Atpakaļbrauciens bija daudz ātrāks – es zināju aptuveni jau ceļu un arī steidzos. Mēs burtiski lidojām pāri aizām, lēcām no milzu kraujām, vienīgais bija spēt noturēties, par ko arī uztraucos, jo viņi galu galā nebija īsti ēduši, novārguši, spožajā gaismā apžilbuši, apdulluši no triecieniem un nāvīgi noguruši no bezmiega. Viņu sejās es lasīju tikai bezcerību un nogurumu, ne smaida, ne optimisma pēdu, nekā. Tas mani dzina tādās bailēs un šausmās, ka neviļus spiedu ātrāk, lai drīzāki nokļūtu apmetnē...un beidzot, lunohods metās lejup no pēdējās kraujas – apakšā jau patīkami spulgoja apmetnes ugunis, jau rosījās skafandros tērpti cilvēki ap pārējiem diviem lunohodiem (biju devis ziņu kā tiku laukā no melnā akmens klinšu rajona).
Mani sagaidīja ar neslēptu prieku, varētu teikt, ar fanfarām un ovācijām. Kaut uz mirkli no visu sejām bija pazudusi drūmi nolemtība un apjēga par bezizejas nākotni, visi priecīgi darbojās kopā, lai kaut kā palīdzētu tiem, kurus pavisam nesen bija gatavi (un..ē...) nogalināt. Sveicieni man un maniem pasažieriem bira no visām pusēm, pats i nemanīju kā seja nevilšus savilkās platā smaidā, piebraucu pie pašām slūžām un pavadīju atvestos līdz ieejai, pats metos atpakaļ pie lunohda un nokomandēju pārējos, lai seko man.
Jāsaka, tādu skatu XRT-987321 nebija redzējis vēl nekad – vesela karavāna lunohdu kā kalnu kazas palēkdamies žigli rāpoja pa klinšainajiem un akmeņainajiem asteroīda klajumiem, līdzi brauca vesela grupa brīvprātīgo, lai vajadzības gadījumā varētu kopīgiem spēkiem kaut ko paveikt. Jāsaka, ka es jutos lieliski. Man nācās visu laiku sev atgādināt, ka tas viss ir kosmosa kuģa avārijas glābšanas darbi, ka tas nav nekas labs, ka daudzi ir zaudējuši savas dzīvības, ka es pats...iespējams...nē..nevis iespējams...es zināju, kas būs, ja izņemšu šaujamo..to izņemot es jau biju veicis izvēli, uzņēmies atbildību par tālāko un..jā, es ...es tomēr biju nogalinājis..ak Dievs...šie vārdi, pat domās pateikti, izskrēja cauri man kā ledaina dvesma. Līdz šim izvairījos domāt par to ... bija tāds kā bloks izveidojies, tiklīdz domas aizklīda līdz šim faktam. Es izvairījos pat to nosaukt par slepkavību...pat tagad. Atkal sadrūmu un sapratu, ka nekad vairs nebūs tāpat kā agrāk. Tiesa, es ne mirkli sevi nenosodīju par izdarīto..es varbūt nevarēju izturēt domas par nodarīto, bet zināju, ka tādā pat situācijā es būtu atkal darījis to pašu...šī doma ne par matu mani neattaisnoja apziņā, tā vienīgi ļāva man nesajukt prātā no sirdsapziņas pārmetumiem.
Kuģa evakuācija norisa sekmīgi, pretēji manām bailēm, kuģī palikušie esot izturējušies gana optimistiki, ja tic kapetiņa vārdiem. Pats viņš bija nozilējis un jau šņaukājās, kad ieradāmies, viņš arī bija paguvis veikt visa kuģe inspekciju – kā reiz arī savu tiešo pienākumu. Viņš man atklāja, ka visticamāk par avārijas iemeslu atzīs kuģa kapteiņa kļūdīšanos, nesekojot vispārējiem kuģu pacelšanās noteikumiem etc. bla, bla, bla...mani tas neiepriecināja, bet dotajā situācijā tas tiešām arī rādījās avārijas iemesls. Jebkurā gadījumā mēs uzsākām steidzamu evakuāciju, kuģinieki dabūja kaut ko siltu padzert, jo bijām prātīgi sarūpējuši termosus. Visiem vienā reizē aizbraukt nesanāca, Roans palika viens no pēdējiem. Es vispār to puisi neatcerējos redzējis apmetnē, acīmredzot viņš bija no “Zibens Zivs” komandas. Acīmredzami bija uzmeties te par izdzīvojušo komandieri un laikam tikai pateicoties viņam viņi vispār izvilka šīs nedēļas kosmiskajā aukstumā. Nopētīju viņu un secināju, ka pēc skata nekas īpašs, pat neglīts savā ziņā. Taču re, atradās cilvēkam tāda drosme un bezbailība neapjukt, izturēt un citus vēl izglābt.
Uz dienas beigām visi avarējušie jau bija apmetnē, bet “Zibens Zivī” bija palikuši tikai glābēji. Kapteinis veica kuģa sīku apskati un novērtējumu – nodarbojās ar savu tiešo darbu, vēlāk, vakarā, no apmetnes viņš nosūtīja ziņojumu “SudNaft” vadībai. Tā deva atbildi, ka jau izlidojis servisa kuģis, lai demontētu “Zibens Zivs” sistēmas. Ne vārda par pasažieriem. Nu ja, viņi taču atradās uz C klases planētas – tātad viss kārtībā. Mūsu civilizācija pamazām auga..heh..
Pirmajā vakarā visi bija sajūsmas pilni par glābšanu, sita uz pleca izglābtajiem, izmaksāja pa kādam mēriņam... Taču jau nākamajā rītā visi piepeši bija atcerējušies, ka šie paši cilvēki bija tie, kuriem bija jāpamet šis asteroīds. Saasinājās situācija, taču, par laimi, tikai daži izrādīja atklātu naidīgumu, vairums tomēr apjēdza, ko viņiem bija nācies pārciest. Bet izglābtie izskatījās kā trusīši drakona priekšā, viņi uzzināja par Pūdla nogalināšanu un par to “Pūdla izredzēto” likteni, kas netika uz kuģi. Tas viņos iedzina šausmas un nāvīgas bailes. Es nespēju uz viņiem skatīties – kārni, izkāmējuši, zilganām sejām, izvaldbītām acīm, kas iekritušas dziļi dobumos un tramīgu zvirbuļa skatienu. Un viņiem bija lemts šeit pavadīt savu atlikušo dzīvi...
Tā mēs pamazām sagaidījām arī servisa kuģi. Tā bija jau otrā kosmiskā kuģa nolaišanās pēc “Zibens Zivs”, tā kā tos jau gaidījām, es nebiju tikpat pārsteigts, kā ierodoties pirmajiem “Zibes Zivs” meklētājiem. Servisa kuģis bija liels, pat ļoti. Tas varēja vajadzības gadījumā transportēt pat veselu kosmosa kuģi sev kravas nodalījumā. Savus milzīgos prožektorus žilbinādams pāri visai apmetnei tas lēni un mierīgi slīdēja lejup, šad tad piekoriģēdams savu trajektoriju. Es priecājos, ka mēs dzīvojām uz asteroīda, jo šeit nebija tik lielas gravitācijas, kas nozīmēja niecīgu degviela spatēriņu nolaižoties vai paceļoties. Tas noveda pie tā, ka uz asteroīdiem, kosmiskie kuģi nekad nenolaidās ar nelieliem palīgkuģīšiem, kā to praktizēja uz lielajām planētām, atstājot bāzes kuģi orbītā, šeit tie bez kompleksiem paši sēdās pie pirmās izdevības, tā kā nolaišanos vai pacelšanos praktiski vadīja programmatūra, tā pat nebija piepūle prātam un nerviem. Vismaz ne liela (jo..kā jau mēs labi zinām, programmatūrai ir tieksme izrādīties kļūdainai vai vispār uzkārt sistēmu...kosmiskie kuģi diemžēl nebija izņēmums, tādēļ zināma spriedze bija vienmēr un abi piloti atradās kaujas gatavībā visu laiku).
Es priecājos, redzot milzeni lēnām pieplokam klintij, tas aizņēm agandrīz visu kosmodromu un pacēlās pāri visai apmetnei. Lēsu, cik varētu būt piķojusi tā ierašanās. Varbūt pa tādu naudu mūs visus varēja aizgādāt prom no šejienes?...
Servisnieki ilgi neuzturējās pie mums, visā uzturēšanās laikā viņiem rokās bija iespaidīgi ieroči un viņi nekad nestaigāja vieni, kā arī izvairījās apmeklēt mūsu krogu. (Liekas, ka XRT-987321 bija guvis baisu slavu Asteroīdu Joslā, to, ja nemaldos dēvēja par Asiņaino Mēnesi (Blood Moon), tas man, godīgi sakot, uzdzina nelielu lepnumu un lika nedaudz ironiski pasmaidīt.) Viņi savāca pāris cilvēkus par gidiem (arī mani), kapteini un devās uz katastrofas vietu ar lunohdu un nelielo inspektora kuģi. Viņi novērtēja apkārtni un izvēlējās vietu pagaidu nolaišanās laukumam. Mēs sākām arī jau to attīrīt.
Cīnīdamies ar cietajiem un izturīgajiem melnajiem akmeņiem es pasmējos par drūmo lilkteņa ironiju. Tagad es atkal strādāju nīstās “SudNaft” labā, lai gan viņi mani jau vienreiz atlaida un pamatīgi piekāsa. Un pēc visa šitā mēs vēl viņiem palīdzējām..njā..domās nospļāvos (skafandrs tak) un ķēros atkal pie “kalšanas”, kas gan vairāk atgādināja metināšanu. Plazmas “kalti” un “cērtnes” bija tādas izturīgas materiāla caurulītes, kas izspļāva regulāras plazmas impulsu kārtas. Pamatprincips bija ar straujām temperatūras un elektromagnētiskā lauka izmaiņām sagraut materiāla struktūru. Nereti tas nostrādāja taisni neticami, sašķeļot prāvas klintis ne mazāk prāvos akmens gabalos. Taču biežāk nācās ilgi un pacietīgi drupināt cieto akmeni, līdz beidzot tika izplēsta plaisa, kas sašķēla “upuri”...galu galā man bija savi iemesli, kapēc es te palīdzēju. Un ne jau nu nauda, kuras jedziens piepeši man bija mainījies. Līdz šim es domāju, ka ar lielu naudu var visu... tagad es biju sapratis, ka visu var tikai ar ļoti lielu naudu. Un šāda nauda man ir neaizsniedzams apvārsnis..vismaz, ja nenotiek kāds brīnums. Tā bija baisa situācija, kad es ar grandiozu piķi kabatā, par kādu vienmēr tiku sapņojis, neko nevarēju paveikt, nevarēju nopirkt biļeti mājupceļam, jo, kā izrādījās pat mana astronomiskā summa nav pietiekami astronomiska (lai gan tai pat laikā tā bija tāda nauda, par kuru uz Zemes varētu nodzīvot visu atlikušo mūžu nestrādājot – tātad tā bija liela nauda). Naudas jēdziens, attieksme pret naudu man bija mainījusies kardināli. Es skeptiski raudzījos uz milzu algu, ko saņēmu par piedalīšanos “Zibens Zivs” demontāžā. Viss bija relatīvi.
Demontāžas process ilga aptuveni nedēļu, pa šo laiku “Zibens Zivs” tika “izģērbta” gandrīz pilnībā, servisa kuģis bija piekrauts “līdz ūkai” ar visādām detaļām un komanda, jauki un mīļi atvadījusies no apmetnes iedzīvotājiem (ar ieročiem rokās un ievērojot distanci), aizlidoja. Mēs atkal palikām vieni.
Epilogs
Patiesību sakot, šai daļai te nevajadzēja būt. Tā nenotiek. Taču – ko gan es varu iesākt, tā tas notika...un, ja jau es esmu bijis godīgs līdz šim, jāpabeidz tai pašā garā.
Tātad, servisa kuģis aizlidoja, aizlidoja arī inspektors, “SudNaft” mūs atšuva vēlreiz. Viņu juristi mums nodeva ziņu, ka, lai labāk priecājamies, ka neesam saukti pie kriminālatbildības par dumpi un kuģa nolaupīšanas mēģin;ajumu, kā arī slepkavībām. Mēs to protams neņēmām pierē. Ja viņi varētu, viņi mūs mierā neliktu, taču ... kurš gan mūs transportēs uz kaut kādu tiesas zāli, vai, vēl trakāk, uz cietumu? Mēs paši? A ja naudas mums nav? (Nav jau arī, ka tevi!) Absurds. Pat par slepkavību mūs nevar tiesāt...īsts Blood Moon. Nu jā, tai vajadzēja būt pēdējai sarunai ar “SudNaft”...kādu laiku tā arī bija. Bet tad, vienu dien, pie manis ieskrēja Kračeks un izvalbītām acīm pameta man izdruku no solarneta.
Tur skaidri un gaiši bija rakstīts..nu, uzminiet kas? Netcēsiet...ka uz asteroīdu XRT-987321 jeb Blood Moon (he, tas bija jau oficiāls nosaukums) ierodas kuģis “MM Alabama” ar veselu kravu raktuvju izveidošanai nepieciešamajiem darbarīkiem un tehnikas, kā arī administrātoru...visiem XRT-987321 iedzīvotājiem tiek piedāvāts darbs par..ēēē...atalgojumu, kas pārsniedz mūsu iepriekšējos par ~180-200%...un tālāk tikai tādā pat garā. Es pacēlu acis pret Kračeku ar bezgala jautājošu izteiksmi tajās.
Viņa roka sdrebēja, acis mirdzēja, valoda raustījās, bet – tā aomēram tas varētu izklausīties – “..viņi..viņi..” viņš norija siekalas, “viņi atklājuši ..ārkārtīgi bagātas reta metāla iegulas..”
Pagriezu galvu kā to mēdz darīt suņi. “Pag, pag..Iegulas? Šeit? Kurā vietā?”
Kračeks palūkojās manī ar savu bezprātīgo skatienu un noteica – “..tur, kur nokrita “Zibens Zivs.”
Vārdusakot izrādījās, ka “SudNaft” nošāvusi buku, ekonomējot līdzekļus uz pilnas programmas asteroīda izpēti, kas, protams, nav nekāda lētā, taču toties ir sasodīti smalka. Viņi pirmkārt jau bija izmantojuši vecus NASA datus, kad šis asteroīds tika pētīts valsts programmas ietvaros. Pamatīgi tika izpētīts vienīgi apgabals ap raktuvēm, arī apmetni. Tad nu raktuves tika ne gluži izsmeltas, bet kļuva nerentablas. Tā kā pētījums nebija bijis pārāk detalizēts, neviens i nevarēja iedomāties, ka turpat, dažus kilometrus tālāk ir vesels kalns vērtīga metāla augstā koncentrācijā un relatīvi nelielā dziļumā (lai būtu precīzāk – 0 - -1 m dziļumā, hehe)...vārduskot – ideāla vieta raktuvēm..Bet atradu to pavisam nejauši – kāds sāka domāt, kāpēc avārijas zonā tadi sakaru traucējumi un vai gadījumā tas nebija katastrofas iemesls, paņemot līdzi atvestos paraugus atklājās visa patiesība... Un tad visi piepeši atcerējās par XRT-987321 un turienes iedziivotaajiem, kuri izrādījās ļoti ekonomiski izdevīgā situācijā...Viss lielais paldies “Zibens Zivei”, kas pamanījās nokrist tieši uz bagātību kalna..he.. nu tad, tādi bija tie joki.
Uzsitu Kračekam uz pleca, paņēmu izdruku un smaidīdams kā maija saulīte vilkos lejup uz bāru, lai nosvinētu ziņas un vienotos ar pārējiem kā un cik daudz plēsīsim no “SudNaft”. Nu, un protams – kādus līgumus slēgsim, jo mums jau tagad jauni jāslēdz, hehe.
Pistoli es atstāju augšā.