XIX gadsimtā cilvēki «zaudēja jušanu». Līdz XX gadsimta vidum «zaudēja samaņu». Bet tagad — atslēdzas («izrubījas»). Protams, jāremontē, pārstāda vispirms cita cilvēka orgānus, bet pēc tam citu substanci.

Kentauru dzimšana.

Vārds «kentaurs» jau nebaida. Tieši otrādi, kļūst romantisks. Ir žurnāls, izdevniecība «Kentaurs» un kentauristika kā zinātnes novirziens. Taču kentaurs ir monstrs, krieviski — briesmonis. Šausmonis. Dabas likumu pārkāpums, kad viena dzīvnieka ķermenim pievieno cita dzīvnieka orgānus. Vai arī pie dabiskā, mākslīgo. Un kad tie pārsvērs cilvēka mēru, tā normu. Šausmīgs brīnums. Nenormālas (trakas) idejas, ko zinātne alka XX gadsimta sākumā, tā beigās ir atnākušas. Un jau realizējas kropļu-kentauru-monstru-briesmoņu veidā. XXI gadsimts būs briesmoņu gadsimts.

Sveicināta, cilts, jauna, nepazīstama! Briesmīgs gadsimts.

* * *

Kā Zemes daba vairs nespēj eksistēt bez sabiedrības palīdzības, tā arī cilvēka ķermenim ir vajadzīga regulāra zāļu, stimulātoru, trankvilizātoru, vitamīnu iedarbība. Ārstēties mēs sākam no dzimšanas un vēl pat mātes miesās, un ne jau slimību dēļ. Vai arī, citādi sakot, mēs jau no sākuma esam slimi. Es vienmēr biju pret profilaktisko ārstēšanu un tabletēm. Taču apstākļi veidojas tādi, ka jāsāk tās attaisnot. Mūs ietver civilizācijas indes un pretinžu lietošana kļūst par nepieciešamību. Tikai jārūpējas nevis par ārējās un iekšējās dabas tīrību kā tādu, bet par to, lai nesajauktu indi ar pretindi. Tāpēc, ka no farmokoloģiskās agresijas mikrobi un vīrusi, vispār, slimības tā ir sarežģījušās, ka «tīram» organismam no tiem vairs nav aizsardzība. Jau tagad spēcīgi cilvēki sliktāk izslimo gripu. Un pēkšņi iet bojā, kamēr slimie un vājie tikai čīkst un čīkst. Veselam — neizdzīvot.

* * *

Medicīnisko priekšrakstu jūklim ir objektīvs pamats. Lai organisms kopumā funkcionētu pareizi, daudz patērēt cukuru ir kaitīgi. Taču smadzenēm ar saspringtu garīgu darbību tas ir nepieciešami. Vienu orgānu prasības sāk konfliktēt ar citu orgānu prasībām. Smadzenes izsauc tādu organisma darbības tipu, kas noved pie aizkuņģa dziedzera dezorganizācijas (diabēta). Kļūda. Slimība. Kādu slimību izvēlēties? Būt veselam, nozīmē noiet pa skujasmeni. Ar vecumu asmens kļūst arvien asāks. Un mēs arvien biežāk — sagriežamies.

Katram cilvēkam ir savs bioloģiskais laiks. Pulkstenis var sabojāties, paskriet uz priekšu vai atpalikt. Vēsturē zināmi gadījumi, kad 8 gadus vecam bērnam ir sākušas augt ūsas, ap 12 gadiem, izkrist mati, bet 16 gadu vecumā viņš jau kā vecs cilvēks nomirst. Tā ir patoloģija. Taču vai nav kas līdzīgs dažos gadījumos arī ilgdzīvošana, īpaši visizcilākajos? Pulkstenis atpaliek? Tad dzīves ilgumu līdz 150 gadiem vairs nevar uzskatīt par normas augšējo robežu. Cenšanās pēc tik garas dzīves ir pataloģija un noved pie cilvēku kopējā veselības līmeņa pazemināšanās. «Interesanti» tas ir tikai no zinātnes viedokļa.

* * *

Un tomēr, man dod cerību mūsu māju laiku pa laikam okupējušie tarakāni. Viņi ir pat pieczvaigžņu viesnīcās, Maskavas un kalifornijas universitāšu kopmītnēs. Kā vien necīnamies ar tiem, kā neindējam un neiznīcinām — viņi ir. Dzīve ir dzīvīga, tai ir liels adaptācijas diapazons. Kāds gaiss ir lielpilsētā, kāda drūzmēšanās transportā! Tik cieši kopā var būt tikai zivis un kukaiņi, augsti attīstīti zīdītāji tādos apstākļos iet bojā, cilvēki izdzīvo, taču paliek vāji, slimīgi un ar vājiem nerviem. Ļauni tarakāni.

P.S. Tas gan tikai «skaistu vārdu dēļ». Īstenībā, ja pierīvējas, tad viņi ir diezgan nekaitīgi.

* * *

Modernie, kultūras cilvēki: salīdzinājumā ar pagājušo laiku un neizglītotajiem, viņi ir tīri no ārpuses un netīri no iekšpuses. Nesvīst, neraud, pārstājuši spļaudīties, nelieto lakatus. Viss paliek vai atgriežas iekšās. Pēc tam ārstē hemoroīdus, alerģijas, nieres. Toties mazgājas gandrīz katru dienu, izskalojot no ādas un matiem palikušos dzīves elementus. Pēc tam, pielietojot sarežģītu kosmētiku, tos atkal kaut kā ienes.

Diezgan sens kultūras faktors cīņā ar dabu ir smaržas un dezodoranti. Vesels ķermenis labi ož, tas ož normāli. Smaka ir dabisks ķermeņa turpinājums, gaisa apvalks. Taču civilizācija smaku ir izdalījusi ārpus pieklājības robežām, vajā to. Smaržas ir cilvēka smakas gurnauts, tā apģērbs. Tagad tik labi ģērbjas, ka jau parādījušies aromatizēti prezervatīvi. Tas ir, tiek izteikta pilnīga, absolūta cilvēka atsvešinātība no savas dabas. Esmu pārliecināts, ka tie provocē impotenci. Un tie ir vajadzīgi impotentiem, esošiem un nākamiem.

Ķīmijas attīstības laikmetā cīņa ar dzīves smakām tiek pabeigta ar pilnīgu kultūras uzvaru. Japānā tagad ir «tīra ķermeņa kults», jo tur, par spīti tūristu uzskatam, vistālāk ir tikuši ar dabas apspiešanu. Taču dažreiz cilvēkus pārņem ilgas pēc dabiskuma un viņi sāk to imitēt: izgatavo smaržas kā sakarsušam ķermenim, smaržas, kas ož pēc darba sviedriem utt. Cilvēks cenšas mākslīgi imitēt sevi — pazaudēto.

Bērnība ir ķermenis, matērija. Briedums — spēks, enerģija. Vecums — zināšanas, informācija. Cilvēks attīstas kā pasaule, pasaule — kā cilvēks. Un kopā ir izsmēluši savu formu. Sākusies pāreja uz jaunu realitāti: mikro- un megamatērijas, ķermeņi, kas nav mums samērojami un kur Mēs neesam Mēs. Mezozoja beigas!

* * *

Daba mirst, taču tas nenozīmē, ka to saglabāt ir bezjēdzīgi, cilvēks ir mirstīgs, taču viņš visu dzīvi cenšas būt vesels un ārstējas. Bet daži pat nodarbojas ar fizkultūru.

Kad ekologus, zaļos, citus dabas aizstāvjus prasa, ko viņi reāli ir izdarījuši, kādus rezultātus panākuši, tad viņi var parādīt vismaz kaut ko, ko viņi nav ļāvuši izdarīt: norakt, uzbūvēt, norobežot, pagriezt. Tas arī ir rezultāts, tagad, acīmredzot, galvenais. Jo attīstība iet pati par sevi, bet, lai to regulētu, ir vajadzīgi visi cilvēku spēki. Modernajos apstākļos cilvēku apzinātās pūles būtu jāvelta, lai to bremzētu. Jā, attīstību nevar apstādināt. Taču neizbēgams ir arī konkrēta cilvēka gals. Katrs zina, ka to neizbēgs, taču pieņem mērus, lai «apstādinātu mirkli». Gandrīz neviens neuzskata, ka šādas pūles ir bezjēdzīgas. Cilvēce ir nokļuvusi viena cilvēka situācijā un tai jādzīvo pretēji loģikai. Varonīgi.

* * *

Es esmu ekoloģiskais optimists un uzskatu:

1)   no visām dzīvajām būtnēm cilvēks nomirs pēdējais;

2)       pasaulē vienmēr ir vieta gadījumam;

3)       tas, kas ir noticis vienreiz, vienmēr var notikt atkal.

http://www.philosophy.ru/library/kutyrev/razum.html

Post Scriptum.

Jaunais krievs pastaigājas ar dēlu. Satiek mākslinieku ar molbertu: jauc krāsas, uznes tās ar otu, ņem nost, atkal uznes — ainavu zīmē. Jaunais krievs saka dēlam: «Redzi, dēliņ, ko nozīmē būt nabagam. Kā cilvēks bez fotoaparāta mocās.»

Līdz XX gadsimta vidum runāja: Viss ir jādarta ar dvēseli. Reklamēja: «Darināts ar mīlestību». Cilvēks bija personība. Audzināšanās laiks.

XX gadsimta beigās saka: Visu vajag taisīt profesionāli. Reklamē: «Darināts ar prātu». Cilvēks — speciālists. Izglītības laiks.

XXI gadsimtā runās: Viss ir paveikts automātiski. Sāks reklamēt: «Intelektuāls produkts». Cilvēks — faktors. Programmēšanas laiks.

XXII gadsimtā apklusīsim: Visu taisīs mākslīgi. Tiks reklamēts: «Izdarīts bez cilvēka». Cilvēks — robots. Virtualitātes laiks.