Ķīniešu ceremonijas

Vislabākais novēlējums ķīniešiem bija: “Lai tavs dēls izaug par pūķi”. Kad cilvēki gribēja paglaimot šīs pasaules varenajiem, tad salīdzināja tos ar pūķiem. Paši valdnieki, lai norobežotu savas pilis un dārgumus no ienaidnieku uzbrukumiem, izplatīja baumas, ka visus viņu dārgumus apsargā īpaši apmācīti pūķi.

Stāsta, ka savā laikā Konfūcijs pirmo reizi saticies ar Lao-Czi. Konfūcijs, neapšaubāmi, arī pats bija diža prāta cilvēks, bet pēc sarunas ar filozofu pateica: “Tagad es redzēju Lao-Czi un varu teikt, ka redzēju pūķi”. To var uzskatīt par viena domātāja augstāko uzslavu otram.

Īsāk sakot, pūķi Ķīnā tika godāti agrāk un tiek godāti šodien, turklāt daudz vairāk nekā svētās govis Indijā vai kaķi Senajā Ēģiptē.

Katram savs

Protams, ķīnieši savus pūķus mīlēja ne jau par skaistām acīm. Kā jau minējām, pūķi pieprata daudz ko tādu, kas parastam mirstīgajam cilvēkam vienkārši nav pa spēkam. Piemēram,  vesela pūķu armija bija atbildīga par aukām, vētrām, negaisiem, zemestrīcēm, darbojošamies vulkāniem un cunami. Katrai lielākai ķīniešu upei bija savs pūķis, pareizāk sakot – upe pūķim piederēja. Daži pūķi nodarbojās ar zemūdens pasaules sargāšanu, citi glabāja zemē apslēptos dārgumus, un, ja izdevās ar sargiem sarunāt, viņi bija gatavi dalīties dārgumos ar cilvēkiem.

Daudzi pūķi prata pareģot nākotni, un atkal – varēja šo noslēpumu atklāt iepatikušamies parastajiem mirstīgajiem.

Līdzīgi “stādājošiem” pūķiem bija tik arī augsta ranga pūķi, ka viņu vienīgā nodarbe bija aizbildniecība. Piemēram, milzīgs pūķis ar zelta krēpēm vārdā Tin-Luns (“Debesu pūķis”), kas dzīvoja augstos kalnos, faktiski nedarīja neko: viņš neizraisīja viesuļvētras un nekad neiesaistījās cilvēku karos un ķildās. Viņa zeltā izšūto attēlu uz apģērba bija atļauts nēsāt tikai imperatoriem. Jebkurš cits, kam nebija “svēto asiņu” par tādu zaimošanu būtu sodīts ar nāvi.

Tā viņiem arī vajag!

Nevajag domāt, ka ķīnieši saviem pūķiem tik akli klanījās. Cienīt viņus cienīja. Bet nepieciešamības gadījumā, neskatoties uz pūķa rangu un dienesta pakāpi, cilvēki varēja arī parādīt savu raksturu.

Piemēram, Ķīnā ir tāds Lun-Vans – vislielākais (gandrīz puskilometru garš), visbagātākais un visvarenākais pūķis – visu pūķu valdnieks. Viņa tempļi atrodami katrā ciemā, un atsevišķi gandrīz pie katras peļķes ir vēl mazākas svētnīcas – praktiski visur, kur ir ūdens.

Sausuma vai plūdu gadījumā cilvēki raida lūgšanas tieši Lun-Vanam kā visu pūķu valdniekam. Ja lūgšanas nepalīdz, nabaga Lun-Vanu gaida stingra eksekūcija.

Imperators Czja-Cins sausuma laikā XIX gadsimta sākumā Lun-Vanu tiesāja par “sabotāžu” un pavēlēja aizvest viņu (viņa attēlu, protams) no galvaspilsētas uz tālu nomaļu apvidu. Pūķi no trimdas paglāba tikai imperatoram veltītās pavalstnieku lūgšanas.

Slaveno Harbina plūdu laikā 1932.gadā, kad kļuva skaidrs, ka “pūķu pūķis” atkal slaistās un negrasās ne uz ko reaģēt, viņa koši krāsoto koka skulptūru bez ceremonijām iznesa no tempļa un tā apraka pusapplūdušā saliņā, ka bija redzama tikai pūķa galva. Nepārprotams mājiens – nepārtrauksi plūdus – pats noslīksi, un velns tevi rāvis!

Jāpiebilst, ka pēc šāda cilvēku demarša plūdi mitējās un ūdens strauji kritās. Tā, lūk, ar viņiem, šiem pūķiem, jārīkojas!

Korejiešu pareģis

Ķīniešu kaimiņiem korejiešiem ir savs “pūķu pūķis” vārdā Envans. Korejieši uzskata, ka Envans ir pūķu ķēniņš, kas dzīvo lepnā zemūdens pilī, bet retu reizi pārlaižas mūsu grēcīgajai zemei. Kādēļ grēcīgajai? Tādēļ, ka Envana parādīšanās gaisā liecina par to, ka pašreiz valdošā imperatora dinastija jau ir “pārēdusies” un tās laiks tuvojas beigām, bet viņu vietā nāks progresīvāki valdnieki.

Cilvēku lietās Envans nejaucas, un cilvēki savukārt viņu neapgrūtina ar lūgšanām. Vien cenšas uziet drakona pēdas, lai pēc tām pareģot laika izmaiņas vai nākamā gada ražu.

Uzlecošā sakē zeme

Atšķirībā no ķīniešu un korejiešu pūķiem, japāņu pūķis neizceļas ar draudzīgumu.

Sensenos laikos Honsju salā dzīvojis pūķis vārdā Jamata-no Orti, sīkumains (neskatoties uz viņa gigantisko lielumu) un visai nepatīkams tips. Viņš terorizējis visus iedzīvotājus, bet par īpašu vajāšanas objektu izvēlējies kādu lielu ģimeni, no kuras sev ik gadu paņēma pa vienai meitenei.

Kad bija palikusi tikai jaunākā meita, pēkšņi no debesīm nolaidās tajos laikos slavenais varonis Susanoo-no Mikoto un apsolīja cilvēkiem pūķa nelietībām darīt galu.

Susanoo-no sagatavoja astoņas mucas sakē, izvietoja tās pakalnos, bet pakalnus apjoza ar sētu, atstājot pa vienai ailai – katrai pūķa galvai.

Jamata-no uzķērās uz ēsmas un pirms nelaimīgajai ģimenei atņemt meiteni, nolēma šo notikumu pienācīgi atzīmēt. Pielacies rīsu šņabi līdz “potītēm”, pūķis aizmiga un varonis viņu sakapāja sīkos gabaliņos.

Jaunākā meita, kā jau tas pasakās mēdz būt, tika uzvarētājam. Kaut gan no mūsu viedokļa Susanoo-no rīcība nebija visai godīga, astoņus gadus gaidot, kamēr pārējās meitas tiek pūķim brokastīs un paliek vien pati jaunākā. Varēja izglābt visas. Tiesa, tad varonim droši vien nāktos precēt vecāko. Laikam tas ir ilgās gaidīšanas iemesls.

Jāpiemin, ka iepriekšējā pūķa piedzirdīšana pirms cīņas dažādos gadsimtos praktizēta ne tikai Japānā, bet arī Rietumu un Austrumu Eiropā, arī Krievijā neviena cīņa, vēl jo vairāk ar pūķi, nenotika bez alkohola. Cīniņš parasti beidzās par labu tam, kurš bija skaidrākā prātā.