Ja sekot zinātniskam apzīmējumam, tas klasiskais zombijs ir atdzīvojies līķis, kurš nav spējīgs pastāvīgi domāt, nav spējīgs izjust kādas nebūt emocijas. Vienīgais, ko viņš var – tas ir bez iebildumiem izpildīt sava saimnieka pavēles. Spēlēs miroņu saimnieki ir vai nu  galvenā varoņa ienaidnieks, vai pats galvenais varonis – mags, vai... Vai ari zombijs eksistē bez kāda nebūt darījuma līdzdalības: spontāni izrokas no kapa un draudzīgos pūļos uzbrūk galvenajam varonim. Tomēr šo zobraujošo darbu autori grēko pret patiesību. Autonomu zombiju reālajā dzīvē nemēdz būt...
   Tieši reālajā dzīvē. Uz šodienu zinātne, liekas, samierinājusies ar to faktu, ka zombiji – nav šamaņu un zinātnieku-fantastu, nokļuvušu burvju ietekmē, iedomu auglis. Ir pārāk daudz faktu, kurus apgāzt neizdodas pat pasiem spilgtākajiem viņpasaules teoriju pretiniekiem.
   Pats vārds “zombijs”mūsdienu fantastikai tika no vudu kulta (kurā tas nozīmē “dzīvais līķis”) ", kurš ir izplatīts Karību jūras baseinā un tam ir afrikāņu saknes. Tur uz daudzskaitlīgām salam var sastapt ne mazums cilvēku, kuri aizgūtnēm stāstīs jums ka personiski redzējuši аaugšāmcēlušos miroņus. Taču uz jautājumu no kurienes uzradās tas mironis, kā spēja piecelties no zemes, jums neviens neko neatbildēs. Tas – tabu. Parasti uzskata, ka zombiju saimnieki ir bokoro – mūsu valodā,  burvji. Tieči viņi praktizē mirušo cilvēku piecelšanu no kapa. Тāpat ir zināms, ka eksistē divi veidi vispopulārakie paņēmieni pieradināt mirušo ķermeni un ieviest sev kalpo, tā teikt, ar rozīnīti.
   Pasauc mani sev līdzi
   Lai piespiestu miruša cilvēka ķermeni bez ierunām izpildīt pavēles, burvim vajag no sākuma nozagt nākošā zombija dvēseli. Dvēsele ķermenī ir tikai dzīves laikā, tādēļ zagt cilvēka astrālo sastāvdaļu vajag, kamēr tas vēl ir dzīvs. Tādēļ bokoro naktī, kad upuris liekas gulēt, piezogas pie viņa mājokļa durvīm (svarīgi, lai durvis būtu no koka un tām būtu šķirbas), pieliek lupas pie atslēgas cauruma un it kā izsūc gulošā dvēseli.
   Priekšstats par dvēseli, kura miega laikā ir atdalījusies no ķermeņa un saistīta ar to tikai ar nelielu astrālo tiltiņu, eksistē daudzu tautu folklorā. Ar tādu neviltīgu paņēmienu izsūkto dvēseli bokoro ievieto specialā – visbiežāk stikla – traukā, kurš tiek rūpīgi aizvērts. No šī brīža jau mirstošā cilvēka liktenis ir izlemts: bez dvēseles ķermenis nav spējīgs eksistēt, un gulošais vairs nepamodīsies.
  Naktī pēc bērēm burvis atnak pie mirušā kapa, to atrok, norauj zārka vāku un tieši pusnaktī (pēc citiem avotiem – laikam nav nozimes) izsaka sava upura vārdu.piesaucot nākošo zombiju vairākas reizes, bokoro uz mirkli pieatver trauku ar tajā glabāto dvēseli. Tiek uzskatīts, ka pa šo laiku no trauka izlido tikai daļa dvēseles, pietiekoša tam, lai piespiestu mirušā ķermeni kustēties, taču nav spējīga atgriezt tam saprātu.
   Kad dvēseles daļa ieiet mirušā ķermenī, mirušais pārvēršas par zombiju. Viņš ir spējigs pārvietoties, izpildīt vienkāršas komandas, viņš ir stiprs un diezgan stipri aizsargāts no parastā ieroča. Taču ķermenis vēl glabā atmiņu par bijušo. Un lai mironis galīgi aizmirstu savu pasaulīgo dzīvi, bokoro vairākas reizes ved to garām viņa mājai izrunājot buramvārdus, kuri nodzēš viņa atmiņu. Kad pastaiga ir pabeigta, zombijs ir gatavs darbībai.
   Otrs pārvēršanas paņēmiens ir nedaudz sarežģītāks. Lai izmānītu dvēseli no ķermeņa, zem spilvena tam, kurš liekas gulēt vajag pabāzt burvju priekšmetu, kuram ir atbilstošas īpašības. Visbiežāk tiek izmantots izmantots kumplekts, kura sastāvā ir divdesmit viena zirņu sēkla un ādas striķis ar mezgliem. Naktī striķis pārvēršas zirneklī un palīdz bokoro izsūkt gulošā dvēseli. Taču burvji reti kad izmanto šo paņēmienu. Tur, kur praktizē vudu, reti liekas gulēt nepārbaudot uzmanīgi gultu – burvju lietiņu esamībai.
   Es atnākšu caur ļaunām naktīm
   Zombija ķermenis – miris. Pēcnāves procesi tajā ar tās pašas vudu maģijas palīdzību var pieapturēt, tik uz neilgu laiku. Uz kermeņa parādās līķa plankumi, tie atdziest, zaudē mitrumu, sākas līķa stīvums. Paiet pavisam neilgs laiks, un zombijs sāk pūt. Tādēļ uz reālo situāciju nekādi neattiecas, tas ka zombijs ir varoņa palīgs dažus mēnešus. Pa šo laiku zombijs sapūst, viņa ķermenī radušās gāzes saplosis ādas pārklājumu, kermenis palielināsies izmēros pusotru-divas reizes, muskuļi pārstās turēties pie kauliem un zombijs vienkārši sajuks gabalos.
   Vudu praksē cilveku, precīzāk viņa līķi, zombē ar aprēķinu izmantot mironi tuvākās divas-trīs dienas. Pa šo laiku viņš var paveikt sarežģītu fizisku darbu vai atgriezties pie radiem... Zombija atgriešanās ģimenē tiek uzskatīta par sliktako no visa iespējamā. Tas nozīmē, ka uz ģimeni ir uzlikts lāsts, no kura atbrīvoties var tikai ziedojot kādu no ģimenes locekļiem.
   Lai novērstu mirušo “atdzimšanu”, Antiļu salu iedzīvotāji izmanto visdažādākos paņēmienus. Aizšuj līķa muti, lai mironis nevarētu atsaukties nokoro aicinājumam. Iesit krūtīs koka mietus – prakse, kura izplatīta daudzām tautām. Pēdējos 15-20 gadus ir kļuvis moderni pieliet kapus ar betonu. No akmens gūsta zombiji nu noteikti nepiecelsies.
   Fantāzijas darbos priekš tam, lai nedotu iespēju mirušajam piecelties no kapa, visbiežāk izmanto dažādus buramvārdus. Šādus panēmienus izmanto arī reālajā dzīvē, tacu buramvārdu lasīšanas prakse ne vienmēr dod gaidīto efektu, tādēļ izmantot betonu ir drošāk.
   Skarbās reālijas
   Mēs novilkām divas pirmajā skatā divainas paralēles.starp fantāzijas pasaulēm, kuras biezi apdzīvo atdzimušie vai tikai atdzimt gatavojošies zombiji, un realitāti, dzīvo cilvēku pasauli. Ka tad saistīta mūsu ikdienas dzīve un rakstnieku un dizaineru izdomātie zombiji?!
   Lieta tajā, ka zombiju eksistēšanā nav nekā neiespējama. Pat ja tas arī nav zinātniski pierādīts fakts (tas, kurš to pierādīs, iegūs Nobela prēmiju fiziologijā), tomēr visumā loģiska teorija.pajautājiet jebkuram fiziologam, patalogo anatomam vai vispārējās prakses ārstam, kuri interesējas par šo jautājumu. Jums, visticamak, atbildēs, ka zombēšanas faktā nav nekā ārpuszemes un neticama. Tiesa, it kā mirušu cilvēku “atdzimdināšanai” zinātnieki dos citādāku izskaidrojumu,nekā vudu burvis no Jamaikas salas.
   Zinātniekiem jau sen bija aizdomas, ka baumas, kuras virmo ap zombijiem – nav vienkārši baumas. Viena lieta – vecmāmiņas pasakas, bet cita – oficiāli mirušu cilvēku reāli “atgriešanās” fakti. Un tieši ar šo iznāca saskarties dažiem pētniekiem.
   Nu pārāk daudz labi izglītotu cilvēku apgalvo, ka vudu iespējas – tie nav vienkārši veču-šamaņu murgi. Pēc ilglaicīgiem pētījumiem – visvairāk pie šī jautājuma stradāja amerikāņu etnogrāfs Deviss Vaids – tika noskaidrots, ka paralēli buramvārdiem, dvēseles izsūkšanai, dažādu maģisku priekšmetu nolikšanai zem spilvena bokoro izmanto arī tā saucamo zombēšanas pulveriīt vai dzērienu.
   Vaidam izdevās iegūt nelielu ši pulverīša dauduzmu. Tas tika uzmanīgi izpētīts. Pēc spektrogrāfisku, gāzu hromotogrāfisko un bioķīmisko analīžu veikšanas kļuva skaidrs, ka pulverīša darbibas galvenais zombija pulverīša pirmsākums ir tetrodoksīns. Tā ir īpaši stipra neirotropa inde, kurš iedarbojas, tai skaitā, uz neopallemu – tas ir, uz galvas smadzeņu apvalku. Nokļūstot uz cilvēka ķermeni, inde bloķē nervu kustību, rezultātā gandrīz apstājas elpošana, sirdspuksti gandrīz nav sajūtami. Cilvēks apkārtējiem liekas miris. Paralēli tam, neatgriezeniski tiek bojāts galvas smadzeņu apvalks, cilvēks vairs nespēj domāt, viņš spējīgs tikai veikt parastas darbības un pavēles.
   Tieši ar tetradoksīna palīdzību bokoro arī panāk zombēšanu. No sākuma cilvēku, kuram tika ivadīta inde, radinieki uzskata par mirušu, dzīve taču tik tiko viņā turas. Pēc tam burvis izrok kapu un ar nesarežģītas hipnozes palīdzību piespiež saprātu zaudējušo cilvēku darboties pēc pavēles. Ievērojiet, tāds zombijs (pēc būtības – ar ķīmisku paņēmienu lobotomēts cilvēks) var eksistēt samērīgi ilgāk, nekā liķis, kurš sadalās. Tetradoksīns dara savu darbu un parasti pēc mēneša pusotra ķermenis vienalga iet bojā.

 Zombiji, kuri pieceļas no kapiem “Maga dizmšanā”, kuri izrok zemi Diablo 2, kuri gauž miega artērijas “Blēras raganās”- tas viss ir reāli. Lai arī speles personāži nedaudz neatbilst oroģinālam – “dzīvam” zombijam, - taču tas viņiem ir piedodams. Jo autori taču reizēm nezina, ka pārnes uz fantāzijas pasauli nevis mītu, bet musu planētas attālu nostūru skarbo realitāti.