Cilvēces globālās problēmas rada tās globālie noziegumi. «Gadsimta noziegums», kam tikpat kā nepiegriež uzmanību, ir kosmisko raķešu palaišanas vakhanālijas. Tāds kā ražošanas neprāts. Te jau klāt arī patēŗētāju bums: palaišanai tiek gatavotas pasažieru lidmašīnas, kur uz borta būs restorāns, videotēka, kazino un guļamsalons. Savdabīgs bordelis gaisā. Atkal drīzumā būs virsskaņas lidmašīnas. Cik gan liekulīgi ir paralēlie vaidi par to, ka atmosfērā ozona slānis kļūst plānāks, un kāda gan cena visiem tā glābšanas ģeniālajiem projektiem.
(Piemērs, kas pierāda, ka ģēnijus no parastiem cilvēkiem atšķir tas, ka viņi taisa ģeniālas muļķības.)
Visi apzvēr, ka mīl dabu. Taču vienkāršu zvērestu pat mīlā ir par maz. To ir jāmīl arī mūsu tehnoloģijai. Taču tā to vien dara, kā nomaina dabu, veidojot jaunu vidi.
Rosināt jautājumu par nepieciešamību ražot apkārtējo vidi ir tas pats, kas samierināties ar dabas kā tādas bojāeju. «Apkārtējās vides radīšana» ir modernās zinātnes un ekoloģijas pēdējie sasniegumi. Mākslīgais aprij dabisko.
* * *
Cilvēks ir pliks pērtiķis. Tā ar metaforas piegaršu runāja XIX gadsimtā. Ja paskatītos uz moderno cilvēku, kaut vai pirtī, tad šo frāzi laiks uztvert burtiski un absolūti. Matu iztrūkums eiropiešiem ir gandrīz pilnīgs — arī vīriešiem. Vairākums kā rozā sivēni. Sievietēm jūtama krūšu samazināšanās. Pārējās, sekundārās dzimumatšķirības arī zūd, vai arī tās «nenēsā». Sākumā sekundārās, bet pēc tam... Laikam jau nākošajā paaudzē. Tagad piedzīvotā seksuālā revolūcija ir histērija pirms mūsu sugas turpināšanas spējas un gribas iznīkšanas. Bojāeja taču rodas uzplaukuma iekšienē, bet kritiens — no virsotnes.
Mūs baida pārapdzīvotā Zeme. Jā, tas ir reāli. Taču spēkā pieņemas cita tendence — cilvēku izmiršana. Tai dod visādus skaidrojumus — ekonomiskos, sociālos, aizmirstot dziļāko: zūd vēlēšanās dzemdēt bērnus. Ar balto rasi šeit viss skaidrs. Ko dzemdēt tai ir palicis labi ja 100 gadus. Pēc tam šprices un mēģenes dzimumakti, kuri ir jau sākušies. Vāji attīstītās zemēs cilvēki dzims ilgāk — kādus 300 gadus. Pēc tam arī tur tos sāks — taisīt. Uz konveijera. «Numurētus». Jau ir sākuši.
* * *
Zvēri attīstās fiziski, vienkārši dzīvojot. Cilvēki — mainot dabu, strādājot. Pēc tam fiziskai attīstībai nācās ierādīt īpašas vietas — stadionus. Sākumā, lai sacenstos, vēlāk, lai nodarbotos. Peldēsana upēs pārvērtās par peldēšanu baseinos. Hokejs uz ielas pārgāja uz sporta pilīm, nevis uz ledus, bet uz grīdas (florbols). Pat futbols pārceļas zem jumta. Tiek reklamēti «mājas stadioni» - fizkultūras aprīkojumi dzīvoklī. Aparāti, kas apstrādā cilvēku, mīca viņa muskuļus, rausta locekļus, grūsta kā maisu... Mehānismi pasīvam un nogurdinošam ķermeņa treniņam bez dvēseles piedalīšanās. Galvenais, lai nav jāiet uz ielas, dabā. Nav jau arī kur. Tiek izstrādāti vingrinājumi, kurus var darīt sēžot pie galda, kustinot roku un kāju taust... atvainošanu — pirkstus. Lielais sports! Vēžveidīgajiem? Nē, ja aparātu kontrolē, tad — valeoloģija. Tālāk vairāk. Sāk reklamēt fizkultūru guļus stāvoklī. Stadions gultā! Kustīgā protoplazma...
* * *
Fizkultūra pakāpeniski nokrīt līdz primitīvai skriešanai, tai sacer odas un tik un tā, masveidā nodarbojas ar to ārkārtīgi maz. Lieta beidzas ar poēmām vienkāršai kājāmiešanai un veloergometram, vāveres ritenim, neizejot no dzīvokļa. Darbs un atpūta dabā, darbs rūpnīcās un spēles stadionā, darbs kabinetā un spēles pie videoautomāta — tāds ir cilvēka fiziskās aktivitātes kritiens, kas seko ārējās dabas degradācijai un iznīkšanai. Rezultāts — profesora Dovela galva. Pēc tam cilvēkveidīgs kiborgs. Vai vienkārši — kibers. Lidmašīna nevicina spārnus, bet automobilis sen vairs nelīdzinās karietei.
Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempilonātos arvien mazāk balto. Īpaši skriešanā, atlētikā. Šī rase noiet no distances.
* * *
Karsti. Dīķi pie Olimpiskā ciemata Maskavā. Uzraksti ar stingru: «Peldēties aizliegts!» Taču ļaudis peldas. Ko lai dara? Vienalga, katrā lielā industriālā pilsētā iebraucot var uzlikt brīdinājumu: «Dzīvot aizliegts!» Un tas būs pareizi. Taču dzīvojam.
Ūdens ir Zemes asinis. Pārnēsā dzīvību. Gadsimta sākumā nerekomendēja dzert stāvošu ūdeni. [Runa ir par 20. gs. t.p.] Tikai tekošu — no strautiem, no akām. Gadsimta vidū vairs nevarēja dzert nevārītu ūdeni — vienalga no kurienes. Sāka apstrādāt: filtrācija, pēc tam ķīmiskie reaģenti. Gadsimta beigās tā jau vispār kļuva dzeršanai nederīga, apstrādei nepadevās. Sāka pārdot pudelēs. Ņižņijnovgoroda atrodas uz divām lielām upēm — Volgas un Okas. Taču būvē ūdens vadu no pazemes ezeriem — 100 km attālumā. Nepārtraukti ziņu par pludmaļu slēgšanu — ūdeni nedrīkst, ne tikai dzert, bet tajā nedrīkst pat ieiet. Beigu etaps — kad tam nedrīkstēs pat tuvoties.
Ūdens ir dzīvība. Mēs dzīvojam laikā, kad dzīves artērijas pārvēršas par nāves maģistrālēm. Civilizācijas venozās asinis.
* * *
Kad es bērnībā nokļuvu pie jūras — tas bija Soču apkaimē — tā vēl smaržoja pēc joda, puikas nira pēc krabjiem, atpūtnieku baidījās medūzu, vētras laikā krastā izmeta garas jūraszāles. Pēc tam jūra kļuva tukša, vienkārši sāļš ūdens. Un ne pēc kā neoda un neko tajā nevarēja redzēt. Vētra izmeta krastā smalkas dūņas, kaut kādus zariņus un mizu. Tagad jūra atkal ož.
Pēc kanalizācijas. Kad izkāp krastā, uz vēdera un rokām ir maftas lodītes. Viļņos skalojas kaut kādi papīra gabali un prezervatīvi. Pa radio ziņo, ka peldēties bīstami: var iegūt ādas slimības. Tiek piedāvāts būvēt iznesamas estakādes, lai peldētos tīrākos ūdeņos. Te piemēslojuši — ejam dziļāk. Toties krastmalā aug ljaunas pilis un kotedžas, tiek būvēti ceļi, betonētas krastmalas — lai atpūstos pie jūras. Liels ir tā saucamā, saprātīgā cilvēka neprāts!
Tiek reklamēta atpūta uz tvaikoņa. Kādreiz sen es braucu, patika. Bet braukt atkal — baidos. Ar ko ir vērtīga atpūta pie upes: ūdens, krasti, ainavas, iepazīšanās ar pilsētām, zaļās pieturas, peldēšanās. Taču par to reklāmā — ne vārda. Pievilina ar citu: restorāni, kosmētikas salons, mākslīgais solārijs, datorspēles. Acīmredzot, tas cilvēkiem patīk labāk.
Nu, gatavie idioti. Priekš kam tad upe? Žēl upes.
P.S. Vai es par daudz nelamājos? Bet kā lai nelamāties katram cilvēkam, kas dzīvs? Iespējams, ja nodzīvošu līdz vecumdienām, tad samierināšos ar progresu. Nomirt taču tik un tā nāksies. Bet pagaidām: «cīņa ar savu laiku»! Tāpēc, ka tas ir kļuvis svēss. Postcilvēcisks.
Turpmāk vēl.