Noslēpumainais ūdens
Ūdens ir jebkura dzīvā organisma galvenā sastāvdaļa. Arī cilvēks tāpat kā gurķis lielākoties sastāv no ūdens — piedzimstot cilvēkā ir aptuveni 90 procenti ūdens, dzīves laikā tā daudzums samazinās līdz 80—70 procentiem, bet mirstot mūsos ir tikai 60 procenti ūdens.
Procentuāli lielāko ūdens masu uz Zemes veido pasaules okeāns — 96,5 procentus —, un sauszemes saldūdeņiem un sālsūdeņiem atliek tikai 3,5 procenti, turklāt šo masu galvenokārt veido pazemes ūdeņi un ledāji, jo upju un ezeru platība aizņem tikai 0,45 procentus no zemeslodes ūdens.
Izrādās, ka tikai četri procenti no milzīgā ūdens klāja, kas apskalo zemeslodi, ir izpētīts, tāpēc likumsakarīgs ir jautājums — kādus noslēpumus glabā šī svešādā vide? Iespējams, tajā mīt ne vien mums zināmie dzīvnieki, zivis un augi, bet veselas civilizācijas. Un kāpēc gan mēs egoistiski domājam, ka tie ir cilvēki, ar ko varētu kontaktēties atnācēji no Kosmosa? Iespējams, ar delfīniem viņi sapratīsies labāk, bet varbūt uzņems sakarus ar jūras cilvēkiem jeb nārām, par kuru eksistenci nešaubās daudzi zinātnieki.
Citu civilizāciju esību uz mūsu planētas nenoraida arī matemātiķis profesors Andris Buiķis. „Lai kur arī būtu meklējama pasaules tautu teiksmu izcelsme, visās jaušama citu civilizāciju klātbūtne. Visur vēstīts par ļaudīm, kas aizgājuši pazemē. Par to savulaik rakstīja arī filozofs Nikolajs Rērihs. Ir zemes, pazemes un ūdens tautas. Simtiem cilvēku garām staigājuši... Kāds teiks — tā domāt ir naivi, kur ir pierādījumi? Nopietnās, šauram lokam paredzētās zinātniskās konferencēs esam apsprieduši faktu par to, ka vaļi lielos baros metas krastā. Ir hipotēze, ka tā ir kolektīvā pašnāvība, upurēšanās, reaģējot uz cilvēku neapdomīgo rīcību pret vidi,” stāsta zinātnieks.
Ūdens satur un pārraida informāciju — par to šodien runā daudzi zinātnieki, un arī Buiķis šīs atziņas neņemas apgāzt: „Ūdens molekula ir kā rīkstnieka zariņš, tikai pilnībā aizpildīta.” Jau senajā Ēģiptē zināja ūdens molekulas uzbūvi, bet Bībelē Dievs sacījis, ka par ūdeni reiz atklāsim brīnumainas lietas.

1991. gadā <st1:country-region><st1:place>Peru</st1:place></st1:country-region> piedzima dīvains bērns.

Bērns ar zvīņām, zivs ar kājām
Vai iespējams, ka esam cēlušies no okeāna un ūdenī mīt citas civilizācijas? Izrādās, ka šim faktam ir pierādījumi, proti, cilvēkā ir šī pirmdzimtenes daļa — sāļais jūras ūdens, kas pamazām pārvērties par asinīm. Raksturīgi, ka bērna ieņemšanas brīdī, kad mātes olšūnu apaugļo tēva sperma, gan olšūnā, gan spermā ir 95 procenti ūdens.
Amerikāņu zoologs Karls Bauze apkopojis daudz liecību par cilvēka satikšanos ar antropoīdiem radījumiem, kas mīt jūrās un okeānos. Šo stāstu ir ļoti daudz, un tos ignorēt būtu tuvredzīgi. Šie apraksti un zīmējumi (vecākie ir no Aristoteļa laikiem) ir apbrīnojami līdzīgi. K. Bauze ir pārliecināts, ka jūras cilvēki ir eksistējuši, taču izmiruši 19. gadsimta vidū. Bet vai pilnībā izmiruši? — par to tik droši spriest nevar.
1991. gadā Peru piedzima bērns, kura ķermenis bija klāts ar zvīņām. Viņam nebija lūpu, un šā defekta dēļ zīdainis jo vairāk līdzinājās zivij. Savukārt Floridas pludmalē tika izskalota liela zivs ar cilvēka kājām. Profesors Ričards Karra apstiprināja, ka tās piere un smadzenes bija identiskas zivij, taču kāju ādas virskārta līdzinājās cilvēka audiem. Līdzīgu radījumu atrada Konveja salā, Anglijā. R. Karra izvirzīja hipotēzi, ka jūras dziļumos var slēpties tūkstošiem šādu radījumu un ka leģendas par sirēnām nav cilvēku fantāzijas auglis.
Mākslīgas būves jūras dzelmē
Un tas vēlreiz apstiprina to, ka okeāna dzīļu izpēte ir jāturpina, bet — kā? Vienīgais ceļš ir tehnoloģisko līdzekļu pielietošana. Taču šādas iespējas ierobežotas laikā un telpā. Turklāt vērienīgi pētījumi var beigties ar pilnīgu fiasko, jo, iespējams, cilvēkveidīgie jūras iemītnieki nemaz nevēlas, lai Homo sapiens iejaucas viņu dzīvē. Tā domāt vedina kāds notikums.
Pie Austrālijas, Belinshauzena jūras dzelmē, 6000 metru dziļumā tika nofilmēts kaut kas līdzīgs zemūdens pilsētai vai rūpnīcai. Ovālās formas būves izstaroja gaismu. Karaliskā Okeanogrāfijas institūta un Melburnas universitātes speciālisti rūpīgi izpētīja nofilmētos kadrus un secināja, ka būves veidotas mākslīgi. Taču, šo pašu vietu pētot vēlāk, būve bija izgaisusi. Un tomēr sensacionālas liecības uzrādīja dziļūdens aparāts, kas tika nolaists 11 000 metru dziļi. Bezpilota platforma ar apgaismes tehniku un jutīgu aparatūru, lielā ātrumā iegremdējot dzelmē, neko interesantu nefiksēja, taču pēkšņi parādījās dīvaini balti silueti un bija dzirdamas griezīgas skaņas. Kad aparatūru izcēla no ūdens, milzu konstrukcijas bija salauztas, bet trose pārzāģēta...
Par poseidoniešu jeb zemūdens civilizāciju eksistenci vēsta daudzu piejūras nāciju mīti un leģendas. Japāņu leģendas stāsta par meldru cilvēkiem, kas mīt zem ūdens. Un tām pat ir pierādījums. 1928. gadā Karēlijā zemnieki bija liecinieki tam, kā ūdenī iekrita cilindram līdzīgs objekts. Pēc tam viņi saskatīja dīvainu, bailīgu 1—1,2 metrus lielu radījumu ar smalku, mazu ķermeni. Mazās rokas ar četriem pirkstiem sniedzās līdz zemei. Radījums līdzinājās japāņu leģendās aprakstītajam niedru cilvēkam, kas spēj ne vien peldēt, bet arī lidot. Liecības par šāda radījuma eksistenci Japānā datētas, sākot jau ar 7. gadsimtu.

Dīvains, Malaizijā atrasts radījums.

Kuģis pazūd un atrodas pēc četriem gadiem
Savukārt slavenais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls apraksta ūdenī redzētas dzirksteļojošas bumbas aptuveni metru diametrā, kas mirkšķinājušas kā elektriskās spuldzītes, kā arī dzīvniekiem līdzīgus radījumus, kas maina formu kuģa apakšā. Jūrnieku fiksēto tā saukto spožo gaismas dzirnavu izmērs un rotācijas dinamika liedz šo fenomenu saistīt ar planktonu vai citu organismu luminiscenci.
Bet vēl neizprotamāki ir mistiskie scenāriji ar kuģu pazušanu un atrašanos, tā teikt, ceļojumu laikā. 1997. gadā Indijas laikrakstus aplidoja sensācija. Tā vēstīja par tūristu lainera mīklaino pazušanu un vēl mīklaināko atrašanos. Laineris bija nozudis pirms četriem gadiem ceļā no Bombejas uz Javas salu. Uz kuģa atradās aptuveni 2000 pasažieru. Ceļojuma trešajā dienā atskanēja SOS signāls, kas vēstīja, ka kuģis vētras dēļ zaudējis vadību un grimst. Palīgā steidzās visi kuģi, kas vien bija uztvēruši šo signālu, bet drīz vien tas nozuda no radaru ekrāniem.
Kad vētra norima, Indijas kuģi devās meklēt pazudušo. Triju dienu meklējumi beidzās bez rezultātiem. Bet tieši pēc četriem gadiem vietējie zvejnieki tajā pašā vietā ieraudzīja laineri. Krasta apsardzes kuģis uztvēra radiosignālu: „SOS atcelts. Vētra piepeši norima! Turpinām ceļu pēc iepriekšējā kursa.” Signāls šķita dīvains, jo vētra šajā reģionā jau gadu nebija plosījusies. Kad krasta apsardzes oficieris uzkāpa uz kuģa, viņu sagaidīja gavilējošie pasažieri. Visi līksmoja par izglābšanos no vētras. Kad apkalpei pastāstīja par viņu pazušanu pirms četriem gadiem, neviens neticēja un smējās. Kuģi nogādāja Bombejā, kur izmeklēja mīklaino gadījumu. Tomēr nekāda konkrētāka informācija par mistisko kuģa izgaišanu ar visiem pasažieriem publiskajā telpā līdz šim nav parādījusies.
Kas slēpjas Isikula ezerā
Par visām šīm dīvainajām parādībām informācija ir sadrumstalota un reizēm grūti izšķirt, vai tie ir tikai pieņēmumi vai vērā ņemami avoti. Zinātnieki ar žurnālistiem par to labprāt patērzē, taču bieži vien saruna beidzas ar vārdiem: «Ak, nē, es tam pilnībā ticu, taču manu vārdu rakstā gan neminiet...» Sarunas par šīm tēmām notiek slēgtās elitārās konferencēs, kuru nobeigumā netiek rīkotas preses konferences. Vai tam ir kāds nopietns pamats — lai nesētu cilvēkos bailes un nesaceltu lieku ažiotāžu?
Tomēr tikpat kā neviens no manis uzrunātajiem pētniekiem, jūrniekiem, vides speciālistiem vai vienkārši gudriem, izglītotiem cilvēkiem nenoliedza paralēlu civilizāciju esamību. Gandrīz katrs no savas pieredzes dalījās izjūtās par nepārprotami sajustu paralēlās pasaules klātbūtni.
Zvejnieks Ēriks atceras, ka 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kādā piektdienas rītausmā netālu no Ragaciema atgriezies no selgas ar trūcīgu lomu. Neeļļoto duļļu apnicīgā čīkstoņa atgādināja par neizgulēto rīta cēlienu. Jūras nemitīgajā šņākoņā viņš saklausīja jūrai netipiskas skaņas, vienmuļajā ritmā sajūtot svešādu klātbūtni. Ēriks saprata, ka uz viņu kāds skatās. Sasprindzinājis redzi, viņš pamanīja viļņu baltajās putās nozūdam cilvēkveidīgu būtni. Viņš ir vecs jūrnieks un labi zina, ka šī bija neikdienišķa sajūta. Visu ceļu līdz pat krastam viņu nepameta doma, ka ar viņu noticis kaut kas pārdabisks. Vēl, sēžot jau pie brokastu galda, viņam bija grūti attapties pēc pārdzīvotā — mazais loms salīdzinājumā ar redzēto šķita nenozīmīgs. Ēriks joprojām ir pārliecināts, ka viņš ticies ar būtni no paralēlās pasaules. Līdzīgus stāstus Ēriks dzirdējis no draugiem — skarbiem, vējos rūdītiem vīriem.
Savukārt zemledus peldētājs Einārs stāsta, ka vēlīnā februāra pēcpusdienā Lielupē redzējis no ūdens pazibam palielu radījumu ar cilvēcisku, izzinošu skatienu un spožām acīm. Nekad agrāk un arī vēlāk viņš neko tamlīdzīgu nav redzējis. Kopš tā laika, lai gan nereti vienatnē viņš peld ļoti tālu, Eināru nepamet spēcīga drošības sajūta. Tiesa, mazu spraužamadatu, kas varētu līdzēt pret pēkšņiem krampjiem, viņš nēsā līdzi...
Un tās nav tikai atsevišķu cilvēku noguruma vai iztēles halucinācijas. Apkopojot Jūras kara flotes materiālus par neizpētītiem objektiem un fenomeniem okeānos, amerikāņu pētnieks Aivens Sandersons izvirzīja hipotēzi par augsti attīstītu civilizāciju, kas eksistē kaut kur uz mūsu planētas. A. Sandersons, kurš daudzus gadus no savas dzīves veltījis okeāna noslēpumu izpētei, raksta par no ledlauža redzētu objektu: «Pēkšņi kaut kas parādījās no ūdens, caursitot trīsmetrīgu ledus kārtu. Liels sudrabots ķermenis ar sārtotu asti pazuda debesīs. Oficieri ievēroja, kā visapkārt vārījās ūdens.»
Ir daudz leģendu par zudušajām pilsētām, taču dažas joprojām nebeidz urdīt cilvēku iztēli. Viena no tām — Atlantīda — attīstīta civilizācija ar lielisku arhitektūru, kanālu sistēmu, militāro spēku, likumdošanu un ietekmi apkārtējā reģionā. Jau Platons savā darbā Dialogi ap 360. g. p. m. ē. apraksta šo impēriju kā lielu salu un nāciju, kas mīt pie Herkulesa stabiem. Viņš stāstīja, ka postošā kataklizmā to kādu dienu aprijis okeāns. Zinātnieki pieļauj, ka tā varētu būt bijusi sala, ko iznīcinājusi zemestrīce, vulkāna izvirdums vai lieli plūdi. Hipotēžu par Atlantīdu ir tik daudz, ka patiesību no izdomājumiem nav iespējams atšķirt.
Bet jau 25 gadus Krievijas zemūdens arheologi Kirgīzijā, Isikula ezerā, meklē senas nogrimušas pilsētas un klosteri, kurā, iespējams, apbedīts Svēto Rakstu autors evaņģēlists Matejs. Pirms dažiem gadiem no kosmiskā pavadoņa tika saņemti attēli, kuros skaidri redzamas pilsētu kontūras. Diemžēl meklēšanu apgrūtina lielais un viļņojošais ezera klajums, kas līdzinās jūrai. Smiltis migrējot te atklāj, te aizklāj senus objektus. Zinātnieki izcēluši 5.—7. gadsimta. p. m. ē. bronzas priekšmetus, bet arheologi lēš, ka ezera apkaimē pirms 2500 gadiem mitusi augsti attīstīta civilizācija un ka turpmākie atklājumi varētu apgriezt kājām gaisā līdzšinējās teorijas un priekšstatus.
Mistiskais Bermudu trīsstūris
Jau simtiem gadu tirgotāji un kara kuģi ziņo par dīvainām parādībām — spožām ugunīm un neatpazītiem objektiem. Dažādos interneta avotos atrodu ziņas par to, ka poseidoniešu civilizācija izvietota okeāna dzelmes ceturtajā līmenī. Turklāt pasaulē eksistē desmitiem šādu civilizāciju. 20. gadsimtā sāka runāt par anticilvēkiem, kas dzīvo astrālās pasaules zemākajā daļā. Tibetiešu liecības vēsta, ka šis ir laiks, kad, lai glābtu un attīstītu pasauli, no zemūdens pasaules sauszemē pamazām izkāps par mums daudz attīstītāku svešu civilizāciju pārstāvji, un cilvēku pirmā reakcija var būt ļoti negatīva, pat kaujinieciska.
Pētnieks A. Sandersons attīstījis hipotēzi, ka zemūdens civilizācijas pat cenšas ar mums kontaktēties.
Pieļauju, ka daudzi pret šo informācija izturēsies skeptiski, tomēr atcerēsimies veco patiesību — viss nebūt nav tā, kā izskatās.
Turklāt civilizācija ir ekoloģiskās katastrofas gaidās. Pēc ANO datiem, pasaules okeānos katru gadu nonāk desmit miljoni tonnu naftas. Ir zinātnieki, kas uzskata, ka poseidonieši pasaules okeānu attīra no radioaktīvajiem un ķīmiskajiem izmešiem, jo citādi milzīgā piesārņojuma dēļ ekoloģiskā katastrofa jau būtu sākusies un viss dzīvais līdz ar pašiem zemūdens pasaules apdzīvotājiem strauji izmirtu.
1984. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas kuģa Vitjaz komanda veica novērojumus Atlantijas okeānā, Ampēra un Žozefīnes zemūdens kalnu ielejā, kas pakāpienu veidā iesniedzas dziļās aizās ar vertikālām un noapaļotām sienām, ko veido gigantiski akmens bloki ar vairākām pārejām un arkām. Runa, starp citu, ir par hipotētisko Atlantīdas nogrimšanas vietu. Zināms, ka atradumi bijuši visnotaļ interesanti, taču par to tālāko likteni vēsture klusē. ASV Jūras kara spēku izlūkdienesti noskaidrojuši, ka tieši šeit visbiežāk vērojama NLO pacelšanās no ūdens. Vai tādā veidā citplanētieši cenšas uzturēt kontaktus ar poseidoniešiem?
Neparasts novērojums dzelmē konstatēts 1963. gadā. Pie Puertoriko krastiem tika organizēti ASV Jūras kara spēku manevri. Hidroakustiķi piepeši pavēstīja, ka viena no zemūdenēm seko dīvainam mērķim, kas traucas dziļumā ar 150 mezglu lielu ātrumu, lai gan neviena zemūdene nespēj pārvietoties ātrāk par 45 mezgliem. Objekts atradās 20 000 pēdu dziļumā, trīs reizes pārsniedzot dziļumu, kādā spēj ienirt mūsdienu zemūdenes.
Grūti izskaidrojamie un joprojām neatklātie okeāna noslēpumi iedzinuši strupceļā zinātniekus. Gadiem šķēpi tiek lauzti, meklējot izskaidrojumu kuģu un lidmašīnu katastrofām Bermudu trīsstūrī, Atlantijas okeānā. Kopš seniem laikiem šajā vietā pazuduši vairāk nekā 120 kuģi un lidmašīnas. Pēdējos gados, neatstājot nekādas pēdas, Bermudu trīsstūrī gājuši bojā un pazuduši vairāk nekā tūkstoš cilvēki. Pirmās liecības par kuģu noslēpumaino pazušanu Bermudu trīsstūrī datējamas ar 1502. gadu, kad no 30 ar zeltu piekrautām karavellām 27 izgaisa uz visiem laikiem. Vislielākais šajā rajonā pazudušais kuģis ir ASV jūras kara flotes apgādes kuģis ar 309 cilvēku apkalpi.
Bet Bermudu trīsstūrī cilvēki ne tikai tiek aprīti, tos izdodas arī atrast. Tā 1998. gada 28. decembrī no dzelmes tika izcelts britu lidotājs, kurš bija pazudis 1941. gadā. 57 gadus pēc nelaimes jūrnieki izcēla no ūdens cilvēku, kas turējās pie lidmašīnas atlūzas. Viņš bija britu flotes formas tērpā, kabatā atradās lidotāja apliecība.
Brauverliju laulātais pāris ar divmastu kuģi kuģoja Gvatemalas piekrastes ūdeņos. Piepeši viņi sajuta spēcīgu triecienu, un kuģis sāka grimt. Palikuši bez ūdens un pārtikas, kuģotāji patvērās glābšanas laivā. Otrā rītā cietušie juta, ka viņus kāds paņēmis tauvā un velk. Uz kuģa borta bija lasāms vārds Spray. Rēgainais laineris abus aizvilka līdz kuģu ceļam un tad, tikpat pēkšņi kā uzradies, nozuda. Nākamajā dienā glābšanas laivu uzņēma kāds reāls kuģis. Flotes vēsturnieks Gregors Lindsejs paziņoja, ka rēgainais kuģis, kas palīdzējis izglābties, 1909. gadā ceļā uz Dienvidameriku bija pazudis Bermudu trīsstūrī. Vēlāk prese smīkņāja par Brauverliju stāstu, taču viņi palika pie savas versijas.
Mīklainajā kuģu izgaišanas vietā no liela augstuma vērojama ūdens spīdēšana. Elektroniķis Vilberts Smits atklājis līdz 300 metriem lielas platības, virs kurām rodas magnētiskie virpuļi, kas arī lielā augstumā sasniedz milzīgu spēku.
Vairākkārt šajā vietā novērota laika nobīde, proti, dažkārt lidmašīnas, šķērsojot šo gaisa telpu, nosēšanās vietā ierodas negaidīti agri, ko nekādi nevar izskaidrot.

Uz zemeslodes mīt dažādas radības — laumas, rūķi, elfi, nāras, tikai cilvēkiem grūti ar tiem sakontaktēties. Hansa Kristiana Andersena pasaku par mazo nāriņu, kas iemīlējās princī, var uzskatīt par simbolu — viņi nevarēja būt kopā, jo, iegūstot kājas, nāriņa zaudēja balsi.

Vāravas vilinājums
„Uz zemeslodes mīt dažādas radības — laumas, rūķi, elfi, nāras, tikai cilvēkiem grūti ar tiem sakontaktēties,” saka astroloģe Indra Karlsone. Un, lai gan grūti iedomāties, kā varētu izskatīties cilvēkam radniecisks ūdens iemītnieks, iztēlojoties nāru, prātā nāk puskaila, skaista jaunava ar gariem matiem un mirguļojošu asti kāju vietā. Hansa Kristiana Andersena pasaku par mazo nāriņu, kas iemīlējās princī, var uzskatīt par simbolu viņi nevarēja būt kopā, jo, iegūstot kājas, nāriņa zaudēja balsi. Nāras vienlaikus valdzina un biedē. «Mana maza ūdens meita, mana nāriņa zaļā. Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā...» prātā nāk Raimonda Paula dziesmas vārdi.
Bet ko par ūdens meitu saka dziednieks Uldis Slavinskis? „Uz pasaules nekas nav ne balts, ne melns, ne labs, ne slikts. Ūdens meitas — vāravas — tiek uztvertas kā negatīvas būtnes, proti, vardarbīgā nāvē bojā gājušas sievietes, kas cilvēkus vilina akačos. Viņas var pieņemt cilvēka izskatu, un viņām var būt pat pēcnācēji. Šajā dzīvē viņas ir nelaimīgas, jo pieņēmušas sev neraksturīgu formu,” bez ironijas balsī saka dziednieks. Un tās nav tikai viņa atziņas, arī tautas zintniecēm ir līdzīgi novērojumi. „Zemeslodes garozā ir tā sauktie kārsta tukšumi, piemēram, Inčukalna gāzes glabātuvē vai zem Pļaviņu HES. Iespējams, tur mita paralēlas civilizācijas, kuru mājvieta tika nopostīta,” prāto Uldis Slavinskis.
Un tomēr — vai var ticēt paralēlu civilizāciju eksistencei vai tās mīt tikai cilvēku fantāzijās? „Neesam ne pirmie, ne vienīgie uz šīs planētas,” ar stingru pārliecību saka Andris Buiķis. „Nolikt sevi centrā — tas ir pārāk vienkāršots pasaules uzskats. Tā ir aprobežota augstprātība. Jo mazāk zini, jo pasaule skaidrāka. To man ļauj secināt gan cilvēciskā, gan zinātnieka pieredze.”
Pēc zinātnieka domām, lai izzinātu patiesību, nevar noniecināt pasaules tautu garīgo mantojumu, kurā nereti ievijas misticisma elementi, piemēram, bārenīte nokļūst pazemē vai uzrāpjas debesīs... Buiķis teic, ka plašāks, citādāks skatījums uz pasaules kārtību viņam palīdz arī ikdienas darbā. Nav vajadzīgi melnraksti, sarežģītas matemātiskas formulas rakstās it kā pašas no sevis. „Mana pieredze liecina, ka cilvēki, kuri patiesi aizrautīgi, no visas sirds dara savu darbu, ne merkantilu mērķu vadīti, ir, kā lai saka, laimīgi un veiksmīgi. Mana patiesība ir nevis, kamēr neieraudzīšu, neticēšu, bet, kamēr nenoticēšu, neieraudzīšu.”
Oriģinālu lasiet šeit