Abus cilvēka dabas vektorus labi nodemonstrēja Ķīnas un Japānas vēstnieki Lielbritānijā, kuri, jaunajam gadam tikko sākoties, vēl joprojām neatrisinātas 20. gadsimta vēstures pārestību problēmas izvērsa asā avīžu sleju polemikā.
Ķīnas vēstnieka Liu Sjaomina dusmas izraisīja Japānas premjerministra Šindzo Abes rīcība, aizgājušā gada nogalē apmeklējot Jasukuņi svētnīcu Tokijā. 1869. gadā dibinātā svētnīca bija iecerēta kā piemiņas vieta visiem, kas gājuši bojā karadarbībā, pildot pienākumu un aizstāvot dzimteni. Atšķirībā no citiem līdzīga veida memoriāliem citviet pasaulē, Jasukuņi svētnīcā godina kritušo garus kami. Nevienu no 2,5 miljoniem garu, kas iemūžināti svētnīcā, nevar nošķirt no visa garu kopuma, neveicot iesvētīšanas rituālu no jauna. Ķīnas vēstnieks, tāpat kā daudzi citi Ķīnā, Korejā un Taivānā, vēlētos, lai šinto priesteri izdarītu tieši to: no 2,5 miljoniem kami nošķirtu 1978. gadā to miriādei piepulcinātos četrpadsmit A klases japāņu kara noziedzniekus, ko par tādiem 1946. gadā atzina Starptautiskais Tālo Austrumu kara tribunāls.
Ķīnas vēstnieks vēlējās norādīt, ka Japānas premjerministra Jasukuņi svētnīcas apmeklējums lieku reizi atgādina, ka Japānas valdošā elite tā arī nav līdz galam izvērtējusi Japānas imperiālisma un militārisma pagātni. Ja tā patiešām ir, tas nenoliedzami ir skumīgi, bet ne jau tāpēc, ka pagātnes kļūdu izvērtēšana dos iespēju tās vairs nekad nepieļaut. Es tam neticu. Ja jūs pats, domājot par pagātnes notikumiem, cenšaties nepieļaut to atkārtošanos, tas vēl nenozīmē, ka tāpat rīkosies, teiksim, jūsu mazbērni. Varbūt kaimiņš pagātnes notikumus nemaz nenožēlo, bet klusi pārcilā atmiņā. Un, lai gan es, šo rakstot, ierasti domāju par holokaustu, gulagu, japāņu kara noziegumiem, tomēr tūlīt pat arī atceros sabiedroto uzlidojumus civiliedzīvotājiem Vācijā un Japānā, arī atombumbu uzspridzināšanu Hirosimā un Nagasaki. Visvienkāršāk būtu teikt, ka japāņi paši vainīgi, tomēr man šķiet dīvaini, ka nogalināšana tiek attaisnota ar metafizisku pārliecību, ka tas uzlabos dzīvi nākamībai.
Arī manī izraisa sašutumu Japānas politiskās elites revizionisms, bet atšķirībā no Ķīnas vēstnieka tāpat man ir nepieņemama arī Mao Dze-duna glorifikācija, pārliecība, ka Ķīnas Komunistiskā partija ir atbrīvojusi ķīniešus no apspiestības, ka šķiru genocīds ir visnotaļ attaisnojams, jo Mao Dzeduns esot kļūdījies tikai trīsdesmit procentu robežās. Iespējams, ka gluži tāpat klusībā domā arī Staļina vai Hitlera apjūsmotāji. Privātās sarunās man ir nācies dzirdēt ķīniešus un indiešus sakām, ka arī Hitlers izdarīja kaut ko labu – stabilizēja Vācijas ekonomiku un atdeva tautai pašapziņu!
Protams, salīdzinot ar šāda mēroga ļaunuma apcerēšanu, mans sašutums vēl arī par to, ka Ķīnas vēstnieks piemin Voldemortu no “Harija Potera”, šķiet nenozīmīgs. Kāpēc, runājot par vēstures notikumiem, būtu jāatsaucas uz pusaudžu literatūras varoni? Jādomā, ka savu lomu nospēlējusi britu lasošās publikas gaume, Voldemorta tēla perfektā atbilstība ļaunuma klišejai un maniheistiskā cīņa starp labo un ļauno Roulingas romānā. Iespējams arī, ka ĶTR vēstnieks bija izpētījis tajā pašā avīzē publicēto “50 ļaunāko literāro tēlu” sarakstu, kurā Voldemorts ieņem 5. vietu. “Gredzenu pavēlnieka” Saurons ieņem tikai 25. vietu, bet 1. vieta, kā izrādās, pienākas Džona Miltona “Zaudētās paradīzes” Sātanam.
Bez Voldemorta pieminēšanas pārējais, ko bija uzrakstījis ķīniešu vēstnieks, vairs nelikās ievērības cienīgs. Literārās gaumes trūkums piešķīra seklumu visai rakstiņa argumentācijai. Manas pārdomas apsīkst drīzāk sentimentālā nožēlā par to, ka vairs nav politiķu un diplomātu, kuri spētu citēt kaut ko jēdzīgāku par “Hariju Poteru”. Varbūt pat pastāv kāda nepārskatāma saistība starp to, ko cilvēks lasa, un to, kā viņš spēj saprast vēsturi.
http://rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2014&month=2&article=7