Taisni vai jābrīnās, kāpēc tādi tehnikas brīnumi palika neaizvesti... Bet nu arī tam ir savs izskaidrojums, droši vien – acīmredzot atkal transporta izmaksas, varbūt pat lētāk sanāk uzbūvēt jaunu tur, uz vietas. Es nezinu, varbūt “Zibens Zivī” vienkārši nepaguva iekraut, tās pēdējā reisā (..tas būtu saprotams iemesls, jāsaka). Katrā ziņā kaut kāds pamats jau tam noteikti ir.

Jau ejot uz aparātu, es kapteini nobrīdināju, ka tas nebūs nekāds izpriecu brauciens, ka tas, ka mums ir braucamais, nenozīmē, ka varēs gulšņāt. Patiesībā pa īstam mierīgi pabraukt dabūjām tikai pašā sākumā – līdz raktuvēm, kur bija izkalts puslīdz ciešams “ceļš”, tālāk sākās īsts “rallijs” (tā laikam sauca to sporta veidu senajos laikos, kad ar automobīļiem devās uz neapgūtiem Zemes nostūriem?).

Lunohods metās iekšā baisajā un mežonīgajā asteroīda klinšu pasaulē. Asteroīdi ir īpaši ar to, ka nekad nevar zināt, kur beidzas līdzenums un sākas kalna nogāze, tāpat arī var gadīties, ka piepeši nonāc bezgalīga bezdibeņa malā – var redzēt tam cauri, dzelmē spulgo zvaigznes...un vispār galva reibst no tā nereālisma, haosa, kas uz šīm mazajām planētām valda; brīžiem pilnīgi sāk likties, ka esi ar kājām gaisā. Tad pār muguru noskrien auksti šermuļi un jāapstājas, lai atgūtos; braucot tā var iekulties pamatīgā ķezā, atklāti sakot. Arī tagad es redzēju, ka kapteinim šad tad tā notika, viņa acis iepletās, sagriezās, viņš pietupās un pieķērās pie kaut kā. Mani, par laimi, tas mazāk skāra, jo biju jau pieradinājies, cita lieta, ka lēkšošana pa 90 grādīgām nogāzēm var tiešām uzdzīt “nedaudz” adrenalīna, un galu galā ievēroju, ka rokas trīc kā vecajos labajos zaļknābja laikos.

Vadījāmies pēc navigātorā ievadītajām “Zibens Zivs” koordinātām, kapteinis stāstīja kā ieraudzījis kuģa vraku saspiestu kādā dziļā bezdibenī un sapratis, ka ar kuģi te nevarēs nolaisties. Es jautāju, vai viņš domā kādu sastapt vēl dzīvu. Viņš neko skaidri nepateica, nopratu, ka šis temats tam netīk. Vaicāju, vai jau sazinājies ar “SudNaft” vadību un paziņojis par notikušo; viņš sacīja, ka tas izdarīts uzreiz, taču viņi gribot precizēt visu. Tikām “SudNaft” vēl nesūta avārijas glābšanas kuģi (es sarāvos – kosmiskais transports, izdevumi..arī te??), papriekšu noskaidrošot vai vispār vērts(!!!!). Vienlaicīgi nopratu, ka “SudNaft” kuģa zaudējums smagi skars; kosmiskie kuģi ir baisi dārgs prieks, it sevišķi lielie, kompānijai ir tikai trīs tādi..tas ir, taga divi – “Muze” un “MM Alabama”, kas atrodas katrs savā Joslas galā. Kuģa trūkums automātiski nozīmē darbu iekavēšanos uz viena no asteroīdiem, kas nozīmē zaudējumus no dīkstāves – alga ta strādniekiem jāmaksā, bet kravas nav...– un tā tālāk. Godīgi sakot, man par to bija ļauns prieks, jo es joprojām nebiju piedevis “SudNaft” šo izlēcienu ar līgumiem.

Tikām turpinājām savu ceļojumu – pamazām tuvojāmies norādītajai vietai, virsma palika arvien nelīdzenāka un nelīdzenāka, ja agrāk braucām pa klintsbluķiem, tad tagad nepārtraukti šķērsojām dziļas un šauras aizas, plaisas, stāvas un adatasas smailes, apaļas, seklas bedres, kas parasti gadījas tieši tur, kur nevajaga. Visapkārt piķa melns akmens, citur parasti tas bija zilganpelēks, reizēm pat iekrāsojās dažādās košās krāsās, kas jo sevišķi spilgti uzmirdzēja asteroīda dienas laikā, šeit atkal bija vienalga – nakts vai diena, piķa melna ainava, tikai drūmi, melni putekļu mākonīši palika aiz lunohoda.

“Tā..” nosēca kapteinis mikrafonā, “lēnāk...man liekas, ka redzu kuģi..”

To jau redzēju arī es, tas iznira acu priekšā no kāda pakalna un skats man lika sarauties sirdij. Biju redzējis šo kuģi nolaižamies un paceļamies neskaitāmas reizes, liekas, ka pat pats ar to ierados...un tagad tas gulēja tur, starp skalpeļa asuma šķautnēm un milzu akmens bluķiem iespiedies, sagāzies slīpi, pa daļai iestrēdzis šaurā aizā. Tā kā gravitācija šeit neliela, tas kuģis nemaz nebija īsti dziļi iestrēdzis, tas bija it kā uzsēdies. Tādēļ arī bojājumi nebija tik drausmīgi, izskatījās, ka tas vispirms ir triecies pret kādu šķautni un tad nogāzies lēnām kā resna sieva uz sāniem, dzinēju bezpēkā...iespējams, ka citādā gadījumā ”Zibens Zivs” atsitienā pret klinti būtu sasniegusi pirmo kosmisko ātrumu un izgājusi orbītā vai pat vēl ļaunāk. Šobrīd tā gulēja savainota uz milzīga klintsgabala...un iespējams līdz ar viņu tur atradās arī tie visi cilvēki, kas uzkāpa uz kuģa tai divtik nelaimīgajā dienā...pag, tad sanāk, ka “Zibens Zivs” te gulējuse kopš tās dienas?...šī doma man lika šermuļiem pārskriet pār kauliem...

“Izskatās nelāgi,” kapteinis sacīja.

Piekrītoši pamāju ar galvu un devos tuvāk kuģim, lai to aplūkotu. Kapteinis man sekoja.

Nākot tuvāk un tuvāk, “Zibens Zivs” auga un auga, kļūdama manās acīs gigantiskāka un gigantiskāka, līdz es sajutos kā skudriņa, nonākusi pie guloša suņa. Drūmi plaiksnīja dzeltenais avārijas signāls, atspīdot tuvīnās klintīs un mūsu skafandru sejsegos. Valdīja absolūts klusums. Baisa sajūta, kā jau teicu. Man visvairāk bija bail no tā, ka ieiesim iekšā, bet tur pilns ar līkiem, kas sastinguši baisās pozās, ar dramatiskām un nervus kutinošām fizionomijām..Atklāti sakot, man ceļi saļodzījās..bet kapteinis, acīmredzami būdams savas lietas profesionālis, ilgi nekavējās un meklēja pieejamo un veselu palikušo ieeju, lai mēs varētu iekļūt kuģī.

“Domājiet mēģināt tikt iekšā?” jautāju, vērdamies savā ceļa biedrā, kas kalnu kazas veiklībā kāpelēja pa smailajām, asajām klintsradzēm, uzmanīgi pētīdams zvaigžņu kuģa korpusu.

Viņš apstājās un palūkojās uz mani no augšas – “Ja izdosies atrast nebojātu lūku,” atskanēja man austiņās, “tad tur nav divu domu. Iespējams, ka viņiem vajadzīga mūsu palīdzība tieši tagad.”

Ne vārda neiebilzdams arī metos viņam palīgā. Nekad agrāk nebiju staigājis pa kuģa korpusu, tā bija visai neparasta un aizraujoša sajūta, domāju, ka maniem soļiem vajadzētu būt dzirdamiem  iekšā..ja tur vēl ir palicis gaiss, protams. Kā jau biju novērtējis no attāluma, kuģis neizskatījās tik smagi cietis, kā to varbūt varētu sagaidīt. Ja šāda katastrofa būtu notikusi uz Zemes vai jebkuras lielas masas planētas, iznākums būtu daudz lakoniskāks – augstākais, ko varētu atrast būtu atlūzu sliede un varbūt nedaudz karkasa. Laipodams pāri iluminātoriem, izdzisušām satelītantenām, dažādiem izbīdījumiem es redzēju, ka “Zibens Zivs” korpuss ir praktiski vesels, bez acīmredzamiem bojājumiem..nu jā, tas bija virspusē – apakšā tā situācija varētu būt arī bēdīgāka.

“...es do..domaaju..k..ka ...atradis..” man austiņās atskanēja visai neskaidrs ziņojums, kā rādās, no kapteiņa.

“Kur jūs esat?” jautāju steigdamies atpakaļ.

“..le..tepat..klints pusē..” sakari bija kļuvuši diezgan vārgi, acīmredzot tur bija kādas metāla iegulas vai kas tāds, jo vispār skafandru komunikācijas ierīcēm ir diezgan liels darbības rādiuss.

Mani pārņēma neliela panika, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur tas ir. Šaudījos pa kuģa augšu kā atspole, ar acīm meklēdams skafandrā tērpto kapteini, bet pirmajos brīžos nemanīju. Par laimi, kuģis nebija tik milzīgi liels, lai brīdi nepadomājis, nesaprastu, kur viņu meklēt un tā nu pavisam bezcerīgā ēnā ar acīm urbdamies viņu pamanīju gan. Viņš bija šaurā spraugā starp kuģi un klinti, acīmredzot tur arī bija tā ieeja/izeja. Nolēcu tur lejā, pieveikdams metrus trīs četrus lielu augstumu. Tas man patika uz asteroīda, ka te varēja lēkt droši - bija jābūt patiesi lielam augstumam, lai gūtu sev vai skafandram nopietnus savainojumus.

Kapteinis bija nometies uz viena ceļa un darbojās ap tikko samanāmu, tumšu iedobumu kuģa sānos, kas gandrīz līdz pusei bija pagriezies zem kuģa.

“Tā ir lūka?” uzjautāju, arī nomezdamies viņam blakus.

“Jā, un izskatās, ka nedaudz iesprostota,” kapteinis attrauca, “mums laikam vajadzēs nedaudz pakalties caur klinti, lai tiktu tai pavisam klāt – kuģis avārijas brīdī laikam rotējis un uzsēdies nedaudz tai virsū...nekādīgi nevaru atvērt..”

“Lunohodā jābūt kaut kādiem raktuvju instrumentiem – plazmas kaltiem, laikam. Tie varētu derēt? Atnest?”

“Aha,” viņš atbildēja nepagriezdamies, “tos vajag gan.”

Es aizmetos pēc instrumentiem, iznirdams no psiholoģiski vēsās un drēgnās ēnas austošajā asteroīda saulītē. Uz brīdi apstājos, jo uzlecošajā saules gaismā beidzot kuģa tumšo vraku varēju aplūkot kārtīgāk. Tas bija nogūlies uz vieniem sāniem, ieslīdējis šaurā aizā un no vienas puses norobežots ar milzīgu klintsbluķu krājumu, pret kuru laikam bija avārijā triecies. Korpuss zilgani plaiksnīja saules gaismā, iluminātori zibsnīja, atstarodamies, kļuva redzami norautie spārni, šasijas gabali, kurus nemaz pirms tam nebiju pamanījis. No ēnas iznira klintī ieskrāpēta sliede, kas rādīja, kā “Zibens Zive” slīdējusi.  Kuģa šasija bija pavērsta pret klintsbluķu krāvumu, kā reiz tur arī apmēram atradās mūsu meklētā ieeja. Nolēcu pie lunohoda, sameklēju instrumentus un atgriezos pie kapteiņa.

Mēs klusēdami paņēmām plazmas “kaltus” un “cērtnes” un sākām dobt iedobumu klintī tieši pretī ieejai. Izrādījās, ka melnais akmens, kas te visapkārt gulēja un no kā sastāvēja gan klintsbluķi, gan diemžēl arī pati pamatne šeit, izrādījās, ka šis akmens ir netīkami izturīgs. Un tomēr, iztērējot varbūt nedaudz vairāk laika kā nepieciešams, beidzot lūku izdevās ar mokām atvērt. Ielīdām tumšā un melnā slūžu kamerā. Apgaismojuma nebija un tā bija slikta zīme, tas nozīmē, ka strāvas arī nebija. Bet, ja nav strāvas, tad nekas nevar darboties. Izteicu savas bažas kapteinim.

“Jā...izskatās, ka nāksies manuāli atvērt ventili..” viņš sacīja un veikli uzlauza kādu nelielu kastīti kaktā, kurai es nebiju pievērsis uzmanību. Pēc īsa brīža sajutu, ka neestāvu vairs vakuumā un iedegās arī attiecīgais indikātors uz skafandra.

“He,” iesmējos, ”te tomēr ir gaiss.”

“Jā, tā gan,” kapteini sacīja. “Un tas ir ļoti labi.”

Durvis, kas veda uz kuģa iekštelpām bez strāvas bija kļuvušas pilnīgi bezpalīdzīgas, taču par laimi tādiem gadījumiem – avārijām – arī bija paredzēti speciāli rokturi un manuālais hermetizācijas krāns, uzmanīgi atvērām lūku vaļā un nokļuvām “Zibens Zivī”. Kapteinis paskatījās uz mani jautājoši un piemeta ar pirkstu pie ķiveres. Pamāju ar galvu, lai gan nedaudz raustījos noņemt ķiveri uz avarējuša kosmosa kuģa – maz kas tomēr..

“Tu pirmais vai es?” kapteinis uzjautāja.

“Es,” sacīju. “Ja kas notiek, varēsi man vismaz palīdzēt.”

“Lai tā būtu,” viņš sacīja un pienāca tuvāk.

Es uzmanīgi atslēdzu drošinātājsistēmu, kas neļāva noņemt ķiveri nejauši un....atvēru sejsegu..par mazu, mazu gabaliņu...degunā iesitās tikai asa dūmu smaka un ledus auksts gaiss...izskatās, ka kuģis netika apsildīts..

“Kā ir?” kapteinis jautāja. “Varu ņemt nost?”

“Jā,” sacīju, “man liekas ka viss kārtībā, nedaudz pēc deguma un kaut kādām ķīmikālijām, citādi nekas.”

Atvēru sejsegu līdz galam un uzreiz ausīs iegūla patīkams troksnis, nevis sterilais skafandra klusums. Kaut kas kaut kur sanēja, čabēja, dūca, pat gaiss skanēja vienkārši plūzdams. Jāsaka, ka tikko noņemot ķiveri, atnākot no pastaigas bezgaisa telpā, tad man parasti pārskrēja tādas nelielas šausmas, apzinoties, ka līdz šim mani no drošas nāves glāba plāna, trausla sieniņa un ka es sēžu burkā, ko jebkas var sasit un ar mani ir cauri...arī tagad sajutos neomulīgi, apzinoties, ka viena neveiksmīga darbība ar kaltu tur – ārā – un viss...brrr..nospļāvos. Šitā neklājas runāt kosmisko raktuvju strādniekam ar triju gadu pieredzi.

Mēs uzmanīgi taustījāmies uz priekšu caur tumšajiem, greizajiem gaiteņiem. Es nekādīgi nevarēju atpazīt kur atrodos, man pat nebija ne mazākās nojausmas – tik ļoti mani dezorientēja kuģa poza, nedabiskais, nepierastais skatu punkts. Mēs laikam gājām pa vienu no sienām...bija jāuzmanās neieikrist kādās durvīs, kas gadījās arī atvērtas – tā varētu savainot skafandru, kas nemaz nebūtu vēlams dotajos apstākļos. Pēkšņi laterniņas stars izrāva no miklās, aukstās tumsas smagas metāla durvis ar uzrakstu – ‘SEALED’.

“Automātiskā nodaļu bloķēšana,” kapteinis sacīja.”Tiklīdz sensori konstatē, ka bīstami krities spiediens kādā no kuģa sekcijām, tie automātiski noslēdz šo nodaļu...vai nu man tev jāstāsta..”

Jā, nu tā, protams, bija vispārzināmā patiesība. Bet bija pavisam kas cits raudzīties uz to tagad, nezinot, vai visi paspēja izbēgt no baisā cietuma...Pārskrēja šermuļi pār kauliem. Man vispār šeit nepārtraukti elpu kāds it kā grāba ciet un, patiesību sakot, gribējās laukā no šī kuģa, kas ar savu klusumu, tumsu un aukstumu vairāk atgādināja kādas baisas kapenes..

Mēs griezāmies riņķī un gājām meklēt komandpunktu, ik pa brīdim skaļi saukdami cilvēkus. Diemžēl neviens neatsaucās. Mēs arī ieraudzījām pirmo līķi...es pārbijos un man palika vēl neomulīgāk. Kapteinis sadrūma. Taču vairāk neviena nekur nemanīja. Neko jau arī redzēt nevarēja. Ak jā, degunā, vaigos un sejā šaušalīgi koda aukstums. Man bija nelabas aizdomas, ka temperatūra šeit nav īpaši augstāka kā ārā – uz asteroīda, ēnā. Diezgan dīvaina sajūta, kad tev degunā kož kosmisks sals, bet pārējam ķermenim patīkami silti (kosmisko skafandru siltumizolācija un autonomā apkure). Labi vismaz, ka mitrums acīmredzot šeit bija niecīgs, citādi nezinu, kas ar mani notiktu, deguns nokristu.

Vispār diezgan aizdomīgi bija tas, ka kuģis bija tukšs. Ja jau visi būtu gājuši bojā katastrofā, tad..ē..vārdusakot, tā nebija.

Nonācām beidzot līdz telpai, kur bija jābūt komandpunktam...mūs sagaidīja durvis ar veco labo uzrakstu ‘SEALED’. Acīmredzot trieciens bija ķeris arī kuģa degungalu. Ko nu?

“Komanda taču nevarēja izkūpēt gaisā, vai ne? Bet mēs esam atraduši tikai vienu līķi līdz šim, kur viņi ir?” kaptenis man it kā jautāja, bet sapratu, ka viņš vienkārši skaļi domā.

“Uhu,” atbildēju.”Varbūt viņi pameta kuģi, la dotos skafandros uz mūsu staciju?”

Pats nodrebēju no šīs domas, bija pagājušas kādas divas nedēļas un...nu tik ilgi skafandrosnevar izturēt. Runa nav pat par gaisu, kurš teorētiski vius laiku tiek atjaunots, man grūti iedomāties kā viņi ēstu, dzertu, nokārtotos... Pār muguru noskrēja tirpas, iedomājoties to visu. Kapteinis par laimi šaubīgi šupoja galvu – “Lai gan šo iespēju absolūti izslēgt nevar, tomēr nedomāju, ka kuģa kapteinis ļautu viņiem rīkotes tik muļķīgi...”
“Ja vien viņš ir dzīvs,” nodomāju. Man liekas, ka to pašu nodomāja arī kapteinis.

Piepeši no tumsas atskanēja kaut kāds troksnis. Asi apcirtos riņķī...neko nevarēju redzēt, laterna izrāva no tumsas vienīgi nelielu laukumiņu telpas, kamēr pārējo acis        nekādīgi nevarēja uztvert.

“Te kāds ir?” iesaucos un neapzināti (a iespējams, ka pilnīgi apzināti jau) sagrābu šaujamo, ko nēsāju visu laiku pie jostas, arī ārā. Vakuums tam nekaitē, jo nav jau šaujampulveris iekšā, tāpēc var šaudīties arī bezgaisa telpā.

Kapteinis arī kļuva uzmanīgs..viņam gan šaujamā nebija.

“Beidziet!”  viņš man uzsauca. “Novāciet to šaujamo!” viņš pat sarauca degunu slēptā pretīgumā. Es pārsteigts pacēlu uzacis – tik nedabiska man likās nepatika pret ieročiem. ”Jūs jau esat pietiekami pastrādājis,“ viņš nošņāca. ”Jūs ko domājat te sagaidīt? Bandu ar bruņotiem laupītājiem, šis taču ir avarējis kuģis un pirm..”
Viņš nepabeidza savu domu, jo atskanēja baigs kliedziens. Vēlāk, kad atsaucu atmiņā šo brīdi, prātoju, vai to varētu saukt par kliedzienu vai labāk tomēr par bļāvienu. Katrā gadījumā tas nebija īsti ne viens ne otrs, tas bija skaļš troksnis, ko cilvēks tikai varēja izdot un tajā skanēja tāds kā prieks...vārdu sakot, mēs atradām ekipāžu..tas ir, tos, kas bija palikuši dzīvi. Viņi bija paglābušies vienā kuģa nodalījumā, kur kaut kā, kopā spiezdamies, satuntuļojoties dažādās lupatās pārcieta aukstumu... kapteinis kā reiz devis pavēli pacelties tiklīdz ticis uz kuģi (pasmīnēju – acīmredzot tas, ko viņš redzēja lika aizmirst visas vienošanās...tūdaļ atcerējos, ka drīz pēc tam Pūdls tika nošauts un iekodu lūpā), viņi pacēlušies steigā, ticis deklarēts avārijas stāvoklis, daļa kravas nebija vēl ne nostiprināta, ne visi pasažieri savās vietās. “Zibens Zivs” pacēlusies strauji un asi, viss kritis, plīsis, lūzis, uzņēmuši lielu ātrumu jau zemu lidojot, lai iztaisnotu kuģi, bet to nenovaldījuši un burtiski ne minūti gaisā nebija sanācis pavadīt, kad viens spārns aizķēris klinti, kuģis mirklī sameties šķērsām un ar purnu iebadījis kaut kādā klintsbluķu krāvumā, tālāk neko no avārijas neviens nevarēja pateikt – tikai haoss, dārdoņa, šaušalīgs krateklis...kad atguvušies, viss bijis tumsā...baidījušies par gaisu, vai nebūs sūces..bet tad uzradusies cita problēma – drausmīgais aukstums. Turējušies kopā zem segām, noplēstiem izolācijas materiāliem, lai sasildītos ar ķermeņu siltumu.

“Tu pat nevari iedomāties, cik tas bija šausmīgi tupēt tur – tumsā, aukstumā, lūdzot Dievu, lai nebeidzas gaiss, ūdens un ēdamais...vai arī tieši otrādi - lūdzot ātru un nesāpīgu nāvi..” man stāstīja viens no tiem, kas bija pasažieris uz “Ziebens Zivs”, Roans Bolldons. “Mēs nespērām nekur prom ne soli, gulēt baidījāmies, lai nenosaltu...neko neredzējām – absolūa tumsa..sadalījām pienākumus, lai nenīktu bezdarbībā – viens gāja pēc ūdens, cits nesa ēdamo no glabātuves, citi sargāja pārējo miegu, lai tie miegā nonosaltu...nepārtraukta spriedze un aukstums..”

Visi kā viens bija saaukstējušies, dažiem bija apsaldētas vietas. Sejas zilganas, iekritušas acis, vārgas, nepatīkamas balsis un klepus no visiem stūriem. Neredzēju viņu starpā kapteini, viņu skais vispār rādījās neliels. Laikam zem divdesmit.

“Kapteinis un apkalpe gāja bojā jau otrajā triecienā, kad “Zibens Zivs” ar purnu ietriecās klintī,” Roans paskaidroja. Daži palika telpās, kur radās sūces un pirodetonātori momentā aizšāva durvis ciet.”

Es piesardzīgi ieminējos, ka redzējām kādu guļam gaitenī. Roans atbildēja ļoti normāli un pat liekas nemaz nesadrūma. Viņš runāja ar tvirtu pieskaņu balsī, bez emocijām, tieši. Tikai brīžam saminstinoties un nolaižot acis.

“Tas laikam ir Gordons, viņš avārijas laikā dabūja spēcīgu iekšējo traumu, mēs mēģinājām viņam palīdzēt, bet beidzās pretsāpju līdzekļi un viņš juka prātā no sāpēm...vienu nakti viņš vienkārši aizbēga. Mēģinājām meklēt, bet..nu jā..”

Jāsaka, ka šīs sarunas norisa piecu minūšu laikā, mēs ne uz mirkli nepiesēdām, tas viss tika izrunāts steigā, jo nu galu galā, tās nebija nekādas viesības.

“Jāziņo apmetnei, lai gaida ciemiņus un sūta šurp lunohdus..” kapteinis sacīja man. Es palocīju galvu, taču, kā izrādījās, diemžēl mums nekādi neizdevās sazināties ar bāzi, acīmredzot tos ekranēja šīs metāla klintis, vai vēl nezin kas.

“Sasodīts, laikam tiešām tā klints rada traucējumus!” kapteinis nospļāvās, kārtējo reizi mēģinot sazināties ar savu palīgu.”Vajadzēja man likt viņam kvernēt orbītā ap šo rajonu..ko darīsim?” viņš pagriezās pret mani un tādejādi arī pret pārējiem.

“Ēm..” iegrimu domās. Nebija jau kur grimt – bija skaidra rīcība – jāiet laukā vienam un jācenšās atiet pēc iespējas tālāk no klintīm, lai izsauktu palīdzību, paziņotu par notikušo. Ar lunohdu aizvest augstākais vēl trīs no šejieniešiem..nu labi, varbūt četrus, ja kāds no viņiem zinātu ceļu un prastu vadīt lunohodu..nē, lai gan tomēr es negribētu uzticēt viņiem, viņi tomēr bija noguruši..skafandri, pareizi! Lunohodā jau nevar braukt, ja nav skafandru!

Kapteinis tikām visu laiku bija jautājoši skaījies uz mani, bet parējie nez kāpēc pieklusuši.

“Skafandri,” sacīju. “Ja mēs gribam kādu aizvest prom no šejienes, viņam vajadzēs skafandru..kaut vai lai izkļūtu ārā. Jums ir skafandri?” Visi sarosījās un es vēl paguvu izmest savus spriedumus par šīs problēmas potenciālo risinājumu.

Izrādījās, ka skafandri nebija problēma..vismaz tā likās.

Kapteinis mani pavilka nedaudz malā (tumsā to neviens nepamanīja) un klusu pajautāja – “Domā, ka tiem nav sūces, tie nav bojāti avārijā? Varēs ar tādiem braukt kādu stundu vismaz?”

Es i nezināju ko atbildēt. No vienas puses nebija vērts riskēt ar viņu dzīvībām tikai tādēļ, lai ātrāk tos nogādātu apmetnē, bet no otras puses – atstāt viņus tādus šeit vēl kaut dažas stundas būtu šausmīgi. Viņi jau tagad izskatījās pēc izkārnējušiem sikspārņiem, mūsu ierašan;as bija devusi viņiem cerību un man bija bail tagad to kaut nedaudz apdzēst..savas bažas darīju zināmas arī kapteinim un viņš man pilnībā piekrita. “Un tomēr – ko darīt?” – viņš pajautāja.

Liku priekšā tos visus notestēt, pārbaudīt no sākuma ar aci un tad – ārā. Piedāvājos par izmēģinājumu trusīti.

“Jūs esat traks,” kapteinis noteica. “Tā taču ir spēlēšanās ar savu dzīvību...ja nu tur ir bojājums?”

“Tad jums būs mani jāizglābj,” norūcu. Nepatika man šādas sarunas, jo tādas nokāva manu bezprātīgo drosmi un mazināja sajūsmu. “Ta kā būs - ?”

Kapteinis nogrozīja galvu. “Nu labi, bet tikai ļoooooti uzmanīgi..ļoti ļoti..sarunāts?

Turpinājums sekos