Vai ir pravieši savā dzimtenē? Izrādās, ka ir! Vismaz attiecībā uz lavburgeru. Šo ietilpīgo terminu, kas apzīmē masas aizraujošos mīlestības romānus, pirmo reizi lietoja rakstnieks un kritiķis Vladimirs Berezins vēl 1995. gadā, publicējot laikrakstā "Ļiteraturnaja gazeta" rakstu, ko tā arī sauca "Ievads lavburgerā". Salīdzinājums ar slaveno ēdienu no McDonald izrādījās ļoti trāpīgs un lieliski raksturoja parādības būtību. Rietumos šo komerciālās literatūras žanru sauc vienkārši un bez zemtekstiem - Romance Fiction. Tur daudzus gadus eksistē milzīga "romanču"-industrija: daudzmiljonu tirāžas, īpašas prēmijas, žanra klasiķi un kvalitātes kritēriji, dažādas žanra nišas. Par lavburgera priekšteci uzskata 1740. gadā iznākušo angļa Semjuela Ričardsona romānu "Pamela". Īpaši tiek atzīmēti arī Džeinas Ostinas nopelni. Taču lavburgeru, kā atsevišķu masu literatūras novirzienu radīja Džordžetas Heijeres romāni, kas vēstīja par mīlas pārdzīvojumiem angļu Reģentu laikos (XVIII gadsimta beigas - XIX gadsimta sākums). Heijeres romāni sāka iznākt laika posmā starp 1. un 2. pasaules kariem un ieguva milzīgu popularitāti, sākumā Britānijā, bet pēc tam arī ASV. Bet pēc tam sākās Ketrīnas Kuksones, Barbaras Kārtlendas, Rozmarijas Satklifas, Noras Robertsas, Danielas Stīlas un citu "sieviešu" bestselleru laiks. Starp Romance virzieniem ir arī fantastika. Taču tikai pēdējos gados ir izveidojusies atsevišķa lavburgera straume - savienojot tradicionālo Romance ar parasto, fantastisko literatūru. Par šo parādību mēs šodien arī parunāsim...
Lasi un raudi!
Sākumā pievērsīsimies klasiskajam, parastajam lavburgeram. Tā dziļākā jēga ir vienkārša - tā ir komercliteratūra par mīlestību ar daudziem pārdzīvojumu aprakstiem un obligātu hepi-endu. Stāsta centrā ir sieviete un viņas jūtas. Lavburgerus arī raksta sievietes (vai arī vīrieši, slēpjoties aiz sieviešu pseidonīmiem). Dabiski, ka arī lavburgeru patērētāji pārsvarā pieder pie cilvēces brīnišķīgākās daļas. Ja stiprā dzimuma pārstāvji šādu literatūru arī lasa, tad, kā likums, šo faktu viņi rūpīgi slēpj.
Tipisks lavburgers nedaudz vienkāršoti izskatās tā. Viņa - gudra, mīļa, apburoša, īsts dārgums, neskaidru iemeslu dēļ joprojām nav atradusi savu otro pusīti. Viņš - gudrs, skaists, bagāts, drosmīgs, sievišķi tā vien karas kaklā, taču par īstu mīlestību tikai sapņo. Liktenīgos apstākļos viņi satiekas. Nesaprašanās, kaislību un pārdzīvojumu virkne. Šausmas, šķiršanās, dažādi šķēršļi. Ļoti-ļoti-ļoti daudz asaru un puņķu. Beigās - tra-ta-ta! Mīlestības uzvara, kvēls skūpsts, bezgalīga laime uz brīnumskaistas ainavas un interjeru fona. Finita.
Protams, ka ir nianses. Klasiskais lavburgers ir akcentēti romantisks, ar novirzi uz varones pārdzīvojumiem un tādās grāmatās ir pieļaujama tikai viegla erotika. Erotiskajā lavburgerā, tieši otrādi, gultas ainas ir rakstītas maksimāli atklāti, uz pornogrāfijas robežas.
Mūsdienu Romance Fiction izdala desmit galvenos apakšžanrus, kur ietilpst ap četrdesmit sīkāku novirzienu. Subžanra tipu nosaka lavburgera ārējā anturāža. Piemēram, ir vēsturiskā “romance” vai “romance”-vesterns. Daži subžanri ur saistīti ar fantastiku. Tie ir Paranormal Romance (mīlestība uz mistikas fona), Science Fiction Romance (tagad biežāk tiek izmantots termins Futuristic Romance, jo darbība parasti notiek nākotnē), Fantasy Romance (fantāzija, taču bez mistikas), Time-travel Romance (romantisks piedzīvojums nonākot citā laikā). Pēdējos gados no mistikas ir atšķēlies atsevišķs novirziens Vampire Romance (mīlas vampīrnīca).
Fantastisko subžanru lavburgeri praktiski neatšķiras no parastajiem. Tā ir tā pati asaras izraisošā košļene smadzenēm, literārais surogāts. Un tas, ka darbība ir saistīta ar ceļojumiem laikā vai lidojumiem kosmosā, nemazina galveno jēgu, kamdēļ šīs grāmatas ir rakstītas – sublimēt noteiktas jūtas sieviešu mērķauditorijai. Nepaveicās personīgajā dzīvē? Līdz šim nav atradusi savu “princi baltā limuzīnā”? Kļuvusi par upuri vardarbībai ģimenē? Ir pārliecināta, ka visi vīrieši ir maitas? Nopērc grāmatiņu par augstām un kaislīgām “jūtām” un apraudies! Iedomājies sevi varones vietā un kaut vai uz mirkli izjūti patiesu laimi! Šādas grāmatas ir līdzīgas garīgām narkotikām: pietiek tikai iesākt – pēc tam nevari apstāties. Piedāvājumu netrūkst... Patiesības dēļ jāpiebilst, ka grāmatu “pacaniem” arī ir pietiekami daudz, vienīgi sublimācijas līdzekļi tur ir citi.
Fantastiskā r-r-romantika.
Taču mūsu šodienas saruna ir tieši par fantastiku, kuras autori vienkārši izmanto dažus klasiskā lavburgera paņēmienus.
Pirmā šo ceļu gāja Mersedesa Lekija. Protams, arī pirms viņas parādījās fantastikas grāmatas, kurās uzsvars bija uz varoņu jūtu attiecībām no sievietes viedokļa. Vislielākie panākumi šajā jomā bija Endrū Nortonei un Merinai Zimmerei Bredlijai. Taču tieši Lekija pilnā mērā pārnesa paņēmienus, kas bija raksturīgi tikai Romance uz fantastikas (precīzāk – fantāzijai) augsnes. Lielā mērā pateicoties tieši šādai sintēzei Lekija ieguva plašu atpazīstamību – viņas daudzsējumu cikls “Valdemars” atbilda, gan lavburgera cienītāju, gan fantastikas cienītāju gaumei, kuriem trūka citu autoru ciešākas uzmanības varoņu romantiskajām attiecībām. Milzīgi panākumi dažādu lasītāju vidū bija Diānas Gebldones romāniem no cikla “Svešzemniece” - taču tā jau bija vizīte no “tās puses”: lavburgers par atnācējiem no citiem laikiem iepatikās arī tradicionālās fantastikas cienītājiem, kuriem parastā Romance, kā likums, nav interesanta.
Dabiski, ka jaunatklātā komercliteratūras niša nepalika bez panākumus alkstošu fantastu uzmanības. Robina Makinlija, Tamāra Pīrsa, Midorija Snaidere, Kristīne Briteina, Rozmarija Edhila, Ketrīna Azaro, Vena Spensere un daudzi citi izmanto lavburgera paņēmienus un ar dažādiem panākumiem sacer r-r-romantisku fantastiku. Dažreiz šo “rozā puņķu” rezervātu apciemo pat ievērojami autori kā Loisa Makmāstere Budžolde. Arī Krievijā minēto fantastiku tagad raksta daudzi. Kā lokomotīve kalpoja Oksanas Pankejevas grāmatas, kuras “Dīvainās karalistes hronikas” - ir mājsaimnieču iemiesotais sapnis, tāda kā fantāzijas “Santa Barbara”. Taču revolūcija šajā fantastikas novirzienā nenāca no kosmosa dzīlēm vai fantāzijas karalistu plašumiem. Īsta epidēmija sākās, pateicoties jaunu meiteņu interesei uz romantiskiem, asinis sūcošiem skaistulīšiem.
Saldās šausmas uz nakts spārniem.
Masu ārprātu ar šāda veida literatūru parasti saista ar Stefānijas Meieres “Krēslas” cikla panākumiem – kaut arī viņas grāmatas neizceļas ar kaut kādu globālu novatorismu. Dažas, visai nozīmīgas personības literārajā pasaulē attiecas pret Stefānijas Meieres megapopularitāti ar zināmu skepsi, kas pāriet atklātā nicināšanā.
“Roulinga un Meiere pa tiešo vēršas pie jaunatnes. Īstā starpība starp viņām ir tāda, ka Roulinga ir lieliska rakstniece, bet Stefānija Meiere nav spējīga uzrakstīt neko daudz maz vērtīgu.” (Stīvens Kings)
Liekas, ka “šausmu karalis” nedaudz pārspīlē savā kritikā. Protams, ka Stefānija Meiere nav daiļrakstīšanas zvaigzne, taču vispār iznīcināt viņas veikumu arī nav vērts. Kaut arī tik žilbinoši šīs acīmredzamās literārās amatnieces panākumi patiešām izskatās dīvaini. Kāpēc tieši šai amerikāņu rakstniecei ir uzspīdējusi tāda laime? Pamēģināsim to saprast.
M\ilas vampīrnīcas sacerēja arī pirms Meieres - “Krēslas” priekštečos var ierakstīt Ennas Raisas, Taņas Hafas, Čelsijas Kvīnas Jarbro grāmatas. Taču Raisas “Vampīru hronikas” lielā mērā tomēr ir psiholoģiska drāma, Hafas romāni par Vikiju Nelsoni – detektīvtrilleri, bet Jarbro liek uzsvaru uz vēsturiskiem piedzīvojumiem (turklāt, viņas sērijas par Senžermēnu protagonists ir vīrietis). Vistuvāk jaunas masu kultūras nišas atklāšanai bija tikusi Lorela Hamiltone ar viņas zobus satriecošajiem trilleriem par mošķu mednieci Anitu Bleiku. Vispār jau, ar laiku Hamiltones romāni nolaidās līdz atklāti erotisku lavburgeru līmenim, kur galvenais kļūst, nevis tas, kas kuru nogalinās, bet tas, kas ar ko pārgulēs. Tomēr, labākās grāmatas par Anitu Bleiku izsauca pakaļdarinājumu vilni, turklāt daži epigoņi popularitātes ziņā pārspļāva pat pašu Hamiltoni. Kaut vai viena pati Šarlīna Harisa ar viņas daudzsējumu opusu par Sjukiju Stekhausu!
Taču tieši Stefānija Meiere radīja tik lielu pakaļdarinātāju skaitu, ka to leģioni bez jebkādām pūlēm samina visus Raisas, Hamiltones un Harisas epigoņus kopā ņemot. Meierei izdevās uzķert uz āķa jaunuļus – te ir viņas šausmīgo panākumu atslēga! Hamiltones un viņas kompānijas romāni tomēr ir vērsti pie visai ierobežotas pieaugušo auditorijas, kurā ietilpa, gan tradicionālo Romance patērētāji, gan parastie fantastikas mīļotāji (to vidū pat vīrieši). Bet Meiere iemānīja savos tīklos jaunas meitenes ar degošu skatu... Muļķības, ka mūsdienu progresīvās meitenes-pusaudzes vairs nemāk sapņot par romantisku mīlestību! Kad tad vēl par to nesapņot, ja ne tik maigā vecumā? Pēc dažiem gadiem šie sapņi sašķīdīs drumslās pret ikdienības asajiem rifiem - sāksies bargā pieaugušo dzīve ar tās totālo ārprātu: panākumu gūšanu, naudu un materiālajām vērtībām. Taču pagaidām... mazi bērni sapņo par dāvanām no Santas, puišeļi - par lieliem varoņdarbiem, bet jaunas meitenes – par pastaigām zem rokas ar Daiļo Princi. Atlika tikai piepildīt šo naivo vēlēšanos, un Meiere to izdarīja spīdoši! Turklāt, grāmata spēja ieinteresēt arī pavisam pieaugušas tantes, kurām sagribējās vienkārši iegremdēties nostaļģijā par pagājušās jaunības “zelta dieniņām”, kad, kā visiem zināms, zāle bija zaļāka, saulīte siltāka un mīlas pārdzīvojumi asāki.
Pats jocīgākais, ka Stefānijai vienkārši neticami paveicās ar laiku un vietu. Četrpadsmit gadus pirms viņas “Krēslas” sāka iznākt Lizas Džeinas Smitas “Vampīra dienasgrāmatas” - un tad tām neviens nepiegrieza uzmanību! Bet “Dienasgrāmatu” shēma ir gandrīz tāda paša kā “Krēslai”: jauna, nevainīga meitene, svārstās starp diviem romantiskiem upirēniem. Taču izdevējus un lasītājus Smitas stāsts neiespaidoja. Tie vienkārši pazuda starp “pieaugušo” mīlas vampīrnīcu masām. Kas tur jauns – kārtējā pasaka par “asinssūcēju” mīlu, vienīgā atšķirība – varone ir pavisam jauna. Kad parādījās “Krēsla”, laiki jau bija pavisam citi. Tirgu bija sagatavojuši fenomenālie Poteriānas panākumi un visa pasaule, neatkarīgi no vecuma, bija pieradusi gūt kaifu no pusaudžu literatūras (vai precīzāk, no Young-adult - “jauno-pieaugušo”). Bet panākumus alkstošie izdevēji drudžaini meklēja nākošos “zelta” autorus. “Cikls? Par vampīriem? Mīla? Pusaudžiem? Ņemam!” Un nevīlās, velni – ne pirmā svaiguma sēklas, kas bija domātas meiteņu sirsniņām iekrita auglīgā augsnē. Nu, bet tālāk iedarbojās “domino princips”. Atlika “Krēslai” kļūt par bestselleru, kā pa Meieres iemīto celiņu sāka velties līdzīgu darbu autoru pūlis. Tajā skaitā, arī par jauniešu vampīrnīcas pionieri nekļuvušā Liza Džeina Smita, kuras “Dienasgrāmatas” tika izdotas otro reizi un tālāk lieta nonāca jau sikveliem-prikveliem-sānkveliem un tā tālāk.