Atmiņās nogūlušies,

Jā, tie man cirtīs,

Es nespēju runāt,

Bet pateikt vaig mācēt

Tik vienkārši, lai aizmirstos atkal.

Un pēc dienas

Ilgas un smagas

Vienreiz atgultos, aizmigtu un vērotu.

Naktsvijoles.

Un pasaule

Jau būtu cita. Vai citam.

Te un tev

Nav īsti teikšanas,

Par spriestpējas problēmām,

Jo spriedumos vīdošais panīkums,

Sasēdis, satupis dziļumos

Nezin robežas, nesajūt, nevēlas

Tik brūces vien laizīt, naktīs kas rodas

Tad – jā, spējam mēs rīkoties.

Pretīgi. Un no sirds.