Savos darbos Kutirevs izvirza ideju, ka cilvēces vispārējās globālās krīzes iemesls ir pretrunu saasināšanās starp dabīgo un mākslīgo, uz Zemes veidojoties «postcilvēciskajai» realitātei. Krīzes novēršana, lai tā nepāraugtu katastrofā, sakņosies mūsu spējā novērst tehnikas ekspansiju, saglabājot dabiskās dzīves nišu. Tiek pētīta Zemes kosmizācija, cerību ambivalentums uz noosfēru [viss, kas radīts mākslīgi — t.p.] un nemirstību, postmodernistiskā gara transformācija saprātā un kultūras pārvēršanās «tektūrā». Lai ''tradicionālais cilvēks'' izdzīvotu, ir jāievēro radošas darbības robežas, turklāt kā sociālam orientierim šeit jābūt nevis slēgtai vai globālai, bet gan noturīgai sabiedrībai. Kutirevs izstrādā dabisko un mākslīgo pasauļu koevolūcijas koncepciju, runā par nepieciešamību pretoties esības diskretizācijai un tendencēm ontoloģiju aizvietot ar ''nihitoloģijai'', izvirza ideju par filozofijas un reliģijas savienību, aizsargājot humānismu pret zinātniskās «saprāta» brīvības. Kutirevs ir piedāvājis projektu, lai erganizētu filozofisku palīdzību personības garīgu krīžu gadījumos (''Sofioterapija''). Kutireva darbi atšķiras ar kritisku attieksmi pret dzīves tehnoloģizāciju un dramatisku XXI gadsimta cilvēka perspektīvu uztveri. Lai cilvēce saglabātu dzīvi un kultūru, tai jāveic konservatīvs pagrieziens uz Esības Ekoloģiju.
http://www.philosophy.ru/library/kutyrev/index.html
Fragments no grāmatas «Saprāts pret cilvēku (Izdzīvošanas filozofija postmodernisma laikmetā)
(1999.)
Visi runā par civilizācijas krīzi. Tādas nav, civilizācija progresē. Krīze ir cilvēkā.
XIX gadsimts. «Dievu mijkrēslis», «Dievs ir miris», «Lai dzīvo cilvēks!»
XX gadsimts. «Cilvēka pārvarēšana», «Cilvēka nāve», «Lai dzīvo zinātne!»
XXI gadsimts. «Saprāta aptumsums», «Virsintelekta rašanās», «Lai dzīvo Lielais Brālis!» Dator, tevi sveic progresam nolemtie!
ATVADAS NO DABAS.
Mēs nezināsim,
kad mūsu vairs nebūs.
* * *
Senie cilvēki pasauli sastādīja no četrām materiālām stihijām: zemes, ūdens, gaisa un uguns.
Tas ir dabiskās dzīves pamats, bez kura nav dzīvības. Un šīs stihijas pašlaik sāk trūkt.
No cilvēku dzīves pazūd zeme, kā dabiskā augsne, pa kuru staigāt. Asfalts un apavi pilnībā ir atdalījuši mūs no tās. Mēs zemi galvenokārt redzam kā dubļus.
No cilvēku dzīves pazūd upes. Upes — tās vispirms ir neskaitāmi strautiņi un upītes. Par strautiem jau ir aizmirsts, no upītēm — pēdējās paliekas, bet lielās «upes» ir noregulētas ūdenskrātuvēs. Vai arī pārvērtušās notekgrāvjos.
No pilsētnieku dzīves, bet tas ir iedzīvotāju vairākums, pazūd laika apstākļi. Nav gaisa, bet ir skābeklis un elpojamais maisījums, nav sniega un lietus, ir nokrišņi, nav migla, ir smogs. Un visam tam plūst cauri elektromagnētiskie viļņi. Vielas vietā — lauks.
No cilvēku dzīves pazūd uguns (dzīvais, ar liesmām). Sildīšana, apkure, apgaismojums, kausēšana, vispār augstas temperatūras sasniegšana notiek citos veidos, ar elektrību. Bet kādreiz uguns palīdzēja cilvēkam nostāties uz kājām, bija uguns kults utt.
Piektā stihija jeb esība, tas ir, esence — pasaules kvintesence ir cilvēks. Viņš ir mikrokosmoss, kurā atspoguļojas viss kosmoss. Piliens, kurā pārstāvēts viss okeāns. Šajā pasaules uztverē ir viss humānisma patoss. Taču, kas notiek ar piekto, sintezējošo esību, kad tiek izkropļotas pārējās četras sastāvdaļas? No cilvēku dzīves pazūd dzīve. Veidojas sintētiskais cilvēks. Postcilvēks.
Gars un daba.
Sākumā attieksme pret dabu bija vērojoša. Gars pārņēma, noformēja un jūsmoja par to. Deva upurus. Dažreiz sodīja (Persijas valdnieks Kserkss lika nopērt jūru par to, tā izsvaidīja viņa floti.) Jaunos laikos, kļūstot par zinātni, gars sāka to mocīt, veikt eksperimentus. Parādījās dabas pētnieku cilts. Bet tagad, kļuvis par tehnoloģiju, gars to nogalina. Izgudrotāju laiks ir postdabas laiks.
Pirmkārt, iet bojā viss spēcīgais, stiprais, attīstītākais. Vājais un zemākais dzīvo tālāk. Tas labi pamanāms dzīves formu izmaiņā. No industrijas produktiem vispirms izmirst visprasīgākie un augstāk attīstītākie dzīvnieki un augi — tīģeri, ērgļi, stores utt. «Biota» paliek, bet tikai sīkā, «nezāļu». Pļavās pienenes, mežos kaut kur zaķi, upēs foreļu un ūdensrožu vietā karūsas un ūdensziedi. Bet vēlāk neiztur arī karūsas. [Vienīgais mežs Eiropā, ko relatīvi nav skārusi cilvēka darbība, Belovežas gārša ir raksturīgs ar to ka tajā ir DESMIT reizes bagātāka augu un dzīvnieku valsts, nekā jebkurā citā Eiropas mežā. - tp.p.] Tieši tāpat ar cilvēkiem.
Daba, vārda tiešā nozīmē, bojā neiet. Tā jau ir aizgājusi bojā. Zālāji, parki, kanāli, kas radīti cilvēku vajadzībām un veic dabas funkcijas, nav ar patstāvīgu nozīmi. Tātad, tiem nav arī esības. Daba ir pārvērtusies par apkārtējo vidi. Un ekoloģija, kā sekas, pārvēršas «envaironmentālismā». Esība nosaka apziņu, lai arī ko citu nedomātu par to visādi virspusēji prāti.
Dabas pieminekļus, par kuru esību mēs tā priecājamies, precīzāk būtu jāsauc par pieminekļiem dabai. Dabas vietā — piemi-nekļi tai.
Vēsturiski cilvēku civilizācija uz zemes novietojās atsevišķiem plankumiem. Pamazām tie saplūda un tagad stāvoklis ir pretējs: ir palikuši dabas pleķīši (rezervāti, parki) pilnīgi mākslīgā vidē... Dzīves Šagrēnāda.
Ar cilvēka rokām notiek dabas, tas ir, dzīvības iznīcināšana. Ļaunuma sakne ir pārliekā patēriņā. Tā lieta ir dziļāka — pārliekā ražošanā, kas pati attīstās un «uzdod» patēriņu. Tehnikas pasaule kļūst par «primāro», cēloni, bet cilvēka pasaule — par «sekundāro», sekām. Pasauļu apvērsums.
Atzīšanas koka augļi.
Gēnu selekcionāri ar lepnumu ziņo, ka esot izaudzējuši kvadrātiskus persikus, bumbierus utt. Tas tāpēc, lai tos ērtāk uzglabāt, vieglāk pārvadāt. Ka tas ir izdevīgi. Īstenībā tas zinātniski-tehniskā huligānisma piemērs. Minimālais efekts, turklāt vēl apstrīdams, kas nav samērojams ar ieguldītiem līdzekļiem, lai tos izaudzētu, ne ar zaudējumiem citu iemeslu dēļ, tam ir tikai jādemonstrē neierobežotās biotehnoloģijas iespējas publikai. Pateicoties agronomiskās zinātnes sasniegumiem augļi jau tā praktiski nav atšķirami pēc garšas — zudusi to specifika. Viss kaut kā vidēji sulīgs un vidēji mitrs, kāut kādi Džonatana āboli. Guļ un nekādi nevar sapūt. Tieši tāpat tie uzbedās arī kuņģī. Dārza zemenes tikai no skata ir līdzīgas meža zemenēm, bet, kad sāc ēst, gandrīz nav garšas un smaržas. Aizver acis un ābolu no bumbiera neatšķirsi. Bet tagad jau arī ar acīm vairs nespēj atšķirt. Ja viss būs kvadrātisks, nāksies jautāt pārdevējam. Bet, piemēram, tieši bumbiera forma jau veido priekšstatus par to, ka tas ir bumbieris, bet tas tur — persiks. Vispārīguma triumfs pār individualitāti. Kādreiz Markss ironizēja par Hēgeli, sakot, ka nav «augļa vispār», bet ir tikai konkrēti augļu veidi — āboli, bumbieri, plūmes. Viņam nebija taisnība. Tagad tādi rodas. Vienkārši auglis, vienkārši dārzenis — un pietiek. Toties, daudz, ērti, ēdam arī ziemā. Nākošā etapā tādus argumentus varam piemērot visam dzīvajam. Pamati jau ir ielikti. Selekcionētas govis bez ragiem. «ragaina govs» - neatņemamas sastāvdaļas — aiziet pagātnē. Vajadzētu vēl arī cilvēka formu izmainīt, lai vairāk varētu ievietoties autobusā un vēl kaut kur? Jau tiek mainīta dzimte. Tātad arī personība. Raksturs. Tātad, manipulācijām nav robežas, līdz pat zombēšanai. Neatvairāmi jaunrades panākumi.