Lielajās pilsētās, kur visvairāk vietuļo, var pasūtīt «maigumu pa telefonu», «vardarbību ar balsi» no magnetofona letes, «video mīlu» - pa datora terminālu, kurā tu vari it kā piedalīties. Izplatās «mākslīgs sekss», kur otra cilvēka vietā ir dažādi tehniski aprīkojumi. Un vienīgais šīs milzīgās, daudzveidīgās seksuālās industrijas mērķis — apkalpot arvien lielāko onānistu armiju. Lūk, civilizētais barbarisms, kura priekšā nobāl visas citas perversijas. Cilvēka pašnoliegšanās. Sākumā cita acīs. Pēc tam «savās paša acīs». Sabiedriskuma anihilācija. Rodas jauns, īpašs, biosociāls fenomens «cilvēks onanējošais».
Tāds būs XXI gadsimta cilvēks. Jaunais — Homo masturbator. Viņa vārdā var arī nosaukt gadsimtu.
Nākošais autisma etaps ir tieša iedarbība uz smadzenēm — ar narkotikām. «Dievu ēdiens» - par tām saka nekautrīgi tās propogandējošie zinātnieki un psihiatri. Tur «otrs» nav vajadzīgs pat simboliski. Vai drīz tā būs tikai elektroniska smadzeņu stimulācija — pieslēdzies tik kontaktam. Te jau viss notiek, sākumā, kā vienmēr - «ārstniecības nolūkos».
Es esmu pret psihostimulatoriem, ne morālu, bet (galvenokārt) ekoloģisku apsvērumu dēļ. Tāpēc, ka lietot tos, tas ir noziegums, ne tik daudz pret sabiedrību, cik daudz pret dabu. Pret cilvēku, kā pret sabiedrisku un bioloģisku būtni - «cilvēku». Ķīmijas agresija pret dzīvību. Mākslīgais pret dabisko.
* * *
XXI gadsimts. Veikals «Dabas veltes». Jeb «Apkārtējās vides» veltes»? Pārdošanā: dzīvnieka gaļa, lauka kartupeļi, dzēriens «ūdens» (jau novecojis, jo tādu dzērienu jau visur pārdod). Gatavojas pārdot gaisu. Un jau pēdējā Dieva dāvana tiek pārvērsta precē. (Pavisam muļķīga civilizācija paliek.)
* * *
Situācijas modelis: dzīvā daba un mākslīgā vide, cilvēks un tehnika, cilvēks un pilsētas dzelzsbetona džungļi, jau ir izspēlēts uz dzīvniekiem. Govis, putnus, cūkas mēs jau esam ieslēguši kompleksu dzelzs būros, liedzot tiem saikni ar dabu, augiem, sauli, gaisu, plašumu, un bioloģiskais degradē. Ja personīgā saimniecībā, kur govīm vēl ir ganības, tās var slaukt 13-15 gadus, tad no kompleksiem tās nākas brāķēt jau pēc 5-7 gadiem. Slimības, ālavība, izslaukumu mazināšanās, neskatoties uz visām zootehniķu pūlēm. Tas pats arī ar cilvēkiem, neskatoties uz visu medicīnu: vājums, dzīves tonusa mazināšanās un lepnie skaitļi par to, ka pieaig diagnostikas centru skaits un gultu skaits slimnīcās.
Uzvarot daudzas smagas slimības, medicīna atbrīvo vietu daudz smagākām. Jūtams šāds progress: slimības kļūst neārstējamākas un sarežģītāk ārstējamas; visas slimības kļūst hroniskas; nāve atkāpjas, bet palielinās slimošanas gadi pirms tās; veselības un nāves vietā esamība «trešajā stāvoklī», neesi ne īsti slims, ne īsti vesels! Rodas jauna cilvēku suga: hroniķi. Hroniķis — tas ir pacietīgs neārstējamas slimības nēsātājs. Slimas dzīves vesels subjekts; toties var nodrošināt «vieglu nāvi» - eitanāziju. «Pie mums mirst komfortabli», - ar lepnumu sacīja kāda liela ārstniecības centra vadītājs. Tas, acīmredzot, būs pats augstākais un neapstrīdamais cilvēka sasniegums ceļā uz savas dzīves pilnveidošanu.
* * *
Senajā Ķīnā satiktu cilvēku sveicināja ar vārdiem: «vai rīsu ēdi?», dažās Āfrikas valstīs: «kā svīsti?». Eiropas kultūrās - «kā ar veselību?». Tagad visdabiskāk būtu jautāt: «ar ko slimo?». Bet «kā klājas?» vietā vajadzētu teikt: «Kā izdzīvo?»
* * *
Aptiekās tikpat daudz cilvēku, cik maizes veikalos. Un ņem daudz. Dienas lozungs: zāles — mūsu otrā maize. Vai drīz tās nebūs pirmā? No otras puses, bagātās valstīs ēdiens pakāpeniski kļūst diētisks, arvien vairāk sāk kļūt par zālēm. Nākotnē, iespējams, zinātnisku izstrādņu rezultātā produktus varbūt aizvietos tabletes un ēšana un ārstēšanās savienosies uz visiem laikiem. «Nākotnē?» Te, autobusu pieturā lasīju reklāmu: «Amerikāņu bērnu pārtikas firma. Slimiem un veseliem (!) bērniem. Krievijas Veselības aizsardzības ministrijas atļauja. Piedāvā produktus: infamilu, infalaku, prosobi, nutramigēnu, prehistimilu uc.» Acīmredzot, tas ir kas tāds, kas kādreiz pie cilvēkiem bija gaļa, piens, maize. Lai ēdiens kļūst jūsu zāles (Hipokrāts.). Viņa novēlējums piepildās, tikai otrādi, zāles kļūst par ēdienu. Paralēli tiek dzēsta robeža starp veselo un slimo. Ārstēšanās kļūst par permamentu stāvokli, normu. Un attiecīgi, sabiedrībā ārstēšanās industrija, kuru nezin kāpēc sauc par veselības industriju, iznāk priekšplānā. «Jaunā industriālā sabiedrība».
XXI gadsimta aptiekā. Eitanāzijas nodaļa. Bagāts līdzekļu izvēles klāsts. Vismaz trīs grupas: acumirklīga nāve, nāve — izdzišana, priecīga nāve (ar smaidu). Pašas dārgākās zāles — pēdējā grupā. Kā tad savādāk, tas taču nozīmē «nomirt aiz laimes».
* * *
Ārstēties ar moderniem, jaudīgiem, ķīmiskiem līdzekļiem — tas nozīmē, iemainīt vienu slimību pret otru. Ir parādījušās tā sauktās, zāļu slimības. Tās pēta un ārstē arī ar zālēm utt. - ļauns, bezgalīgs strupceļš. Tikai vislabākie ārsti un gudri slimnieki seko Hipokrata novēlējumam, izmantot dabas dziedinošos spēkus, tāpēc spēj izsprukt caur divu slimību Scillu un Haribdu — to, no kā ārstējas, un to, ko iegūst ārstējoties.
Cilvēks ar gribasspēku. Katru rītu uzlādējas... ar zālēm. Dinamomašīna ir kļuvusi par akumulatoru. Vai drīz neizlādēsies?
Tātad, ārstēties, ārstēties un vēlreiz ārstēties mums ir novēlējis lielais Ļeņins. Jā, viņš jau laikam novēlēja ko citu: mācīties. Nav svarīgi, drīz tas būs viens un tas pats.
Kādreiz slimnīcās bija bērnu palāta. Tad sāka atklāt bērnu nodaļas. Tagad paralēli eksistē pieaugušo un bērnu rajonu un apgabalu slimnīcas, bērnu kardio- un onkoloģiskie centri utt. Atceros, man kādreiz likās pēdējā muļķība, vēlēt bērnam veselību. Tā taču bija saprotama lieta, bērns jau nebija nekāds vecis. Bet tagad... Pienācis laiks, kad bērni slimo pat vairāk, nekā veci cilvēki. Viņi jau ir slimi no dzimšanas. Tātad, slimi ir jau, ne vien atsevišķi cilvēciski indivīdi, bet cilvēki kā suga.
* * *
«Gadsimta slimības» ir slimības, kas pārveido cilvēka organismu ātro vides pārmaiņu iespaidā. Suga izmaiņām piemērojas, paātrinot indivīdu nomaiņu ar jauniem, ar to pastiprinātu mirstību, īpaši, vīriešu, tāpēc ka caur šo dzimti viss dzīvais apgūst mainīgos apstākļus. Daba izmanto vairākus paņēmienus, lai paātrinātu atjaunošanos: apendicīts, piemēram bija iezīmēts, kā svarīgs ceļš. Taču mēs pamatā esam iemācījušies tikt ar to galā. Tad sirds. Pēkšņi un negaidīti ņem un apstājas: «apgūlās uz dīvāna un nomira». Īstos iemeslus neviens nezina. Mēģina samainīt ar mākslīgo. Tad dabas dumpis notiek šūnu līmenī — vēža slimības, AIDS, pēc tam smadzeņu audzēji utt. Veicot pārstādīšanas, nomāc imunitāti, bet pēc tam meklē tās pašas imunitātes deficīta iemeslus. Stimulē imunitāti, bet pēc tam meklē organisma alerģisko reakciju iemeslus. Un visu ar šausmīgi gudru izskatu, kaut gan, lai šo absurdu saprastu, nav vajadzīga nekāda medicīniskā izglītība. Ezim skaidrs. Garrokainie un tuvredzīgie? Kušš... zinātne.
Bezgalīga medicīnas cīņa ar pretdabisku dzīves veidu, kas ved pie pakāpeniskas cilvēka kā miesīgas būtnes demontāžas.