Tajos ir drusciņ no visa kā - mistikas, fantāzijas, šermuļu un neparastu ideju. Laikā, kad tie tapa - no 20. gadsimta 70. līdz 90. gadiem - tie izaicinoši pārkāpa visus tālaika literāros ierobežojumus, rādīja garu degunu cenzoriem un reālisma sludinātājiem. Tomēr vienlaikus šie stāsti ir izcili meistarīgas psiholoģiskas etīdes, kas lasītājam liek pavisam nopietni apdomāt: un ja nu patiešām....?
Nu, patiešām dulli!
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/193686-dullie_stasti.html
Vladimirs Kaijaks
(dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs, miris 2013. gada 12. septembrī) bija latviešu rakstnieks. (No Vikipēdijas - https://lv.wikipedia.org/wiki/Vladimirs_Kaijaks )
Kārlis Bendrups, Vladimirs Kaijaks
Kārlis Laimonis Lazdovskis, Kārlis Bendrups
Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls.
Personīga informācija
Līdz 1959: īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis.
1959–1970: Kārlis Bendrups.
Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms.
Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru.
1949, 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā.
Dzejoļu krājumi
1963: "Putni laižas pret vēju".
Stāsti
1966: "Stāsti par laimi".
1967: "Vistu elks".
1969: "Smagās sirdis".
1970: "Mans pavasaris".
1970: "Brigitas brīnums".
1973: "Akācija akmens pagalmā" (1973).
1977: "Soļi".
1980: "Atgriešanās".
1987: "Visu rožu roze".
1992: "Vecis".
2001: "Masku teātris".
Romāni
1970: "Direktora klints".
1976: "Bailes".
1983: "Signe".
1993: "Rēgi".
1999: "Enijas bize".
1999: "Zem Marsa debesīm".
2000: "Nārbuļu dēli".
2002: "Mantinieki".
2005: "Atraidītā sindroms".
2009: "Meitene no nekurienes".
2017: "Vēstule" (kopā ar Māru Svīri).
Videoromāns
2007: "Līdumnieku mantojums" (kopā ar Māru Svīri).
Proza bērniem
1964: stāsts "Putenī".
2003: stāsts "Melnais kamols-amols-mols".
Autobiogrāfiskā proza
2011: "Koka kāja, Kapu māja".
Ārzemju autoru darbu atdzejojumi
No krievu valodas
1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi).
1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu).
Darbība kinodramaturģijā
1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs).
1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis).
1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis).
1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis" (režisors Vasilijs Mass).
Citāti
"Bez Vladimira Kaijaka devuma latviešu proza divdesmitā gadsimta otrajā pusē un divdesmit pirmā gadsimta sākumā nemaz nav iedomājama. Tā būtu izteikti neinteresantāka bez viņa unikālās dzīves pieredzes, bez viņa daudzveidīgās un izsmalcinātās tēlainības. Kalnos kāpējs un pieredzējušais zemūdens peldētājs, Daugavas laivinieks un zvejnieks, noslēpumu zinātājs un dzīvnieku valodas sapratējs Vladimirs Kaijaks ir bagātinājis latviešu prozu gan saturiski, gan ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Viņa darbos saista gan vēriens latviešu tautai liktenīgo notikumu atspoguļojumā, gan psiholoģiskā tēlojuma niansētība un daudzveidība."
Skurbe, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Rīga: Zinātne, 2014, 247. lpp.
"Kaijaka stāsti un noveles apjomā nereti tuvi garajiem stāstiem ("Sātans", "Kraukļa valstībā" u.c.), dažkārt apvienoti ciklos ("Stāsti par laimi", krājums 1966). [..] Nozīmīga Kaijaka daiļradē ir kara tēma, tā risināta arī romānā "Bailes" (1977). Rakstnieku saista cilvēki ar īpatnu, sarežģītu likteni. Stāstā "Sātans" līdzās cilvēkam tēlots noklīdis suns, liela detaļu un psiholoģijas motivācijas precizitāte. Romānā "Signe" (1983) parādās divas atšķirīgas lauku jauniešu dzīves uztveres. [..] Kaijaka daiļradē būtiska vieta stāstiem ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem, kuros reālistisko detaļu precizitāte apvienojas ar nosacītību, grotesku (stāstu krājums "Visu rožu roze", 1987, "Vecis", 1992)."
Vite, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Vladimirs Kaijaks būtībā ir vienīgais autors visā latviešu literatūras vēsturē, kas patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis tekstus, kurus mazliet nosacīti dēvēsim par šausmu stāstiem. [..] Kaijaka prozas labākajai daļai piemīt specifiskā šausmu poētika, kad teksta pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, bet varbūt gluži vienkārši eleganti paradoksāla metafora. Dažkārt tās ir īsti apokaliptiskas šausmas, citkārt ļoti individualizētas – cilvēka bailes no savas ēnas. Katrā ziņā visi Kaijaka izmantotie motīvi ir ļoti mūsdienīgi, tāpēc jēdziens “mūslaiku gotika” nav bez pamata."
Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.