Izmantoti NASA avoti
Kā tas viss beigsies? Astronomi stāsta, ka Saule sadegs, biologi zina, ka lielākā daļa sugu, kas tagad apdzīvo planētu, izzudīs.
Paleontologs Pīters Vards un astronoms Donalds Brovnlijs no Vašingtonas universitātes nesen publicēja savu planētas nākotnes skicējumu. Grāmatas „Planētas Zeme dzīve un nāve” prologs liek iztēloties trauslo nākotni, kas pamatota zināšanās par tālo pagātni.
Autoru tēlojumā, laikā, kad Saules radiācija nenovēršami un nepielūdzami kļūst spēcīgāka, sugu izdzīvošanu spēj nodrošināt tikai atgriešanās okeānā. Patiesībā notiek tāda kā evolūcijas filmas tīšana atpakaļgaitā – dzīvība atgriežas okeānā tāpat kā tā pirmo reizi izkāpa no tā.
Vai arī kā raksta līdzautors: „Nāciet kopā ar mums uz Zemes nākotni, pasauli, kas atbalso mūsu vēsturi.”
Iedomāsimies mūsu planētu dažus desmitus tūkstošu gadus tālā nākotnē. Ir pagājis daudz laika kopš cilvēks no mednieka-vācēja kļuva par industriālas civilizācijas pārstāvi. No aizvēsturiska un sen aizmirsta satelīta raugoties uz mūsu raibo planētu, atspīdums ir satraucošs un mulsinošs – žilbinošs, visaptverošs baltums.
Polāro reģionu ledus lēnām, bet neatlaidīgi lien ekvatora virzienā. Ziemas sniegi arvien ilgāk saglabājas īsajās vasarās. Alpi, Himalaji un ziemeļu Klinšu kalni ir klāti ar sniegu cauru gadu ar arvien garākām ledāju mēlēm. Pat Kilimandžāro kalnu un Mēness kalnus Āfrikā klāj arvien biezāka sniega un ledus kārta. Jūras līmenis, kas civilizācijas kulminācijas brīdī bija strauji cēlies, krītas, atklājot jaunus piekrastes līdzenumus, savienojot salas un veidojot sauszemes tiltus. Ostas un līči kļūst par pļavām. Angļu kanāls un Beringa šaurums ir kļuvuši par izsīkstošiem koridoriem. Kartes ir mainījušās.
Naktīs planēta nemirdz pilsētu galaktikas ugunīs, kas kādreiz stiepās no Arktikas līdz Dienvidu okeānam. Tā vietā Arktika ir pamesta un Dienvidu okeāns lielākoties aizsalis. Gaismas ir atkāpušās līdz ekvatoram un vidējiem platuma grādiem. Daudzas no tām ir ugunskuri.
Tas nav ceļojums pagātnē. Nākotnē planēta atgriezīsies atkal Ledus laikmetā, kuru pārcieta mūsu primitīvie senči.
Naftas, dabasgāzes un ogļu uz planētas jau sen vairs nav. Šo resursu milzīgais un straujais patēriņš radīja miljoniem tonnu ogļskābās gāzes, kas izplūda atmosfērā. No tā izrietošā globālā sasilšana izraisīja neiedomājamus zaudējumus lauksaimniecībai un neparastas klimata izmaiņas, kas ilga vairākus katastrofālus gadsimtus. Bet tas bija acumirklis planētas attīstības vēsturē. Lēnām dabas procesi līdzsvarojās un ogleklis tika absorbēts no atmosfēras. Nežēlīgi karstie laika apstākļi izzuda un uz brīdi mūsu suga priecājās par Zemes atgriešanos normālā stāvoklī. Bet tagad klimats lēnām virzās vēl draudīgākā virzienā. Zeme atgriežas stāvoklī, kas dominēja 3 miljons gadus – ledus laikmetā.
Civilizācija, kas izveidojās īsajā bezledus periodā, tagad cīnās par izdzīvošanu aukstākā un sausākā pasaulē. Daudzveidīgos un plašos mūžamežus tropos aizstāj savanna. Vidējo platumu grādu plašie zālāju līdzenumi, kas kādreiz pabaroja pasauli, ir kļuvuši par putekļainu stadionu. Postošie vēji, kuru ātrums var sasniegt 200 kilometrus stundā, aurodams auļo pār tuvojošos ledus pārklāju un padara dzīvi tā tuvumā gandrīz neiespējamu. Ledāji ir kā milzīga zilbalta siena, smilšaina augšā un apakšā, kas lēnām samaļ un nolīdzina mežus, pilsētas un lielceļus. Visbeidzot Manhatanas debesskrāpjus un Londonas torņus noslaucīs no Zemes virsmas milzīgas ledus klintis puskilometra augstumā. Zeme ir kļuvusi par planētu, kur cilvēki cīnās par iztiku. Mainīgais klimats gadalaiku maiņu ir padarījis par izsmieklu. Mūsu pēcnācēji cieš badu.
Nodrebinies un nāc tālāk.
Seko mums līdzi vēl tālākā un vēl nežēlīgākā nākotnē. Ledus valstība nāks atkal, bet tā neilgs mūžīgi. Uguns to pārspēs arvien karstākas Saules veidolā.
Šoreiz mēs aizceļosim ne tikai tūkstošiem gadu, bet simtiem miljons gadu tālā nākotnē, laikā, kas ir tālāks nekā tagadne no senajām jūrām un pirmatnējiem purviem, kas bija sastopami pirms dinozauru valdīšanas. Ledus laikmetu virkne, kas savās važās bija turējusi Zemi vairāku miljonu gadu garumā ir sen aizmirsta. No kosmosa mūsu planēta vairs neizskatās nedz balta, nedz zaļa, pat ne zila. Tās kontinenti ir tuksnešaini sarkanbrūni un atmosfērā vieni vienīgi vēja sacelti putekļi. Nolaidieties savā iztēlē šajā nepazīstamajā pasaulē.
Iedomājaties, ka mēs stāvam krastā, bezgalīga, baltām putām klātu viļņu okeāna malā. Vismaz ūdens šķiet pazīstams. Gandrīz kā Zemes pirmsākumos, jūra ir dzīvības pārpilna. Zivju bari peld saules apspīdētajos ūdeņos. Jūras dibenā dzīvo krabji, anemones, butes, jūraszvaigznes, koraļļi un jūras eži. Kas gan ir tik atšķirīgs šajos okeānos? Kādreiz būdams šūpulis dzīvībai, kas izrāpās pēc tam uz sauszemes, okeāns tagad ir kļuvis par glābiņu. Dzīvnieki, nežēlīgās saules nogurdināti, meklē glābiņu ūdenī.
Okeāna piekraste, kas agrāk bija dzīvības placdarms, tagad ir kļuvusi par pēdējo piestātni. Sugas, kas nespēj pielāgoties dzīvei ūdenī, ir lemtas iznīcībai. Smilšu sēre, uz kuras mēs stāva ir kļuvusi par svelmainu virsmu, kur tikai visbruņotākās radības cīnās par izdzīvošanu starp silto ūdeni un vēl siltāko gaisu. Paisuma laikā daži vēžveidīgie un moluski dodas medībās, barojas un vairojas. Bēguma laikā visas redzamās dzīvības formas sastingst. Dzīvnieki ierokas zem gliemežvākiem, slēpjas klinšu plaisās, cenšoties izdzīvot nāvējošajos Saules staros.