Kā stimuls šim tekstam kalpoja kaķu, vārnu, baložu un citu pagalmā mītošo kustoņu rosīšanās pagalma zālienā pirmajā saulanajā dienā pēc mākoņaini lietainā perioda vairāku nedēļu garumā. Vēroju viņu un domāju – cik maz mēs par viņiem no saviem viszinības augstumiem tomēr zinām!

Daudzi zinātnieki ir pētījuši daudzus dzīvniekus un kukaiņus, putnus un citas radības. Secinājuši, ieteikuši, cīnījušies par šo radību dzīves telpu un tiesībām. Un tomēr cik daudz kā vēl palicis nezināma! Un pilna ar stereotipiem.

Mēs pazīstam suņus, kaķus, zirgus un citus pieradinātos. Mēs daudz zinām par viņu paradumiem, ieražām, uzvedības modeļiem dažādās situācijās. Bet – vai pietiekami daudz? Ko mēs zinām par to, kas darās sētas sarga – raibā kranča – galvā, kad viņš vakarā ielīdis savā būdā atpūsties pēc dienas darīšanām? Vai pusnakts nelūgtā viesa ierašanās saimnieka pagalmā nerada pirmo suņa domu „Velns un elle! Daudzās te visādi pa nakti riņķī! Naktī ir jāguļ, nevis jāklimst sazin kur!”, un lielā riešana nakts vidū ir tikai un vienīgi suņa dusmas par iztraucēto naktsmieru, kurām pievienojas arī saimnieka analoģiskās dusmas uz vēlo viesi. Un tas, ka suns reizēm naktīs neaprej stirnu, kas ienākusi saimnieka ābeļdārzā zarus pašķīt – „Nu cik var riet? Tā jau balsi var pavisam pazaudēt. Lai saimnieks parej pats, ja tā grib; un stirnai arī ēst vajag.”

Tāpat mēs nezinām, kas darās vāveres mazajā galviņā, kad viņa sēž egles zarā un nolūkojas uz zem egles sēdošo sēņotāju vai vilku, kas atgūlies pēc ilgā skējiena pakaļ stirnai.

Pagalmā, mežā, pļavā mītošie kustoņi – vesela pasaule, kas mums sveša, nepazīstama. Zinām daudz par viņu dzīves ārējām izpausmēm un vienlaikus uzskatām par zemākiem radījumiem, kuru dzīve balstās tikai un vienīgi uz instinktiem. Esam pieraduši uzskatīt, ka civilizācija ir cilvēku darbības izpausme. Tikai tāpēc, ka cilvēkam sen vairs nav ārējo ienaidnieku; nav, kas viņus medītu pusdienu vai vakariņu tiesai, nav, kas viņus pētītu, preparētu, dresētu. Ir palicis viens vienīgs ienaidnieks – viņš pats.

Tai pašā laikā – vai nebūtu pamats uzskatīt, ka skudru pūznis ir skudru civilizācijas, skudru kultūras izpausme? Komunikācija skudru pūžņa iekšienē, viņu attiecības ar kaimiņu skudru pūzni – tā ir vesela pasaule, kas balstīta uz skudru pasaules uztveri, skudrīgu domāšanu, viņu priekšstatiem par labo un slikto. Tā pat visa dzīvās radības savstarpējā komunikācija pļavā, mežā, upē. Kāpēc to nav pieņemts uzskatīt par dzīvās radības civilizāciju? Mums svešu, daudzējādi nesaprotamu, bet civilizāciju ar saviem noteikumiem, pasaules un lietu kārtību.

Mēs esam uzkundzējušies svešām civilizācijām, pakļāvuši norises tajās savām vajadzībām. Nosakām, cik zaķu, stirnu, vilku drīkst mežā dzīvoties un darboties; nosakām zvejošanas kārtību un zvejas daudzumu. Bet kas mums ir devis tiesības „komandēt šo parādi”? Un ja nu stirna, zaķis, vāvere apvienosies ar vilku, lūsi un lāci, lai noliktu mūs pie vietas? Kā to mēģināja izdarīt putni tāda pat nosaukuma Hičkoka filmā. Filmas sižets ir filmas sižets un autora fantāzija par tēmu; kas notiks, ja šī fantāzija īstenosies dzīvē un ne tik daudzsološi laimīgām beigām priekš cilvēka?

Gribas arī nedaudz pasmaidīt par dažiem nosaukumiem.

Cilvēks savas daudzkrāsainības apzīmēšanai izvēlējies nosaukumu „rases”. Nēģeri, aziāti, eiropieši mums asociējas ar noteiktu ādas krāsu un sejas vaibstiem (interesanti, kurai rasei tad īsti pieder indiāņi?). Dzīvniekus, kuru apspalvojums, krāsa nav vispārpieņemtā standartkrāsā, bet baltā, saucam par albīniem. Bet – varbūt tā ir tikai tā paša tīģera, vāveres, lāča cita rase? Rase, kura pamazām sāk izmirt atstājot savas pēdas pārējā sugā? Tā pat kā savas pēdas pēcnākamajos atstāj nēģera, eiropieša, aziāta gēnu krustošanās....

Rakstam virsrakstā ierakstīju „Zemes civilizācijas” domājot par to, ka mēs meklējam kontaktus ar civlizācijām visuma tālēs; dzenamies kosmosā pēc kontaktiem ar svešām, nezināmām civilizācijām. Un nepamanām, ignorējam, neņemam nopetni to, kas ir mums blakus. Nez’ kāpēc esam iedomājušies savā nesodāmības lielummānijā, ka esam „pasaules naba” un vienīgie uz Zemes. Dzīvnieki, augi – mūsu „mazie brāļi” vai kas cits no tā cikla. Un ja nu mēs viņu uztverē – „lielā tulzna”, no kuras kādreiz būs jātiek vaļā?

Ja reiz mēs ielaužamies mežā, kas ir putnu, stirnu, zaķu un citu kustoņu mājas, un pārkārtojam to savām vajadzībām, kapēc errojamies uz tarakāniem, mājas pelēm un citiem tamlīdzīgiem radījumiem, kas iekārtojas mūsu mājās? Elamentārais taisnīguma pribcips.... Mēs sunim, kaķim, zirgam, kurus nevaram izārstēt, iedodam šprici mūžības ātrākai sasniegšanai. Lai nemokās, paši savus sugasbrāļus – lai nu mokās, kamēr atradīsies kādas zāles, kas sniegs atveseļošanos. Reizēm arī atrodas. Tad kapēc tas suns, kaķis, zirgs nevar pagaidīt līdz tādām pat zālēm? Vai arī – savam sugasbrālim iedot mūžības šprici, ja nekas nav līdzams un beigas tāpat paredzmas? Spriedelējums par cilvēka dzīvības svētumu ir nevietā. Jebkura dzīvība ir svēta. Arī suņa, kaķa, vāveres, pat ceriņkrūma.