Nopietni par marsiešiem sāka runāt 19. gs. otrajā pusē pēc tam, kad itālis Džovanni Skiaparelli 1877. gada oktobrī atklāja uz sarkanās planētas šauru, taisnu līniju tīklu, kurus nosauca par "kanāliem". Ja astronomu vidū Skiaparelli interpretācija izsauca karstus strīdus, tad publika uzņēma viņa hipotēzi ar sajūsmu. Jau tad bija zināms, ka Marss ir ļoti līdzīgs Zemei, kaut arī tā masa ir stipri mazāka. Uzskatīja, ka uz sarkanās planētas ir bieza atmosfēra. Loģiski tika pieņemts, ka uz tā ir dzīvība un saprāts.

Cilvēkveidīgie marsieši.

1972. gada janvārī amerikāņu kosmiskais aparāts "Mariner-9" nosūtīja uz Zemi Marsa virsmas attēlus, kas bija uzņemti no tuvienes. Nekādi kanāli uz sarkanās planētas netika atrasti. Vēl vairāk, Marss izrādījās nedzīva, krāteriem klāta pasaule, kas vairāk līdzīga Mēnesim, nevis Zemei. Taču pats interesantākais, ka arī pēc tam marsieši nekur neaizgāja no mūsu kultūras. Tieši otrādi, to palika vēl vairāk un tie kļuva daudzveidīgāki. Kāpēc tas tā notika?

Ilgu laiku uzskatīja, ka marsieši ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem. Tur bija sava loģika. Kristīgā baznīca, kuras pozīcijas Eiropā vienmēr bija bijušas spēcīgas, sludināja, ka Dievs cilvēku ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Tātad, cilvēks ir etalons arī visām citām saprātīgajām

būtnēm Visumā.

Ticība, ka sarkanā planēta ir vecāka par Zemi, arī atstāja savas pēdas spriedumos par to, kādi ir marsieši. Uzskatīja, ka viņi ir smalkāk veidoti par cilvēkiem. Viņi būvē pilis, nevis mājas. Un tās ieskauj ziedoši dārzi. Un vēl - viņi ir telepāti, jo domu lasīšana tika uzskatīta par obligātu piedevu saprātīgo būtņu nākotnes attīstībā.

Tādus "izsmalcinātus" marsiešus var sastapt visdažādākajos romānos. Piemēram, romānā "Caur Zodiaku" (1880.), ko sarakstīja amerikāņu dzejnieks, prozaiķis un vēsturnieks Persijs Gregs, uz Marsa dzīvo sena civilizācija, kas tehnoloģijas ziņā apsteidz cilvēci, taču tajā eksistē

sociāli atāvismi: monarhija, kliedzoša dzimumu nevienlīdzība (sievietes tur pērk un pārdod). 1890. gadā īrs Roberts Kromi izdod romānu "Lēciens telpā". Tā varoņi, sekmīgi atkaujoties no naidīgiem indiāņiem, Aļaskā būvē starpplanētu "Kristāla lodi" ar antigravitācijas dzinējiem

un dodas uz Marsu. Arī šajā gadījumā sarkanās planētas iemītnieki izrādās ļoti līdzīgi cilvēkiem, bet marsiešu civilizācija - britu patriarhālai Utopijas versijai.

1894. gadā ņujorkietis Gustavuss Poups izdod diloģiju "Romāni par planētām". Varonis, amerikāņu jūras oficieris cieš katastrofu Atlantijas okeānā. No bojāejas viņu izglābj marsieši, kas laimīgā kārtā atrodas tuvumā un aizved viņu paciemoties pie sevis. Oficieris tūlīt pat iemīlās

marsiešu princesē. Viņa dziļās jūtas rada sapratni, taču ļaunprātīgais princis no kaimiņu karalistes, kas arī cer uz meiteni, izraisa karu.

Ļoti līdzīgu pasauli mēs redzam klasiskajā Alekseja Nikolajeviča Tolstoja "Aelitā", kuras pirmizdevums ierauga dienas gaismu 1922. gadā, bet brīvu pārcēlumu turpinājumā par šī nemirstīgā darba tēmu garstāstā "Zvaigznes pēdējais stars..." (1987.) izveido Anatolijs Andrejevs un romānā "Magacitli" (2003.) - Vasilijs Golovačovs. Atlantīdas bojā ejas laikā "magacitlu" kastas pārstāvji atstāj dzimteni, lai iekarotu Marsu un uzspiestu vietējiem savu kultūru. Galu galā, jaunā marsiešu civilizācija tiktāl degradējas, ka to vairs nespēj glābt pat revolūcija, kuru izraisa uz sarkanās planētas kosmonauti no Zemes.

[No savas puses vēlreiz gribu atcerēties Viktora Ņevinska romānu "Zem vienas saules", kas 60-tos gados lasīts stiprināja manu pieķeršanos fantastikai. Tas vēsta par marsiešu civilizāciju, kas piedzīvo savu norietu laikā, kad uz Zemes valda dinozauri, un par tās pēdējo, lielāko ekspedīciju tieši uz Zemi, izmantojot Mēness bāzi. - ila piez.]

Pavisam savādāk attīstās Zemes cilvēku un marsiešu attiecības vācu rakstnieka Kurta Lasvica romānā "Uz divām planētām" (1897.). Cilvēkveidīgie Marsa iemītnieki tik ļoti apsteidz cilvēkus humanitārā un tehniskā ziņā, ka nolemj okupēt Zemi, lai apstādinātu bezgalīgos imperiālistiskos karus un dotu mums iespēju izbaudīt attīstīta sociālisma un demokrātijas augļus. Taču Zemes cilvēkiem neatkarība izrādās svarīgāka un, pārņemot marsiešu tehnoloģiju, viņiem izdodas izdzīt okupantus kosmosā.

Trausli, cilvēkveidīgi marsieši ar telepātu dotībām ir attēloti amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija "Marsiešu hronikās". Senās, kanālu būvētāju civilizācijas pēcteči dzīvo neizsakāmi brīnišķā, bet vīstošā pasaulē. Marsa vēsture beidzas ar Zemes cilvēku ierašanos. Parastās Zemes vējbakas nogalina marsiešus drošāk par katru karu.

Līdzīgas norieta ainas var atrast padomju rakstnieku darbos: Borisa Anibala "Visuma jūrniekos" (1940.), Konstantīna Volkova "Marss mostas" (1961.) un Aleksandra Šaļimova "Nemirstības cena" (1965.). Cilvēkveidīgie marsieši, senās civilizācijas pārstāvji ir pazīmējušies arī kino. Tos var redzēt tādās vecās filmās, kā dāņu režisora Foresta Holgera Madsena "Debesu kuģis" (1917.) un padomju režisora Jakova Protazanova "Aelita" (1924.). [Stingri vērtējot, šo filmu fantastikai nevar pieskaitīt, jo, cik atceros, filmā viss Marsa piedzīvojums beigās izrādās galvenā varoņa sapnis. Ja visa fantastika ir nosapņota, pēc klasifikācijas, tā jau vairs nav fantastika, bet sapnis. Sapņot jau var visu ko arī reālā dzīvē. Tad jau visu literatūru, kur varoņi kaut ko neparastu sapņo, vajadzētu pie fantastikas likt.- ila piez.]

Praktiski neatšķirami no cilvēkiem sarkanās planētas iemītnieki ir mūsdienu Bredberija stāstu ekranizācijās: Maikla Andersona teleseriālā "Marsiešu hronikas" (1980.) un Pavla Astrahana kinolentē "Ceturtā planēta" (1995.).

Spārnotie marsieši.

Par laimi cilvēku iztēle nevar ilgi ieciklēties sev līdzīgo attēlošanā. Ar "marsiešu buma" sākumu pasaules fantastikā parādījās vesela neparastu citplanētu būtņu paaudze. Zināmu iespaidu uz tipiska marsieša tēlu atstāja franču fantasts un popularizators Kamils Flamarions. Viņš rakstīja, ja smaguma pievilkšanās spēks uz Marsa ir mazāks nekā uz Zemes, bet atmosfēra blīvāka, tad visdrīzākais evolūcija radīs visdažādāko lidojošo faunu un saprātīgās būtnes uz sarkanās planētas būs ar spārniem.

Pirmais uz šo ideju atsaucās franču prozas klasiķis Gijs de Mopasāns. Savā stāstā "Marsietis" (1887.) viņš raksta par būtnēm, kas planē debesīs gluži "kā eņģeļi debesīs". Spārnotus marsiešus var atrast arī Žorža le Fora un Anrī de Grafinjī četru sējumu sāgā "Neparastie krievu zinātnieka piedzīvojumi" (1889.), kurā tiek stāstīts par zinātnisku ekspedīciju uz Saules sistēmas planētām. Ieradušies uz Marsa, zinātnieki atrod tur augsti attīstītu civilizāciju, "līdz kurai mums, Zemes cilvēkiem vēl augt un augt". Flamariona hipotēzes argumenti iespaidoja arī slaveno angļu fantastu Herbertu Velsu. 1897. gadā viņš nopublicē stāstu "Kristāla ola", kurā ir aprakstīti spārnoti marsieši, kas ļoti maz atgādina cilvēkus. Neskatoties uz visai atbaidošo izskatu (milzīgi tauriņi ar tvērējorgāniem milzu taustekļu formā), sarkanās planētas iemītnieki bija spējuši uzcelt, gan lieliskas pilis, gan iestādīt ziedošus dārzus, tātad nemaz neatpaliekot no utopisko romānu marsiešiem.

Asinssūcēji marsieši.

Taču Velss nekļūtu par pašu pazīstamāko un slavenāko angļu valodā rakstošo fantastu, ja apstātos pie sasniegtā. 1897. gadā gaismu ierauga viņa romāns "Pasauļu karš", kas kļūst par zinātniskās fantastikas klasiku. Romānā stāstīts par to, ka Zemei uzbrūk gigantiski, mehāniski trijkāji, kas bruņoti ar "siltuma stariem". Trijkāji ātri okupē Britāniju, salaužot pasaulē spēcīgākās armijas pretestību, taču marsieši, kas sēž savās šausmīgajās kaujas mašīnās, pēkšņi iet bojā epidēmijā, ko izsauc Zemes mikroorganismi.

Velss atbildīgi rekonstruē sarkanās planētas iemītnieku izskatu. Marss ir vecāks par Zemi, tāpēc tā iemītniekiem ir jābūt nogājušiem tālāku evolūcijas ceļu: to ķermenis un kustību orgāni ir atrofējušies, bet smadzenes stipri palielinātas. Tā kā daudzi iekšējie orgāni ir izzuduši, tad

marsieši nespēj normāli baroties, tāpēc dzer svaigas asinis. Smaguma spēks uz Marsa ir mazāks, nekā uz Zemes, tāpēc citplanētu agresori nespēj normāli pārvietoties pa mūsu planētas virsmu un viņiem vajadzīgas spēcīgas mašīnas.

Velsa rekonstrukcija iepatikās lasītājiem un rakstniekiem. Asinssūcēji marsieši kaujas trijkājos ātri kļuva par pasaules kultūras sastāvdaļu. Gandrīz tūlīt gaismu ieraudzīja "Pasauļu kara" turpinājums. To sarakstīja amerikāņu astronoms Garets Sirviss - romānā "Edisona Marsa

iekarojums" (1898.) stāstīts, kā Zemes cilvēki apgūst marsiešu tehnoloģijas un dod atbildes triecienu pa sarkano planētu.

Vēlākas variācijas par "Pasauļu kara" tēmu var skaitīt desmitos. Nozīmīgāko vidū - radiouzvedums, ko 1938. gadā radīja amerikāņu režisors Orsons Velss pēc Hovarda Koha scenārija un Bairona Haskina filma, kas uz ekrāniem parādījās 1953. gadā un saņēma Oskaru. Radiouzvedums ieguva skandalozu slavu, jo izprovocēja "marsiešu paniku" - desmitiem tūkstošu amerikāņu noticēja, ka marsiešu iebrukums sākas pa īstam un metās prom, glābjot savu dzīvību. [Nospēlēja vairāku momentu sakritība: vairums klausītāju palaida garām paziņojumu raidījuma sākumā, ka tas ir teātris, uzvedums bija veidots, kā reportāžas no notikuma vietas, valsts jau dzīvoja gaidot nākamo karu, kas pēc gada arī sākās. - ila piez.]

Haskina filmā bija tiem laikiem revolucionāri specefekti - taču režisors atteicās no trijkājiem, liekot uzsvaru uz tiem laikiem modē nākušajiem "lidojošajiem šķīvīšiem". Tādā veidā amerikāņiem, pateicoties Haskinam, marsiešu un NLO humanoidu tēmas saplūda vienā. Tieši "amerikāņu" marsiešu iebrucēju veidolu parodēja savā satīriskajā kinolentē "Marss uzbrūk!" (1996.) pazīstamais amerikāņu režisors Tims Bārtons. Interesanti, kad Stīvens Spīlbergs uzņēma savu "Pasauļu karu" (2005.) ekranizāciju, tad viņš saglabāja Haskina marsiešus, bet "lidojošos šķīvīšus" apmainīja atpakaļ uz trijkājiem.

Daudzkrāsainie marsieši.

Herberts Velss publikai piedāvāja vēl vienu marsiešu variantu. Zinātniski-populārajā rakstā "Būtnes, kas dzīvo uz Marsa" (1908.) viņš norādīja, ka dzīves apstākļi uz sarkanās planētas noteikti attiecīgi formē saprātīgo būtņu anatomiju. Pateicoties astronomu atklājumiem, Velss jau zināja, ka Marsa atmosfēra ir mazāk blīva un daudz sausāka - tāpēc viņš vairāk nerakstīja par spārnotiem marsiešiem. Toties, viņš padarīja tos garākus, ar tievākiem locekļiem, lielām ausīm un milzīgu krūšu kurvi.

Romānu ciklā par pārgalvīgā kavalērista Džona Kārtera piedzīvojumiem uz Marsa, ko sarakstīja amerikānis Edgars Raiss Barouzs laikā no 1912. gada līdz 1943. gadam, Barsumu, kā Marsu sauc tā iemītnieki, apdzīvo visdīvainākās radības. Taču saprātīgo vidū pārsvarā ir cilvēkveidīgas radības, kas atšķiras cita no citas ar augumu un ādas krāsu: ir "baltās", "melnās", "sarkanās", "zaļās" un "dzeltenās" rases.

[Un, cik atceros, Barouza marsieši dēj olas. - ila piez.]

Nav skopojies ar fantāziju arī amerikāņu rakstnieks Stenlijs Veinbaums. Par viņa labāko darbu tiek uzskatīts stāsts "Marsa odiseja" (1934.), kurā stāstīts par Zemes astronauta likstām uz sarkanās planētas. Palīdzot putnveidīgam radījumam, stāsta varonis pārsteigts

atklāj, ka šis monstriņš ir saprātīgs. Vēl vairāk, viņi ļoti ātri atrod kopēju valodu un kļūst par draugiem...

20. gadsimta vidū Marss kļūst tik daudzkrāsains, ka pat piedzīvojumu fantastikas piekritējs Edmonds Mūrs Hamiltons neatturas no joka. Viņa īsajā stāstā "Neticamā pasaule" (1947.) astronauti, kas nokļūst uz Marsa, atrod tur visdažādākās būtnes un monstrus - taču izrādās,

ka tās ir radības no Zemes grāmatām, tiklīdz kādā grāmatā aprakstīts jauns marsietis, tā tūlīt tas arī parādās uz sarkanās planētas. Tomēr dzīve viņiem ir visai bēdīga...

Briesmīgie marsieši.

Kosmosa ēras sākumā cerības sastapt saprātīgus marsiešus sāka zust. Taču, ja uz sarkanās planētas nav civilizācijas, tad varbūt uz tās ir kaut kāda dzīvnieku pasaule? Un, ja tur ir dzīvnieku pasaule, tad cik agresīva pret cilvēkiem tā būs?

1959. gadā Eibs Melhiors uzņēma filmu "Niknā, sarkanā planēta", apvienojot Marsa briesmoņu tēmu ar lidojuma tēmu uz Marsu - pirms tam briesmoņi paši lidoja uz Zemi. No kosmosa atgriežas kuģis, ar kuru ir pazaudēti sakari. Izrādās, ka uz sarkanās planētas zemieši bija satikuši briesmīgu monstru - sikspārņa un gigantiska krabjzirnekļa sajaukumu. Monstrs gandrīz iznīcina visu kuģa apkalpi, bet satiktais cilvēkveidīgais marsietis par brīvu dod vērtīgu padomu: "Zemieši, palieciet mājās!"

Filmā "Neredzamais ienaidnieks" (1964.), ko uzņēma iepriekš minētais Bairons Haskins teleseriāla „Ārējās robežas” ietvarā, situācija ir mazliet cita. Uz Marsu aizlido ekspedīcija un pazūd pilnībā. Nākošā ekspedīcija cenšas noskaidrot pirmās pazušanas iemeslus.

Astronauti noskaidro, ka sarkanās planētas kāpās dzīvo sava veida „smilšu haizivis”, kas ir gatavas aprīt visus, kas iemaldās viņu teritorijā.

Marsiešu „haizivis” apraksta arī brāļi Arkādijs un Boriss Strugacki romānā „Pusdiena, XXI gadsimts” (1961.) un garstāstā „Praktikanti” (1962.). Tur to lomu pilda šausmīgās marsiešu „dēles” – milzīgas, zobiem bruņotas, badīgas, ar lokanu, čūskveida ķermeni, tās vienmēr uzbrūk no labās puses. Pētot „dēļu” paradumus, zemieši nonāk pie secinājuma, ka kādreiz Uz Marsa mita daudz attīstītākas būtnes. To apstiprina arī sarkanās planētas pavadoņi Foboss un Deimoss, kas izrādās mākslīgi! Tādā veidā brāļi Strugacki pirmie daiļliteratūrā izmato padomju astronoma Josifa Šklovska hipotēzi, ka Foboss ir citplanētiešu kosmiskā bāze.

Spokainie marsieši.

Kad kļuva skaidrs, ka uz Marsa, ne tikai nav kanālu, bet tā ir tukša, mirusi planēta, fantasti pieķērās vecajai hipotēzei, ka it kā kaut kad tā bija bijusi ziedoša pasaule, taču gājusi bojā globālā katastrofā. Kā variants - Marss kalpoja par starpstaciju atnācējiem no tālā kosmosa.

Rezultātā parādījās marsiešu spoki - virtuāli vai robotizēti nebūtībā aizgājušo citplanētiešu tēli. Veselu robotizētu pilsētu atrod uz Deimosa Zemes kosmonauti no Vladimira Mihailova romāna "Sevišķa Nepieciešamība" (1962.). [Oho! Otra no manām pirmajām bezdelīgām, kas lika iemīlēt šo žanru! - ila piez.] Vēlāk izrādās, ka tas ir senas rases pamests zvaigžņu kuģis, kura bija centusies apgūt Saules sistēmu. Visai agresīvi izrādās marsiešu gari Džona Karpentera filmā "Marsa spoki" (2001.). Zemes arheologi atrok senas kapenes un no turienes izlaužas

ļauni spoki, kas sagrābj cilvēkus un liek viņiem veikt bezjēdzīgas slepkavības. Atjautīgāki par citiem izrādās marsieši no Braiana De Palmas filmas "Misija uz Marsu" (2000.). Viņi uzbūvē milzīgu apakšzemes kompleksu, kurā bez iekārtas, kas demonstrē virtuālu ekskursiju

pa sarkanās planētas pagātni, ir izvietots vēl arī neliels starpzvaigžņu kuģis, lai viņu pēcteči, Zemes cilvēki, varētu apciemot savus senčus, kas pēc Marsa bojā ejas ir aizlidojuši uz svešu planētu sistēmu.

Marsieši no Zemes.

20. gadsimta beigās zinātnieki sāka runāt par to, ka Marss varbūt kādreiz tiks pārveidots pēc Zemes līdzības – tas ir, terraformēts. Vispār, viens no pirmajiem terraformēšanas procesu jau aprakstīja Rejs Bredberijs „Marsiešu hronikās”. Lielais rakstnieks uzskatīja, ka pietiks iesēt uz Marsa Zemes augus un tas pamatos pārveidosies.

Taču autori, kas rakstīja vēlāk, saprata, ka Marsa kardināla pārveide ir daudz sarežģītāks process. Diloģijā, kas sastāvēja no romāniem „Cilvēks plus” (1975.) un „Marss plus” (1994.), tās autors Frederiks Pols pieņēma, ka terraformēšanu veiks kiborgi, bet filmas „Sarkanā planēta” (2000.) radītāji uzsvaru lika uz baktērijām, kurām būs jāpārveido Marsa atmosfēra.

Vissīkāk Marsa terraformēšanas procesu parādīja Kims Stenlijs Robinsons triloģijā, kas satāvēja no romāniem: „Sarkanais Marss” (1992.), „Zaļais Marss” (1993.) un „Zilais Marss” (1996.). Pirmajā sējumā uz Marsu dodas 100 kolonistu: 50 vīriešu un 50 sieviešu – pārstāvji no Zemes pamatnācijām. Uz svešās planētas viņiem nākas, ne vien cīnīties par izdzīvošanu, bet arī cīnīties pret divu partiju aģentiem, kas uzstājas pret terraformēšanu.

Līdz 2061. gadam cilvēki ir apmetušies pa visu planētu. Vieni ir devuši priekšroku neatkarībai, citi – dzīvot ANO apgādībā, trešie kļuvuši par „lielceļa bandītiem”. Šajā laikā sākas cīņa starp transnacionālajām korporācijām, lai iegūtu savā īpašumā planētas resursus, un kolonistiem neiet viegli. Trešajā sējumā planēta jau ir pilnīgi pārveidota. Šeit jau ir okeāni un meži. Taču kolonistiem atkal nedod iespēju dzīvot mierīgi – tagad jau Zeme piesaka viņiem karu. Taču galu galā Marss un marsieši iegūst pilnīgu neatkarību.

***

Marss mūsu iztēlē jau sen ir pārvērties no svešas planētas par otro pasauli Zemes cilvēkiem – mēs ceram, ka kādreiz mūsu civilizācijas daļa pārcelsies uz sarkano planētu un radīs tur savu unikālu kultūru, paplašinot tādā veidā visas cilvēces iespēju lauku. Šajā sakarā ļoti simboliski izskatās pēdējā aina no Bredberija „Marsiešu hronikām”, kad no Zemes atlidojusī ģimene pastaigājas pa Marsa kanāla krastu un redz savus atspulgus ūdenī. Tur atspoguļojas... zemieši?

Nē, marsieši! Tāpēc, ka viss, kas kādreiz bija vai būs uzrakstīts par marsiešiem – tas ir uzrakstīts par mums. Un tikai par mums.