2012.gada žūrija sastāvēja no pazīstamākajiem mūsdienu arhitektiem, nozares līderiem, daudzu oriģinālu projektu autoriem. Sastāvā bija Marija Aijolova, Kriss Bosse, Žuljens Kombē, Aleksandrs Riks un citi – arhitektūras profesori un praktizējošie projektētāji no desmit pasaules valstīm. Vērtējumam tika piedāvāti 714 projekti no 95 valstīm; tika nosaukta šort-liste (25 projekti), no kuras izvēlējās trīs uzvarētājus. Patīkami, ka šort-listē iekļuva divi Krievijas projekti – Pavla Sipikina Tundra City un Nikitas Asadova House of Babel: Post-crisis Skyscraper, kā arī Citadel Skyscraper, kuru izstrādāja Ukrainas arhitekti Viktors Kopeikins un Pavls Zabotnijs. Taču būsim godīgi, šīs nozares līderi šobrīd ir ķīnieši. Tieši ķīniešu projekti ieguva divas pirmās vietas (un arī trešo ieguva Taivānas pārstāvis), plusā šort-listē ir vēl četras ķīniešu izstrādes. Kopumā tomēr šort-listē ietilpst visdažādāko valstu pārstāvji – te ir meksikāņi, spāņi, irāņi, grieķi, angļi, rumāņi, šveicieši....

Pirmais, otrais, trešais

Rādās, tieši ekoloģiskā puse skāra žūrijas dvēseles vairāk par visu. Uzvarētāji, ķīniešu trijotne Čžen Čži, Hoačuan Čao un Donbai Con, piedāvāja vērtējumam projektu Himalaya Water Tower („Himalaju ūdenstornis”). Pēc arhitektu idejas, tamlīdzīgu debesskrāpju tīkls, kas izvietoti tieši kalnos, palīdzēs tikt galā ar sausumiem un plūdiem, kā arī uzlabot apkārtējo rajonu iedzīvotāju izmantojamā ūdens kvalitāti. Sarežģītā tehniskā sistēma savāks ūdeni lietus sezonā, filtrēs un glabās sasaldētā veidā, bet nepieciešamības gadījumā dos cilvēkiem. Tādā veidā, par eVolo Skyscraper Competition uzvarētāju kļuva nedzīvojamais debesskrāpis, toties sociāli – ekonomiskās problēmas risinošais, fantastiski skaists un ļoti sarežģīts (kaut arī principā iespējams) realizēšanā.

Otrā vieta tika vēl vienai ķīniešu grupai (Jintiņ Šeņ, Naņčžu Van, Czi Sja, Czihaņ Van) par projektu Mountain Band-Aid(„Kalnu plato”), realizējošs ķīniešu komunisma ideālo koncepciju. Tiesa, par debesskrāpi tiešā nozīmē viņu ēko nenosaukt: tas ir kalna nogāzei piebūvēts augstas tehnoloģijas ekociemats. Ārējā „piebūves” daļa – tie ir laukumi ar mājām un dzīvokļiem, izveidotiem Ķīnai raksturīgā lauku arhitektūras stilā, bet iekšējā – sabiedriskā telpa ar fasādēm. Tāds koncepts ļauj risināt kā pārapdzīvotības problēmu, tā arī atjaunot derīgo izrakteņu ieguves rezultātā bojātās kalnu nogāzes.

Beidzot, trešais projekts – „Piemineklis civilizācijai” (Monument to Civilization), taivānieša Lin Ju-Ta un Annas Šmidtas kopīgais darbs. „Piemineklis, lai cik dīvaini, - tas vienkārši ir liels atkritumu grozs. Radītāji kā piemēru uzmanto Ņujorku: gada laikā pilsēta saražo tādu atkritumu daudzumu, kuru var sapresēt 1310-metrīgā stabā ar diametru 30 m. Tad kādēļ gan arī neizvietot šādu gigantisku atgādinājumu tieši pilsētas teritorijā? Projektā Monument to Civilization paredzētas trīsslāņu izolējošās un nesošās sienas, trīs lifti atkritumiem, presēšanas sistēmas un ventilācijas. Pēc idejas, tam vajag atgādināt pilsētniekam par to, ka jārada pēc iespējas mazāk atkritumu, jo vairāk tādēļ, ka debesskrāpis nepārtraukti augs. Dubajai „gada” monumenta augstums – 3302 m, Šanhajai – 1665 m, Taipejai – 600. Žēl, ka Maskavai vēl neviens nav aprēķinājis.

Kopumā, ekoloģija pirmajā vietā. Tā vai citādi, tas pierāda, ka debesskrāpim ne obligāti jābūt ofisa vai dzīvojamai ēkai. Babilonas tornis var kalpot jebkurai vajadzībai.

Babilonas torņi

Principā, pirmās vietas ieguva vairāk vai mazāk realizējamas konstrukcijas. Daudz interesantāk šādā rakursā izpētīt šort-listi, kurā uzpeld reizēm pilnīgi neprātīgas idejas. Taču skaistas – nenoliedzami.

Piemēram, interesants ir ķīniešu izcelsmes amerikāņu Ina Sjao un Šengčena Jana projekts Occupy Skyscraper („Ieņem debesskrāpi”). Tas piedāvā Volstrītā mītiņojošajiem (vai arī jebkutā citā vietā) pietiekami ātri „uzsliet” savdabīgu piekaramu ēku no trosēm, auduma paneļiem un sienām. Balstīties šādam zirnekļu tīklam vajag uz to ietverošajiem debesskrāpjiem (tā ka amerikāņu pilsētas šeit ir vispiemērotākās – Krievijā tādus neuzcelsi), „debesskrāpja – parazīta” iekšējam aprīkojumam arhitekti izstrādāja virkni risinājumu, kas ļauj izvietot tur kongerenczāles, atpūtas telpas u.tml.

Bet lūk poļi Damians un Rafaļs Pšibila piedāvāja radīt pārvietojamu debesskrāpi milzīga riteņa iekšpusē (to tā arī nosauca – Migrant Skyscraper). Tā ir pati mazākā ēka projektā: tā augstums ir tikai septiņi stāvi. No vienas puses, tā ir vienkārši māja, kurā var dzīvot. No otras, nestabilas situācijas gadījumā noteiktā vietā īpašnieki var palaist dzinējus un pārvākties kur nebūt cituviet.

Ja jūs domājat, ka māja – ritenis ir fantastika, tad jūs vēl neesat dzirdējuši par ķinieša Veja Čžao „Lidojošo pilsētu” (Floating City). Viņš jūtami ietekmējies no Džunatana Svifa stāsta par pilsētu Laputu un ir izstrādājis milzīga lidojoša gredzena-pilsētas konceptu, planējoša, kā maglu vilciens, magnētiskajā laukā. Šo konceptu nav iespējams realizēt nekādos apstākļos, vadoties no fizikas likumiem un dēļ tāda magnētiskā lauka spēka iedarbības sekām uz cilvēku, taču godpilno pieminēšanu šort-listē tas ir izpelnījies.

Divi šort-listeri, ilgi nedomājot, nosauca savus projektus par „Bābeles torņiem”. Vienu no šiem projektiem izstrādāja krievs Ņikita Asadovs – tas ir „Postkrīzes debesskrāpis” House of Babel: Post-crisis Skyscraper. Ideja ir vienkārša un burvīga: var dzīvot simtajā stāvā, pie kam stāvus no otrā līdz deviņdesmit devītajam nepieciešams vienkārši „izslēgti”. Pirmais stāvs „Bābeles mājai” stabili stāv uz zemes virsmas, otrais (vai uzreiz vairāki) ar aerostata palīdzību paceļas līdz nepieciešamajam augstumam. Savienojas „atraujošā” daļa ar pie zemes esošo daļu ar troses palīdzību un komunikācijas kabeļiem; pie kam augšējo stāvu var blīvi hermetizēt un pacelties ar to augstāk par mākoņiem.

Realitāte vai fantastika?

Daži no projektiem, kas piedāvāti šort-listē, ir pietiekami reāli un pat ekonomiski izdevīgi, lai arī diezgan grūti realizēšanai. Iespējams, kādreiz tos arī ieviesīs dzīvē.

Pagaidām gan eVolo Skyscraper Competition – tie ir sapņu svētki un liels lauks fantāzijas lidojumam. Pluss, protams, iespēja jauniem arhitektiem paspīdēt pasaules līmenī.

Cita lieta, ka realitāte diktēs savus noteikumus, un skaistie sapņi pakāpeniski transformēsies skaistos, taču lielā mērā jūtami vienkāršākos projektos, kas spēs rotāt daudzas pasaules pilsētas, taču ar fantastisko nākotni tiem nebūs nekā kopīga.