Par to, ka uz Venēras nav biezi apdzīvotu okeānu, paparžu mežu, plēsīgu rāpuļu un gigantisku kukaiņu, cilvēki uzzināja tikai pagājušā gadsimta vidū. Līdz tam tika uzskatīts, ka tā ir Zemes kopija apmēram no akmeņogļu [karbona – t.p.] perioda laikiem.

Pirmo triecienu optimistiem deva pētījumi ar radioteleskopu palīdzību: piecdesmito gadu beigās noskaidrojās, ka temperatūra uz virsmas ir tā par pāris simtiem grādiem augstāka, nekā gribētos. Bet tālāk padomju “venēras” un “vēgas”, amerikāņu “marineri” un “magelāni” pielika punktu brīnišķīgajiem sapņiem: 1967. gadā tika iegūts atmosfēras sastāvs, 1970. gadā izmērīja spiedienu uz virsmas, bet 1982. gadā paņēma grunts paraugus.

Tāpat, kā gadījumā ar Marsu, lielākā daļa Venērai veltīto fantastisko darbu tika sarakstīti pagājušā gadsimta trīsdesmitajos-piecdesmitajos gados, kad Rīta zvaigzne vēl vilināja ar milzums noslēpumiem, kas bija paslēpti zem necaurredzamās atmosfēras. 1967. gadā padomju fantasts Georgijs Gurevičs rakstīja: “Tiklīdz raķetes noskaidros, kas īstenībā atrodas zem Venēras mākoņu segas, fantastika atstās šo planētu...” Tā arī notika. Jau septiņdesmitajos gados darbu skaits par Rīta zvaigzni bija saskaitāms uz pirkstiem, bet pašlaik varbūt tikai dažubrīd kaut kur pavīdēs terraformētā Venēra, kas pilnīgi piemērota dzīvei. Bet vai tāda “Zeme-bis” var tikt uzskatīta par Venēru, paliek jautājums.

Venēras standarts.

Protams, piedzīvojumu romānu klasiķis Edgars Raiss Berouzs ir atzīmējies arī šeit. Jaunā cikla pirmās trīs grāmatas (“Venēras pirāti”, “Pazuduši uz Venēras”, “Kārsons no Venēras”) tika izdotas trīsdesmito gadu vidū. Uz Zemes viņam darbojās aristokrāts pēc dzimšanas, bet pērtiķu uzaudzēts, Tarzāns, zem zemes, Pelusidārā – inženieris Deivids Inness, uz Marsa – kavalērijas oficieris Džons Kārters, bet uz Venēras viņš aizsūta Kārtera mazmazdēlu, zinātnieku un mistiķi Kārsonu Nepjēru. Bet visādā citādā ziņā, ja esat lasījis vienu Berouza romānu, tad jūs esat lasījis tos visus. Tie paši galvu reibinošie piedzīvojumi, noslēpumainās civilizācijas, brīnumskaistās princeses un lielie karotāji. Kas kļūst par arēnu varoņdarbiem katrā konkrētā gadījumā vairs nav tik svarīgi. Bezgalīgie Venēras meži ar pilsētām, kas ierīkotas tieši koku zaros, šajā plānā ne ar ko neatšķiras no Barsumas tuksnešiem, bet Venēras putncilvēki diezin vai ir eksotiskāki par Marsa zaļajiem, četrrokainaijiem klejotājiem.

Cits kanoniskais (tikai jau priekš citas Zemes iedzīvotāju daļas) romāns iznāca apmēram tajā pašā laikā PSRS. Aleksandra Beļajeva grāmatā “Lēciens tukšumā” (1933.) uz Venēru no Vispasaules revolūcijas bēg pēdējie kapitālisti. Nepazīstamās pasaules apstākļos viņi cenšas uzbūvēt jaunu, taisnīgu sabiedrību (protams, pēc saviem uzskatiem taisnīgu). Sadūrušies ar vietējiem sešroku cilvēkiem un atklājuši pusdārgakmeņus (tiem uz Venēras nebija cenas, taču tie izsauc asu cīņu par to, kas tos dabūs), cilvēki paši iznīcina savu, gandrīz vai Bībeles utopiju...

Kas attiecas uz trešo “šablona” sižetu – ļaunie atnācēji iekaro Zemi – tad šeit Venēra rakstnieku acīs ir reti miermīlīga. Acīmredzot, pēc fantastu domām uz tik vētrainas planētas iedzīvotājiem nav vaļas iekarot svešas pasaules, jāmēģina vismaz ar savējo galā tikt. Ja neskaita kādu mazu Azimova stāstiņu, par kuru runa būs tālāk, tad laikam vienīgā Venēras civilizācija, kas tomēr bija izšķīrusies par ekspansiju (Stanislava Lema debijas romānā “Astronauti”, 1951. gadā), pati sevi iznīcina pirms paša uzbrukuma. Līdz Zemei nonāk tikai viens izlūku kuģis, un arī tas iet bojā Podkamennajas Tunguskas rajonā (jūs jau sapratāt, ka tas notiek 1908. gadā). Kad Zemes cilvēki atlido uz agresoru planētas, tos sagaida tikai sagrautas pilsētas un mašīnas, kas turpina dzīvot savu nesaprotamo dzīvi, par kuru un par to, kam tās domātas, nevienam vairs nav lemts pastāstīt.

Bet Aizeka Azimova stāsta “Vieta, kur daudz ūdens” (1956.) varoņi, kaut arī ierodas uz Zemes ar labiem nodomiem, arī neko nevar iesākt ar šiem dīvainajiem Zemes cilvēkiem. Mazas pilsētiņas šerifs, kas mokās ar gada atskaiti, notur venēriešus par venēciešiem un tik kaislīgi vēlas, lai apnicīgie ārzemnieki liek viņu mierā, ka ciemiņi nolemj izpildīt viņa vēlēšanos un uz visiem laikiem nobloķē Zemi no jebkādiem kontaktiem...

Visi šie varianti vienlīdz labi varēja attīstīties gan uz Venēra, gan Marsa, gan Jupitera – darbības vieta nekādi neiespaido sižetu.

Pats Venēras standarts, kas radās apmēram tajos pašos laikos, iezīmējas ar īstu paleoantoloģisku paradīzi. Viens no visraksturīgākajiem piemēriem – Vladimira Vladko romāns  “Visuma argonauti” (1935.). Tur bezgalīgos džungļus biezi apdzīvo milzīgi zirnekļi, spāres un daudzkāji, kuriem ar ogļskābo gāzi bagātais gaiss ir daudz patīkamāks, nekā citiem dzīvniekiem. Tiek uzskatīts, ka pirms 300-400 miljoniem gadu uz Zemes arī bija gigantisku kukaiņu valstība.

Versus Venus.

Padomju fantastika par pašiem nozīmīgākajiem “Venēras” sacerējumiem kļūst brāļu Strugacku un viņu antagonista Aleksandra Kazanceva garstāsti, attiecīgi: “Ugunīgo mākoņu valstībā” un “Vētru planēta” [Iecerēta kā romāna “Marsa mazbērni” pirmā daļa – t.p.]. Abas grāmatas parādās 1959. gadā. Gan tur, gan tur Venēra tiek rādīta kā cilvēkam galēji naidīga pasaule, gan tur, gan tur skan pirmatklājēju patoss, tiek aprakstīts, kā cilvēki pārvar bargos pārbaudījumus, ko viņiem uzliek vietējie apstākļi, tiek stāstīts par viņu varonīgo darba cilvēces vārdā. Tā teikt, tālo būvju romantika.

Venēra, ko atklāj starpplanētu kuģa “Hiuss” apkalpe, ir pilnīgi ticama. Sakarsēti tuksneši, melnas klintis, vulkāni, šausmīgas smilšu vētras, elpošanai nederīga atmosfēra. Vienīgā nodeva novecojušiem uzskatiem – purvs milzīga, nodzisuša vulkāna krāterī (tur faktiski arī nosēžas starpplanētu kuģis) un kaut kāda dzīvība, kas tajā mīt. Autori jau neredz jēgas aprakstīt tipveida “Eksotiskos Venēras mežus”, taču pavisam atstāt planētu bez iemītniekiem viņi nevēlas.

Venēra Strugacku darbos parādās arī vēlāk. Vēl “Ugunīgo mākoņu valstības” epilogā tiek stāstīts par plaša mēroga “uzbrukumu”, par simtiem starpplanētu kuģu un veselu biologu, ģeologu un celtnieku armiju (turpat minēts, ka planētas polu rajonos atklāj sarkanlapu koku mežus, kas pilni ar nezināmiem dzīvniekiem). Bet pēc nedaudz vairāk par simts gadiem uz Zemes parādās projekts “Venēra”: planētas atmosfēras destilācija un tās padarīšana par piemērotu kolonizācijai. Ja ticam frāzei no pēdējām “Atgriešanās” nodaļām, ka “tur tagad varētu uzbūvēt bebru fermu”, projekts noritējis sekmīgi.

Kazancevs ir daudz kanoniskāks. Viņam Venēra ir tā pati “Zeme ar dinozauriem”. Staipekņu un paparžu džungļi, diplodoki, pterodaktili. Elpošanai derīgs, kaut arī ar skābekli nabadzīgs, blīvs un mitrs gaiss. Un, protams, senas humanoīdu civilizācijas drupas, ko cilvēki atrod jūras dibenā.

Abu garstāstu liktenis ir visai bēdīgs. “Ugunīgo mākoņu valstību” autori kaut kādā brīdi apzīmē kā “skolniecisku” un vienmēr strīdas pretī, kad to grib ievietot viņu kopotajos rakstos. Bet “Vētru planētu” Kazancevs vispār pārraksta “saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem”. “Saskaņošana ar zinātni” notiek tādējādi, ka autors pārnes darbību uz tuvējo zvaigžņu sistēmu, kas izrādās tik ļoti līdzīga Saules sistēmai, ka pat planētas tur iegūst nosaukumus: Marss-2, Zeme-2, Venēra-2... Visā pārējā, teksts gandrīz nav mainīts. Kāpēc tā vietā, lai nolaistos uz Zemes-2, kas jau ir gatava kolonizācijai, varoņi turpina nodarboties ar neviesmīlīgo “Venēru”, autors nepaskaidro.

Vienlaikus ar “Ugunīgo mākoņu valstību”, kas cenšas uzmanīgi apieties ar tā laika jaunākajiem atklājumiem zinātnē, turpina parādīties grāmatas, kur varoņi joprojām kā Berouza romānos atklāj uz Venēras eksotisku rasu pārstāvjus un stājas kontaktos ar tiem [Katram gadsimtam savu Venēru! Vai nav jūtama Pandoras elpa? - t.p.]. 1959. gadā iznāk Leonīda Onoško romāns “Uz oranžās planētas”. Tur biezajos, tropiskajos mežos – oranžos, kā skaidrs no nosaukuma, dzībo plēsīgi venerozauri, bet brīnišķīgajās pilsētās dzīvo tauta ar tā laika fantastikai tipisku vārdu – aeri. Vēl vairāk, Onoško apgādā Venēru ar dabisko pavadoni, uz kura arī kādreiz ir bijusi augsti attīstīta civilizācija. Dažus simts gadus pirms Zemes cilvēku ierašanās Venēras pavadonis uzsprāgst (pēc autora versijas, vainīgs ir iesācies, vietējais karš uz pavadoņa). Nekādas kataklizmas uz Venēras pavadoņa bojā eja neizraisa. 1959. gadam šādi romāni, maigi runājot, vairs nav mūsdienīgi...

Pirmoreiz uz ekrāna.

Pēc “Vētru planētas” 1961. gadā lieliskais režisors Pāvels Klušancevs uzņēma filmu. Tas praktiski bija pirmais padomju fantastiskais mākslas kino. Līdz tam mākslas filmas ZF žanrā bija uzņemtas tieši četras četrdesmit gadu laikā: “Aelita”, “Debesis sauc”, “Kosmiskais reiss” un “Es biju saules pavadonis”, turklāt “Aelita” bija uzņemta vēl kinematogrāfa ēras sākumā, bet pārējās lentes bija pa pusei populārzinātniskas. [Es vēl piebildīšu, ka filmā “Aelita” beigās izrādās, ka visas Marsa ainas ir varoņa sapnis, tāpēc tā teikt “juridiski” filmu par fantastisku nemaz nevar saukt. Starp citu, vēl jau ir 1956. gada filma “Divu okeānu noslēpums” pēc tāda paša nosaukuma romāna un Rostovā pie Donas 1925. uzņemtā lente “Komunīts” (“Krievu gāze”) par to, kā PSRS tiek izgudrota paralizējoša gāze, lai uzvarētu Vispasaules revolūcijā. Filma nav saglabājusies. Cik atceros, zinātniski-fantastiski elementi bija arī vēl dažās pirmskara padomju filmās – t.p.]

Klušanceva lente daudzās ziņās ir unikāla. Tā izsauc pašmāju kritiķu uguni, kamēr publika uzņem filmu uz urrā, turklāt tā ar triumfu iziet starptautiskā apritē. Filmu iepērk 28 pasaules valstis, bet ASV to pat nozog, turklāt, ne jau izplatītāji, bet kino taisītāji – gadījums, liekas, tāds līdz šim vienīgais. Holivudā filmu pārmontē, pievieno jaunas epizodes un 1965. gadā izlaiž uz ekrāniem ar jaunu nosaukumu “Ceļojums uz aizvēsturisko planētu”. Pēc trīs gadiem, pievienojot vēl vienu sižeta līniju, no tās izveido “Ceļojumu uz aizvēsturisko sieviešu planētu”.

Tādas popularitātes iemesls ir ļoti vienkāršs: saviem laikiem “Vētru planētas” specefekti bija unikāli. Klušancevs izmantoja paša izstrādātus kombinēto kadru paņēmienus, bet filmā nodarbinātais “Dzelzs Džons” bija īsts šarnīru robots: par tādu tajos gados nekaunētos pat Holivuda.

Uz pasaules kino fantastiku “Vētru planēta” atstāj nopietnu iespaidu. Ar Klušancevu sapņoja iepazīties pat Džordžs Lukass, bet atsauces uz filmu ir pat samērā nesen iznākušajā lentē “Sarkanā planēta”. Tikai Dzimtenē, kā tas nereti notiek, Klušancevs ir pazīstams, labi ja profesionāļu vidē. [Patiešām, tiem laikiem filmā bija neredzēti specefekti un atceros, ka arī uz mani, vēl puiku, tie atstāja graujošu iespaidu. Jāatceras, ka padomju pasaku filmu specefekti arī bija augstā līmenī, tā kā filma jau neradās tukšā vietā, bet tur jau bija arī lietas, kas redzamas pirmo reizi, piemēram, bezsvara stāvokļa kadri – aktieris bija iekārts trosē, bet filmēšana notika no apakšas, tāpēc trosi neredz, uzreiz pat nesaproti, kā to var dabūt gatavu. Par padomju kino fantastiku vispār var izlasīt šeit: http://www.mirf.ru/Articles/art290.htm – t.p.]

Vēl viena Venēras kino seja tika radīta vienu gadu agrāk. Runa ir par Lema “Astronautu” ekranizāciju poļu-vācu filmā “Klusējošā zvaigzne” (Der Schweigende Stern). Taču tur Venēra (tajā daļā, ko redz filmas varoņi – Zemes cilvēki un filmas skatītāji) vairāk atgādina pa pusei sagrautu gumijas izstrādājumu rūpnīcu vai arī Zonas atvieglotu variantu no “Piknika ceļa malā”. Ar uzņemtā filma ir visai nepārliecinoša.

Un vēl daudzas, daudzas reizes.

1959. gads izrādās ļoti produktīvs mūsu planētai-kaimiņienei. Neskaitot Strugacku, Kazanceva un Onoško grāmatas, tajā pašā gadā iznāk Georgija Martinova “Zvaigžņu kuģotāju” otrā daļa ar nosaukumu “Zemes māsa”. Tajā padomju ekspedīcija vispirms nosēžas uz planētas virsmas un atklāj tur tos pašus spēcīgos negaisus, bezgalīgus okeānus un pirmatnējos mežus. Otrā ekspedīcija nolaižas un sastop acīmredzami saprātīgas būtnes. “Zemes māsā” venērieši ir nakts iemītnieki, kas mīt milzīgās pazemes alās un atrodas uz visai zema attīstības līmeņa. Lielākā daļa no grāmatas “Venēras” daļas ir veltīta kontakta nodibināšanai un Venēras iepriekšējo viesu – bojā gājušās planētas Faetona – mantojuma meklēšanai. Starp citu, šajā rubrikā Faetonam būs veltīts atsevišķs stāsts.

Sergeja Gansovska “Ne mēs vieni” (1962.) stāstīts par venērieti, kas pirmo reizi ir pacēlies virs biezās mākoņu segas un atklājis, ka virs Venēras nav akmens kupols, kā visi domā, bet gan bezgalīgs kosmoss. Tomēr, no apvainojuma melos un no cietuma viņu izglābj tikai ļoti savlaicīgi no padomju pētnieciskās stacijas nomestais vimpelis. Citā rakstnieka stāstā “Glābiet dekabru!” (1967.) Venēras brīnišķīgā dabas pasaule iet bojā no Zemes cilvēku rokas: bet tie tikai iznīcina šausmīgos plēsoņas dekabrus, no kuru nagiem iet bojā vairākas ekspedīcijas! Taču vienas sugas izzušana sagrauj visu planētas ekosistēmu.

Vēl vienā 1967. gada garstāstā – Aleksandra Šaļimova “Miglu planētā” - padomju kosmonauti zem šausmīgās Venēras atmosfēras atklāj naftas jūras – un būtnes, kas līdzīgas gigantiskiem tārpiem, kas rāpo pa asfaltam līdzīgo virsmu.

Tie protams nav visi darbi, kas sarakstīti PSRS par Venēru. Var atcerēties Konstantīnu Volkovu un viņa romānu “Rīta zvaigzne”, Viktora Saparina stāstus “Debesu Kulu” un “Visuma būvdarbu vadītājs”, Ābrama Paleja “Planētu plašumos”, Anatolija Gļebova “Lielā diena uz planētas Čungras”. [Es vēl minētu Sergeja Abramova romānu “Virves staigātāji” un Jevgeņija Voiskunska un Isaja Lukodjanova romānu “Zvaigžņu jūru šļaksti” - t.p.] Un tomēr, pa īstam Venēras tēma tika atklāta nevis pie mums, bet gan otrā okeāna krastā.

Visas Venēras lamatas.

Amerikāņu fantastikā Venēra bija nesalīdzināmi populārāka. Var saskaitīt desmitiem stāstu un garstāstu, kuru darbība notiek uz tās.

Roberta Hainlaina “Impērijas loģikā” (tas ir viens no pirmajiem viņa “Nākotnes vēstures” stāstiem, sarakstīts 1941. gadā) Venēra ir purvaina planēta, ko apdzīvo apķērīgu amfībiju tautiņa. Lai būtu darbaspēks Venēras plantācijās Kompānija iemāna strādājušos ar viltīgu, savažojošu kontraktu palīdzību. Garstāsta varonis, dārgs advokāts, pats ar savu pieredzi pārliecinās, cik ļoti darba apstākļi uz Venēras līdzinās parastai verdzībai, un atgriezies saprot, ka patiesība īpaši neinteresē arī pašapmierināto Zemi.

Pola Andersona stāsts ar mums jau pazīstamo nosaukumu “Zemes māsa” ir uzrakstīts tajā pašā 1959. gadā, kad Martinova romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā Venēru pilnīgi klāj okeāns, kaut arī karstums un pārsātināta ar ogļskābo gāzi atmosfēra arī ir uz vietas. Okeānā mīt pa pusei saprātīgu delfinoidu rase, kas labprāt kontaktē ar Zemes cilvēkiem. Stāsta varonis Nats Houtorns dievina Venēru, tās zemūdens pasauli, delfinoidu vidū viņam ir īsti draugi. Problēma rodas, kad uz stacijas tieši ir izstrādāts Venēras orbītas izmaiņas projekts. Tā kļūs par otro Zemi, bet visa tās dzīvā daba, protams, ies bojā. Houtorns cenšas pārliecināt kolēģus aizmirst par projektu, pierādot, ka delfinoidi ir saprātīgi. Taču tas viņam liekas par maz: lai būtu drošs, viņš inscinē sadursmi starp Zemes cilvēkiem un aborigeniem, iznīcinot stacijas personālu un dažus delfinoidus, uzskatot, ka ar to Venēras kolonizācijai pienāks gals.

Artūrs Klārks 1961. gada stāstā “Līdz Edenei” sākumā cenšas saglabāt optimismu: viņa varoņi atrod uz Venēras zemas temperatūras (tikai maksimums 150-200 grādi) zonas, kur ir arī ūdens un dzīvība, kaut vai augi. Taču pēc tam... Nez kāpēc Zemes kosmonauti atstāj uz svešās planētas atkritumus “plastikāta konteinerā”, laikam autoram labāk zināms, bet jau pēc aizlidošanas uz virsmas saglabājušās Zemes baktērijas iznīcina dzīvību uz Venēras.

Laimīgā Stāra Visumā (Aizeks Azimovs“Lakijs Stārs un Venēras okeāni”, 1954.) kā pie Pola Andersona, Venēra ir ūdens pasaule. Priekšvārdā autors vienmēr pedantiski norāda, ka aprakstītais variants neatbilst zinātnes datiem... Starp citu, cikla lasītāji bija ar mieru paciest ne tādas vien neprecizitātes sava iemīļotā varoņa piedzīvojumu dēļ [Lai gan, patiesību sakot, tas ir sliktākais, ko vispār Azimovs ir uzrakstījis, tas vienkārši nav viņa lauciņš – t.p.]

Frederika Pola un Sirila Kornblūta“Operācijā “Venēra”” (1952.) runa vispirms iet par Zemi. Sīki ir aprakstīta nepievilcīgā nākotne: pārapdzīvotība, mirstošā daba, uzmācīga, agresīva reklāma, korporācijas, kas sagrābušas varu... Venēra šeit ir balva cīņā starp divām kompānijām, kas vēlas  nosmelt putu krējumu no tās apgūšanas. Tā ir planēta ar karstu, nedzīvu virsmu, bet tās augsni šķērso tuneļi, kurus ir būvējusi izmirusī hiči civilizācija. Tās mantojums arī ir galvenais “bonuss” cīņā par planētas apgūšanu. [Latviešu valodā romāns ir izdots ar nosaukumu “Kosmosa tirgoņi” - t.p.]

Daudzās antoloģijās ievietotais Henrija Katnera“Dzelzs standarts” (1943.) ir stāsts par Zemes cilvēkiem, kas tikko nenomirst badā, tāpēc ka pēc Venēras likumiem viņiem nebija tiesību strādāt.

Taču Katneram, kā vienmēr, varoņi atrod asprātīgu izeju no stāvokļa, liekot galu tarkomaru, tas ir, Venēras arodbiedrību visvarenībai.

Pavisam citu planētu mēs redzam Bena Bovas “Venērā”. Romāns ir sarakstīts 2000. gadā un šodien šāds darbs ir retums. Te aprakstīta baismīga pasaule-elle ar necaurredzamu, biezu gaisu, kas pārveido priekšmetu apveidus, ar pastāvīgu vulkānisku aktivitāti, ar spiedienu, kas līdzīgs tam, kāds ir kilometra dziļumā okeāna dzelmē. Taču arī šajā ellē ir dzīvība: gigantiski briesmoņi gandrīz vai neiznīcina galvenā varoņa kuģi, kura uzdevums ir – atrast iepriekšējās ekspedīcijas paliekas. Interesanti, ka autors Venēras klimatu sniedz kā paraugu globālajai sasilšanai – vai atcerieties tādu “šausmeni”? Respektīvi, kaut kas tāds draud arī mums uz Zemes, ja cilvēce nenāks pie prāta...

Taču par pašu nežēlīgāko Venēras kolonizatoru kļūst fantasts-satīriķis Viljams Tenns. Viņš ir sarakstījis veselu kaudzi stāstu, kur darbība notiek uz Venēras. Un, ko tikai viņš nedara ar nelaimīgo planētu! Stāsts “Venēra un septiņi dzimumi” (1947.) - stāsts par to, cik grūti Zemes cilvēkam sacerēt labu melodrāmu par mīlas daudzstūri: septiņi dzimumi, tie nav divi kā uz primitīvās Zemes. Stāstā ”Vīriešu mītne” (1951.) viņš ierīko uz Venēras veselu “vīriešu pasauli”, radot kārtējo Mežonīgo Rietumu versiju, tajā pašā laikā uz daudz labvēlīgākās Zemes vīrieši sastāda labi ja ceturto daļu no visiem iedzīvotājiem. Matrimoniālus plānus kalošas dāmas ir spiestas pirkt biļetes uz Venēru... Bet stāstā “Pie mums uz Venēras ar' ir rabi!” (1974.) viņš pat sarīko tur Visgalaktikas ebreju kongresu, kur jūdeji ar zaļu ādu un jūdeji ar četriem taustekļiem sašutuši cenšas pierādīt, ka viņi nav sliktāki par gaišādainiem jūdejiem ar divām kājām, divām rokām un vienu galvu!

Starp citu, jau minētais Aizeks Azimovstikai nedaudz no viņa atpaliek. “Stāstā” (1941.) Zeme karo ar agresīvo Venēru un uzvar tikai pateicoties seno marsiešu ieročiem (tas ir otrais stāsts par agresīvajiem venēriešiem – agrāk jau tika minēts Lema romāns “Astronauti”). Stāstā “Labāk atturēties” (1939.) venērieši, tieši otrādi, ir agresīvo atnācēju no Zemes pakļauti un notiek atbrīvošanas karš – un palīdz tiem viņu pašu senais ierocis, kas pretinieku padara par vājprātīgu. Viņa paša stāsts “Jauktās asinis uz Venēras” (1940.) ir stāsts par radījumiem vārdā – tviniji, kas nespēj paslēpties no cilvēkiem pat uz citas planētas.

Teodors Stārdžons (“Īpaša spēja”, 1951.) arī nav visai augstās domās par cilvēkiem. Viņa stāstā Zemes cilvēki izsauc Venēras iemītniekos homēriskus smieklus, kas stipri apgrūtina kontaktu. Venēriešu “Ekspedīcija uz Zemi” (Artūra Klārkastāsts, 1949. gads) atrod no mūsu civilizācijas tikai lenti ar Disneja multfilmu un, rekonstruējot parasta Zemes iemītnieka izskatu, galā iegūst Mikipeli. Laijoša Mesterhazi ā “Raķetes, zvaigznes, receptes” (1975.) venēriešu ķermeņus, ko atrod pie armijnieku notriektas raķetes, kas bija atlidojusi glābt Zemi, nabadzīgie un vientiesīgie Zemes iedzīvotāji vienkārši apēd.

Gudrās un zinātkārās Venēras amfībijas no Harija Harisonastāsta “Atnācēja nāves mokas” (1962.) nolemj pārbaudīt Zemes misionāra, tēva Marka sprediķus pašā vienkāršākajā veidā: sitot viņu krustā. Bet tā paša Harisona stāstā “Pats lielākais mednieks” (1970.) Venēra ir attēlota kā milzīgs purvs ar bagātu dzīvnieku pasauli – paradīzi medniekiem.

Bet Roberta Šeklija“Īpašajā meklētāju” (1959.) Venēra ir karsts tuksnesis, kurā Zemes zelta meklētāji strādā zelta atradnēs. Un paši lielākie svētki viņiem ir kauss ar Īpašo Meklētāju kokteili – parastu, tīru ūdeni. Citā Šeklija stāstā “Paģiras” (1957.) firma “Nelimitētie piedzīvojumi” izvēlas nākošos kolonistus, ievedot cilvēkus mežonīgajos Venēras džungļos, kur tos gaida gaļēdāji krūmi un citi citplanētu briesmoņi.

Ar uz Venēras kaut kas ziedēs.

Par projektu “Venēra” no brāļu Strugacku grāmatas mēs jau minējām. Tieši tas pats un pat ar tādu nosaukumu norisinās arī Kira Buličeva“Alises ceļojumā”. Venēru pārveido Igora Zabeļinaromānā “Dzīves josla” (planētā sastāda Zemes augus, “katalizējot” biosfēras izveidošanos) – turklāt to veic padomju kosmonauti, turklāt dziļā slepenībā. Viņu mērķis – Venēru sagatavot kolonistiem no sociālistiskajām valstīm, kamēr pārējie veltīgi noņemas ar mirušo Marsu.

Frānsisam Kārsakam “Zemes bēgšanā” ir pieminēts projekts “Lielais lietus”, kas ir izmainījis Venēras atmosfēru. Mākoņu sega ir palikusi, taču tagad tā sastāv no ūdens tvaikiem. Bez tam Venēru ir “iegriezuši”, lai tās diennakts ilgums kļūtu tāds pat kā uz Zemes. Taču viss tas prasa tik daudz enerģijas patēriņu, ka – kādā brīdī, vienlaicīgi sprāgstot vairākām atomelektrostacijām, sākas jauns laikmets: izdzīvojušie cilvēki pārceļas uz dzīvi zem kupoliem un sakari ar Zemi pārtrūkst. Zemes cilvēkiem var piedot: tieši tad mātes planētai uzbrūk ļauni citplanētieši. Venēras kolonistiem vēl laimējas, ka ienaidnieki nospriež, ka sistēmā ir apdzīvota tikai viena planēta, tāpēc uz Venēras pat saglabājas zināšanas, kas uz Zemes aiziet bojā kara laikā.

Pilnmetrāžas anime “Karš uz Venēras” (Venus Senki, 1989.) autori izraisa Venēras sadursmi ar gigantisku ledus asteroīdu. Rezultātā, jau pēc pāris gadsimtiem Venēra izmainās tik ļoti, ka kļūst apdzīvošanai derīga.

Bet Sergeja Lukjaņenko“Vakara sarunā ar īpašo sūtņa kungu” (2000.) Venēru par skābekļa planētu gatavojas pārveidot nevis cilvēki, bet gragi, citplanētieši, kas sākumā šķielēja uz Zemi, taču vēlāk nosprieda, ka tik jocīgu civilizāciju, kā mūsējā, labāk atstāt mierā.

Taču īstenībā viss sākās krietni ātrāk. Vēl Olafa Stepldonavērienīgās, filozofiskās epopejas “Pēdējie un pirmie cilvēki” varoņi sāka veidot uz Venēras skābekļa atmosfēru un tas bija 1930. gadā! Ar to pašu nodarbojās Zemes cilvēki Pola Andersona“Lielajā lietū” (1954.), Jevgeņija Voiskunskaun Isaja Lukodjanovaromānā “Zvaigžņu jūru šļaksti”, un daudzās-daudzās citās grāmatās.

Bet 1961. gadā rakstnieks un zinātnieks Karls Sagans pilnīgi nopietni liek priekšā izsmidzināt Venēras atmosfērā vienšūnu aļģes, kas pārstrādātu ogļskābo gāzi skābeklī.

Tā kā mums visiem viss vēl ir priekšā.