Jūras vilku liecības

1907.gadā Amerikas presē parādījās kuģa “Delta” kapteiņa palīga S.K.Patersona vēstule, kurā viņš stāstīja par minētās jūras parādības vērojumiem Malakas jūras šaurumā pie Kaimanu salām. Vēstule vēstīja: “Es pamanīju apmēram 300 metrus garus, vāji dzeltenas krāsas starus, kas ātri slīdēja pa ūdens virsmu. Vairums to kā liela rata milzu adatas griezās ap centru. Spīdošās “adatas” ļoti atgādināja īsus bakas uguņu uzliesmojumus”.

Daudzkārt pārsteidzošāku skatu Dienvisķīnas jūrā 1970.gada 28.martā gadījās novērot tirdzniecības kuģa “Border Šenerd” komandai. Sākumā virs ūdens parādījās paralēlas baltas lentas, pēc tam tās pulksteņu rādītāju virzienā “satinās” ritenī. Dažas minūtes riteņi tādā stāvoklī palika, pēc tam atkal pārvērtās taisnās paralēlās lentās. Vēl jo vairāk, parādījās jauna lentu sērija, kas kustējās šķērsām pirmajai. Tad abas grupas virzījās uz kuģi un tās bija redzamas pat uz klāja. Parādība pēc divdesmit minūtēm sāka bālēt, pārvērtās pulsējošā dūmakā un viss pazuda.

“Okeāna rēgi”

Šādu nosaukumu vizošajām okeāna parādībām piešķīris šīs stihijas pazinējs kuģniecības zinātņu akadēmiķis Aleksandrs Krilovs. Slavenā krievu ufologa Vladimira Ažaži rīcībā ir ziņas, ka līdzīga parādība Arābijas jūrā novērota no krievu ekspedīcijas kuģa “Vladimirs Vorobjovs”. Veicot okeanogrāfiskus pētījumus, komanda pēkšņi pamanījusi griežamies ap kuģi pretēji pulksteņu rādītāju virzienam baltu plankumu 150-200 metru diametrā. Plankums pēc kāda laika sadalījās 8 daļās. Eholots rādījis 170 metru dziļumu un reģistrējis 20 metru dziļumā zem ķīļa kaut kādu masu. Vēlēšanos veikt papildus izmeklēšanu izraisīja fakts, ka dīvainās parādības laikā no ierindas izgāja traļa vinčas ģenerators. Apkārt kuģim jūrnieki redzēja kaut kādas nedabīgas gaismas uzliesmojumus, kas skrēja pa viļņiem kā astoņi noliekti stari, līdzīgi turbīnas lāpstiņām. Starošana pēc pusstundas atslāba, “riteņa” diametrs samazinājās. Ekspedīcijas vadītājs sacījis, ka ekipāža bijusi tuvu panikai.

Līdzīgu parādību 1973.gadā Malakas jūras šaurumā redzēja Melnās jūras tvaikoņa “Antons Makarenko” matroži. Apmēram pulksten divos naktī uz ūdens parādījās gaismas plankumi, daži no tiem pārvērtās 10-15 platās joslās. Drīz vien to gali izliecās, veidojot “riteni”, kas ar paātrinājumu sāka griezties pretēji pulksteņa rādītāju virzienam.

Hipotēzes

Nopietnu zinātnieku aprindās, kas apspriež visus iespējamos novēroto parādību cēloņu variantus, kādu laiku par vērā ņemamu uzskatīja vācu okeanologa Kurta Kalles hipotēzi. Saskaņā ar to, vizošie veidojumi okeānā rodas zemūdens zemestrīču rezultātā, kas izraisa mikroskopisku jūras organismu vizēšanu. Ņemot vērā, ka šī iedarbība notiek izlases veidā, rodas kustīga apļa ilūzija, pēdējos gados šī hipotēze tiek kritizēta, jo tā nespēj izskaidrot šo spīdošo veidojumu pārvērtību loģiku.

Kalles hipotēzi neglāba arī fiziķa Volles Minto ideja, kas hipotēzi “uzlaboja”, sakot, ka parādību izraisa lielo vaļveidīgo “balsis”. Kaut cik iepriekšējām hipotēzēm radniecīga ir angļu jūrnieka A.Karpentera skaidrojums, ka minēto vizēšanu izraisa “organizēta” bioluminiscējošo jūras organismu darbība. Interesanti, kurš gan būtu tik saskaņotas darbības organizators?