Man bija iedzimta ļoti smalka dabas noskaņu izjūta. Bez tam biju ļoti viegli ietekmējams cilvēks. Agrāk maldīgi biju pārliecināts, ka esmu sevišķi patstāvīgs un neiespaidojams, līdz šo ilūziju par sevi man sagrāva kāds vides ietekmētājs. Viņš bez pūlēm, it kā rotaļādamies atņēma un atkal atgrieza sāpju sajūtu, kaut arī es neticēju nevienam viņa vārdam un tas notika pret manu gribu. Kopš tā laika nejauši nopietni savainotajās vietās sāpes pēkšņi pilnīgi pārtrūka piecas sekundes pēc tam, kad bija sajustas un līdz ar to zaudējušas savu informatīvo vērtību. Tomēr centos vismaz cilvēku maldiem neļaut sevi iespaidot. Ļāvos vienīgi dabas noskaņām.

Arī tagad jutu gājputnu skumīgās ilgas pēc pametamās zemes, it kā es pats būtu kāsī. Jutos saistīts ar pārlidotājiem un laikam arī bara dvēsele atsaucās manējai, jo priekšā dienvidu puses debesis pēkšņi pārskanēja spalgos spārnu švīkstos: no augšas lejup laidās krāsainu tērpu ieskauti silueti. Līdz zemei tērpi vērtās aizvien daudzkrāsaināki un košāki, bet putnu apveidi pārvērtās daiļu meiteņu veidolos.

Visas rindās nolaidušās putnu meitenes skatījās tajā pašā dienvidu virzienā, kur arī es, tādēļ neredzēju viņu sejas. Nopratu, ka viņas skatījās vai klausījās, lai samanītu priekšā kādu, kam tūlīt vajadzēja sākt rituālu. Aiz muguras meitenēm varēja samanīt neskaidri iezīmējamies melnās frakās tērptus siluetus. Ievēroju rindā stāvošu meiteni, aiz kuras nebija melnā apveida. Jutu, ka man tur jābūt un ka viņa gaidīja mani tāpat, kā es ilgojos pēc viņas tuvuma. Jutos garīgi saistīts ar visu pulku. Aizmirsis, ka neprotu dejot, steidzos klāt meitenei, jo manīju, ka rituālā deja pašlaik sākās, melnie vīriešu stāvi uzlika rokas putnu meitenēm uz vidukļa un līgani cēla viņas augšup. Līdz ar citiem pacēlu savu putnu meiteni, lai viņa raudzītos tālāk uz dienvidiem.

Laukumā plandīja košie tērpi, meitenēm atdarinot līganās pārlidojuma dejas kustības. Biju pamanījis, ka pie vēl divām brīvajām meitenēm piesteidzās ārpuspulka parastie vīrieši un rituāla suģestēti, iekļāvās dejā. Labajā pusē manīju vēl kādu pavēlu piesteigušos, kurš netika pieņemts un maldījās starp rindām, no kurām tika raidīts atpakaļ. Dzirdēju klusinātus uzsaucienus apmulsušajam:

- Tev šeit nav vietas! Tev jau ir sava sieviete. Ej projām!

Manīju, ka izraidītais noskumis izkļuva no laukuma un kaut kur pagaisa. Rituālā deja turpinājās. Meitenes tuvums reibināja un vilināja.

Es vēl nebiju redzējis mīļotās seju, jo rituāla laikā visi raudzījās uz dienvidiem. Varbūt vienīgi priesteri priekšā bija ar sejām pret pulku, bet viņus es neredzēju, jo visu uzmanību saistīja putnu meitene, kura dejoja manās rokās. Valdīja kustība un mūzika, tāpēc mēs vēl nebijām pārmijuši ne vārda. Es nebiju redzējis viņas seju, viņa mani vispār. Dvēseļu saskaņu biju jutis vēl putnu pulkam esot gaisā, bet mīlestība bija sākusies pat bez pirmā acu uzmetiena. Mēs abi nepārprotami jutām, ka esam lemti viens otram no šodienas līdz mūža galam un vēl aiz tā.

Slāpu pēc mīļotās, vēlējos redzēt viņas seju un zināju, ka jau šonakt liktenis mūs savienos.

Putnu cilvēku svētnīca gandrīz pilnīgi grima tumsā. Sākusies nakts, visi ieguvuši cilvēku veidolus, bet gandrīz neviens nebija redzams, jo daļu telpas aizsedza liels kurināmais mūris. Tas šķiet atradās pašā vidū. Īpatnējā piltuvveida kurtuve mazliet apgaismoja tikai nelielu daļu telpas vienā virzienā. Nopratu, ka tūlīt sāksies pārbaudījumi mums, trijiem brīvo meiteņu piesavinātājiem, kuri mēģinās pievienoties pulkam. Neviena meitene nebija redzama, viss bija paslēpies tumsā. Atrados starp koka soliem.

Gaismas strēlē pie mūra nostājās vingrs un trenēts pārbaudītāja stāvs ar zobenu rokās. Otrpus mūra stūrim zobenu iedeva pārbaudāmajam – pilnīga auguma nelielam vīrietim. Pārbaudāmais laikam šādu ieroci turēja pirmoreiz rokā. Veiklos pārbaudītāja uzbrukumus viņš centās atsist kā ar pagali. Pārbaudītājs joprojām it kā rotaļājās. Asmens citu pēc citas nocirta žaketes pogas, tā atsedza rūtainā kreklā iespīlētu vēderu. Asmens aizvien biežāk nozibsnīja gar pārbaudāmā galvu, pleciem un kaklu, bet viņš centās virzīties pretī, un netaupot spēkus aizvien ātrākā tempā ar zobenu kā malkas pagali sita pārbaudītājam. Neviens viņa cirtiens nesasniedza mērķi. Pārbaudāmā acīs es lasīju izmisumu un apņēmību. Izmisumu par to, ka vajadzēs mirt nekā nespējot pārvarēt pārbaudītāja prasmi. Un vēl es redzēju acīs apņēmību nežēlot ne spēkus, ne dzīvību. Cenšoties iegūt mīļoto meiteni. Es pazinu viņa mežonīgo apņēmību – tāda pati bija arī manī. Cīņa izbeidzās tikpat strauji kā sākusies. Viņš bija atzīts par pārbaudījumu izturējušu. Redzēju pārbaudāmā nevaldāmo prieku. Lielās piltuvveida kurtuves priekšā sākās laulības ceremonija. Tumšs izturējušais un balta meitene.

Nemanīju, kā pārbaudīja otru jaunekli. Ļoti gribējās redzēt savas meitenes seju. Es jutu, ka viņa bija tepat kaut kur šajā telpā, vēlējos, lai mani ātrāk pārbaudītu ar pašu nežēlīgāko pārbaudījumu. Nespēju vairs ne par ko citu domāt, kā vien par savu meiteni.

Pēkšņi no priekšējiem soliem, no rokas rokā ļoti ātri tika kaut kas padots, - man rokās gandrīz mešus tika iemesti vairāki ādas vākos iesaiņoti un aizvērti dokumenti. Tika sacīts, ka esmu jau salaulāts. Pietrūkos kājās, tumsā skanēja balss:

- Viņa aizbēgusi!

- Tur bīstami! Vilki!

Es apsteidzot citus izskrēju naktī un skrēju tur, kur jutu, ka priekšā jābūt bēgušajai mīļotajai. Es biju gatavs uz visu, tādēļ mani sevišķi nepārsteidza tas, ka viņai līdz galam nebija izturējuši nervi, un, nespējot sagaidīt ceremonijas sākumu, viņa aizbēgusi tumsā. Vienīgi nesapratu, kāpēc pārējie tik pat centīgi pūlējās viņu panākt, jo šajā apvidū vilki nemēdza ieklīst, kur nu vēl tuvoties cilvēkam.

- Kā mēs no jauna šoruden pacelsimies gaisā, ja viņa netiks noķerta!

Krasi ausa gaisma, kad pārskrēju krūmainas, bet seklas upītes gultni.

No balsīm sapratu – lai putnu pulks varētu pacelties gaisā, bija nepieciešams rituāla upuris – tikko salaulāta, bet vēl nevainīga meitene. Tagad zināju – aiz manis skrēja savējie – bet jau ienaidnieki.

Starp ieplaku un mežu tālu projām aizstiepās šaura palienes pļava. Kaut kas pa to strauji attālinājās – dzīvnieki ar krancainām astēm – vilka un suņa hibrīdi. Pats sliktākais, ko daba izdomājusi, lai apslēptā veidā saglabātu kādu sugu. Hibrīdi bija vēl pretīgāki par suņiem un nejēdzīgāki par vilkiem. Attālinoties to silueti saruka un nogriežoties pazuda mežā.

Pamanīju zālē iekritušu daudzkrāsainu plankumu. Nebija šaubu par to, kas tur gulēja. Iekritusi zālē uz sejas, kuru nebiju redzējis ne dzīvai, ne mirušai. No klāt pienākušo sarunām nopratu, ka viņa bija mani iemīlējusi un vēlējusies izbēgt no likteņa – altāra upurkurtuves. Viņa bija jutusi, ka atnākšu un atradīšu. Nepaguvu.

Jutu, ka rituāls neļāva pieskarties mirušajai, to drīkstēja divi nesēji.

- Šausmas, visa seja izgrauzta!

Tad viņi nesa – tāpat kā gulējušu – ar seju uz leju. Viens no nesējiem šaubījās:

- Nez vai viņa bijusi nevainīga?

- Nejauc Zemes un Debesu likumus! – otrs bargi, bet klusināti norāja.

Pat putnu cilvēki nebija sapratuši mūsu dvēseļu saskaņu, kaut arī ne reizi nebijā skatījušies viens otram acīs.

No skumjām krūtīs dzima un auga, izlauzās smeldzīgs kliedziens, tas kāpa augšup un cēlās debesīs līdz ar mani kā lielu, pelēku putnu pāri zaļojošajai apkārtnei. Dzirdēju, kā aiz manis kāpa otrs dvēseles kliedziens, bet vairs nespēju atskatīties. Bijām pārvērtušies lidojošos putnos – dzērvēs.

Jutu kā mīļotā vai viņas dvēsele lidoja aiz mana spārna augšup savirpuļotajā gaisa strāvā. Nevarēju atskatīties, jo biju lidojumā uz dienvidiem. Lejā palika krāšņos tērpos tērpta tauta. Skaistās dziesmas dziedošā tauta.

Katru pavasari un rudeni zem spārniem palika dzimtā zeme. Tukšā zeme, izpostītā zeme, mēra piemeklētā zeme. Zem spārniem pamestas brūkošas mājas. Gandrīz pilnīgi izmirusi apkārtne, kura sākusi aizaugt ar mežu. Dabas sods, Dieva lāsts. Dažādās dzīvās un mirušās valodās dzirdēts vārds – sinonīmu rinda: daba; dievs; doba; dīvs; divas; davas; dios; bet kādā gan aizmirstā senbaltu, senspāņu vai latīņu dialektā vai izloksnē dabas vai dieva vārds ticis izrunāts kā DIAS?

Kāda sātaniska vara šajā vārdā samainījusi burtus, lai dieva vārds pārvērstos pretstatā un nāktu pār izpostīto zemi kā AIDS?

Tomēr pārlidojot tālumus kopā ar mīļoto mēs dzirdējām, ka mūsu ilgu pilnajiem saucieniem kaut kur lejā aizaugušajā mūža mežā, vietā ar skanīgām un skumjām dziesmām atsaucās košos tautas tērpos ģērbta, uz zemes palikusī tauta.

Spārnos nepaceltā tauta.