Asteroīdu pieplūdums

Jau pirmie teleskopi ļāva noskaidrot vienkāršu lietu: garām mūsu planētai regulāri panesas pašas īstākās “bumbas”, un tikai laimīgas apstākļu sakritības dēļ tie palido tai garām. Jo jaudīgākas kļuva kosmosa novērošanas ierīces, jo vairāk sirmu matu parādījās uz astronomu galvām. Gigantiski meteorīti, asteroīdi, komētas… Ak Dievs, ta cik viņu tur ir? Un taču katrs tāds kosmosa ceļinieks tiecas piekļūt cik iespējams tuvāk māmuļai-Zemei un nobiedēt mūs līdz pusnāvei.

Piemēra pēc ieskatīsimies netālā pagātnē. 1932.gadā asteroīds Apolons viena kilometra diametrā pagāja garām mūsu planētai 10 miljonu kilometru attālumā. Domājiet, tas ir netālu? Skaidri tālāk, nekā jums braukt no darba uz mājām. Tātad, nekas briesmīgs? Tad lūk, atgādināsim salīdzinājumam: Zemes attālums līdz Saulei sastāda apmēram 150 miljonus kilometru. Un kaut kā uzreiz top skaidrs, ka 10 miljoni – tas ir diezgan tuvu.

1936.gadā asteroīds Adoniss braši palidoja mums garām jau divu miljonu kilometru attālumā.

1989.gadā vēl viens kilometrīgs asteroīds šķērsoja Zemes orbītu tikai pa sešām stundām samainoties ar mūsu planētu. Stādieties priekšā? Burtiski sešu stundu starpība – un tā pati apokalipse, par kuru tik ilgi runājuši (un runā) visi, kam nav slinkums, mistiski iestājas praktiski vienlaicīgi ar Padomju Savienības krahu. Cik būtu pēc tam sarunu par šo tēmu!

1996.gada maijā pavisam blakus mums palidoja vēl viens asteroīds ar diametru 500 metru. Bet 1997.gadā divi lieli asteroīdi šķērsoja mūsu planētas orbītu…

Kārtējais murgs?

Taču asteroīdi – tas, kā izrādījās, ir vēl tikai ziediņi. Beigu beigās, kosmiskie ķermeņi diametrā 500 metri vai par viens kilometrs nav salīdzināmi ar Zemi un kaut arī var radīt nozīmīgu bojājumu, taču tomēr dod cilvēcei izredzes uz izdzīvošanu. Bet lūk pavisam nesen, 2014.gada 10.janvārī, zinātnieki ar kosmiskā teleskopa SOHO Lasco C3 palīdzību atklāja kaut ko briesmīgāku: gigantisku, saules gaismu pilnībā bez atstarošanas absorbējošu burbuli, kurš pie tam arī vēl kustās starp zvaigznēm.

Daži zinātnieki pieļauj, ka šis burbulis var būt magnētisks kūlis, citi to uzskata par melno caurumu. Ir arī cerības dodošs viedoklis, ka tas vienkārši ir uzņēmuma defekts, kurš radies gaismas izsēšanās rezultātā.

Taču pats populārākais ir pieļāvums, ka minētais burbulis – tā ir mirstoša zvaigzne, kura līdzīga mūsu Saulei. Kad zvaigznei beidzas enerģijas krājumi, tā sabrūk, un tās vietā veidojas lūk tādi gāzes apvalki, kuri var eksistēt vēl tūkstoti gadu.

Jebkurā gadījumā neviens no zinātniekiem pagaidām nevar ar pārliecību apgalvot, ka šis gigantiskais burbulis ne ar ko nedraud mūsu planētai.