Bet bez slimnīcas citu svētumu daudz nebija, Pūdla apartamentus izlaupīja jau pirmajā dienā un drīz vien visapkārt gulšņāja putām noplūduši, pārdozējuši narkomāni ar stiklainiem skatieniem.. tās bija narkomānu pēdējās dzīres...daudziem burtiski – pārdozēja un sirds neizturēja, pārējiem sākās lomkas, kurām pilnīgi rimties nekad nebūs lemts. Narkotikas bija neatjaunojamais resurss. Teorētiski ķīmiskajā sintēzē to varētu iegūt, taču laborotorijas visai drīz jau bija izdemolētas, acīmredzot meklējot vēl kaut ko, ar ko savu saprātu apmiglot. Arī tas daudziem bija liktenīgi, jo ne katram bija tuva ķīmijas zinātne.

Agrāk tik perfekti tīrā apmetne, kur ik uz soļa pretī ņirdza slavenā “kosmiskā sterilitāte”, izskatījās jau pēc kaut kādas izgāztuves vai geto rajona. Nebija ilgi jāgaida līdz dzīvokļu aplaupīšanām un genocīdu, rasu naidu, kas līdz šim likās bija iemidzis.

Mani tas viss neskāra un..tas biedēja. Es jutu, ka paniski pieķeros savai pistolei un pat guļu ar to rokā...ko nu guļu..miegs man jau sen vairs nebija tāds kā senāk...arī rkasturs sabozās, palika kā smilšpapīrs. Vienīgie draugi ... draugi, he...bija pārējie divi ieroča nēsātāji – Jonatans un Kračeks. Arī Jonatans (starp citu, viņam palika labāk un labāk) bija mainījies – agrāk tik sabiedriskais, skaļais un jautrais milzis bija kļuvis noslēgts, naidīgs un..pat augstprātīgs. Arī viņš nekad nešķīrās no sava ieroča. Nevarēju viņu nekā vainot – es biju tieši tāds pats, paranoisks un augstprātīgs, pats sev riebos jo dienas, jo vairāk. Kas mani pārsteidza, tas bija Kračeks, viņš joprojām radīja pakalpiņa iespaidu, taču īstenībā bija visnosvērtākais un normālākais no mums trijiem. Es nekad neredzēju viņa šaujamo kur citur kā kabatā. Kad to reiz pajautāju, viņš atbildēja: “Ja kāds izvelk ieroci, tad viņš izvelk to, lai šautu.” Katrā ziņā, viņā nebija ne smakas no paranojas vai augstprātības.

Vienu dienu Kračeks ieradās pie manis. Jau biju galīgi aizmirsis par mūsu norunu.

“Jonatanam jau ir tik labi, ka viņam uzraudzība nav vairs nepieciešama,” viņš sacīja.

Uzreiz atcerējos, par ko bija noruna. “Labi, ejam, te nevar runāt..”

Mēs devāmies uz noliktavām, kur glabājās stacijā palikušais ekipējums. Pārējo aizveda “Zibens Zivs” pēdējā reisā, mans mērķis bija noslēpt visus izejmatriālus jaunu ieroču izveidošanai, jo gan jau agri vai vēlu kads aizdomātos. Es to paskaidroju Kračekam un viņš man absolūti piekrita, mēs visu dienu pavadījām staipot smagās kastes. Izvēlējāmies, manuprāt, visdrošāko vietu – “Plaušas” garajos labirintos. Tikai tagad sajutos drošībā, abi ar Kračeku noslīgām uz atnestajām plastmasas kastēm un smagin elsāam – tāda slodzīte sen nebija bijuse, vēl kopš darba alās..

“Domā, nebūtu bijis labāk iznest ārā?” Kračeks iejautājās. “Te tomēr stacija, kāds vienalga var atnākt. IMHO drošāk būtu kaut kur ārā, tur kur neviens i neiedomātos iet.”

Es brīdi padomāju.

“Nu jā,” sacīju. “Tā vispār ir jā. Bet tagad stiept tās kastes ... to nemaz nav tik maz, galu galā...tas būtu aizdomīgi, jo slūžu kameras ir tikai divas vai trīs laikam.”

Kračeks palocīja galvu. “Tad lai pagaidām paliek te.”

“Nu ja,” sacīju. “Bet kaut kad jau varētu pārnest.”

Tādas vienkāršas un patiesībā tukšas un bezjēdzīgas sarunas griezām visu laiku, varēja just, ka tā abi cenšamies dzēst satraukumu un bailes. Kračekam tas sanāca labāk kā man, es joprojām nevarēju norm;ali gulēt un pamazām pie tā pieradu. Tiesa, lai cik dīvaini tas nebūtu, amna dzīve zaudēja savu pelēkumu un ieguva krāsas, ik sekunde bija atkarota bailēm, dzīvei, ne mirkli es nejutos kā no-eksistējis dienu...es biju nodzīvojis katru savas dzīves sekundi. Tas viss, protams, būtu dikti labi, patiktu manam psihoanalītiķim etc...Diemžēl es pats biju gatavs atdot gandrīz visu par kārtīgu nakstmieru un pelēku ikdienu. Bet vai tad mums kāds prasa?

Tā mēs pamazām vadījām savas dienas šajā jaunajā pasaulē. Pamazām tomēr viss nokārtojās. Īsta anarhija valdīja tikai īsu brīdi, kamēr visiem vēl asinīs bija trakums par “Zibens Zivi”, pamazām dzīve iegāja ierastajos rāmjos...lai gan nē – kur gan vairs tie ierastie rāmji? Mēs bijām raduši rakt dzelzi, kraut to kosmosa transportkuģos unatelpas brīžos sapņot par mājām vai slīcināt savas skumjas zeltainā šķidruma litros. Tagad raktuves stāvēja pamestas..pat, ja mēs gribētu, mums nebija darbarīku, un šis asteroīds joprojām piederēja “SudNaft”, mēs bijām tikai bezmaksas īrnieki pret pašu gribu. Un tomēr, darba netrūka. Gaisa ražošana, uztura iegūšana, destilācija un simtiem citu sīkumu piepeši kļuva aktuāli, agrāk par to nenācās iedomāties, jo tam visam sekoja “SudNaft” tehniskais personāls, kurš tagad bija prom. Katram atradās jauni pienākumi un...nācās pat izveidot tādu kā kopējo kasi, kurā visi maksāja par skābekļa lietošanu, ūdens destilēšanu, bet no kuras izmaksāja algas personālam. Nu mēs maz pamazām ieripojām pa īstam C klases civilizācijas statusā.

Bet iegūtais “ieroču vīra” statuss nekur nepazuda, tas man sekoja ik dienas, it visur, kur devos. Mani baidīja tas, ka agri vai vēlu mums radīsies zināma valdība un tad...vai nu es būšu tās sastāvā vai arī būs lieli konflikti. Bet es negribēju nekādu varu..nu labi, es negribēju oficiālu varu. Es zināju, ka tas mani sabojās. Un no tā varen baidījos. Bet bija arī kas cits, kas mani uztrauca. Tas bija Pūdla ierocis, ar kuru viņš bija savainojis Jonatanu. Tajā brīdi mēs par to aizmirsām un..es atcerējos vienīgi slēpjot kastes “Plaušas” sān-alās. Protams, slūžu kamerā tās vairs nebija, devos pie ārstiem, vai kas tur savāca viņa līķi. Neviens neatcerējās redzējuši šaujamo. Tas nozīmēja, ka tas ir savākts...Par to aprunājos ar Kračeku un Jonatanu. Viņiem tas arī nepatika (jo īpaši Jonatanam, kurš to bija izjutis uz savas ādas), taču veikt pārmeklēšanas mēs neuzdrošinājāmies, nācās vien atstāt to, kā tas ir un gaidīt, kad tas pats uzpeldēs.

Viss bija kā tam arī vajadzēja būt. Iesākās jaukā rutīna, ar savām intrigām, jaunumiem un notikumiem.

Kādu rītu es gulšņāju savā guļasvietā un blenzu caur biezo logu uz asteroīdu. Kā jau teicu, mans logs bija tieši pret kosmodromu, es mīlēju vērot šo klintsakmens laukumu, kuru bija dedzinājušas neskaitāmas raķešu dzinēju liesmu mēles, es mīlēju lūkoties neparastajā ainavā aiz iluminātora, kur nekad nekas nekustējās. Tikai skafandros tērptas figūriņas šad tad pagājās apkārt stacijai, veicot ierasto tehnisko apgaitu. Man vispār ļoti imponēja asteroīds un tā landšafts, es labprāt pa to klejoju šad tad, ietērpies skafandrā vai ar lunohodu* (tiesa, braukšana ar to izmaksā diezgan dārgi..a man po – tāpat tas ir labāk kā notriekt naudu krogā, kur alkohols pamazām sasniedz astronomiskas summas, jo ir neatjaunojams). Lēnītēm sāku sajust tādu kā baudu pastaigās pa asteroīdu skafandrā, vai tāpat lūkojoties laukā caur iluminātoru.

...piepeši sajutu, ka kaut kas ir mainījies. Negribēju ticēt tam, ko redzēju – kosmodroms viss bija pielijis sārtas gaismas, asas ēnas izvagoja līdzeno laukumu. Es pielēcu kājās, lai palūkotos uz augšu – debesīs, bet kuģis jau atradās manu acu augstumā un ar patīkamu grāciju slīdēja lēnām lejup. Man pat elpa sastinga plaušās...tik fantastisku skatu vēl nebiju redzējis...absolūtā klusumā nelielais lidaparāts tuvojās virsmai ik brīdi koriģēdams trajektoriju ar reaktīviem spļāvieniem, tā prožektori meta gaismu pār staciju, un galu galā iegrima kuģa saceltajos putekļos, vairāk atgādinot zemūdens batiskafu. Man saļodzījās kājas. ..un caur prātam iznesās doma – vai atkal..? Cik ātri vien spēju, izmetos laukā no kambara.

Lejā jau bija sapulcējies ievērojams skaits sagaidītāju. Es satvēru ciešāk šaujamo un devos pie slūžu kameras, kura jau šņāca. Durvis atvērās un iznāca viens pat cilvēks skafandrā, viņš noņēma ķiveri un apsveicinājās. Visi skatījās uz viņu ar tādām baisām acīm..kā suns skatās uz skrienošu stirniņu. Man nepatika šis skats, es izrāvos pie paša ienācēja, saķeru viņu aiz elkoņa un ieteicu sekot. Viņš apmulsa, bet gāja līdzi. Es aizvedu viņu uz savu istabu.

”He..” viņš palūkojās apkārt. “Jūs jau nebūsiet vietējais boss?”

Paskatījos uz viņu caur pieri (pēdējā laikā esmu palicis tāds ļoti šefīgs, kas man nepatīk, bet jau iegājis asinīs), un sacīju:

“Nē, nebūšu gan,” paskatījos viņā un pajautāju – “Cik jūsu kuģī ir vietu?”

Viņš uz brīdi samulsa. “Nu, kādas trīs..kas tad ir?”

Es viņam īsumā noraksturoju situāciju, briesmas, kas draudēja un arī nedaudz par notikumiem, kas pie tā visa noveda. Jāsaka, viņš patiesi bija šokēts.

“Jums ierocis ir?” es jautāju viņam.

Viņš palocīja galvu.

“Turiet tā, lai var izraut, tas šeit ir varas simbols.”

Viņš piecēlās, lai ietu..un atkal apsēdās.

“Es taču ne vārdā neesmu pieminējis savu ierašanās iemeslu!”

Es ar’ apķēros, ka nepajautāju neko par to, kādēļ kuģis ieradies.

“Tas kuģis, kas pēdējais pacēlās un kā dēl viss šis sākās – tas bija kuģis “Zibens Zivs”?” atbraucējs pajautāja.

Apstiprinoši pamāju ar galvu. ”Tieši tā.”

“Es esmu ieradies, jo “Zibens Zivs” neatgriezās no sava reisa. Man ir uzdots noskaidrot apstākļus un izpētīt visu kuģa maršrutu. Kā viens no pieturas punktiem “Zibens Zivs” ceļojumā bija minēta šī auonomā kosmiskā stacija...bet man ne prātā nebija ienācis, ka te tādi apstākļi..esmu viens pats, ja neskaita manu pilotu, kas gaida lidaparātā.”

Es brīdi sagremoju dzirdēto – “Zibens Zivs” pazudusi?

“Kosmiskais kuģis ir ļoti dārga manta, nemaz nerēķinot degvielu, ekipējumu, kravu, līgumsaistības un arī pašu apkalpi. Esmu ieradies “SudNaft” uzdevumā..man ir jānoskaidro, kas noticis ar “Zibens Zivi”, ja notikusi avārija – arī jāatrod notikuma vieta etc..”

Es samiedzu acis: “Jūs taču neturat mūs aizdomās par kuģa nolaupīšanu?”
“Ak, nē, protams!”viņš pat pasmējās. ”Mēs viņu esam atraduši jau..”

Es iepletu acis. ”Kur?”

“Uz šī paša asteroīda XR..K..”

“XRT-987321.”
“Jā, jā, tieši tā. Mēs uztvērām radiosignālus no kādas aizas uz..ē..apmēram, tajā virzienā (viņš parādīja ar roku pa iluminātoru, tieši pāri kalniem). Pārlidojām pāri, bet tur nekur nolaisties nevar...mums vajadzēs jūsu palīdzību – vismaz vienu pavadoni un lunohodu, lai līdz turienei nokļūtu.”

Brīdi padomāju, samiedzu acis un sacīju: “Teiksim tā, ņemiet mani, ja jums nav pretenziju, es tā kā nedaudz pazīstu šo rajonu.“

Viņš uzmeta man skatienu – “Nu, izskatās, ak man nav īpašas izvēles šādos apstākļos. Tad nu braucam, ja jau te tik bīstami uzturēties.”
Palocīju galvu un piebildu – “Tik informējiet pilotu, ka var sagaidīt visu. Lai neielaiž nevienu.”

“Sarunāts...” kuģa kapteinis runāja ar pilotu, bet es sakārtojos ceļam ar vienu ausi ieklausoties sarunā. Diezgan baisi bija dzirdēt, ka tevi un tavus biedrus uztver kā neprognozējamus zvērus, bet nu sava doma tur bija gan.

Kad kapteinis beidza runāt es viņam pajautāju, vai viņš nebaidās, ka aizbraucot tālāk no apmetnes es viņu nenogalinu atgriezies nenolaupu kuģi. Viņš samulsa un varu zvērēt, ka viņa acīs izlasīju bailes. Nomierināju, ka tas man nebūt nav prātā un, galu galā, viņam nav īpašas izvēles.

Devāmies cauri vestibilam uz garāžu – bufertelpu, kur glabājās lunohodi (mums tādi bija trīs un vēl ceturtais lielais, kas bija paredzēts izrakto iežu transportam uz kuģiem, to “Zibens Zivs” nepaspēja aizvest savā bēdīgi slavenajā pēdējā reisā), lai paņemtu lunohodu vajadzēja no sākuma sapiķot. Es par to aizrādīju kapteinim un viņš palūdza izpalīdzēt, neesot naudas. Noņurdēju pie sevis, bet samaksāju, izstūmām lunahodu lielajā slūžu kamerā, pārbaudīju vai viss ir ok – degviela, systemcheck etc.. Bijām gatavi ceļam, man vēl tikai atlika uzvilkt skafandru. “Nu tad ar Dievpalīgu,” pie sevis nospriedu un uzliku ķiveri.