Pamodos vasarā, Viņa man vel jo projām ir līdzās, taureņu smiekli aizvirmo līdz upei, un nolaižas uz dzeltenajām ūdensrožu lapām, ūdens visapkārt ievirmojas un aizplūst lejup uz jūru.

Viņa smaida un izpleš savus caurspīdīgos tauriņu spārnus, pasniedz roku un čukst – „nāc”.

Mēs paceļamies pār koku galotnēm, viegli pieskardamies, mīkstajiem gubu mākoņu spilveniem, vel mirkli varēja sajust zāles stiebrus un smilgas, kas patīkami kutināja kāju pēdas kā smalkas otiņas.

Debesis bija zilumzilas, un saule sildīja un vējš bužināja matus, kā slaidi un viegli pirksti.

Atkal pamodos, uztraucos gultā sēdus. Nē, to nevar palaist garām, Viņa ir jāuzzīmē, jāuzzīmē, jāuzzīmē. Es iededzu simtiem sveču, paņēmu paleti un sāku viņu zīmēt...

Nodaļa I : Trešās pakāpes kontakti

Ota vilka vienu krāsas triepienu pēc otra, katrs otas vēziens papildināja viņu ar jaunu krāsu vilni, jaunu varavīksni, kas pārtapa apburošā sievietes ķermenī. Ota slīdot gaisā vilka figūru un ķermeņa apaļumus.

Pēc neskaitāmām stundām beidzot es Viņu biju uzzīmējis, Viņa stāvēja manā priekšā. Viņas mati plīvoja atvērto logu radītajā caurvējā, iezīmējot gaisā visneiedomājamākās līknes, kas mirdzēja safīra zilganajai krāsai jaucoties ar rubīna sārtumu un smaragda zaļajiem pustoņiem, caur logu ieplaisājušajām rūtīm iespīdējusī saules gaisma sapinās matu briljantā un apjukusi lidoja uz visām pusēm pārvēršot jumtistabiņu milzīgā ēnu teātrī. Es ilgi nevarēju atraut acis no žilbinošās parādes. Aizvērtās acis, un ugunīgās skropstas gulēja, zem plakstiņiem slēpās gaiši dzeltenas dziļas kā aizjūras zelta raktuves. Slaikajos sejas vaibstos lieliski iederējās violetās lūpas, kas pauda neizsakāmu kaisli, un krāsas toņi virmoja gluži kā ambrozijs dzintara kausā. Slaikais kakls pārgāja trauslos plecos, kas veidoja slaidas vieglas rokas ar četriem pirkstiem. Mugurā viņai bija viegli plūstošs gaisīgs  sārts apģērbs, kas nepārtraukti mainīja formu un atgādināja it kā viņai būtu uzvilkta bangojoša pusnakts Marsa jūra.

Viņa atvēra acis un laiski palūkojās apkārt, brīdī kad viņa atvēra acis, viņa izpleta arī savus spārnus, kas iezaigojās visās varavīksnes krāsās viegli virmojot no sārtā līdz violetajam. Paskatījās uz mani, klusi iesmējās, un simtiem mazu taureņu ielido istabā, un vēja nesti izlido pa spraugām logu rāmjos.

-          Tātad paņēmi tomēr mani līdz? Tādu kā tu ir maz.

Es nespēju ne bilst ne pušplēsta vārda, jo Viņas apburošais skaistums mani pārņēma ar vien vairāk ar katru Viņas kustību un izteikto vārdu. Es aizvēru acis, atkal atvēru, aizvēru un atkal atvēru, iekniebu sev, bet sapnis nepazuda. Tas nemaz nevarēja pazust jo biju nomodā.

- Jūs itin bieži ieklīstat mūsu pasaulē, bet reti kad kāds spēj mūs atnest līdz savai pasaulei.

- Kkkkas tu essi, es knapi spēju pārdabūt pār lūpām trīs vārdus.

- Mēs esam sapņu, skaistuma, mākslas un domu gari, dzīvojam mēs jūsu paralēlā pasaulē, apciemojam jūs sapņos, pārdomās un idejās. Bet jūsu valodā sakot esmu mūza, tagad jau tava mūza.

Es sen atpakaļ biju dzirdējis daudz, daudz nostāstu par mūzām, par to, ka viņas palīdz vientuļiem māksliniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un pat izgudrotājiem. Vai tiešām es neguļu, kāda velna pēc vakar bija jādzer tik daudz absinta.

Viņa iesmējās, - nu, ja! Agrāk jūsu pasaulē cilvēki prata ienest savu iespēju, bet tagad, kas valda visapkārt tagad, cilvēki arvien mazāk sapņo, reti vairs pie mums ieklīst kāds vientuļš cilvēks. Un paņemt līdz nav laika. Jau vairākus gadu simtus kāds no mums nav redzējis šo pasauli, pat sākam aizmirst, kā izskatās, tie,  kas pēdējā laikā ir ieradušies nav atgriezušies un nav skaidrs kā tad pie jums tagad ir.

-          Klau, pastāsti, parādi, kas šodien ir jūsu pasaulē, pēdējo reizi te biju pirms gadu simtiem pieciem un diviem desmitiem, vai daudz kas ir mainījies?

Piecsimt divdesmit gadus atpakaļ nodomāju, ak, dievs divi tūkstoš simt trīsdesmit sestajā gadā.

-          Ejam es teicu parādīšu kā izskatās ārpusē, - es uzvilku savu plastikāta zaļo mēteli un aicināju viņu līdz.

Es dzīvoju astoņpadsmitajā stāvā, šī māja bija celta vel pirms attīstības laikmeta un atradās dziļi nomalē. Pār dažu koku galotnēm tālumā varēja redzēt pilsētas centru, kas pacēlās kā milzīga kalnu grēda, kas aizsedza skatam apvārsni un pazuda skatienam kā vienā, tā arī otrā pusē. Viņa apmulsusi sekoja man.

-          Kur palikuši koki, vel pēdējo reiz, kad te biju pēdējo reiz, vismaz ārpus pilsētas vel bija, un gaiss ar tāds nedzīvs.

-          Jā koku sen jau vairs nav, tik filmās vel var redzēt un sapņot par tiem. Gaiss šeit ir tīrs, to tagad ražo pazemes gaisa bāzes, un uztur patstāvīgu dzīvībai visoptimālāko tā sastāva.

-          Bet tas ir nedzīvs, nav pat visniecīgākā dabas aromāta.

Laikam jau tā ir, es nodomāju, es gan nebiju elpojis citu gaisu, bet šis man tikās tīri tīkams.

Es piedāvāju apskatīt pilsētu, piedāvāju braukt ar auto, bet viņa atteicās, minot kā iemeslu, ka viņa nav radusi pie tādas šaurības. Sarunājām satikties pie pilsētas centra sākuma.

Kad es pēc piecpadsmit minūtēm ierados, viņa jau bija priekšā un pētīja debesskrāpjus, kas pazuda nakts tumsā iesniedzoties debesīs kā tāda milzīgi lifti uz paradīzi.

-          Ak, dievs, viņa izdvesa, un tā jūs tagad dzīvojat, bez kokiem plastikāta un betona krātiņos, kas visi līdzinās vienam kā rotaļu klucīši.

-          Jā kopš attīstības laikmetā kāds vientuļš izgudrotājs bija atklājis neizsmeļamus enerģijas krājumus, visi dzīvo lielajā pilsētā. Nomales tagad palikušas pavisam pamestas, saujiņa mākslinieku, bet pārējās rūpnīcas. Tagad visu dara mašīnas un cilvēki vienkārši eksistē.

Viņi devās tālāk pilsētas dziļumā, ēkas kļuva arvien augstākas un pelēkākas, varēja sajust pulsējošu dunoņu ko radīja pilsētas dziļumā apslēptās mašīnas, kas kalpoja par nepārtrauktu gaisa piegādi un kontroli, par ūdens attīrīšanu, elektrību un citām cilvēkiem nepieciešamām lietām.

Te pēkšņi no tuvējā ielu krustojuma atskanēja balsis, - re kur jau viņa arī ir!.

Mēs abi sastingām, jo aiz stūra parādījās pieci vīri apbruņojušie ar ieročiem un nāca tuvāk mums.

-          Palieciet uz vietas! - viņi kliedza - Nekustēties!

Manī viss iekšā pamira, nē, viņi atnākuši pakaļ manai mūzai. Es metos uz priekšu lai aizturētu viņu un kliedzu - bēdz!

Mani atsita atpakaļ sudrabaini virmojošais gaismas stars, viens no sekotājiem bija pavērsis pret mani ieroci, es vel tikai spēju nočukstēt - bēdz.

Sajutu aiz sevis uzvirmojam taureņu smaržu un strauji metoties gaisā žilbinoši iezaigojās puscaurspīdīgie spārni, viens pēc otra viņai sekoja pieci žilbinoši stari, es aizvēru acis, bija bail, kas tad nu notiks.

Atskanēja klusināts būkšķis, es atvēru acis un redzēju sev līdzās guļot viņas slaiko ķermeni. Es metos viņai klāt, viņa vel elpoja. Viņa vārgi pavēra acis un uzlūkoja mani ar nožēlas pilnu skatienu.

-          Jūs esat mainījušies - viņa nočukstēja - es neticu, ka kaut kas vel ir glābjams.

Tajā pat brīdī mani sagrāba viens no uzbrucējiem un vilka mani prom.

-          Nē! - es kliedzu - es gribu palikt viņai līdzās.

Tur pat blakus klusi nosēdās aeroauto no kura izkāpa vairāki vīri baltos kombinezonos un paņēmuši viņu uz rokām iecēla auto, aizcirta durvis un izzuda pilsētas debesu plašumos.

-          Nē, es vel nočukstēju.

Man vairs nebija spēka pretoties, un nebija vērts, pār mani noliecās un iešļircināja manī kaut kādu zilganu šķidrumu, gandrīz tur pat es arī zaudēju samaņu.

Nodaļa II : Sazvērestība

Migla sāka izgaist, lēnām apkārtējie priekšmeti sāka iegūt skaidrus apveidus, bet vel jo projām neko lāga nespēju saskatīt. Samanīju savā priekšā cilvēka siluetu.

Auksta balss ierunājās - Kas ir?

Es sasprindzināju visu savu spēku uz redzi un migla gandrīz pilnībā izzuda, savā priekšā es ieraudzīju vecīga izskata kalsnu vīrieti, ar mazām franču ūsām un lielām polivinilakrilāta brillēm.

- Mūza

- Kas viņa ir ? - viņš atkārtoja.

- Mūza, tas bija viss, ko es spēju pārdabūt pār lūpām.

- Kas?

- Mūza, tā saucamā ideju devēja, centos paskaidrot kaut cik saprotamā veidā.

- Ideju devēja, - viņš nosmīkņāja, - vai esi redzējis pilsētu naktī, vai tu elpo svaigo pilsētas gaisu un kā tu domā, kur tu ņem elektrību savam auto?

- Mašīnas - es nočukstēju.

- Jā mašīnas to dara, jā dara, bet arī viņām ir nepieciešama enerģija.

Nu jau viņa balss nedaudz atmaiga un ieguva dzeltenīgi siltāku tembru.

-          Pastāsti no kurienes viņa ir uzradusies?

Es sakopoju domas un sāku stāstīt visu no sākuma, sāku ar sapni par skaisto zaļo pļavu un zilajām debesīm, par taureņu smiekliem, par savu nevaldāmo vēlmi viņu uzzīmēt. Par pastaigu līdz pilsētai.

- Tātad viņa pati atnāca tev līdz.

- Nē es viņu atvedu, klusi nočukstēju, es viņu uzzīmēju.

Viņš sarauca uzacis domīgi sāka staigāt pa istabu, pa istabu, kas bija sniega baltumā. Es gulēju mīkstā baltā gultā, pie gultas bija mazs balts skapītis, uz kura atradās modinātāj pulkstenis, balts krēsls un viss, kaut arī istabā nebija logu un nekur nebija redzamas lampas, istaba bija pielieta ar tīru, gandrīz pat ar sterilu baltu gaismu.

Viņa apavu zoles klusi iečīkstējās uz katra pagrieziena, kad viņš nonākot līdz sienai spēji metās atpakaļ līdz nākamajai sienai.

- Uzzīmēja, viņš pie sevis murmināja, uzzīmēja.

- Vai vari man arī vienu uzzīmēt -, viņš iesmējās, pieklauvēja pie sienas un kad atvērās durvis, kas pirmajā brīdī nepavisam neatšķīrās no baltās sienas, uzmeta man žēlu skatienu un izgāja ārā.

Nu es paliku viens ar savām domām. Kur es esmu? Visapkārt balts, piegāju pie loga, atvēru to un ieraudzīju tikai un vienīgi mākoņus. Skaidrs. Esmu vismaz trīssimtajā stāvā. Skaidrs esmu trako namā, kur tad vel citur. Apgūlos gultā, aizvēru acis, mēģināju aizmigt, bet acu priekšā visu laiku virmoja safīra, rubīna un smaragda matu cirtas, vieglie spārnu vēzieni un vārgais gulošais ķermenis manā priekšā. Spēji uzrāvos no pusmiega. Nē! Es nevaru viņu tā pamest, man jātiek no šejienes prom. Bet kā?

Atkal sienā atvērās durvis ienāca jauneklis baltā kombinezonā, gluži tādā pašā kā tie ar areomobīli un pasniedza man paplāti ar pusdienām.

Pagriezās, pieklauvēja pie durvīm un bija prom.

Nodaļa III : Inkvizīciju pagrabs

Viņa atvēra acis, visapkārt bija krēslaina tumsa, caur klusinātiem vaidiem varēja dzirdēt klusu sarunu, telpas pretējā pusē.

-          Šī ir pavisam jauna, viņa spēs izturēt vel ilgi, šis jau gan ir tuvu nāvei.

-          Ko var gribēt, visa pilsētas gaisa attīrīšanas iekārta no viņa ņem enerģiju.

- Protams sen jau nebijām nevienu noķēruši – un telpu pāršalca auksti un skarbi smiekli.

Viņa sakustējās un sajuta viegli iespiežamies rokās plastikāta važas, arī kājas bija ievažotas un spārniem bija pārklāts viegls metāla siets. Cik ilgi jau esmu šeit, kas ir šī par vietu, viņa pie sevis čukstēja. Spēji rāvās uz priekšu, bet važas viņu aizturēja nekur tālu netiekot, arī spārnus neizdevās izplest, vieglā metāla siets, tos bija it kā paralizējis.

-          O! Viņa pamodās – atskanēja klusa balss.

-          Nu ko ķeramies pie lietas, tāpat šo būs jāmet ārā.

Pie viņas pienāca divi melnos apmetņos tērpti vīrieši. Pa priekšu ejošajam vīrietim rokās bija šļirce ar blāvi dzeltenu šķidrumu, bet otrs turēja rokās tādu kā metālisku sietam līdzīgu cepuri. Viņi pienāca klāt un nebilstot ne vārda iešļircināja šķidrumu.

Viņa uz mirkli zaudēja samaņu, bet gandrīz uzreiz atjēdzās. Tagad viss bija tīts vieglā miglā, viņa nejuta ne rokas, ne kājas, pat spārnus. Dīvainā metāla cepure viņai jau bija uzlikta galvā. Abi apmetņos tērptie vīri bija nostājušies nostāk, viens rosījās ap lielu iekārtu, kas bija nosēta ar pārslēgiem, mirgojošām gaismiņām un pašā augšā bija redzami četri zaigojoši kristāli. Pirmais bija līdzīgs rubīna sārtumam, tikai nedaudz blāvāks, otrais bija safīra zilumā, trešais jūras zaļganzilā, bet ceturtais blāvi mirdzēja ar nedzīvu dzeltenīgu gaismu.

Laikam viss bija sagatavots, jo viņš deva zīmi turpināt, otrs turēja rokās kaut ko līdzīgu tālvadības pultij. Viņš izņēma no apmetņa kabatas spilgtu pa pusei zilu, pa pusei sarkanu kristālu un ievietoja to iekārtas atverē, kristāls iezaigojās visās varavīksnes krāsās.

Virs galvas atskanēja grāviens un dzeltenzaļš stars ietriecās metāliskajā cepurē, viņa sajuta sāpīgu triecienu un saguma uz ceļiem cik nu važas atļāva. Stars viegli pulsēja un ar katru ciklu ap viņas galvu sāka riņķot dzeltenas dzirksteles, ar vien vairāk, vairāk un vairāk. Līdz pienāca brīdis, kad viņas seju vairs nebija iespējams saskatīt, bet viņa redzēja tikai un vienīgi gar acīm skrienošas miljoniem dzeltenas dzirksteles.

Mašīna skaļi iedūcās, iezaigojās pirmie divi kristāli un dzirksteles metās virsū. Visas bez izņēmuma ienira viņas galvā. Sāpju kliedziens aizskanēja pa pustukšo telpu, bet nespēja atbalsoties no raupjajām granīta sienām. Galva pulsēja, to pavadīja neprātīgas sāpes. Pēkšņi atkal dzeltenās dzirksteles atstāja viņu un metās uz zilgano kristālu virs viņas galvas. Sāpes izbeidzās, bet tā vietā nāca bezspēks, vienaldzība un domu iztrūkums. Nu zaļganzilais kristāls sāka viļņoties mainot krāsu te no zilas, te zaļas. Un pēkšņi ar skaļu slīkoņu iedegās dzeltenais kristāls un piepildīja telpu ar spožu dzeltenu gaismu.

Uz mirkli viņa spēja saskatīt tālumā telpas dziļumā vel trīs tēlus, kas arī bija piesieti ar važām un valkāja tādas pašas cepures kā viņa. Viņa nebija viena.

-          Re, kā, šitam zvēram spēcīgs potenciāls, gandrīz nodedzināja kontrolkristālu.

-          Jā, ar šo mums vel pietiks kādiem piecdesmit gadiem. Nu ko turpinām, savādāk gaiss sāk pamazām sasmakt.

-          Bet nu jāpasakās Šērmanam, ka viņš izgudroja, kā pārvērst domu spēku kvazienerģijas lādiņos.

Viņš kautko nospieda uz mašīnas, kristāli apdzisa un ar skaļu kaucienu pa resnu kabeli, kas atradās mašīnas sānos izšāvās enerģijas lādiņš, kas kabelim pazūdot sienā, vairs nebija redzams.

Cikls atsākās un atkal un atkal dzeltenais dzirksteļu spiets rāva no viņas ārā tik ilgos gadus krāto enerģiju.

Nodaļa IV : Zemapziņas tuneļi.

-          Viņam ir ļoti neparasta simtonervu impulsa modulācija. Tādas smadzenes, bet iznieko mālēšanai

-          Profesor, bet vai mēs viņu nevaram izmantot līdzīgi kā Prāta būtnes un izsūkt garīgo enerģiju?

-          Izskatās, ka viņš to neizturētu, viņš nav tāds kā viņi, bet tomēr ļoti līdzīgs viņiem.

Es sēdēju savā baltajā istabā, šī jau bija astotā pēc kārtas diena kopš es šeit pamodies, beidzot es biju izlūdzies profesoram krāsas un otu, viņš atļāva man zīmēt, tas mani tomēr nomierināja. Es atlaidos gultā un skaļi pie sevis domāju

-          Kas ir izdarīts ar Viņu, vai Viņai nav nodarīts pāri? Kas būs ar mani? Ko viņiem vajag?

Es uz brīdi aizmigu. Savā acu priekšā ieraudzīju tumšu telpu ar neskaitāmiem kabeļiem uz grīdas.

Es uzrāvos sēdus. Kaut kas murgains. Pēc brīža es atkal aizmigu, atkal manā priekšā izslīdēja pustumšā telpa, nu jau skaidrāk varēja saskatīt esoša iekārtas, kristālu zaigojošās gaismas. Es izdzirdēju aiz muguras klusu čukstu, māksliniek!

Es pagriezos un ieraudzīju važās iekārtu vārgu ķermeni. Es atpazinu Viņu.

-          Kas ar tevi! – es iekliedzos

-          Tā viņu elles mašīna mani izmanto kā enerģijas avotu, - viņa vārgi čukstēja, - īstenībā mēs esam daļa no mašīnām. Jau trīs simtus gadu jūs mūs izmantojas par enerģijas avotu. Jums vairs nav nekā garīga, tikai tukša eksistence, jūs esat mirusi civilizācija, jums vairs nav garīgās enerģijas, jūs... jūs...

Uz brīdi viņa zaudēja samaņu. Es pacietīgi un uztraukti gaidīju, kad viņa atgūsies, tikmēr vēroju apkārtējo telpu. Dziļāk tumsā es samanīju vel trīs mašīnas, kuru kristāli zaigoja visneiedomājamākajās krāsās un līdzās Viņai līdzīgas būtnes, arī ieslēgtas važās.

-          Uzzīmē mani velreiz, - viņa čukstēja, - uzzīmē

Es uztrausos sēdus gultā. Domas riņķoja pa galvu un bija grūti tās sakopot. Zīmēt... zīmēt... zīmēt, es pie sevis čukstēju.

Paķēru otu un sāku vilkt gaisā atkal un atkal. Manā acu priekšā atkal izauga viņas augums, vizuļojošie spārni un plīvojošās matu cirtas.

-          Kur viņa palika?

-          Nezinu tikko sākās septiņpadsmitais cikls, bet viņa izgaisa, kaut kas neticams, it kā, nu it kā vienkārši bija un nav.

Viņa atvēra acis, un klusi sacīja – nāc. Satvēra manu roku pie veda pie loga un mēs abu metāmies lejā debesskrāpju bezdibenī. Viņa ātri uztvēra augšup ejošās gaisa strāvas cieši turot mani lidoja uz nomali, uz manu mazo dzīvokli.

Visapkārt pa istabas perimetru bija sadegtas sveces, gan lielas, gan mazas. Viņa bija ieslīdējusi vieglā transā un meditēja. Atvēra savas acis un lika man apgulties ar galvu viņai klēpī. Viegli aijājot mani un klusi dziedot svešzemju mēlē šūpuļdziesmu. Pēkšņi viss manā priekšā sagriezās es pamodos vasarā, zem zaļiem kokiem, putnu dziesmu ieskauts ar galvu viņas klēpī. Es atkal biju tur, jā, jā tur.

Viņa klusi iesmējās taureņu smiekliem, - vai vēlies šeit palikt?

-          Jā labprāt, bet kā es pamodīšos tā būšu atkal prom.

-          Tas jau tev pašam jāizlemj, - viņa pasniedzās pēc margrietiņas, noplūca to un sniedza man, - ņem uzzīmē pats sevi.

Es apmulsi paņemu margrietiņu un pavirpināju rokās, nu gluži nav mana ota, bet varbūt tā ir tikai rotaļa. Es uzvilku vienu triepienu, tas palika karājoties gaisā, pievienoju otru, trešo un tā bez gala.

Pēc brīža es biju sevi gandrīz pabeidzis, atlika vel tikai daži triepieni.

-          Nu, re, laikam jau tev izdosies te palikt, - viņa nočukstēja

-          Tu domā? – es turpinot zīmēt jautāju

Nu jau biju uzvilcis pēdējo triepienu. Paskatījos uz savu gara darbu, neko teikt, glīti.

Pēķšņi es sajutu sevī neparastu kņudoņu, tā it kā mani durstītu tūkstošiem mazu adatiņu. Pēkšņi mans attēls izplūda visas krāsas sajaucās virpuļojoša varavīksnē un ieplūda manī. Es zaudēju samaņu, lai gan uz mazu brīdi, bet vairāk neko nejutu.

Pamodies es atklāju, ka arī man ir spārni, tādi balti, caurspīdīgi un vizuļojoši, gluži kā Viņai, tikai nedaudz savādāki.

-          Nu ko es teicu? Paliksi ar mums, te ir labāk. Jūsu pasaule ir nolemta bojā ejai, ir zudusi dzīves jēga ir palikusi tikai tukša eksistence.

Mēs sadevāmies rokās un devāmies lidojumā pār mašīnu un kombainu neskartajām pļavām, pār motorzāģu nebiedētajiem kokiem, pār tīrajiem ezeriem un jūrām.

Epilogs : Burvju nūjiņa

-          Visu laiku viņš kaut ko centās uzzīmēt.

-          Profesor, kas ar viņu būs tagad?

-          Jā nu jau viņš laikam neatgriezīsies, - profesors pie sevis noteica, - Pēdējās dienas visu laiku tik čukstēja, Viņa, Mūza, Viņa un tā no sākta gala.

Klusas lietus lāses lēni sita pa skārda palodzi, gandrīz pat tik lēni pilēja un plūda dzīvības šķidrums pa sistēmu uz viņa ķermeni. Slimnīcas pagalmā, kas gandrīz viss bija pārredzams caur restoto logu iebrauca pelēks volvo. Noklusa motors. No mašīnas izkāpa slaida sieviete pelēcīgā mētelī un devās uz slimnīcas ieeju.

-          Profesor, vai viņš vel pamodīsies?

-          Es laikam tomēr uz to necerētu, pēdējā laikā viņš tik daudz bija mocījies, ka nu šis miegs nāks viņam tikai un vienīgi par labu.

-          Jā tas, ka nodega viņa darbnīca bija viņam smags trieciens, tik jauns un jau visa dzīve paskrējusi garām.

-          Es domāju, ka jūs piekritīsiet, ka pēc mēneša ja viņš nepamodīsies mēs atslēgsim sistēmu.

-          Es arī domāju, ka tā viņam būs labāk, - viņa iešņukstējās, - māksla bija visa viņa dzīve.

-          Parakstieties, - profesors viņai pasniedza līgumu par dzīvības procesu izbeigšanu.

-          Dusi saldi, - viņa vel nočukstēja ejot prom, - dusi saldi.