ka tad celtne stāvēs ilgāk. Indusu tugu sektas locekļi, kas pielūdza dievieti Kali, rīkojās sekojoši: izsekoja ceļiniekus, nožņaudza tos ar šallēm un apraka tos ar īpašiem rituāla kapļiem. Cits piemērs - 1487. gadā acteki nolēma iesvētīt Tenočtitlānas Lielo Piramīdu un 4 dienu laikā nokāva tās virsotnē pēc dažādiem aprēķiniem no 10 līdz 80 tūkstošus cilvēku.
Arī mūsu senčiem [runa, protams, ir par krieviem - ila piez.] ar upurmaģiju viss bija kārtībā. Lai nodrošinātos pret nelaimi uz ūdens, piemēram, novgorodieši, dāvināja ļaunajam dievam Jaščeram melnas vistas vai arī jaunavas. Vienkārši sakot, slīcināja viņas Volhovā.

Bet brīnumu vārdi?

Viens no galvenajiem buršanās komponentiem ir - buramvārdi, kas radušies no „vārdu likuma". Lūdzot dieviem kaut ko, vajadzēja vērsties pie viņiem, izsakot viņu vārdus. Izsaucot garus vai dēmonus, bija jādara tas pats. Senie grieķi ticēja, ka katram vārdam ir sava būtība, kas izsaka ideālu, „koncentrētu" dotā priekšmeta īpašību.
Senie jūdi izmantoja tetragramatonu - neizrunājamā Dieva vārda četru burtu abreviatūru (YHWH), kuru skaļi bija aizliegts izteikt (Otrā Mozus grāmata 20:7). Nav brīnums, ka gadsimtu gaitā īstā šī vārda izruna ir gājusi zudumā. Tagad tiek izmantoti divi YHWH izrunas varianti: „Jahve" un „Jehova". Korānā izmanto 99 Dieva vārdus („Pirmais", „Pēdējais", „Gaisma", „Pavadonis"...). Sufisti tic, ka ir arī 100. vārds - tik varens, ka satur visu dievišķo spēku.
Fantāzijā šī ideja tiek izmantota, lai izskaidrotu vienu no parastākajiem un varenākajiem maģijas veidiem. Bilbo (Dž. R. R. Tolkins) cenšas neteikt savu vārdu pūķim, Ursulas Le Gvinas „Jūraszemē" pūķa vārda zināšana dod varu pār to, bet Kristofera Paolini triloģijā „Mantojums" maģija ir objektu īsto vārdu izmantošana.
Beidzot, slepeno vārdu nozīmību atzīst arī fantastika, piemēram, frīmeni no Frenka Herberta „Kāpas" slēpj savus īstos vārdus (Polu Atridesu dēvē par „Ursulu"). Neatpaliek arī anime - Mijadzaki „Vēja aiznestajos" burve Jubaba kontrolē Haku, nolaupot viņas vārdu. Bet anime „Nāves burtnīca" minētā burtnīca nogalina cilvēkus, tiklīdz tajā tiek ierakstīti viņu vārdi.
Indusi tic, ka skaņa ir starpnieks saprāta ietekmei uz matēriju. Jebkuru kustību pavada troksnis, bet skaņas, kas tiek organizētas īpaša veidā var kļūt par „spēka vārdiem" - mainīt cilvēka stāvokli un pat iedarboties uz priekšmetiem. Senie gudrie izveidoja „mantras" - Visuma radošās skaņas, kas palīdz regulēt prātu. Tās izsauc rezonansi cilvēka ķermenī, uzstāda to uz noteiktu enerģētisku frekvenci, kas savukārt dod domām īpašu zīmējumu. Par galveno mantru tiek uzskatīta „Om".
Līdzīgā veidā darbojas šūpuļdziesmas, samaņu dziesmas, lipīgas mūzikas melodijas vai buramie (riebjamie) vārdi - īpatnējas krievu pseidoreliģiskas „mantras", kuru uzdevums uzstādīt cilvēku uz kādu konkrētu domu.
Zinātnieki, kā par brīnumu, ir vienisprātis ar to. Vēl 18. gadsimtā Mihails Lomonosovs pētīja vārdu simbolismu un teica, ka skaņas „je", „i" un „ju" visbiežāk tiek lietotas vieglos, maigos vārdos, bet „o" un „u" - stipros, šausmīgos. Tādā veidā vārds ir, ne tikai valodas nesēju saskaņots rezultāts, par to, ka tas apzīmē kādu noteiktu objektu. Daži vārdi imitē skaņas, ko izdod objekti ( „bum", „dziņ"), citi nes ar zemapziņu uztveramus simbolus.
Upanišadās teikts, ka soglasnije dobjie patskaņi simbolizē zemi un acis, šņāceņi - debesis un ausis, bet glasnije - sauli un prātu.
Diemžēl Rietumu tipa maģija brīnumu vārdu vietā izmanto mežonīgu „ķīniešu ābeci" no izkropļotas latīņu valodas, kristiešu lūgšanām un augstāko būtņu vārdiem, kas aizgūti no Austrumu kultūrām. Pat Lavkrafta baigais recitatīvs: „Ph'nglui mglv'nafh Ktulhu R'ljeh vgah'nagl fhtagn!" ir ar daudz lielāku „simbolisko maģiju", nekā tā saucamo magu grūtsirdīgā abrakadabra.

Burvju nūjiņa.

Kas tā par burvestību bez burvju nūjiņas? Vai tad ir brīnumdari bez ceļa spieķiem? Krievu valoda pati saka priekšā: vārds „nūjiņa" ir pamazināmā, mīlināmā forma no vārda „nūja". Tas ir - zizlis vai ceļa spieķis. Varas simbols, kas pirmsākumos cēlies no akmens laikmeta ieroča. Ceļinieka instruments, kokā griezts mākslas darbs...
Sākumā visi brīnumi tika radīti ar garām nūjām. Svētā koka taisns zars (piemēram, no oša) tika izmantots, lai iztaisītu brīnumšķēpu, līko zaru paņēma šamanis, lai sistu tamburīnu. Faraoni un priesteri lietoja kvarca zižļus, kas pēc mūsdienu mistiķu domām palīdzēja viņiem kontrolēt ķermeņa enerģiju. Taču pat brīnuzižļi nepaglāba ēģiptiešus no brīnumiem, kurus veica Mozus spieķis.

Vēlāk, kad buršanos sāka vajāt baznīca, burvju spieķi „sažuva" līdz nelielu nūjiņu izmēram, kas palīdzēja novadīt maģisko enerģiju vajadzīgā gultnē. Svētais Kiprians, kas dzīvoja ceturtajā gadsimtā, kādreiz bija varens mags. Viņa spalvai pieder „Lielā Kipriana grāmata", kurā starp citu aprakstīts arī tas, kā tehnoloģiski precīzi izgatavot burvju nūjiņas. Diemžēl, pieņēmis kristietību, Kiprians sadedzināja visus savus maģiskos darbus.
Šodien daudzi veikali iesācējiem magiem piedāvā gatavas burvju nūjiņas, kas izgatavotas no koka, akmens, stikla vai metāla, uz kurām rakstītas brīnumrūnas „Made in China". Nav brīnums, ka patreizējās burvju nūjiņas ceremonijās izmanto tikai kā burvju varas „tehniskos" simbolus.

Riņķa aizsardzība.

Maģiskie apļi ir pašas maģijas vecumā. To sākotne ir tie paši megalītu akmeņu riņķi (piemēram, Stounhendžs) un virves no zirga sariem, kuriem vajadzēja aizbaidīt čūskas. Senajā Ēģiptē aplis ar punktu centrā bija cilvēka simbols.
Galvenā un viszināmākā maģiskā apļa funkcija bija aizsardzība pret ļaunumu. Tādēļ parasti apli taisīja trīskāršu un telpu starp līnijām aizpildīja ar aizsargājošām zīmēm. Uzskatīja, ka tad dēmoni neredz vai nevar pieskarties magam apļa iekšienē, taču atliek viņam iziet ārpus apļa, viņš tūlīt tiktu saplosīts.
Bez tam, maģiskie apļi akumulē enerģiju, ko izdala mags. Apļus var zīmēt vienalga ar ko, vienalga uz kā. Var pat uzvilkt nosacītu, neredzamu apli uz grīdas. Apļa diametrs parasti svārstās no viena līdz trim metriem. Atkarībā no situācijas to jāsāk vilkt no konkrētas debess puses un jāiet pulksteņa rādītāju virzienā. Metafiziskā barjera, ko rada aplis ir reālā dzīvē ir ļoti vārga. Ja to šķērso cilvēks vai dzīvnieks, tā tūlīt pat sabrūk. Ja nākas iziet no apļa, lai tas saglabātu spēku, mags paņem atamu un uzzīmē gaisā nosacītas durvis.

Paranormālā bižutērija.

Jūs nemākat burties? Lietu var labot. Paņemiet maģiju sev līdzi - kā amuletu vai talismanu. Vārds „amulets" ir radies no arābu darbības vārda „gamala" („nēsāt"), bet „talismans" - no grieķu „telesma" („svētais rituāls"). No kurienes rodas tā vai cita objekta maģiskās īpašības, nav zināms, taču tas ir tāpat, kā ar slaveno Nila Bora teicienu par pakavu, tas palīdz cilvēkam neatkarīgi no tā, kāds maģiskās iedarbības mehānisms tur darbojas.
Visi aizsarglīdzekļi iedalās: dabas un dabiskajos. Pirmie ir visvecākie un tie parasti ir kaut kas neparasts - akmentiņš ar caurumu, meteorīta vai magnētiskās rūdas gabaliņš, trejlapu āboliņš... Cilvēki izmantoja tos no neatminamiem laikiem, tāpēc, ja kaut kur ir sākotnējā maģija, tad tikai šajos dabas amuletos.
Senie ķīnieši nēsāja uz krūtīm kārbiņas, kas bija sapītas no vītola vai kārkla zariem, ar dzīvu circeni iekšā (veiksme garantēta). Viņi arī izdomāja izbērt pa zemi rīsus vai sīknaudu, lai pieaugtu labklājība (arī Krievijā jaunlaulātos apber labības graudiem vai sīknaudu).
Ar mistisko mācību attīstību parādās ar rokām gatavotie amuleti. Vienkāršākie no tiem - svētie simboli (anks, krucifikss, Dāvida zvaigzne utt.). Ķelti, kas vēlējās kļūt bagāti, lika naudu maisiņos no dzērvju ādas. Ziloņu figūriņas arī veicina bagātību. Zvaniņi vai jebkuri citi skanoši priekšmeti aizbaida dēmonus.
Beidzot, visi sarežģītākie aizsargi ir tādi, uz kuriem ir rakstīti maģiski raksti. Skandināvu rūna Eivaz (Eo) dod varenu aizsardzību no ļaunuma. Jūdi - kabalisti
Ir uzlikuši uz konveijeru amuletu ražošanu ar augstāko būtņu vārdu. Ēģiptieši un romieši izdomāja ļoti sarežģītu ražošanas procesu - rituālu (aizsargus vajadzēja gatavot zināmās stundās, bija jāizsaka noteikti buramvārdi, vajadzēja slacīt to ar olīveļļu, kūpināt zirnekļu kājiņas utt.).
Vēl 19. un 20. gadsimtā spāņu karavīri nēsāja uz krūtīm medaljonus ar Jēzus sirds attēlu un uzrakstu „Detente bala!" („Lode, stāvi!").

Kāds mīl ko asāku.

Viens no nepieciešamiem nopietnākas burvības atribūtiem ir nazis vai zobens. Iemesli tam ir dažādi, aukstais ierocis taču pavada cilvēku no tiem laikiem, kopš tas ir nokā'''' no koka. Asmeņi kļuva par maģiskiem paši par sevi un apauga ar neiedomājamu māņticību skaitu. Asmens, kas palikts pagalvī aizsargās no murgiem, zem gultas - atvieglos sāpes, asmens, kas karājas virs durvīm - sargā no ļaunuma iekļūšanas mājā. Sakši lika nažus iekšā kapos, lai mirušajam būtu ar ko aizstāvēties pret ļaunumu viņpasaulē.
Rituāli maģiskas funkcijas izpildīja gan Malajas kriss, gan japāņu tanto un nepāliešu khukri. Taču tīrā veidā par maģijas instrumentiem naži ir kļuvuši samērā nesen - Viduslaikos un 19. gadsimtā. Modernā neopagāniskā tradīcija izšķir divus maģisko nažu veidus: atamu un bolinu.
Pirmajam ir melns rokturis un abpusēji ass asmens, dažreiz klāts ar maģiskiem simboliem. To izmanto burvju nūjiņas vietā, lai novirzītu maģisko enerģiju (pieļaujama arī riņķu novilkšana). Bieži atama asmeni taisa no vara vai bronzas, jo dzelzs kaitē maģiskajai Sida tautai.
Atamu var izgatavot pat no parasta, galda (saimniecības) naža, galvenais - pirkt to netirgojoties.
Bolins tiek izmantots maģiskajos rituālos tīri saimnieciskos nolūkos - lai nogrieztu zāles, sagrieztu virves, izgrieztu simbolus uz svecēm. Tā rokturim ir jābūt gaišam. Asmenis - taisns, ar vienpusēju asinājumu, var būt arī sirpjveida.
Nav aizliegts bolinu izmantot arī sadzīvē un ēdienu pagatavošanā. To pat iesaka darīt.

***
Lai iemācīties burties, nav jēgas pirkt „Baltās un melnās vudu grāmatas", ko sarakstījusi kristīga vēderrunātāja ar trim sodāmībām par krāpšanu. Maģija nav bezgalīga murmulēšana latīņu valodā vai bezjēdzīga okultā ģeometrija. Maģija ir mums apkārt. Lietās, kuras mēs vēl neesam redzējuši. Likumsakarībās, par kurām mēs vēl neko nezinām. Varbūt kādreiz mēs ar vienu pirkstu knikšķi spēsim nodzēst zvaigznes. Bet līdz tam mums atliek tikai vienmēr nēsāt kabatā truša ķepu un nekad neiet pāri ielai pie sarkanās gaismas.

P.S. Zināšanai, veiksmi atnes TIKAI truša kreisās puses ķepa, un trusis ir jānogalina kapsētā. Domājams, ka trušu ķepas bija lētāka nomaiņa cilvēku kauliem.

P.P.S. Ceru, ka neviens nebūs tāds muļķis, ka skries uz kapsētu ar trusi, vai arī kārs virs sava dzīvokļa durvīm dunci! Ja nu nejauši uzkrīt kādam uz galvas...