Stāsts par Zambijas kosmosa programmu izklausās pēc anekdotes vai slikti safabricētas viltus ziņas, taču tā ir balta patiesība. Zambijas kosmosa apguves plāni patiešām pastāvēja, tos centās īstenot konkrēti cilvēki, un par tiem pavisam nopietni ziņoja pasaules mediji. Tiesa, varam tikai iztēloties, kā reportieri valdīja smieklus, uzklausot zambiešu fantastiskos plānus. Bet varbūt arī nesmējās – galu galā, tas taču bija Āfrikas lielo cerību laiks, kad šķita, ka koloniālisma jūgu nokratījušajām jaunajām valstīm nav nekā neiespējama.

Revolucionāra ceļš

Afrikāņu kosmiskās programmas tēvu sauca Edvards Festuss Makuka Nkoloso. Piedzima viņš bembu ciltī vēl tajos laikos, kad Zambija saucās Ziemeļrodēzija. Jau bērnībā Edvards iepazinās ar vēlāko valsts prezidentu Kenetu Kaundu, abi kopā mācījās vietēja skoliņā, ko bija nodibinājuši misionāri, un sapņoja kļūt par garīdzniekiem.

Taču dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas. Otrā pasaules kara laika Nkoloso iesauca britu armijā, jo Ziemeļrodēzija tolaik bija Britānijas kolonija. Viņu vispirms nosūtīja dienēt uz Abesīniju, pēc tam uz Birmu. Lai cik smags būtu dienests, tajā bija arī gaiši brīži. Viens no tiem – lidojums lidmašīnā, kas uz afrikāņu puisi atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tieši tad viņam dzima sapnis par debesu iekarošanu.

Beidzoties karam, Nkoloso atgriezās dzimtenē. Kādu laiku strādāja par tulku, bet pēc tam izveidoja savu skolu, kur tautiešiem mācīja lasīt un rakstīt. Taču tad iekūlās nepatikšanās, jo britu koloniālā administrācija uzzināja, ka bez gramatikas un aritmētikas Edvards saviem audzēkņiem māca arī sociālisma idejas. Iznākumā skolu slēdza.

Skolas slēgšana tikai vairoja Nkoloso revolucionāru niknumu un naidu pret kolonizatoriem. Viņš iesaistījās nemiernieku kustībā, izplatot skrejlapas un aicinot  rīkot protesta akcijas. Briti uz to reaģēja, 1956.gadā iesēdinot revolucionāru cietumā. Tur viņš nosēdēja nepilnu gadu, bet pēc atbrīvošanas atkal iesaistījās revolucionārajā kustībā. Un atkal iesēdās, šoreiz uz ilgāku laiku.

Taču 1964.gadā briti bija spiesti padoties un Ziemeļrodēzijas vietā radās jauna un neatkarīga valsts Zambija. Kad Nkosolo iznāca brīvībā, viņš ar sajūsmu uzzināja, ka par valsts pirmo prezidentu ir kļuvis viņa bērnības draugs Kenets Kaunda. Tas vecās draudzības vārdā uzreiz piemeklēja Edvardam pāris vietiņas valdošās (un arī vienīgās) partijas drošības dienestā un savā administrācijā, kā arī iesaistīja konstitūcijas rakstīšanā. Bet pats pasludināja “pozitīvu neitralitāti” gan pret kapitālisma, gan sociālisma pasauli un uzņēma kursu uz “Zambijas humānisma” veidošanu, kas patiesībā nozīmēja valsts regulētu ekonomiku un uzņēmumu nacionalizāciju. Jaunais prezidents cerēja, ka šīs pārmaiņas ļaus piesaistīt ārvalstu investīcijas, jo Zambijā taču bija pārpārēm derīgo izrakteņu. Taču dzīvē notika pavisam pretējais – investori no Zambijas turējās pa gabalu, nacionalizētās rūpnīcas pamazām pārstāja darboties, valstī valdīja totāls bezdarbs, bet inflācija sasniedza 70 procentus.

Uz visas šīs postažas foba Nkoloso ne tikai turpināja sapņot par debesu iekarošanu, bet arī ķērās pie reāla darba. Kādēļ gan Zambija nevarētu kļūt par kosmosa lielvalsti, kuras raķetes trauktos izplatījumā, meklējot ceļu uz jaunām planētām? Ar ko gan mēs sliktāki par krieviem, kuri jau nosūtīja kosmosā cilvēku? tādēļ ar prezidenta atbalstu Edvards nodibināja Nacionālo zinātņu, kosmisko pētījumu un filozofijas akadēmiju, kā arī Zambijas nacionālo kosmosa aģentūru. Tiesa, valstī tobrīd bija nopietns izglītotu cilvēku trūkums, taču tas Nkosolo neatturēja ķerties pie kosmosa programmas izstrādes. Par grandiozajiem plāniem ar lielu entuziasmu ziņoja ne tikai Zambijas, bet arī citu Āfrikas valstu avīzes.

Afronautu atlase

Taču vispirms vajadzēja izdomāt skanīgu nosaukumu. Āfrikas kosmosa iekarotāji nebūs kaut kādi tur kosmonauti vai astronauti! Mēs būsim afronauti! Skanēja tas tiešām vareni. Nākamais solis bija potenciālo afronautu atlase. Kandidātu bija pārpārēm, taču no visiem pretendentiem atlasīja 12 puišus un vienu meiteni. Tika nolemts, ka pirmais lidojumā uz Mēnesi dosies 21 gadu vecais Godfrijs Mvango, bet biļeti uz Maršu piešķīra vienīgajai dāmai – 16 gadus vecajai Matai Mvango.

Marsa misiju Nkoloso bija izplānojis līdz sīkākajām detaļām. Bija paredzēts, ka ceļojumā Mata dosies kopā ar diviem kaķiem – dzīvnieku uzdevums bija ilgā lidojuma laikā mazināt afronautes stresu, bet pēc nolaišanās kaķus vajadzēja izlaist no kosmosa kuģa un skatīties, kā tie uz Marsa jutīsies. Ja labi, tad arī afronaute var doties pastaigā pa Sarkano planētu. Diezgan ātri izdevās atrisināt arī afronautu uniformas jautājumu – no vietējā vokāli instrumentālā ansambļa patapināja zaļas jakas un dzeltenas bikses. Tagad atlika tikai kāds sīkums – radīt Zambijas kosmodromu. To nolēma veidot bijušās britu aviācijas bāzes teritorijā septiņus kilometrus no galvaspilsētas Lusakas. Nekādu modernu trenažieru tur gan nebija, taču izdomas bagātiem cilvēkiem tas nebija šķērslis.

Visvairāk kosmosa programmas radītāju un vadītāju uztrauca treniņi, lai pieradinātu afronautus pie pārslodzēm, kas, kā Nkoloso bija lasījis, rodas pacelšanās un nolaišanās laikā. Krievi un amerikāņi treniņiem izmantoja centrifūgas, taču afronautiem tādu nebija. Ko iesākt? Edvards ātri vien atrisināja šo problēmu, centrifūgas vietā izmantojot metāla mucas. Treniņi izskatījās šādi: mucu uzvēla kalnā, nolika uz sāniem un lika tajā iegulties afronautam, bet pēc tam mucu iestūma, lai tā noripotu no kalna. Pēc kosmosa programmas vadītāja domām, pārslodze, kas radās, veļoties no kalna, atbilda tai, kas rodas zvaigžņu kuģa pacelšanās brīdī.

Bet kā afronautus pieradināt pie bezsvara stāvokļa? Te Nkosolo izstrādāja tehnoloģiju, kādai līdzvērtīgas nebija visā pasaulē. Proti, koka zaram virvē piesēja automobiļa riepu, iesēdināja tajā afronautu, kārtīgi iešūpināja un pārgrieza striķi, ļaujot afronautam brīvajā lidojumā izbaudīt gravitācijas spēku. Jā, tas bija sāpīgi un nepatīkami, taču kurš teica, ka kosmosa programmas treniņi būs viegli? Vēl kursantiem mācīja astronomijas pamatus un veica psiholoģiskās saderības testus, taču pati oriģinālākā mācību programmas daļa bija staigāšana uz rokām. Nezināmu iemeslu dēļ Edvards bija ieņēmis galvā, ka uz Mēness un Marsa var pārvietoties tikai šādā veidā, tādēļ afronautiem stundām ilgi nācās staigāt uz rokām.

Zvaigžņu kuģa meistarošana

Pag, bet kā tad ar raķeti? Bez tās taču lidojums kosmosā nav iespējams! Nkoloso labi apzinājās, ka tā ir kosmosa programmas būtiska daļa, tādēļ pāris mēnešu laikā no divām kopā sametinātām mucām tika uzmeistarota trīs metrus augsta ierīce, ko pasludināja par kosmosa kuģi un lepni nodēvēja par D Kalu-1. Zvaigžņu kuģim gan nebija dzinēja, taču šo problēmu Edvards cerēja atrisināt izmantojot jaudīgu katapultu, kas raidītu raķeti augstu, augstu debesīs. Tur tā sasniegs kosmosu, aplidos apkārt zemeslodei, bet pēc tam, zaudējot inerci, nolaidīsies atpakaļ uz zemes.

D Kalu-1 izmēģinājuma lidojums bija ieplānots 1964.gada 24.oktobrī – Zambijas Neatkarības dienā. Startam vajadzēja notikt Lusakas stadionā, kur to vēros prezidents. Kādu no afronautiem eksperimentālajā lidojumā gan nolēma labāk nelaist, šo lomu uzticot Edvarda sunim Ciklopam. Gatavojoties lielajam notikumam Nkoloso sniedza neskaitāmas intervijas, cenšoties atspēkot skeptiķu kritiku. Aģentūras Associated Press reportierim, kurš izteica šaubas, vai tiešām raķeti izdosies palaist, Edvards lepni atcirta: “Paskatīsimies, kurš smiesies, kad es uz Mēness pacelšu Zambijas karogu!”

Nepaspēja prese vēl atjēgties no skaļajiem paziņojumiem par gaidāmajiem lidojumiem uz Mēnesi un Marsu, kad Nkoloso nāca klajā ar nākamo sensāciju. Izrādās, Marss nav neapdzīvota planēta, jo uz tās mīt primitīvas tautas. Pie šā satriecošā secinājuma Edvards bija nonācis, ilgstoši vērojot Marsu superslepenā teleskopā, kas atradās viņa superslepenajā laboratorijā.

Šis atklājums ieviesa korekcijas Zambijas kosmosa programmā. Tagad vairs tā neaprobežojās ar afronautu izsēdināšanu uz Mēness un Marsa, bet paredzēja arī kontaktu nodibināšanu ar ārpuszemes civilizāciju un kristietības izplatīšanu tajā. Nkoloso pavēlēja kosmonautu vienībā iekļaut arī trīs misionārus, kuriem vajadzēja nest Dieva vārdu izplatījumā. Edvards visiem trim īpaši piekodināja, ka kristietības izplatīšana nekādā gadījumā nedrīkst notikt ar varu. Tikai ar pārliecināšanu un vārda spēku!

Uzmanību, gatavību… atcelt!

Laika līdz 24.oktobrim bija atlicis pavisam maz, tādēļ Nkoloso lika veikt kosmosa kuģa pārbaudi, bet afronautiem, abiem kaķiem un Ciklopam būt pilnā gatavībā. Taču ieplānotais kosmosa kuģa starts tā arī nenotika, turklāt ne jau tehnisku problēmu dēļ, bet gan tādēļ, ka procesā iejaucās Zambijas prezidenta drošības dienests. Tā apsvērumus var saprast: ja katapulta tomēr nespētu izšaut zvaigžņu kuģi kosmosā, tas varētu nokrist uz galvas sajūsminātajiem skatītājiem un pašam prezidentam, bet šāds iznākums neapšaubāmi diskreditētu varasiestādes.

Edvards gan domāja, ka te roku pielikuši ārvalstu specdienesti. Par pārliecību aizdomas kļuva brīdī, kad kosmosa kuģa korpusā tika atklāta plaisa. Kas gan cits pie tās varēja būt vainojams, ja ne lielvalstu spiegi, kuri par katru cenu alka sabotēt Zambijas kosmosa iekarošanas programmu?

Tomēr Nkoloso nenolaida rokas. Sapratis, ka uz dzimtās valsts finansiālu atbalstu raķetes dzinēja izstrādē cerēt ir velti, viņš sāka rakstīt vēstules. Vispirms uz ANO, lūdzot izsniegt septiņus miljonus Zambijas mārciņu. ANO lūgumu atstāja bez ievērības, un gan jau arī tur bija vainīgas lielvalstu intrigas.

Pēc šīs neveiksmes Edvards mēģināja uzrunāt privātos investorus, taču arī tie neizrādīja nekādu interesi. Tieši tāpat reaģēja (pareizāk sakot, nereaģēja) Izraēlas, vairāku arābu valstu un PSRS valdības, kurām Nkoloso izteica kārdinošu priekšlikumu investēt dažus miljonus pilnīgi drošajā Zambijas kosmosa programmā. Beigu beigās, pārvarot riebumu, Edvards vērsās pat pie ASV, piedāvājot apvienot amerikāņu tehnoloģijas un zambiešu zināšanas, lai veiktu kopīgu ekspedīciju uz Mēnesi. Taču arī šo cēlo priekšlikumu imperiālisti ignorēja.

Tās nebija vienīgās problēmas. Vai nu ar ārvalstu specdienestu palīdzību, vai bez tās, taču ķibeles sākās līdz tam saliedētajā zambiešu afronautu komandā. Nevarot sagaidīt lidojumu, afronauti atļāvās arvien biežāk disciplīnas pārkāpumus, aizmirsa par treniņiem, bet divi no viņiem pat sāka dzert. Taču pats smagākais trieciens bija kosmosa programmas lielākās cerības – afronautes Matas – negaidītā grūtniecība. Kad par to padzirdēja viņas vecāki, tad ieradās kosmonautu nometnē un sarīkoja pamatīgu skandālu. Tas kļuva par pēdējo pilienu, kas pielika punktu Zambijas kosmosa programmai, jo tās vadītājs bija spiests kaunpilni bēgt, lai nedabūtu pa kaklu no Matas tēva.

Politiķis, jurists un pulkvedis

Tomēr pēc kosmosa programmas kraha mūsu stāsta varonis no Zambijas politiskās skatuves nepazuda. Vispirms viņš mēģināja kandidēt uz galvaspilsētas Lusakas mēra amatu, solot ieviest pilsētā jaunākās tehnoloģijas, taču elektorāts nez kādēļ viņam nenoticēja un neievēlēja.

Pēc šīs neveiksmes Edvardam palīdzīgu roku sniedza bērnības draugs un tagadējais valsts prezidents, ieceļot viņu par Āfrikas atbrīvošanas centra vadītāju. Te Nkoloso izvērsa vētrainu darbību un drīz vien uz Lusaku sāka plūst brīvības cīnītāji no Mozambikas, Namībijas un citām Āfrikas valstīm. Taču Edvards neaizmirsa arī par zinātni un piedāvāja novatorisku risinājumu medicīnas aprūpes sistēmas veidošanā. Proti, ikvienam ārstam “piestiprināt” kvalificētu burvi un dziednieku, tā apvienojot akadēmiskās zināšanas ar tautas ārstniecības metodēm. Dīvaini, taču veselības ministrija par šo ierosinājumu nez kādēļ nebija sajūsmā un dzīvē to pat nemēģināja īstenot.

Septiņdesmitajos gados ekscentriskā politiķa zvaigzne pamazām vien sāka rietēt no Zambijas politiskā debesjuma. Astoņdesmito gadu sākumā viņš Zambijas Universitātē saņēma jurista diplomu, bet prezidents par īpašiem nopelniem piešķīra Nkolosam pulkveža pakāpi un iecēla par Zambijas atvaļināto militārpersonu asociācijas vadītāju. Neko būtisku gan viņš šajā amatā nepaveica.

Zambijas pēdējais romantiķis nomira 1989.gadā. izvadīja viņu ar militāru godu, bet zārku kopā ar citām ievērojamām Zambijas personām nesa pats prezidents un Edvarda bērnības draugs Kenets Kaunda, kurš valsti kopumā vadīja 27 gadus. Zambijas kosmosa apguves programma tā arī nekad netika atjaunota.