Orki, goblinu un desmitiem citu nosaukumu – vienādi kā dvīņi, tāli radinieki un pilnīgi dažādi bioloģiski veidi – viņi stabili ierakstījās fantāzijas pasaulēs un reizēm iekļūst arī kosmiskajā fantastikā, un alternatīvajā realitātē.
Lūk arī līdz “Mir fantastiki” nokļuvuši.
Vispirms, lai neviens neaizietu aizvainots, pacentīsimies aprakstīt apli ar to, ko paceļ mūsu aprakstā. Mēs runāsim par izdomātiem radījumiem, kurus sauc vai nu par orkiem, vai nu gobliniem (par cik šie divi jēdzieni reizēm apzīmē vienu un to pašu vai gandrīz vienu un to pašu), un arī par viņu daudzveidīgajiem radiniekiem no dzimtas koka. Rakstam mēs izvēlējāmies atslēgas, mūsuprat, avotus. Tapat mēs pamēģināsim atbildēt uz orkoloģijas pamatjautājumiem: kāpēc viņiem ir zaļā āda (vai zaļa vispār) un kāpēc viņus tā. Ar pēdējo arī sāksim.
Kā jūs rasi nosauksiet, tā viņa arī...
Eksistē vairākas pamatversijas par vārda “orks” izcelsmi. Vairums piekrīt vienam viedoklim, kuram pieturēsimies arī mēs: vārds “orks” (Orc) tajā nozīmē, kurā patlaban viņu visbiežāk lieto, tika profesora Dž. R.R. Tolkīna ieviests litaratūrā. Un ne jau “Gredzenu pavēlniekā”, bet agrāk, “Hobita” lappusēs. Pārskaitot bīstamības, kuras gaida ceļotājus Miglainos kalnos, tiek pieminēti “goblini, hobgoblini, orki”. Par nožēlu, izplatītākais pie mums N.Rahmanovas tulkojums par orkiem neko nerunā – un arī mūsu lasītājam tālajos septiņdesmitajos neko neizteiktu garāmslīdoši pieminētais nepazīstamais vārds. Bet vai to izdomāja pats Profesors? Acīmredzot, nē, jo vienā no vēstulēm viņš piezīmēja, ka izmantoja vārdu orc (dēmons) lai nosauktu viņa izdomātu bioloģisku sugu, par cik tas rādījās viņam veiksmīgi skanošs. Vai šis jautājums izsmelts? Un atkal nē. Itālijā mēs varam dzirdēt par orkiem – asinskāriem milžiem, kuru mīļākais gardums bija cilvēku zīdaiņi. Trešais diedziņš var mūs atkal aizvest pie Apenīnu pussalas, šoreiz Senās Romas laikos. Latīņu mitoloģijā par Orkus (saīsināti Orks) sauca nāves dievieti, bet viņai sekojot – un vispār aizkapa valstību. Kaut arī dieviete, bet personība, piekrītiet, nepatīkama.
Apzīmēsim šīs etimoloģiskas hipotēzes (ļaujot lasītājam izvēlēties “vienīgo patieso” versiju) un noteiksim vēl vienu atšķirību, šoreiz starp orkiem (Orc) un orkiem (Ork). Gan vieni, gan otri figurē Games Workshop kompānijas kara-taktiskajās spēlēs “Warhammer”: pirmie attiecas uz fantāzijas “Warhammer Fantasy Battles”, bet otrie – fantastisko “Warhammer 40000”. par cik krievu valodā stabili nevar atšķirt orkus un orkus, mēs uzskatījām par vajadzīgu brīdināt lasītāju, kurš, iespējams, atradīs sevi spēkus vērsties pie angliskajiem avotiem.
Zemes saknes
Vispār, cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka ar vienu nosaukumu viņam nepietiek. Viņam padod arī pašu priekšmetu.jūs varat šajās lappusēs izmētātās ilustrācijas. Un pie viena uzzināt, uz kā balstījās Tolkīns izdomājot savus par klasiku kļuvušos orkus (attēlus tekstam var apskatīt atverot teksta beigās doto saiti – t.p.).
“Hobits”, kā jau tika teikts, orkus sauc par gobliniem. Vispār, Tolkīna pasaulei vārdi “orks” un “goblins” ir sinonīmi. Reizēm tiek atrunāts, ka par gobliniem sauc sīkos orkus, bet par hobgobliniem – pretēji, palielus, taču tas nav tik svarīgi.
Svarīgi ir tas, ka jēdziens “goblins”, acīmredzot, paņemts no eiropiešu leģendām (bet tur, visticamāk, iekļuva no punduru valdnieka Goba jeb Ghoba vārda). Eiropiešu mitoloģijā tie ir maziņi saliekti radījumi ar tumšu ādaskrāsu un garām rokām. Viņi dzīvo cilvēku mājās vai dobumos, bet galvā uzvelk kapuces. Šajā aprakstā pievērsīsim uzmanību trim detaļām: tumšādainību, garrokainību un saliektu stāvu. Šīs īpašibas secīgi pāries pie Tolkīna orkiem. Tiem arī sāksim veltīt uzmanību, bet interesentiem dziļāk papētīt “vēsturiskos” goblinus rekomendēsim Kristinas Rosseti poēmu, kura tā arī saucas – “Goblinu gadatirgus”.
Tolkīna Viduszemes orki
Kad orki bija elfi...
Jebkurš cilvēks, kuram ir priekšstats par Tolkīna pasauli, zina, ka Viduszemes orki – sakropļoti pirmo elfu pēcteči. Pat ja neesat lasījuši “Silmarionu”, kurā teikts par šo faktu, tad prātā nāk Sarumana īsā lekcija viņa tikko radītam urukhajam no Pītera Džeksona kinotriloģijas pirmās daļas.
Pagaidām neizskatīsim jautājumu par to, kas patiesībā radīja urukhajus, kaut arī pakāpeniski arī līdz tam tiksim. Kas attiecas uz orkiem, viņi tiešām radās no pirmajiem elgiem, kuri piedzima Viduszemes tumsā un kurus sagūstīja Tumšais valdnieks Morgots. Sava cietokšņa Utumno dzīlēs viņš ar burvestibām un cietsirdību tos samaitāja un paverdzināja, dodot sākumu jaunai saprātīgo radījumu rasei. Elfi tos sauca par orogamiem, kā arī iričiem, cilvēki – orkiem, bet Tumšajā dialektā viņu vārds bija uruki.
Te nepieciešams veikt nelielu atkāpi, kura atbildētu uz jautājumu “kāpēc”. Kāpēc Morgots ķēra elfus, iedzina tos cietumos, ņirgājās par viņiem, savu laiku tērēja – un viss tikai tādēļ, lai iegūtu tādu zemas kvalitātes produktu, kā orki. Daudz ko, protams, var norakstīt uz Tumšā valdnieka sadistisko būtību. Taču oficialais iemesls ir tajā, ka Morgots pēc savas sacelšanās nevarēja patstāvīgi radīt jebko kaut ko dzīvu. Tad nu nācās lauzt un bojāt.
Ziņas par orku izskatu, kultūru un sabiedrisko iekārtu nelielos gabaliņos izkaisītas Tolkīna daudzskaitlīgo grāmatu lappusēs. Augumā vidusmēra orks bija zemāks par cilvēku, papildus tam vēl līkņāja tā, ka garās rokas gandrīz vai sasniedza. Tolkīniskā orka āda ir tumšos toņos (kaut arī Pītera Džeksona filmā šo radījumu krāsojums variējās no gaiži pelēka līdz dzeltenai un atklāti sarkanai; vispār nekā zaļa). Tradicionāli orkus ataino ar pašķībām acīm, asiem un retiem zobiem, bieži – bez matiem. Vispār, jāatzīst, ka profesors Tolkīns atstāja maksliniekiem diezgan daudz brīvības orku-goblinu atainošanai: sākot no kroplīgiem un bārdainiem kvazicilvēkiem no pirmā padomju “Hobita” izdevuma un beidzot ar riebūgiem “kukaiņiem” Džeksona triloģijā.
Apdzīvojot Viduszemi
Zināms, ka orki no sakuma nejuta īpašu mīlestību pret savu valdnieku, toties baidījās no viņa kā velns no krusta, tas nozīmē, cienīja. Pats Morgots izmantoja viņus kā lielgabala gaļu, kam apdomīgi ielika rases ģenētiskajā programmā spēju vairoies ne sliktāk kā trusīšiem (atcerēsimies, ka nemirstīgajiem elfiem ar to jau no paša sākuma bija problēmas).
Starp citu, neņemos apgalvot, ka orki ir nemirstigi (kaut arī Tolkina grāmatās atklāt orku, kurš mirst no vecuma un sentimentāli glauda mazmazdēlu galvas, neatrast), taču daži īpatņi nodzīvoja ilgu laiku pat pēc dunadēru mērauklām. Piemēram, Morijas orku virsaitis Bolgs savu spēku pilnbriedā nogalināja rūķu vadoni Nainu, un tikai pēc pussimts gadiem gāja bojā Piecu Armiju Kaujā. Viņa tēvs Azogs, pēc dažiem datiem, nodzīvoja vairāk par trīssimt gadiem. Taču tas drīzāk ir izņēmums no normas tāpēc, ka triju Ardas laikmetu laikā orkus nežēlīgi sita, pēc tam viņi atkal savairojās, pēc tam tos atkal sita, un tā tālāk. Bet šīs jaukās tradīcijas sākumu lika maigākie sindari (viena no elfu ciltīm) vēl pirms pirmā Mēness un Saules lēkta.
skaidra lieta, ka ne Morgotu, ne elfus orkiem mīlēt negribējās, tāpēc kad Beleriāda tika appludināta, bet Tumšais valdnieks izraidīts aiz pasaules robežām, dzīvi palikušie goblini izmantoja radušos brīvību un metās apgūt Viduszemes plašumus. Kaut kāpēc viņiem vairāk iepatikās no ziemeļiem uz dienvidiem izstieptā sloksne Anduīnas abās pusēs. Katrā gadījumā, uz Trešā laikmeta beigām izdalījās dažas ciltis, sadalītas pēc platuma pazīmes: ziemeļu orki, kuru pamatapmetnes bija pie Gramas un Gunvaldes; Morijas orki, ar Balroga līdzdalību iekarojušie bijušās rūķu apmetnes; Sarumanam kalpojošie Izengārdas orki; kā arī Mordoras orki, kuru starpā izdalīja tieši Sauronam pakļautos un deviņus nazgulus. Nav šaubu, ka bez uzskaitītajām, bija arī citas orku ciltis, ne tik daudzskaitlīgas.
Socioloģija un fizioloģija
Tolkīns, kurš atveda orkiem lielgabalgaļas lomu, neiedizļinājās viņu sabiedriskajā modelī. Atļaušos aptuveni noteikt to kā kara diktatūru. Cilts priekšgalā stāvēja vadonis (“Hobitā” tiek pieminēts “Virsējais goblins”), no kura izpletās armijas ierarhijas piramīda. Dabiski, orkiem bija arī matītes, un jaunuļi (ar kuru gaļu tā mīlēja pārtikt Golums), tomēr par orku sievietēm mums zināms vēl mazāk, nekā par rūķu sievietēm.
Gobliniem bija vergi, galvenokārt gūstekņi. Savas valodas orkiem nebija; dažādas ciltis runāja dažādos dialektos (bieži tie ir Vestornas valodas primitīvie varianti), reizēm arī piespiedu kārtā izmantojot Saurona izstrādāto Tumsas Dialektu. Orki veidoja savienību ar vargriem (saprātīgiem vilkiem), dažiem rūķiem un cilvēkiem, kuri kalpoja Ļaunumam. Orku ciltis nereti savā starpā karoja. Goblini apguva amatus, galvenokārt tos, kuri tieši vai pakārtoti bija vērsti uz pretinieka iznīcināšanu un ciešanu radīšanu. Viņi gatavoja āmurus, cirvjus, zobenus, kinžalus, kapļus, knaibles un mocību ieročus. “Nav izslēgts, ka tieši goblini izgudroja dažas mašīnas, kura rada nepatikšanas cilvēcei, īpaši tās, kuras domātas liela cilvēku skaita iznīcināšanai vienā reizē. Mehānismi, motori un sprādzieni vienmēr aizrava un iedvesmoja goblinus”, — teikts “Hobitā”. Orki māk rakt tuneļus un apstrādāt šahtas, atpaliekot tajā tikai no pašiem prasmīgākajiem rūķiem. Lai klusināti pārvietotos viņi izmanto mīkstus apavus.
Orki ir visēdēji, viņi dod priekšrokusvaigi noķertai gaļai, pie kam nav nozīmes, kam tā pieder: vai zirgam, vai cilvēkam... Asinis gobliniem ir melnas. Orki nemil saules gaismu, tāpēc dod priekšroku dzīvot pazemēs vai mūžīgajā Mordoras tumsā. Virszemes operācijas viņi veic naktīs vai labvēlīgos laikapstākļos. Iznēmums ir urukhaji, Saurona radīts saulesizturīgu masīvu orku veidu, kā arī pusorki, visticamā, Saurona iegūti goblinu un cilvēku krustošanas rezultātā.
Orki un goblini klasiskajos “Dungeons&Dragons”
“Dungeons&Dragons” trīsdesmit gadu eksistēšanas laikā spēles izstrādātāji veica milzīgu darbu fantāzijas sakārtošanai. Tas attiecas uz gobliniem-orkiem, kuri ātri kļuva par šķērsli piedzīvojumnieku ceļā. XXI gadsimtā D&D iegāja ar goblinoīdu trīs pamatrasēm: orkiem, tieši gobliniem un hobgobliniem. Par cik šīs rases, kaut arī ir dažādi bioloģiskie veidi, neresti darbojas kopīgi un vēsturiski attiecas uz Tolkīna orkiem, izskatīsim tās visas. Alfabēta kārtībā – ar ko tā ir sliktāka par citām? Goblini
Goblini – nelieli plakansejas humanoīdi ar uzasinātām ausīm, sīkiem asiem zobiem un gārām, līdz ceļiem, augšējām. Viņiem ir zemas pieres, bet acu un ādas krāsa variējas no dzltenas līdz piesātināti sarkanai. Goblinu sabiedriskā iekārta ir cilts, par cilts virsaiti kļūst stiprakais no tās biedriem, reizēm šo vietu ieņem hobgoblins. Izpratne par privātīpašumu gobliniem nav attīstīta, ja tikai tas nav virsaiša privātīpašums. Lieliski saprotot, ka lielo un stipro pasaulē maziem un vājiem vienatnē netikt galā, goblini visās lietās paļaujas uz personisko skaitu. Vai tas ir slēpnis uz ceļa, nakts reids pilsētā vai reids pēc vergiem.
Goblini dzīvo mērenā un siltā klimatā, kā arī pazemēs. Bieži viņi iekļūst civilizētos apgabalos, kur ved parazītisku dzīvesveidu uz vairāk attīstītu rasu rēķina. Piesārņojot apkārtni, viņi “aizlasās” un pāriet uz vēl ar savu klātbūtni nepiesārņotiem rajoniem. Līdzīgi saviem Viduszemes ciltsbrāļism, goblini bieži slēdz savienības ar vargriem. Orki
Karš ar jebko un par jebkādu iemeslu – katra orka no D&D pasaules fiks-ideja. Viņi ir pārliecināti, ka visa zemmēness pasaule pieder viņiem un tikai viņiem, bet viss pārējais, tajā skaitā tādi pat orki no naidīgām ciltīm – nekaunīgi iekarotāji. Nav brīnums, ka savā skrējienā pēc dzīves telpas viņi ir apmetušies praktiski visās klimatiskajās zonās. Ja orks necīnās, tad viņš vai nu domā par karu, vai nu guļ, vai arī ir nomiris. Nav brīnums, ka māka lietot ieročus – katra sevi cienoša orka pienakuma, kaut arī šī maka (kā arī paši ieroči) var būt tālu no pilnības.
Ārēji orki būtu līdzīgi cilvēkiem, ja ne pelēcīga āda, atkārušās ausis un gari, atkārušies apakšžokļi. Augumā orki un cilvēki ir apmēram vienādi un, acīmredzot, ir attāli bioloģiskie radinieki. Apliecinājums tam – ne mazs pusorku skaits, kuri var dzīvot ar orkiem, klejot kā izraidītie pa cilvēku zemēm, vai ari apvienoties atsevišķās ciltīs. Starp citu sakot, pusorks pēdējā D&D redakcijā – viena no personāžam sasniedzmām rasēm.
Izturoties pret visiemsvešiniekiem ar sākotnejo nepatiku, orki īpaši neieredz elfus un rīķus, un saķeras kaujā ar viņiem pie jebkuras iespējas. Nevar teikt, ka D&D orki, līdzīgi to Tolkina priekštečiem, secīgai vairījās no saules gaismas, tomēr nelielas gaismas bailes viņiem tika: dienasgaismā viņi vīnās nedaudz sliktak, nekā citos apstākļos.
Orku ciltīs valda patriarhāts. Orku sievietes tiek uzskatītas par savu vīriešu īpašumu, bet viņu skaits – viens no rādītājiem, pēc kura tiek vērtēts orka stāvoklis sociālajās kāpnēs. Orki nenoniecina arī verdzību. Ciltī bieži ir šamanis, kura vara salīdzinama ar virsaiša varu. Ja starp šiem diviem rodas ienaids, cilts var sašķelties. Lielakas orku ciltis dzīvo lielās pilsētās, kuras uzceltas kā zemes virspusē, tā zem tās. Hobgoblini
Tāli goblinu radinieki, augumā sasniedzoši divus metrus un atbalstoši orku uzskatus par karu ar labu iekšējo organizāciju. Hobgoblinu āda tumšās un sarkanoranžās nokrāsās, bet lieliem tēviņiem deguni sarkanā vai zilā krāsā (acīmredzot, ne no grādīgo dzērienu lietošanas). Pret ieročiem vini izturas daudz uzmanīgāk nekā orki, un tos glabā labā stāvoklī. Daudzi hobgoblini kļūst par labi apmaksātoem algotņiem.
Par hobgoblinu cilts virsaiti parasti kļūst pats stiprakais un kareivīgākais. Paši hobgoblini nereti vada goblinu un orku vienības (kaur arī pēdējie neteti atsakās pakļauties ne-orku virsaišiem). Katra cilts ir neslikti organizēta vienība ar karogu un stingru ierargiju. Par cik tādas vienības “cepjas” pirmkārt par personisko slavu un laupījumi, ir jābūt daudziem organizatoriskiem talantiem, lai piespiestu vairākas hobgoblinu ciltis karot vienā pusē. Diezgan bieži mēģinājumi beidzas ar banāliem starpcilšu kautiņiem.
Hobgoblinu ciltis apmetas aizsargātās vietās: alās, drupās un mežu biezokņos.
Zaļādaino parādība: “Warhammer FB”
“Warhammer”, uz šodienu pati populārākā kara – taktiskā spēle ar miniatūrām, radās “Dungeons&Dragons” projekta dzīlēs. Nav brīnmums, ka orki un goblinu no pirmiem “Āmura kara” soļiem kļuva par vienu no galvenajiem darbojošamies spēkiem.
Orki, goblini un viņu radinieki snotkli kopumā rada zaļādaino rasi. Kāpēc tika izvēlēta tieši zaļā krāsa – spriest var ilgi. Manā skatījumā, par izšķirošo kļuva tas, ka katrai no “Āmura kara” pusēm bija nepieciešams piedot raksturīgu un atmiņā paliekošu vizuālo izskatu. Tikai D&D varēja iztikt ar vārdiem “jums uzbruk orku banda”. Toties miniatūra ir visu laiku acu priekšā, vinai jāizskatās skaisti un izteiksmīgi.
Cilvēku Impērijas un Bretonijas regulārajām daļām bija pretnostatīti zaļādainu barbaru ordas – ne ar cilvēkiem, ne ar elfiem, ne ar rūķiem tādus nesajauksi. Cits aspekts – nozīmigi lielāka, nekā cilvēkiem,, orku saikne ar mežonīgo dabu. Zaļādainos nevar be ierunām nosaukt par bioloģisku civilizāciju, tomēr dabas komponentu loma, sakot no narkotiskām sēnēm un beidzot ar milzīgiem reptiļiem viverām, skaidri pārsniedz viņiem tehniskos izgudrojumus.
Rases sastāvs
Zaļādainie izplatīti pa visu fantāzijas “Āmuru kara” virspusi – jūs atradīsiet viņus katrā mežā un zem katra kalna. Skaidrākās klasifikācijas izdala trīs rasu grupas – tieši orkus, goblinus un snotlingus – kuru vidū izšķiramas atsevišķas ciltis. Starpība – izmēros; orki – masīvi un stipri, snotlingi – paši mazākie un dzīslainākie. Tiek uzskatīts, ka zaļādainie aug pastāvīgi (iespējams, pakāpeniski pārejot no vienas grupas otrā), kamernesatiek savā dzīves ceļā to, kurš viņus noliks pie vietas. Tāpēc katra indivīda stāvoklis orku cilts iekšienē atšķiras uz aci vārda tiešajā nozīmē. Virsaiši un viņu svīta – paši masīvākie, pēc viņiem nak tā saucamie Lielie orki – cilts karevīgākā elite; auglīgos un ļaunīgos goblinus izmanto kalpu un lielgabalgaļas lomā, bet muļķīgie snotlingi – paši īstākie zaļās sabiedrības atkritumi.
Orku vidū var izdalīt “vienkārši orkus”, melnos orkus un mežonīgos orkus. Melnie orki – paši lielakie, maīvākie un disciplinētie. Viņu nav pārāk daudz, tāpēc viņi reti veido savas ciltis. Visbiežāk melnie orki kļūst par parasto orku lielas cilts valdošo eliti. Mežonīgo orku ciltis apdzīvo ekvatorialos apgabalus, kur karstuma un svelmainas saules darbības rezultātā viņu smadzenes sadalās. Viņi pazīstami ar savu mežonīgumu un vieglprātību, kā arī ar to, ka no visām bruņām priekšroku dod kaujas krāsojumam.
Goblinu vidū var izdalīt nakts goblinus – īpašu paveidu, parastos apstākļos dzīvojošu izteikti pazemēs. Ja nakts goblins iziet virspusē, viņš parasti uzvelk biezus melnus apģērbus, lai aizsargātos no saules gaismas. Pārējie zaļādainie pavisam normāli reaģē uz sauli.
Taktika un stratēģija
Zaļādaino dzīves jēga (jā, principā, ari citu “Āmura karu” armiju) – karā. Visbiežāk zaļādaino ciltis karo savā starpā – un tikai pa īstam stipra līdera (varbosa) parādķīšanās var tos saliedēt pret citu rasi. Apvienoto zaļādaino spēku gājieni pret cilvēkiem, elfiem jeb jeb ko citu tiek saukti par Vaa-orku, jb Vaaghu, un visbiežāk beidzas pēc dažām veiksmīgām cīņām ar grautiņu pašu starpā. Vaahgs veļas pa nolemtām pretiniek zemēm ar neapturamu zaļu vilni, aprijot nogalināto ienaidnieku un ciltsbrāļu līķus, un uzceļot aiz sevis milzīgus ekskrementu monumentus. Kaujā orki metas uz ienaidnieku ar visu savu masu spiežot ar kvantitāti. Ja karavadonis bremzēs zaļādainos, viņi agri vai vēlu sakausies savā starpā. Ja viņiem nebūtu iekšējās pretrunas, pasaule sen jau piederētu orkiem.
Zaļādaino kavalērijā var izdalīt četras pamatdaļas: orki uz mežonīgām cūkam, orki uz lidojošām reptilijām vivernām, goblini uz vilkiem un nakts goblini uz skviggiem.
Par pēdējiem vajag pateikt īpaši. Skviggi – alu pusfdzīvnieki, pussēnes, kuri galvenokārt sastav no zobiem un nagiem. Tikai nakts gobliniem, apdullinātiem ar sēņu sporām, var ienākt prātā doma izjāt uz tiem kaujas laukā. Toties traki lēkājošais skviggs spējīgs radīt nopietnu zaudējumu pretinieka vienībām – bet ja nepaveiksies, tad savējiem.
Ar kaut ko līdzīgi nakts goblinu fanātiķi – uzpumpēti ar narkotiskp sēņu alu miniberserketri, apbrunoti ar milzīgām ķēžu bumbām. Kaujas laukā izlaistais fanātiķis nesas, neatšķirot ceļu un vicinot savu nāvi nesošo bumbu – kamer pats nesasitas pret nepārvaramu šķērsli. No zaļādaino tehnikas pati interesantakā – katapulta “Dums draivers”, no kuras palaiž dzīvus goblinus (gaisa izlūkošanai).
Orki-slepkavas no tālā kosmosa
Par otro “Kara āmura” visuma pusi kļuva “Warhammer 40000” — spilgta fantastiska pasaule ar kusmiskās fantāzijas un kiberpanka elementiem. Kopīgā starp diviem ‘Varhammeriem” ir pietiekoši, taču atšķirīgā ir daudz vairāk, nekā var likties pirmajā reizē. Ņemt, piemēram, tos pašus orkus. Liktos, orki – viņi arī Āfrikā ir orki: zaļa āda, ilkņi, kareivīgums – bet nē, “četrdesmittūkstošniekā” viss ir pavisam citādi. Kā?
Par terminoloģijas atšķirību (Orc un Ork) mēs jau runājām. Tas viens. Tāpat kā WFB, “četrdesmittūkstošniekā” eksistē vairāki zaļādaino paveidi, tomēr nekādus goblinus jūs tur neatradīsiet. Tas divi. Pēc tam, “Warhammer 40000” ir veikts mēģinājums pamatot zaļādainību no zinātniskās pozīcijas. Tālās nākotnes orki – tie ir simbiozi organismi, kuri ietver sevī dzīvnieka gēnus (gandrīz identuskus cilvēkiem) un auga gēnus (līdzīgi primitīviem zaļiem ūdensaugiem un sēnēm). No pēdējiem orkiem arī tika zaļā āda ar dzīves laikā pastiprinošos aizsargslāni. Tas trīs. Pieci, astoņi un divpadsmit – tehnoloģijas, kosmosa kuģi, psionika, kultūra, sagraujošās mašīnas un citas īpatnības, kuras pienākas fantastiskajā žanrā.
Augu gēni nosaka raksturīgos vaibstus orkoīdu bioloģijā, kuri bezcerīgi tos atdala no fantāzijas zaļādainajiem. Simbionu asinsrite apvienota ar pārtikas pārstrādi, bet sirdis viņiem divas, pie kam viena nodarbojas ar pārtikas pārstrādi. Tādēļ orki var baroties ar to, kas ir pilnīgi neēdams citām saprātīgām rasēm, bet krāsa un viņu asins konsistence atkarīga no apēstā. Savas dzīves laikā (kura, kā likums, beidzas ar vardarbīgu nāvi) orkoīds izkaisa sporas līdzīgi tam, kā cilvēkam nolobās āda. Tās sporas kalpo, pirmkārt, identifikācijai, bet otrkārt, lai vairotos. Nokļūstot tumšā un mitrā vietā (piemēram, alā vai mežā), spora izaug līdzīgi sēnei, tikai sēnenes vietā zem zemes atrodas orku embrijs. Skaidrs, ka pie tamlīdzīga vairošanās veida nekādas mātītes nav vajadzīgas.
Kādi mēdz būt orkīdi
Orki ir orkoīdu pats pazīstamakais un pamatveids. Viņi ir paši masīvākie savas rases vidū – augstāki par cilvēku pilnībā iztaisnotā stāvoklī, kaut arī pastāvīgi staigā sakumpuši. Orkam ir spēcīgs kermenis ar garām rokām, uz pirkstiem aug ikņi. Matu orkiem nav, kaut arī daži no viņiem rada apmatojuma imitāciju uz sejas ar specialu radījumu palīdzību – mataino skviggu palīdzību. Orka runa ir nesteidzīga un lakoniska. Citus orkoīdus orki apskata kā pārvietojamo īpašumu, tomēr vienu dzīve bez otrajiem būtu neiespējama.
Gretčini ārēji līdzīgi orkiem, taču nav tik masīvi un stipri, toties gudrāki un viltīgāki par saviem saimniekiem. Tajā laikā, kad pēdējie nodarbojas ar karu, uz gretčiniem guļas cilts saimnieciskās dzīves organizācija. Viņi strādā dienas un naktos, taču pilnībā apmierināti ar savu eksisenci, kaut arī nereti gadās zem īpasnieku karstās rokas. Paši uzņēmīgākie gretčini var ieņemt augstu posteni pie saviem saimniekiem vai sasniegt panākumus tirdzniecībā.
Snotlingi – paši noslēpumainākie orkoīdu vidū. Daudzi zinātnieki uzskata, ka kādreiz šie sīkie un aprobežotie radījumi, kuri audzē sēnes un pieskata lopus, bija augsti intelektuāla rase, kura ar ģenētisku manipulāciju palīdzību radīja pārējos orkoīdus. Senie snotlingi radīja orkus kara pienākumu, bet gretčinus – apkalpojošo pienākumu izpildei. Tomēr nezinamas katastrofas un snotlingu regresa rezultātā orki, kā paši stiprākie, kļuva par dominējošo apakšveidu.
lai arī kas nebūtu senais orku rases radītājs, viņš izrādījās visai apdomīgs. Orku ģenētiskajā kodā jau iesākumā ieviesta informācija par kultūru, tahnoloģijām, apiešanos ar ieročiem u.t.t. Tajā – viens no iemesliem orkoīdu nedzirdētai spējaipielāgoties. Bez tam, ģenētiskās informācijas komplekti kalpo par pamatu sadalījumam kastās – karotājos, tehniķos, mediķos, psioniķos u.tml.
Kultūra
Orkoīdiem ir attīstita, kaut arī diezgan specifiska kultūra, pie kam viņas pamatdarboņi ir gretčini. Tēlotājmakslu pārstāv sienu gleznojumi un skulptūras. Glezniecībā orkoīdi dod priekšroku spilgtām krāsām, izmantojot sižetus no mitoloģijas vai vēstures, bet kā dekoratīvos elementus – piktogrammas vai rūnu rakstus. Skulptūras no akmens vai akmens koka veltītas kara dieviem vai slaveniem karavadoņiem. Ar monumentiem bieži atzīmē orku ieņemto teritoriju, tā pat tos uzstāda pakļautajās zemēs lai iebiedētu pakļautos iedzīvotajus.
Orku tradicionālā mūzika – kora dziedāšana, kuras laikā orku tūkstoši sadalās grupās, katra no kurām pēc diriģenta komandas kliedz kādu nebūt vārdu noteiktā tonalitātē. Iegūto efektu izmanto arī kaujas laukā – pretinieka demoralizēšanai. Eksistē leģenda par to, ka no orku dziedāšanas sabruka ienaidnieka cietokšaņa sienas. Progresīvā mūzika neatdalāmi saistīta ar tehnoloģiskajiem jauninājumiem un visbiežāk ir tradicionalo koru, kaujas kliedzienu un citu skaņu miksēti ieraksti.
Orda
Pirms 10 gadiem atgadījās notikums, kuram bija milzīga ietekme uz datorspēļu industriju un pēc tam skāra arī mūsu necilā pētījuma tēmu. Kompānija Blizzard izlaida pirmo Warcraft. Warhammer’а fani staigāja riņķī un apkārt, lūkojās uz 256-krāsīgajiem monitoriem un noslēpumaini māja uz to, ka viņiem ir lieliski zināms, no kurienes radās bāli zilie cilvēki – impērieši un mežonīgie zaļie orki. Pārējie – vienkārši cirtās. Pēc dažiem turpinājumiem Blizzard atvēzējās uz daudzlietotāju onlaina lomu spēli “World of Warcraft”. Atminiet, kura kļūs par vienu no pašām populārakajām rasēm?
Pirmajā Warcraft’ā viss bija vienkārši; lūk cēlsirdīgie cilvēki, lūk iekarotaji – orki; lūk vienību komplekti ar identiskām funkcijām, nogaliniet viens otru uz veselību. Uz trešo Warcraft’u (nerunājot jau par MMORPG) kara spēlei radās daudztūkstošgadīga un piesātinata vēsture, bet no jauna atklātie fakti piespieda mūs citādi paskatīties uz, liekas, primitīvo, pirmo no sērijas spēlēm. Pēc desmit gadiem noskaidrojas, ka Warcraft — vispār nav Warhammer, mehāniski pārnesta uz daturu ekraniem, bet vispār pilnvērtīga un oriģināla pasaule.
Pēc vispārpiņemtā orku vērtures rekonstrukcijā Warcraft’ā, zaļādainie tūkstošgades dzīvoja zem planētas Draznoras sarkanajām debesim, radot tur ne pilses ne agresīvu patriarhālo sabiedrību, kura sasniedza virsotnes šamaņu maģijā un kultūrā. Orki bija sadalīti klanos – izkaisītas lepno mednieku grupas, kuras karoja izteikti tikai tādēļ, lai izdzīvotu nemaigajā Draznoras pasaulē.klanu priekšgalā bija virsaiši, kuriem palīdzēja šamaņi. Orku mierīgā eksistence beidzās ar Liesmojošā Leģiona dēmonu parādīšanos uz Draznoras. Pēdējie noslēdza darījumu ar vienu no orku šamaņiem, kurš apvienoja orkus un caur telpas vārtiem veda tos liet asinis uz cilvēku apdzīvoto Azerotas pasauli. Neiztika pie tam arī bez demoniskās maģijas – Liesmojošais Leģions pārvērta orkus asinskāros un bezdvēseliskos radījumos, kuri nesa tikai nāvi un sagrāvi. Pēc daudzām uzvarām un sagrāvēm, kuras izraisījās uz lielas daļas šī raksta lasītāju monitoriem, orki gandrīz iekaroja cilvēku un elfu zemes.tomēr nodevība viņu rindās nolieca svaru kausus citā cirzienā. Cilvēku un elfu alianse iznīcina starptelpu portalu un ieslēdz palikušos orkus rezervācijā. Tajā laikā uz Draznoras šamanis Ner-Zuls, tiecoties aizvest savu tautu no Liesmojošā Leģiona demoniem, izlemj atvērt portālus uz citām pasaulēm un sūta dažus klanus atkal uz Azerotas pasauli. Cilvēki nes atbildes vizīti uz Draznoru, kuras laikā Ner-Zuls atver portālus, bēg, ber pie tam atbrīvojusies enerģija saplēš gabalos nelaimīgo Drazoru. Iestājas dažu gadu pieklusums, kuru laikā orki sēž savās rezervācijās.
Ar laiku zinātniekibrīnoties atklāj, ka orki klūst mierīgāki un mierīgāki. Viņi vair nerīko dzēruma kautiņus, pakļaujas uzraugu pavēlēm un vispār maz atgādina ordu, kura iebruka no Draznoras. Virsmags Dalarana Antonidoss izsaka pieļāvumu, ka orki sākuši atbrīvoties no viņus nospiedošā Liesmojošā Leģiona lāsta. Te parādās Tralls (jauns orks, kuru cilvēki izaudzināja kā vergu), sveic orku jauniegūtās vēsturiskās vērtības un izraisa sacelšanos ar mērķi atbrīvoties arī no cilvēku jūga. Pēc tam, nojaušot trešā Warcraft’а, tuvošanos, aizved savu tautu uz Kalimdoras kontinentu, lai iegūtu tur otru dzimteni iznīcinatās Draznoras vietā.
Trešā Warcraft’а, orki nedaudz atšķiras no saviem piriekštečiem no pirmās un otrās sērijas – vispirms tas ir pamatots ar viņu atgriešanos dzimtās kultūras sliedēs. Tralls noteica aizliegumu uz nekromantiju u ndemonu maģiju, un to vietā nāca senie šamaņu rituāli. Tika atjaunots senais vilku jātnieku institūts – orki ieguva personīgo kavalēriju. Beidzot, Tralls noslēdza savienību ar minotauru rasi, un vērršgalvji tagad cīnās kopā ar orkiem.
Jaunākās literārās interpretācijas
Ja runāt par klasiskajiem orkiem, tad ar izlasītajām lappusēm ir pietiekoši, lai par viņiem rastos ne pats virspusīgakais iespaids. Uz beigām piedāvāju dažus neklasiskos orkus-goblinus. Neizskatīsim pavisam jau klīniskos gadījumus, kuros orki apgādāti ar tauriņu spārniem un strīpainām “ģimenes” apakšbiksēm. Vienkārši parādīsim, ka biežāk vēl var izdarīt ar mūsu apspriežamao terminu.
Dž. Roulingas grāmatā par Hariju Poteru goblini – pašas drošākās pasaulē burvju bankas “Gringota” kalpotāji. Gobliniem-klerkiem ir tumsnēja āda, gari deguni, pirksti, nagi un pēdas. Nereti viņu sejas apgrūtinātas ar intelekta zīmogu. Augumā pasīki – aptuveni metrs. Kā jau pienākas gobliniem, viņi strādā dziļi zem zemes, kur atrodas “Gringotas” glabātuves. Vispār, viņiem nav nekas pret saules gaismu. Nav izslēgts, ka, nostādot goblinus pie bankas letes, Roulinga padomāja par šveiciešu finanšu bīdītājiem no reālās pasaules, kurus Rietumos reizēm sauc par rūķiem.
Pilnīgi citādus goblinus mēs dsastopam Īona Kolfera seriālā par Artēmiju Faulu. Turienes goblini – viena no burvju tautiņas rasēm, kura dzīvo zem zemes. Pazemes sabiedrībā šie reptilveidīgir radījumi ieņem marginālu sociālo nišu – no kontrabandistiem līdz huligāniem. Viens no pazemes cietumiem tā arī tiek saukts – “Goblinu klusums”. Ar attīstītu intelektu Klofera goblini neizceļas, tādēļ sarežgītās peripetijās darbojas, kā likums, neliešu un citu rasu vadībā – piemēram, elfu vai piksu. Toties goblini māk laist zibeņus un vispār mīl visu, kas saistīts ar uguni – tajā ir viens no iemesliem vienam no tūkstošgadu ienaidiem ar alu racējiem – rīķiem.
Nu, bet pašās beigās gribētu pieminēt grāmatu, kurai ar fantastiku nav nekāda sakara – visticamāk to var attiecināt uzne mazāk interesantu filosofijas žanru. Tas ir Maksima Kalašņikova un Jurija Krupnova darbs “Orka dusmas”. Orki dotajā gadījumā – tie esam mēs paši, bijušās Padomju Savienības iedzīvotaji, - taču civilizēto Rietumu priekštatos. Pēc autoru domām, šis priekštats atrada savu metaforisko atainojumu Tolkīna orkos – šeit gan “klīniskā” nespēja uz rietumu tipa demokrātiju, gan aziātiskā šauracība, gan ārējā līdzība. Atļausos pieņemt, ka eiropiešu izdomāto orku izpēte var līdz gādai robežai izskaidrot arī viņu attieksmi pret mums.
* * *
Orki, goblini, gretčeni, hobfoblini, urukhaji, sotlingi; gaismizturīgi un gaismbailīgi’Ienaidnieka lielgabalgaļa,pašaizliedzīgi karakalpi un civilizēti barbari, nerunājot jau par neklasificēto interpretāciju daudzumu – acis šaudās uz visām pusēm, bet mēs neizstāstījām pat ne ceturto daļu no tā, ko cilvēce izdomājusi par gobliniem-orkiem. Neapšaubāmi, zaļādainās (vei pelēkādainās) bestijas – viena no miļākajām fantāzijas rasēm, un mūs vēl gaida desmiti un simti tikšanos ar to grāmatu lappusēs, monitoros, kinoekrānos un galda spēlēs. Ceru, īsais ekskurss jautājuma vēsturē padarīs jūsu tikšanās ar orkiem vēl interesantākas. |
