Tā kā gravitācija te ir tik neliela, visam jānotiek ārkārtīgi precīzi, nedaudz par ātru un kuģis sāks lēkāt, mētāties, protams, tādejādi nodarot sev neskaitāmus bojājumus. Tieši tādēļ ātrumi nosēžoties ir niecīgi, reizēm pat liekas, ka kuģis nekustās, tikai šad tad iedegās gaišas pagrieziendzinēju liesmiņas. Man vienmēr ir paticis vērot šo mūsu gadsimta burinieku ienākšanu kosmiskajā “ostā”, es varu uz to blenzt stundām ilgi ar aizgrābtu elpu līdz pat kulminācijas brīdim – kad milzu harmoniskais metāla monstrs pieplok pie akmens virsmas, uzjundot mazu pelēku putekļu mākonīti. Tad tiek dots “viss kārtībā” signāls, kas nozīmē, ka nolaišanās izdevusies un no kosmodromam apkārt aplipušajām patvertnēm izbirst tehniķu un vienkārsi sagaidītaju bari. To visu parasti izgaismo vairāki lieli prožektori.

Diemžēl manai kaislei pret kosmosa kuģu nolaišanos ir diezgan pamatots iemesls. Pie reizes jāsaka, ka man nepatīk pacelšanās skati, lai gan tie ir pat vēl liegāki, līganāki un gaisīgāki. Pamatojums ir vienkāršs – katrs jauns kuģis, kas ierodās dod cerību man ar to aizlaisties prom no šejienes uz Zemi, katrs aizlidojošs kuģis manī nogalina šo cerību. Jauns būdams (sevi vecu neskaitu arī vēljoprojām) es ar alkām lūkojos debesīs un tajos laimīgajos tūkstošos, kas pameta Zemi darbam uz Asteroīdu Joslas raktuvēm. Mans sapnis, diemžēl piepildījās un es ar’ drīz tiem piebiedrojos, kompānijas “SudNaft” darbinieku sastāvā. Taču gadiem ejot sajūsma nedaudz noplaka, jo viss jau bija redzēts, priecēja tikai lielā alga. Diemžēl pēdējo gadu es ienīstu kosmosu...nu katrā ziņā Asteroīdu  Joslu noteikti. Mani atlaida. Nē, nu tā izdarīja ar daudziem un, tas nav nekas neparasts, tur nav vainojamas ne manas prasmes, ne “lipīgi” pirksti, pat ne priekšnieks, tur pie vainas ir tā nolādētā tirgus ekonomika, kas visos laikos ir valdījusi pār pasauli. Mūsu dienās viena cilvēka transportēšana ir diezgan dārgs pasākums, uzturēšana uz asteroīda – plika, bez-atmosfēras klintsgabala – arī nav lēta, taču tur šis indivīds atpelna savu eksistenci ar uzviju jo mūsdienās ar tiem izrakteņiem ir ļoi slikti. Naftu var nepieminēt vispār, jo tā jau sen kā glabājas muzejos (nu labi, varbūt nedaudz pārspīlēju), es te runāju par metāliem. Lai cik lieliski būtu modernie materiāli, kuriem ir sasodīti labas īpašības, tiem ir viens nepatīkams mīnuss – daudzās sfērās metālu aizvietojošais polimērs (vai kas tur tagad modē) ir stirpi dārgāks. Un tas nav labi. Tas pamatīgi atsaucas uz visu ražošanu, vēljovairāk tāpēc, ka mēs vairs nespēlējam bumbu mazajā divdesmitā gadsimta 10 miljardu cilvēces laukumā, spēle ir aizgājusi jaunos plašumos, arī izplatījumā (kur dzīve vispār ir drausmīgi dārga), tagad katrs ertons ražošanas sadārdzinājumā kļūst par miljardiem globiju zaudējumu...spēle notiek ar asiem noteikumiem. Tieši tādēļ tīri ekonomiski kļūst izdevīgs kosmiskais ekspansionisms...Nu, es biju kārtējais zobratiņš tajā mehānismā un tagad biju kļuvis lieks. Kad raktuves uz kāda no asteroīdiem kļūst neizdevīgas (kas gan nenozīmē, ka resursi tiek izsmelti), darbi pārsviežas uz kādu citu asteroīdu, kas ekonomiski ir izdevīgāks. Tā kā “SudNaft”asteroīdu netrūkst, lielākie tēriņi ir transports, jo transportējot strādniekus, pirmkārt, ir dīkstāve, otrkārt, kā jau minēju tas nav lēti...un te nu mēs nonākam pie mana garā un jums jau sen apnikušā monologa beigām, piedodiet mani, man vienkārši tas viss sakrājies un gribējās to kādam izstāstīt..tātad, izrādās, sakarā ar lielas cilvēces daļas izceļošanu uz kosmiskajām apmetnēm, “SudNaft” ir izdevīgāk lauzt neskaitāmus darba līgumus uz noplicinātajiem jeb izstrādātajiem asteroīdiem strādājušajiem strādniekiem un nolīgt jaunas armādas strādnieku no jaunajai raktuvei tuvākajiem apgabaliem. Diemžēl mūsdienās cilvēku netrūkst, tā, kā man sāk rādīties atkal ir lētā prece..Patiesībā man jau nekas nebūtu pretim tapt atlaistam – esmu iekrājis nevāju summiņu un labprāt to notriektu, taču man nepatīk kas cits – tā kā esam atlaisti, transportēt mūs prom no šejienes neviens netaisās.

No sākuma es biju šokā, nespēju noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, mūsu super demokrātijā tas bija kaut kas neiedomājams. Mums taču bija rakstīts pat līgumos, ka transports garantēts; es gāju pie juristiem (daudzi no kuriem arī izrādījās tādās pat lamatās), lai noskaidrotu kas un kā. “Jā, jūs sakarā ar to līgumu? Varu īsos vārdos paskaidrot, kāpēc tas ir absolūti likumīgs, mums un jums nav nekādu cerību, iesiet prom uzreiz vai man tomēr izskaidrot?” ar šādiem vārdiem mani sagaidīja. Es paspēju tik bikli palocīt galvu par apstiprinājuma zīmi, jādomā, ka biju jau apmeklētājs ar numuru 23548.... Viņš man īsi, lakoniski, bet skaidri paskaidroja lietas būtību (varēja redzēt, ka cilvēks uztrennējies un noslīpējis šo paskaidrojumu kā briljantu). Priecīgās ziņas bija, ka līgumā ir punkts, kas ļauj darba līgumu lauzt no darba devēja puses tikai uz vismaz C līmeņa planētas, tas bija domāts Mēness, Marss, Foboss vai Deimoss vai kāda no Zemei tuvajām stacijām tajos laikos...joks un bēdīgās ziņas ir tur, ka šodien mēs jau esam uz C līmeņa planētas – iedzīvotāju skaits atbilstošs, infrastruktūra, autonoma skābekļa, ūdens, barības ieguve..vārdusakot, patiesībā mēs jau esam atlaisti. Kad parakstīju šo līgumu, šis asteroīds nēsāja “godpilno” klasifikātoru Z, kas norāda uz pilnīgi neapdzīvotiem kosmiskajiem ķermeņiem. Šobrīd tas jau bija C klasē un, lai cik ironiski tas nebūtu, daļēji pateicoties man pašam...

Tagad es biju iesprostots uz asteroīda, kuram pat vārda oficiāla nebija (XRT-987321), spiests dzīvot apmetnē, ko par lielu nosaucot mana sirdsapzinja mani nogalinātu kailiem cimdiem, satikties ik dienu ar tiem pašiem rumpīšiem, kurus esmu redzējis pēdējos trīs vai pat četrus gadus un kurus acīmredzot redzēšu vēl ilgi un dikti. Un galu galā, man nebija vairs nekā ko darīt – raktuves nestrādāja un arī nevarēja strādāt, bet es biju spiests savu sūri grūti nopelnīto naudu izdot par ēdienu. Nu vismaz naudas man pagaidām bija daudz. Taču ne tik daudz. Lai gan XRT-987321 (ievērojiet, cik triviāls numurs!) piepeši bija kļuvis par pilnīgi autonomu civilizāciju, mūsu kosmiskā flote bija, maigi izsakoties, neliela. Teiksim tā, mums tās nebija un vienīgais kuģis, kas jebkad nolaidās uz šī visu aizmirstā klintsbluķa, bija “SudNaft” piederošā “Zibens Zivs” – vidēji liels un vidēji vecs kosmosa kuģis, kas bija piesaukts aizgādāt uz jaunajām raktuvēm tos dažus laimīgos, kuri netika atlaisti un arī palikušās iekārtas. Kā var noprast – arī šie apciemojumi reiz beigsies, jo praktiski visas iekārtas jau aizvestas, bet īpaši daudz ne-atlaisto šeit nemaz nebija. Man pat ir baisas aizdomas, ka šis te reiss, kura ierašanos tikko novēroju ir pēdējais. Un līdz ar to – visu mūsu pēdējā cerība tikt prom no šejienes.

Atgāju soli nostan no loga, skatienu tomēr neatraudams no kuģa, kas gozējās jau uzlecošās Saules vārgajos staros. Mēs te dzīvojām pēc tā sauktā Griničas laika, bet vienā “īstajā” dienā ir vismaz kādas astoņas vietējās dienas, tātad astoņi brīnumskaisti saullēkti un tikpat ēnaini saulrieti. Es biju pie tā jau pieradis. Nāvīgi pieradis.

Ierastiem soļiem nokāpu vestibilā, kur bija izvietojies mūsu pagaidām vienīgais bārs, klubs, un krogs reizē, te bija jau sapulcējies vesels bars vietējo. Tam bija iemesls – praktiski katrs loloja cerību aizbraukt no šejienes, un to, ka šis varēja būt pēdējais reiss, kas jelkaad pieturēs uz šī Dieva aizmirstā asteroīda – par to šaubu praktiski nebija nevienam. Lai gan visi diezgan jautri mēļoja un tērzēja, gaisā jaudās tāds saspringums.

Man te nekad nav bijis īpaši daudz draugu, šad tad parunāju tikai ar tiem, kas kopā ar mani plecu pie pleca strādāja metāla raktuvēs. Bet nu tas bija savādāk – grūti būtu nepārmīt ne vārda ar cilvēkiem, kas tev ik dienas blakus nāvīgi bīstamā darbā, kur katru sekundi var notikt nāvējošs negadījums. Tādās situācijās tu iemācies bez maz vai no acīm nolasīt biedra domas. Tur, ārā mēs īpaši tāpat nerunājām, nē, ne tādēļ, ka nevarētu, nē, sakari tika nodrošināti visaugstākajā kvalitātē, vienkārši ik vārds paņēma krietnu spēku devu, aprija skābekli un radīja vēlmi beigt strādāt. Bet šādos apstākļos tas bija neiedomājami uztaisīt pīppauzi, kosmiskajās raktuvēs darbs izskatās baismīgi – nepārtraukts, ātrs, nogurdinošs. Tiesa, ilgāk par trīs stundām viena maiņa nestrādā, bet ar to jau ir pietiekami atliku likām. Pēc tam, ģērbjot nost skafandrus vai jau atpakaļceļā mēle pati atraisās. Pat es iemetu kādu vārdu, pakomentēju kādu faktu un drūmi pievienojos lāstam par darba devējiem, valdību un šo asteroīdu. Bet pametot dušas un ģērbtuves es paliku viens pats, īpaši neizjuzdams vajadzību pēc citiem apstākļiem un citiem cilvēkiem. Tomēr trīs gadu gaitā vismaz aptuveni neiepazīt šejieniešus ir praktiski neiespējami. Arī tagad uzmetu aci pie bāra letes sēdošajiem, stāvošajiem cilvēkiem un daudzus atpazinu, vismaz pēc nostāstiem. Tur, nedaudz nostan no letes, savējo pulciņā stāvēja liela auguma, būdīgs milzis. Tas bija Jonatans no Zemes Skandināvijas, viņš patērēja acīmredzot visvairāk skābekļa no visiem, taču viņam arī bija visvairāk spēka un darba jaudas no visiem, kautiņos, kas neizbēgami šad tad izcēlās, tik ilgi dzīvojot kopā vieniem un tiem pašiem rumpjiem, šajos kautiņos Jonatana dūre bija nepārspējama, ta šķieda visu savā ceļā un tās baidījās gandrīz ikviens. Jonatanam pie labā sāna tā nedaudz saliecies, pazemīgu kūkumu uzmetis grozījās Kračeks, vietējais ..ēēē...nu pakalpiņš..lai viņš man piedod par šo definīciju, bet tāds iespaids radās jebkuram iebraucējam un viņš nekā necentās to mainīt. Neskatoties uz to, kā dzirdēju (viņs nestrādāja ar mani vienā maiņā), darbā viņš nekad nav centies izmantot citu palīdzību, pazīšanos, lai sev atvieglotu dzīvi. Viņš esot kluss, sirdīgs un nopietns darba darītājs.

Uz asteroīda vēl diezgan redzams bija Pūdls, amerikānis, diezgan neģēlīgs pēc skata un arī vietējais narkodīleris. Varētu teikt, ka viņam piederēja šī asteroīda narkobizness, kas attiecīgi deva viņam daudz un dažādas priekšrocības. Lai gan ieradās viņš šeit kā parasts strādnieks, drīzi vien viņš lauza līgumu ar “SudNaft” (kas, protams, šo to maksāja), lai varētu pilnvērtīgi nodarboties ar savu narkobiznesu un nemocīties darbā. Viņa rīcībā bija vesela banda narko-atkarīgu rīkļurāvēju, kuri pat nesaņēma naudu vai pašu pulveri no viņa, bet tikai atlaides(!). Viņš laikam bija vienīgais cilvēks, kuram tiešām bija istaba šeit, nevis buknurs vai kabīne kā pārējiem.

Pie pašas letes sēdēja Bils, laikam visdīvainākais cilvēks uz asteroīda. Viņš arī turējās savrup no visiem, taču vienmēr bija labi informēts par visiem smalkumiem šejienes sabiedriskajā dzīvē un par visiem zināja viņu netīro veļu. Arī par mani (viņam par nožēlu, tas nebija nekas ievērības cienīgs). Katrā ziņā, ja man vajadzēja gūt skaidrību par to, kas notiek uz asteroīda, atlika izmaksāt Bilam dzērienu. Ak jā...interesanti ir tas, ka uz asteroīda Bils ieradās kā absolūts atturībnieks, bet šobrīd bija liekams listē “lielākās žūpas”.

Vēl kas, kas nezinātāju varēja izbrīnīt, tās bija neskaitāmas oficiantes, kas defilēja pa bāru nesot dzērienus klientiem, kā arī tas fakts, ka pilnīgi viss zemākais administratīvais personāls bija tikai un vienīgi 19-23 gadus vecas, kuplas un satriecošas sievietes/meitenes. Patiesībā tas varēja likties ļoti dīvaini, bet ... izrādījās auksts aprēķins: lai atzītu kādu planētu par C klases civilizāciju, tai jābūt absolūti patstāvīgai, un tas nozīmē noteiktu dzimumu  procentuālu minimumu, lai būtu iespējama civilizācijas atražošanās...jūs jau laikam sapratāt – tās bija mūsu..kā es dēvēju..”gaļas mašīnas”, lai cik tas baisi neizklausītos. Tās ieradās ar vienu no pēdējiem “Zibens Zivs” reisiem, lai absolūti un pilnīgi sajauktu dzīvi šeit. Pirmās nedēļas te valdīja ... maigi izsakoties “nekārtības”. Uz doto brīdi viss jau ir cik necik norimis, bet gāja traki – nebija rets kāds, kuram nedaudz nolaida asini, vai “uztaisīja plastisko operāciju”. Tagad “ietekmes zonas” bija jau sadalītas un tiem, kam nebija savas, tie..to dzimta, acīmredzot, bija nolemta iznīcībai. Vismaz uz šī asteroīda, kas vienā straujā elpas vilcienā bija kļuvis par mazu, bet absolūtu pasaulīti. Ja tā, manai dzimtai..he..arī draudēja iznīcība. Taču tas mani uztrauca vismazāk – es biju nosolījies sev tikt uz “Zibens Zivs” un aizlidot no šejienes, jo, atšķirībā no daudziem šejieniešiem, mani biedēja jau doma vien par šo situāciju. Es netaisījos pavadīt visu savu dzīvi un izjust visus tās priekus un bēdas plastikāta burkā uz plika klintsgabala, lai cik aizraujoši tas neizklausītos; es vēlējos mājās, plašumā, man te slāpa...Jau gadu es raudzījos uz šejieniešiem ar tādu kā pārākuma apziņu, es it kā stāvēju tiem pāri, šai nīkulīgajai, ierobežotajai un absolūti bezmērķīgajai dzīvītei, es redzēju cauri visiem, apzinoties patieso jēgu. Tas manī radīja pretīgumu pret visu, kas šeit bija.. Jā, es zinu, ka esmu kretīns un augstprātīgs. Bet tā nu es jūtos...

Jāsaka, man piemīt satriecošs talants aizlīdēt savās domās, vai ne? Nu jā, labi, tātad es nogāju lejā, vestibilā, pārlaidu acis pāri sabiedrībai, kas bija sanākusi un sameklēju Bilu.

“Sveiks, Bil,” es sacīju, piesēdies viņam blakus.

Bils pagriezās un pasmaidīja lielu, sarkanu, izburbējušu smaidu.

“Hēēēē...vecais, prieks tevi satikt..kādi vēji tad tevi atšūpoja?”

“Pats labi zini. “Zibens Zive” ir klātu.”

Viņš iemalkoja no savas glāzes (kur šķidruma līmenis bija katastrofāli krities), paskatījās manī ar savām aizpampušajām, sarkanajām un asarainajām acīm. “ ”Zibens Zivs” ir gan klāt,” vēl viens malks dzīvības sulas, “tu jau zini, ko tas nozīmē, vai ne?” glāze bija sausa. Negaidot uzaicinājumu pacēlu, roku dodot zīmi bārmenim (tas bija vīrietis, jo neviens uz asteroīda nelaistu sievišķi pie šī darba). Ne skundi nekavējies viņš atjaunoja stabilu līmeni Bila glāzē. Es paskatījos uz patīkami zeltaino šķidrumu un saausījos Bila teiktajam.

“Šis ir pēdējais “Zibens Zives” reiss,” Bils sacīja. “Tad būs viss. Ar kapteini ir sarunāts, ka tas uzņems 10 cilvēkus legāli un vēl apmēram tikpat varēs doties nelegāli un uz savu pašu dzīvību riska. Naudas lietas kārto Pūdls (es pavīpsnāju), cena...šobrīd tā esot 250’000 par nelegālo vietu. Tā ir sākuma cena, kas nozīmē, ka tā varētu augt..”

“Pūdls pats brauc?”

Bils pasmaidīja.”Nū..to diezgan grūti apgalvot, viņam ir rezervēta biļete – tas tiesa...bet vai viņš pametīs šo vietiņu..acīmredzot viņš vēl nav izlēmis..”
“Nu labi, tas tā..” es devu zīmi otrai glāzei. “Mani pārsteidz tā cena. Cik sanāktu tīri izmaksu ziņā brauciens ar mazo kuteri no šejienes līdz Cererai? Nu tak noteikti mazāk kā 250`000. Pats kuteris nemaksā tik daudz.”

“Tu redzi šeit ļoti daudz kuteru?”

Es iegrimu domās. Njā, diemžēl Bilam bija taisnība – cena bija tieši tāda, kāda tā varēja būt...kosmiskais transports ir ļoti, ļoti dārga padarīšana. Protams, ka nopirkt kuteri, degvielu, rijamo vienam braucienam uz Cereru pat sanāktu lētāk, bet te nebija nekādu kuteru, degvielas etc. . Tas nzoīmē, ka to visu vajadzētu atvest. Un tad jārēķinās ar vismaz divreiz lielāku summu. Un, galu galā, aizlidot uz Cereru jau nav nekāda bērnu spēlīte...patiesībā tas viss jau sen bija izprātots, diemžēl mani biedēja tā cena, tā cena mani bija biedējusi vienmēr. No sākuma es domāju, ka par savu iekrāto naudu tikšu mājā un vēl mazumiņš paliks jaunas dzīves sākšanai. Vēlāk es jau biju gatavs kaut pliks un nabags nokrist uz Zemes, atdot visu naudu tiem rīkļurāvējiem...šobrīd izskatās, ka man nepietiks. Jāsaka biļete prom no šejienes bija stipri lētāka, un es to vēl varēju atļauties iepriekšējos “Zibens Zives” braucienos; tad vienkārši nobijos, ka izmetīšu visu savu sūri grūti pelnīto naudiņu tikai lai tiktu pat ne līdz Zemei...šobrīd es karsti vēlējos, kaut būtu to jau izdarījis.

“Lielākais joks ir tas, ka Pūdls kredītus nedod vairs ne uz kādiem noteikumiem,” Bils iekampa malku. “Pat viszvērīgākajiem.”

Es greizi pasmaidīju. Man tās bija kārtējās “labās ziņas”. Pieķēru sevi pie domas, ka nedomāju vairs ko darīt, bet gan vienkārši žļembāju sevī dzirdēto.

“Bet nu es nedomāju, ka viss aizies tik gludi. Pirmkārt, jau par 250`000 neviens neaizbrauks – tas ir skaidrs kā vasaras nakts. Otrkārt, domāju, ka savu lomu nospēlēs Pūdla ietekme. Un treškārt – paiesībā nevienam no šeit klātesošajiem nav ne mazāko cerību aizbraukt. Prombraucēju liste ir jau sastādīta sen un vairs nav grozāma, tā ir tikai spēle ar smiltīm...Viss ir beidzies.”

Es sapratu, ka ikviens vārds, kas pārvēlās pāri viņa dzeltenajiem un nepārtrauktajā alkohola plūsmā preparētajiem zobiem, bija patiess. Vajadzēja to tikai atzīt.

“Njā, Bil. Diemžēl nevis beidzies, bet tikai sācies. Sācies bezgalīgais trimdas laiks. Mēs te dzīvi sapūsim.”
Bils palocīja ar galvu. “Tieši tā, tieši tā.”

Pamazām sāku justies labāk, atlaidos nedaudz ērtāk un pavēros pa iluminātoru ārā – zilganajā asteroīda naktī. Tā bija tik nemīlīga, auksta, biedējoša, naidīga. Bet tai at laikā mežonīga, brīva un nesamaitāta. Es sāku domāt. Pieņemsim, ka es tagad atgrieztos uz Zemes – ko es tur iesāktu, ko es tur sagaidītu? Es sastaptu divkosību, globalizāciju, modernizāciju, urbanizāciju, pretīgu moralizāciju, sakropļotu ētiku, samaitātu reliģiju, izgāztuvi, bezgalīgus nocirstu mežu kilometrus, indīga gaisa mākoņus, nāvējošu Saules gaismu, drausmīgus, sevī ieslodzītus cilvēkus, pārapdzīvotību, pasauli bez automobīļiem, motocikliem...jūras, kurās nedrīkst spert soli..puķes kuras no plastmasas...dzīvokļus, kuros vietas mazāk kā zāļu skapītī..ģimenes, kuras nav ģimenes..bērnus, kuri nekad nav bijuši bērni.. Ar baisu skaudrību es aptvēru, ka man nav kur iet, es esmu ieslodzīts. Jau piedzimu eislodzīts, un šī burka, šis plastikāta cietums, kuru es pēdējos divus gadus esmu tik kvēli nīdis, šī burka, ar kuru es neapzināti identificēju visu pasauli..ka nekur citur nebūs tas, ko es meklēju – brīvība un svaigs gaiss.

Dotajā situācijā diezgan inteliģents un saprātīgs lēmums būtu nošauties, vai, manā gadījumā, noindēties. Tādēļ jau arī ar katru gadu tā pieaug pašnāvību skaits – tie, kas apjēdz vairs nespēj dzīvot tādā pasaulē. Kas ir tik nepreiza.

Bet nu es esmu dzimis kretīns, mana sirds kauca, beidzot apzinājusies problēmu, bet es pats ne mirkli nešaubījos, ka neidarīšu pašnāvību. Piecēlos kājās un piegāju pie loga (tas ir neticami, taču nepārtraukti dzīvojot uz šī klinntsgabala ar tā niecīgo gravitāciju, mans ķermenis ir tā aklimatizējies, ka es jūtos gandrīz kā uz Zemes un nebūt neslīdu apkārt garos lēcienos, kā to mīlēja iztēloties senie fantasti, patiesībā es jūtos kā uz Zemes). Piegājis pie loga es vēlreiz paŗlūkoju asteroīdu. Un jo spēcīgāk saskatīju mežonīgumu, kas lauzās no kara bluķa, katra kristāla, ledus gabala. Pat mūsu barakas un “Zibens Zivs” izskatījās mežonīgi un pat brīvi. Ar katru brīdi sajutos aizvien labāk. Kulminācija bija brīnumjauks saullēkts. Lai gan mēļo, ka saullēkti un saulrieti uz XRT-987321 vienmēr ir tādi paši, kā iepriekšējā dienā, man likās, ka šis ir visbrīnišķīgākais no visiem jelkad redzētiem. Uz Zemes vai jebkur citur.

Turpinājums sekos