No lietas Nr.3875

Šis notikums sīki aprakstīts Ralfa Kogešeļskieša, Kogešeļskas klostera Eseksas grāfistē abata, grāmatā Chronicum Anglicanum. Iespējams, mazzināmā abata liecība vēsturnieki norakstītu uz viņa iespaidojamību, ja ne šo notikumu vārds vārdā neatstāstītu Viljalms no Ņuburgas, Historia rerum Anglicarum  - viena no svarīgākajiem Britānijas XII gadsimta vēstures avotiem, autors.  Šodien šis zinātniskais darbs glabājas Britu muzejā ar numuru 3875. Viljalms no Ņuburgas bija visai objektīvs cilvēks un erudīts, un tāpēc pats izteica šaubas par notikumu apraksta pareizīgumu. Viņš raksta, ka no sākuma viņš nenoticēja šim stāstam, taču turpmākie pētījumi pārliecināja viņu par stāsta patiesīgumu. Pie tam vēsturnieks pauda virkni sīkumu, kuru nebija abata Ralfa stāstā.

Šņācošās skaņas

Notikums, par kuru būs runa, sākās karstā augusta dienā 1173.gadā, kad tika novākti kvieši. Zemnieki pēkšņi ieraudzīja, kā no vienas vilku bedres izrāpās divi izbiedēti bērni. Pēc skata meitenei bija ne vairāk par desmit gadiem, bet pusēnam apmēram septiņi. Bērni miedza acis no spilgtās saules gaismas un vicinājās ar rokām it kā atgaiņātos no bitēm. Viņu drēbes bija spilgti zaļā krāsā, taču pie tam tīras un no skata dargas. Vēl dīvaināk izrādījās tas, ka viņu mati un āda arī bija tādā pat spilgti zaļā krāsā. Bērni mēģināja kaut ko pateikt apkārtējiem zemniekiem, taču tie ne vārda nesaprata. Viņu valoda nebija līdzīga nevienai no valodām, kuras zināja ciemata iedzīvotāji, un tai bija pārpilnība ar svelpjošām un šņācošām skaņām. Nepieciešams pieminēt, ka tajos laikos pat vienkāršie zemnieki bez dzimtās angļu valodas lieliski saprata franču, holandiešu un vācu valodas, kā arī velsiešu, īru un skotu ķeltu dialektus. Viņi vēl atcerējās neseno normāņu iebrukumu, un arī tajā laikā Anglijā valdošais karalis Bulasas Stefans, Vilhelma Iekarotāja mazdēls, pēc izcelsmes bija francūzis. Tomēr valoda, kurā runāja bērni, vispār maz atgādināja cilvēku valodu.

Pupu bērni

Apjukušie zemnieki nolēma aizvest bērnus pie vietējā zemtura, sera Ričarda de Kelna. Sers Ričards kādu laiku ar izbrīnu pētīja “mazos vardulēnus”, bet pēc tam pavēlēja viņus pabarot. Taču kaut kas aizgāja ne tā. Neskatoties uz to, ka bērni ar zīmēm rādīja, ka ir izsalkuši, no piedāvātā ēdiena viņi galīgi atteicās. Kalpi, krītot no kājām, piedāvāja viņiem arvien jaunas ēdmaņas, taču bērni ar visu savu izskatu lika saprast, ka tas viss ir viņiem neēdams. Kādā mirklī zālē ienāca kalpone ar grozu, kurš bija pildīts ar zaļām, svaigām pupām. Meitene, tikko ieraudzījusi grozu, norādīja uz to ar pirkstu. Saņemot kāroto grozu, berni metās virsu pupām un sāka to alkatīgi rīt tieši pākstīs.

Sers Ričards bija labs cilvēks un piemitināja bāreņus savā pilī. Pirmajā laikā berni pārtika izteikti tikai no pupām. Kalpi iemācīja viņus atvērt pākstis un izdabūt no tām pupas. Bērniem šī ideja ļoti iepatikās, un viņi ātri iemācījās tīrīt pupas. Pamazām viņus sāka pieradināt pie parastas cilvēku barības, un viņu racions sāka paplašināties. Vienlaikus ar to viņu āda sāka iegūt normālu krāsu, un pēc dažiem mēnešiem viņi jau ārēji gandrīz nemaz neatšķīrās no vietējiem bērneļiem. Abi izrādījās blondīni ar zilām acīm. Pēc kāda laika bērnus kristīja. Tiesa, zēns, kurš no paša sākuma izskatījās slimīgs, drīzumā nomira no nezināmas slimības un tika apglabāts vietējā kapsētā. Meitene atkal izdzīvoja un palika Ričarda de Kelna audzināšanā.

Svētā Mārtina zeme

Pēc gada meitene jau brīvi runāja angļu valodā un varēja pastāstīt, kas gan ar viņiem bija noticis patiesībā. Pēc viņas vārdiem, viņi ar brālīti dzīvoja vietā, kuru dēvēja par Svētā Mārtina Zemi. Viņu dzimtenē nekad neuzaust saule un diena līdzīga krēslas zonai, bet naktī uz zemi nolaižas pilnīga tumsa. Gaisā nepārtraukti mutuļo bieza migla, un visi cilvēki ir spilgti zaļā krāsā. Kur atrodas Svētā Mārtina Zeme, meitene tā arī nespēja paskaidrot. Reiz tēva viņus ar brāli aizsūtīja ganīt aitas. Bērni sēdēja zālē, kad viņu priekšā parādījās liela spīdīga buma, kura izdeva zuzošas skaņas, kuras bija līdzīgas bišu zuzēšanai. Ziņkārīgie bērni piegāja pie dīvainā priekšmeta, lai to labāk apskatītu, taču pēkšņi viņu priekšā uzradās miglas stabs un iesūca bērnus bumbas iekšienē. Viņi abi zaudēja samaņu, bet atguvās kaut kādā alā. Ieraugot spilgtu saules gaismu, viņi izkļuva no šīs alas un izrādījās nokļuvuši kviešu laukā, kur pamanīja nepazistamus cilvēkus un steidzās pie viņiem pēc palīdzības.

Agneses pēcnācēji

Meitene, kura kristoties ieguva vārdu Agnese, izauga un izgāja pie vīra pie jaunekļa Ričarda Barra no Kingslinas, Norfolkas grāfistē. Viņa ieguva labu izglītību, kura saskanēja ar viņas statust (vēl bērnam esot viņa izrādīja teicamas prāta spējas). Ar Eičardu Barru Agnese nodzīvoja vairāk kā ceturtaļgadsimtu, pārdzīvojot viru par 30 gadiem un dzemdējusi viņam divus bērnus. Viņa nomira cienījamā vecumā 1238.gadā. Viena Agneses Barras pēcnākamo līnija apraujas 1348.gadā, bet viņas attālie pēcnākamie pa otru līniju nodzīvojuši līdz mūsdienām. Viens no zaļās meitenes pazīstamajiem pēcnākamajiem šodien ir Ričards Aivors (lords Ričards), britu politiķis-leiborists, bijušais lordu palātas līderis un Mazā zīmoga Lords-glabatājs Margaretas Tečeres valdības laikā. Šobrīd viņš kalpo kā Viņas Majestātes Anglijas karalienes Slepenās padomes loceklis.

Versijas nav veiksmīgas

Visi mēģinājumi šī stāsta racionāli izskaidrojumi ne pie kā nenoved. Bērnu zaļā matu un ādas krāsa neatrod nekādu loģisku izskaidrojumu. Tā nekādi nav saistīta ar piesārņojumu vai krāsu, par cik bērnus uzreiz nomazgāja un pārģērba. Šī krāsa izzuda pakāpeniski, mainoties pārtikai. Paliek noslēpumā arī valoda, kurā viņi runāja. Bērnu-ārzemnieku parādīšanās viduslaiku angļu ciematā vēl vairāk līdzinās fantastikai, nekā viņu pārvietošanās no paralēlās pasaules. Daži pētnieki pieļauj, ka bērni aizbēga no vara raktuvēm, kurās Viduslaikos plaši izmantoja bērnu darbu. Šī versija daļēji izskaidro viņu ādas un matu zaļo nokrāsu. Taču bērni bija labi gērbti un audzinati, ne pēc gadiem gudri. Nezināma paliek arī vieta ar nosaukumu Svētā Martina Zeme. Svētais Turas Martins bija populārs Francijā. Taču grūti pieļaut, ka angļu apdzīvotā vieta varēja tikt nosaukta sveša svētā vārdā. Bet bērnu aprakstītās vietas klimatiskiem apstākļiem nav analoga uz mūsu planētas.

Ja tomēr bērni patiešām aizbēga no raktuvēm un izdomāja stāstu par fantastisku zemi un pārvietošanos telpā, lai viņus neatgrieztu šahtā, tad kā izskaidrot to faktu, ka viņi nebija pazīstami ar zemes ēdienu? Viņi pat nemācēja tīrīt pupas – pašu izplatītāko augu viduslaiku Anglijā.

Vēl vienu visa šī notikuma interesantu versiju piedāvāja avīzes “Fortin times” žurnālists Pols Hariss 1991.gadā. Viņš pieļāva, ka runa ir par bērniem no ceļojošo aktieru trupas, kuri pazaudējās biezā zaļā mežā, neredzot saules gaismu un pārtika no gadījuma barības. Taču arī šī versija neiztur kritiku.

Daži pētnieki pieļāva, ka zaļie bērni vispār nepiederēja pie homo sapiens sugas, taču šī versija viegli sadrūp faktu priekšā. Bērni ne tikai viegli adaptējās jaunajos apstākļos un pārstāja atšķirties no saviem vienaudžiem, tad meitene vēl izgāja pie vīra un tai bija pilnvērtīgi pēcnākamie, kas izslēdz ģenētiskās atšķirības starp bērniem un parastiem cilvēkiem.

Šis stāsts paliek visbrīnumainākais pasaulē. Daudzas fiziķu, antropologu, etnogrāfu, kosmologu un ezotēriķu paaudzes meklēja un turpinās meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus mums uzdeva meitene un zēns vairāk kā pirms 800 gadiem.