Pieņemts uzskatīt, ka šodien mēs dzīvojam īpaši humānā laikā, kad vispārēja uzmanība tiek pievērsta slimajiem, vājajiem, neaizsargātajiem un mūsu mazākajiem brāļiem. Patiešām, no pirmā acu uzmetiena tās tiešām tā arī ir. Paskatieties, cik daudz pēdējās desmitgadēs uz mūsu ielām ir parādījušies cilvēki, kuriem ir ierobežotas fiziskās iespējas, kur viss ir priekš viņiem - komfortabli pacēlāji invalīdu ratiem, ekskursijas uz zoodārzu un atrakcijas, paralimpiskās spēles! Paskatieties, kā viņi tiek aprūpēti ar uzmanību, mīļumu. Vai cilvēces vēsture vispār atceras kaut ko līdzīgu? Nē! Un dzīvnieki, kam nav mājas! Cik labdarības biedrību visā pasaulē vāc miljoniem dolāru viņu uzturam, cik miljoniem smaidiņu savāc simpātisku sunīšu acis... Liekas, ka mēs dzīvojam pašā mīļākajā laikā ar augstu sociālo atbildību, kur nevar nodarīt sliktu pat sunītim, nemaz nerunājot par cilvēku. Taču noiesim nost no cilvēkmīlošas reklāmas un paskatīsimies, kāda ir mūsu labestība īstenībā? Ne jau pret kaķīti un sunīti, ne pret invalīdu ratiņos, bet pret tādiem kā mēs paši - normāli, sociāli adaptēti, mazi pieaugušie - attiecamies viens pret otru? Šeit ir pavisam cita aina. Tā vien gribas pajautāt: kas ar mums notiek, kas notiek ar mūsu pasauli? No kurienes tik daudz cietsirdības - mūsu, eiropiešu tradīcijām nedabiskai, kas ir absolūtā pretstatā ar oficiālajām tolerances un humānisma deklarācijām? Ilgu laiku uzskatīja, ka atbildes uz šo jautājumu nav. Tas ir, visas šīs zvērības un sadzīves cilvēkēšanas lēkmes bija pieņemts uzskatīt par izņēmumu no likuma, statistisku kļūdu, mūsdienu pasaules nožēlojamām nepareizībām. Tikai pavisam nesen ir kļuvis skaidrs: tās nav nekāds izņēmums. Tās ir - tiešas sekas un rezultāts - kā to saprotamāk pateikt - attiecību modernizācijai starp mūsdienu cilvēkiem.
"Nu un kas? - saka šie sociāli modernizētie, jaunie cilvēki. - Ja katru sezonu iznāk jaunas planšetes, kāpēc attiecībām starp cilvēkiem jāpaliek vecām, tādām, kā kasešu magnetofonu laikos?
Atcerieties, kā tas viss sākās... Man ir mobilais telefons, es esmu brīvs cilvēks brīvā valstī - kāpēc man ir jāciena vecāku viedoklis, kuri jaunajos telefonos kaut ko saprot daudz sliktāk par mani?"
Vai arī tāda loģika: "Es zinu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, - tātad, ja mana skolotāja man visu laiku piekasās, es varu viņu arī pasūtīt tālāk tā, kā to regulāri dara puiši no mana pagalma?"
Vai nav pazīstami? Ļoti pazīstami. To visu kopā sauc par "tradicionālo vērtību sabrukumu". Vecākiem neklausām, pieaugušos necienam, smēķēt restorānā nedrīkst, bet toties čurā, kur gribi.
Tas vēl nav viss. Nepietiek ar to, ka mūsdienu cilvēce neciena sev līdzīgo dzīvi, tas nav jaunums. Šodien cilvēks neuzskata par vērtību pat paša dzīvību. Tieši tāpēc - kā liecina zinātnieki - pēdējos gados pasauli ir pāršalcis neredzēts pusaudžu pašnāvības vilnis. Pasaulē vairs neeksistē jēdziens par to, kas ir labs, kas - slikts. Dzīves vērtības ir zaudējušas nozīmīguma hronoloģiju - tas ir, pusaudzim nav skaidrs, kas ir svarīgāks - labs selfijs vai paša dzīve, pasaulē, kur kristiešu garīdznieks svētī viendzimuma laulības un tā ar treknu krustu pārsvītro pašas kristietības principus, - kurš pateiks: kā nabaga pusaudzim noteikt, kur ir spēle, kur ir dzīve, ko nesāks no jauna, pārlādējot datoru? Jūs taču paši esat viņu pārliecinājuši, ka autoritāšu nav, bet labais un sliktais ir visai relatīvi jēdzieni.
Tajā pašā laikā cilvēks nemaz nav brīvs. Banku-kredītu sektors lielā mērā ir radīts, lai atņemtu cilvēkiem viņu īpašumus un naudu. Krievijā 2016. gadā iedzīvotāju parāds bankām sastādīja 11 triljonus rubļu Tas ir gandrīz valsts gada budžets! Parādu bedrē ir iekļuvuši 40 miljoni cilvēku. [Latvijā parādus aizdevējiem nespēj atdot 250 000 cilvēku - mana piebilde.] Banķieri saka, ka vainīgi ir paši cilvēki, kas kredītus ņēm nedomājot. Ne jau vienmēr ir tā, dzīvē viss var notikt, pēkšņi apstākļi apgriež dzīvi kājām gaisā...
Vēl viena nelaime, kas skar cilvēkus ir patērētāju sabiedrība. Patērēšana, kā jauna reliģija. Cilvēks, kuram viss nav jaunākais, vairs netiek uzskatīts par cilvēku. Zināmā sabiedrībā tevi no tās izslēgs, ja tu pēkšņi parādīsies, tērpies pagājušā gada uzvalkā utt. Pēc jaunākā modeļa tehnikas cilvēki gatavi stāvēt rindās diennaktīm. Izpārdošanās un "melnajās piektdienās" veikalus gāž apkārt. Reklāma nepārtraukti aicina, kur nu, pat pavēl: "Pērc! Pērc! Pērc!" Citādi tu būsi "lūzeris". Un cilvēki pērk, bieži lietas, kas viņiem pat nav vajadzīgas. Cik no cilvēkiem izmanto visas nopirktās tehnikas funkcijas? Galu galā, veco pēc gada tāpat izmetīs laukā, lai stāvēt rindā pēc jaunā modeļa.
Sanktpēterburgā bija pazīstama "veiksmes trenere" Jūlija Pečerska, kura par bargu naudu mācīja, kā "nomakšķerēt" bagātu vīru. Pēc viņas mācītā, stāties intīmos sakaros ar vīrieti, kuram mēneša ienākums ir zem 50 000 rubļiem nedrīkst nekādā ziņā. Vīrieši ar ienākumu no 80 līdz 250 tūkstošiem rubļu ir piemēroti kandidāti, gadījumā, ja ar naudu brīvi var rīkoties arī sieviete. Ilgstošas attiecības var arī neuzsākt, viņus "uzmetot". Pie vīriešiem ar ienākumu virs 250 tūkstošiem gan jāturas klāt, cik var, izrādot padevību.
Tāda tā situācija.