27 Jul 2010
Grāmatas galvenais varonis Timurs, stepē uzaudzis debesu cilvēku dēls, savas dienas vada jādelēdams riņķī ar zirgu, šad tad klausoties vecātēva un tēva gudrības, pa reizēm nogalējot pa kādam konkurējošās cilts pārstāvim, un trenējoties šaušanā ar loku. Ierastā kārtība mainās, kad viņa dzimto jurtu iznīcina dīvains cilvēks melnā apmetnī, un ne jau šā tā, bet ar helikopteru (par tādu aparātu eksistenci viņš ir informēts no sava tēva). Stepes pārstāvji ir nolēmuši mainīt savu ģeopolitisko situāciju un atgūt impērijai zaudētās zemes. Tādēļ tiek nolemts sūtīt Timuru uz Impēriju apsildīt degunu un realizēt pareģojumu.
Paralēlās sižeta līnijas mums stāsta par dīvainu meitieti, kas nez kādēļ laiku pa laikam nogalina civiliedzīvotājus ar maģijas palīdzību, sava daļa tiek arī viņas vajātājiem un „Zaķiem”. Kas ir zaķi, es nezinu? Autors neko sīkāk nepaskaidro, iespējams, tie ir kādi elfveidīgi meža iemītnieki, kas dzīvo labilā pamiera stāvoklī ar Impēriju. Viņiem ļoti nepatīk, kad tiek nogalināts kāds no viņu cilts. Par sodu parasti tiek noslaktēts viss ciems, kur šāds gadījums ir noticis.
Tad vēl mums ir izmeklētājs Seuls, kurš nodarbojas ar viena zaķa slepkavības izmeklēšanu, un princis vārdā Monk, kas faktiski pārvalda Impēriju. Autors visas šīs sižeta līnijas ir savērpis kopā diezgan meistarīgi, cenšas sižetu nepadarīt pārāk paredzamu un tai pat laikā izvairīties no megaatrisinājumiem. Jāatzīst, ka lielākoties viņam tas izdodas diezgan labi. Izņemot brīnumainu kuģa uzpeldēšanu, bet tur nu neko nevar darīt, neļaus tak galvenajam varonim nosalt.
Kopumā grāmata interesantāka par Haitanas cikla grāmatām, cerams, ka šāds līmenis saglabāsies līdz beigām. Galvenajiem varoņiem pat ir rakstura iezīmes un sarežģīti personiski motīvi (kuri lasītājam laika gaitā tiek atklāti), diezgan neraksturīgi mūsdienu krievu fantasy, tur parasti klopē ienaidniekus tāpat vien, lai pa kājām nemaisās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Tīri lasāma.